Vai vari iekāpt cita kurpēs?
Pārdomas par teātra festivāla “Homo Novus” otro nedēļu
“Es eju pa poraino pilsētu un pēkšņi atklāju, ka potenciāli esmu šī porainuma daļa.” Tieši šie vārdi palikuši skanam galvā pēc 2020. gada teātra festivāla “Homo Novus” noslēguma. Ja festivāla pirmā nedēļa vairāk lika aizdomāties par bailēm, ar kurām ikdienā saskaramies, tad otrās nedēļas un noslēguma sajūtas bija cieši saistītas ar līdzpārdzīvojumu.
Vistiešāk šīs empātijas sajūtas veicināja britu režisores un kuratores Klēras Petijas Empātijas muzejs. Ierīkots galerijas “Alma” telpās, muzejs aicināja tā apmeklētājus gluži burtiski iekāpt kāda cita cilvēka kurpēs – katram tika izsniegta kurpju kaste un mp3 atskaņotājs, kurā bija iespējams klausīties kurpju īpašnieka stāstā. Vēstījums variēja no vienkāršiem stāstījumiem par cilvēku sadzīvi līdz traģiskām situācijām, kurās patiesi grūti klausīties. Katrs ieraksts ieskicēja kādu citu pieredzi un lika uz pārdesmit minūtēm aizmirst par savu dzīvi, priekšplānā izvirzoties kāda cita cilvēka izjūtām un pārdzīvojumiem. Šādi “uzliekot” kāda cilvēka seju mūsdienu pasaules problēmām – cietumnieku reabilitācijai, LGBTQ+ tiesībām, sociālajiem slāņiem –, šīs problēmas tiek padarītas daudz konkrētākas, ne tik teorētiskas. Un ir grūti nejust līdzi konkrētiem cilvēkiem, pat ja viņu dzīves abstraktā skatījumā šķiet svešas.
Arī Jana Jacukas un Lauras Stašānes veidotais Lietisko pierādījumu muzejs priekšplānā liek empātiju. Muzeja eksponāti ir šķietami vienkāršas un ikdienišķas lietas, tomēr tajās nav nekā ikdienišķa. Eksponātus muzejam ziedojušas sievietes, pret kurām vērsta fiziska, emocionāla vai ekonomiska vardarbība, un šādu sieviešu Latvijā diemžēl joprojām ir ļoti daudz. Muzeja pēdējās 24 darbības stundas bija sevišķi atmiņā paliekošas, jo to laikā notika sieviešu iesūtīto stāstu lasījumi kā simbolisks lūzums klusēšanai, kas nereti pavada vardarbību.
Par cita veida empātiju runa bija režisores Kristas Burānes izrādē-pastaigā “no tā laika koki vairs nerunā”. Izrādē neliela grupa skatītāju devās nesteidzīgā pastaigā caur vienu no Rīgas parkiem, bruņojušies ar teātra binokļiem un mp3 atskaņotājiem, kuros ierakstīti stāsti par 19. gadsimtā dzīvojošo Rīgas parku un dārzu direktoru Georgu Kūfaltu. Pastaigas laikā izskan vēl vairāki klātienes stāsti, sākot no teikām par kokiem līdz pat botānikas pamatiem.
Skaidrs, ka mūsdienās, kad pasaulē plosās vīrusi, ugunsgrēki un citas katastrofas, ar līdzjūtību vienam pret otru vien nepietiek. Nepieciešama empātija arī pret dabu, sevišķi to nelielo dabas daļiņu, ko cenšamies izauklēt pilsētas centrā. Tieši uz šādu empātisku līdzāspastāvēšanu aicina izrāde.
Par festivāla noslēgumu man kļuva itāļu mākslinieces Frančeskas Grilli izrāde “Dzirksteles”, kurai Latvijas Nacionālajā bibliotēkā palīdzēja tapt māksliniece Kate Krolle un vietējie bērni. Skatītāji nelielās grupās tika uzvesti uz bibliotēkas kori, kur, paveroties brīnišķīgam skatam pār Rīgu, bērni kļūst par pareģiem, no pieaugušo plaukstām nolasot viņu likteņus un jau atkal liekot domāt par nākotni. Pēc iepriekšējiem empātijas ceļojumiem citu cilvēku stāstos, šī izrāde atkal noved pie sevis paša kā visa kopsaucēja.
Festivāls nu ir noslēdzies. Vairs nav iespējas uz ielas uzskriet kādam negaidītam jautājumam vai paņemt kurpju kasti un noiet jūdzi svešās kurpēs. Bet sajūta un tēmas, kas “Homo Novus” šogad šķita sevišķi pārdomātas un vienotas, paliek. Tāpēc turpinu iet pa pilsētu un jūtos kā porainuma daļa.
Rakstīt atsauksmi