Vārtiņi ir vaļā
Joprojām uzskatu, ka Elmāra Seņkova versija par Rūdolfa Blaumaņa lugu „Indrāni” Rīgas Krievu teātrī bija viena no pagājušās sezonas labākajām un efektīgākajām izrādēm. Neraugoties uz to, nevaru atzīt, ka jaunā režisora šīs sezonas pirmais veikums Nacionālā teātra Jaunajā zālē „Purva bridējs” (pēc tāda paša nosaukuma Rūdolfa Blaumaņa noveles) ar kaut ko pārsteigtu vai kļūtu par būtisku atziņu avotu un kaut kādā mērā mainītu skatu uz notikumiem mums apkārt.
Edgars un Kristīne nav tikai personu vārdi vai Blaumaņa daiļrades produkts. Nav šaubu, ka tie jau sen iegūluši mūsu apziņā un bieži tiek izmantoti par mērauklu vīrieša un sievietes attiecību novērtējumā. To apliecina kaut vai nesen paziņu teiktais pēc Nacionālā teātra izrādes „Jasmīns. Pārdaugava” noskatīšanās – atkal jau stāsts par Kristīni un Edgaru (protams, cik adekvāti personāži tiek salīdzināti, ir cits jautājums).
No jauna interpretējot Blaumaņa darbu, ne tikai jāsaskaras ar jau zināmiem priekšstatiem, bet arī jāpārsteidz skatītājs. Pieļauju, ka man trūkst atbilstošu zināšanu, bet, izlasot Silvijas Radzobes recenzijā (skat.: http://www.vdt.lv/public/lat/izrades/0/marija_stjuarte/) par Oļģerta Krodera izrādi Valmieras Drāmas teātrī „Marija Stjuarte” raksturoto klasikas deheroizācijas tendenci, jāsecina, ka arī Elmārs Seņkovs savā iestudējumā piedāvā sava veida varoņu deheroizāciju vai pat simbolu devalvāciju.
Šajā interpretācijā Kristīne (lai arī viņas ir divas – Madara Botmane un Ieva Aniņa) ir tikai pusaudze. Bet Edgars (Kaspars Dumburs) normāls ikdienišķs puisis ar saviem netikumiem (bet kuram tad tādu nav) un kopumā taču – lādzīgs čalis. Scenogrāfijā un uzveduma idejā pazaudējot vēsturisko fonu, zūd konflikts – nav vairs muižas „purva dūksts”, kas Edgaram jāpamet, bet kas, skurbuma acīm skatīta, arī valdzina. Viņā nerit aristokrātiskās purpura asinis, kuru šalkoņa liek Kristīnes ķermenim nodrebēt trīsās. Arī Akmentiņš nav konkurents – Ģirta Liuzinika varonis (vai varbūt nevaronis) ir bagāts un, šķiet, pat ļauns. Bez iznesības, iejūtības un saimnieka tvēriena viņš nav līdzvērtīgs spēlētājs Edgaram. Šādos apstākļos Kristīnei izvēlēties, domājams, problēmām nevajadzētu pastāvēt, ja reiz viņa ar sirdi jūt, uz kuru pusi iet. Žoga, kam pāri kāpt, jau nav – vārtiņi ir vaļā… Piedāvātajā koncepcijā Kristīnes izšķiršanos varētu iespaidot tikai klajš aprēķins, bet nedomāju, ka tik racionālu apsvērumu iztirzāšana pateiktu ko jaunu par materiālismā ieslīgušo mūslaiku pasauli.
Uz klasiskā stāsts mūsdienīgošanu norāda arī apkārtējā vide (iestudējuma darbība norit brīvdabā – stilizētā mežā vai dārzā), kuras atveidojumā mākslinieks Reinis Dzudzilo atkal izceļas ar pārliecinošu stila izjūtu – minimālisms, atsvešinātība, dzīve kā telpa, kur emociju un personības nozīme ir otršķirīga, bet galveno vietu ieņem atsevišķi orientieri (otrajā cēlienā uz podestiem izvietoti dažādi sadzīves priekšmeti un aksesuāri, atkarībā no individuālā skatījuma - jēgpilni vai bezjēdzīgi, lietderīgi vai nekam nederīgi), kam sekojam sabiedriskās domas vadīti, bet kas mums varbūt nemaz nav vajadzīgi. Uz šī fona tad arī būtu jāizceļas personības centieniem izlauzties, izklīdināt viegli miglaino dūmakuvisapkārt, pacelties pāri pelēcībai, novērtēt sevi un atzīt, vispirms jau sev, tiesības uz piepildītību, galu galā – laimi. Tā vietā izrādes Kristīnes šķiet vienkārši nedrošas (tas gan vairāk attiecas uz Madaru Botmani) un it kā iestrēgušas kādās ekspektācijās par nezināmo - laimes vai asaru pielieto – nākotni.
Režisors, dekonstruējot noveli, parāda arī mūsdienas no cita skatu punkta, proti, neraugoties uz to, ka dzīvojam aizvien labāk, mums trūkst saiknes ar dabu, ar sākotnējo. Cilvēks sava ziņā degradējas un pat tā attīstītais prāts neaizkavē atgriešanos pie pirmatnējiem instinktiem – vai kā citādi var nolasīt Madaras Saldoveres Emmas un Jāņa Vimbas Kučiera dzīvnieciskos uzmanības apliecinājumus?
Madara Botmane un Ieva Aniņa spēlē profesionāli pieklājīgi un nevar noliegt patīkamo sirds salēkšanos, vienai no viņām apsēžoties nieka trīsdesmit centimetru attālumā no manis, bet, manuprāt, aktrisēm neizdodas atklāt, kura no viņām tad īsti ir Kristīnes „jūtas” un kura „prāts” (šāds Kristīnes personības sadalījums jau bija nojaušams un medijos izskanējis). Bez uzskatāmā fināla, kur spēcīgu emociju pārņemtā Madaras Botmanes Kristīne Nr. 1 piekrīt palikt ar Edgaru, bet Ievas Aniņas Kristīne Nr. 2 vientulībā aizmieg, pat rastos pretējs viedoklis par lomu sadali, jo sākumā, skatītājiem ienākot zālē, tieši Ieva Aniņa apgarota nolūkojas visapkārt un domās iegrimusi kārto plīvuru, bet Madara Botmane sakniebtām lūpām jau uzreiz liek saprast, ka ar viņas varoni Edgaram nekādas ampelēšanās vis nebūs.
Vienīgā sasaiste ar pagātni veidojas caur Kristas Dzudzilo autentiskajiem tērpiem un Lolitas Caukas pragmatisko Gobas kundzi, kas spēlē lieliski un atklāj, ka aiz vešerienes raupjās ārienes, mīt arī jaunību piedzīvojusi sirds, kas līdz galam nespēj apspiest domu, ka cilvēki nemainās.
Radošās komandas iecere bijusi mūsdienīga, uz ko norāda jau iepriekš minētie aktierdarbi, vide, kā arī uzveduma kopozīcija, teicējiem par notikumiem vēstot mūsdienīgos ritmos. Neraugoties uz to, nedomāju, ka visas šīs sastāvdaļas organiski turētos kopā un papildinātu cita citu. Galu galā nav pastāstīts nekas jauns (varbūt es nespēju saklausīt?), bet varbūt arī vairs nav ko stāstīt? Tomēr skatīties nebija garlaicīgi un ne tikai tāpēc, ka izrāde bija samērā īsa; laikam jau interesants ir pats Blaumaņa šifrēšanas process, kā skatītājam, tā režisoram, kuram aiz muguras lieliskie „Indrāni”, bet priekšā „Raudupiete” Valmieras Drāmas teātrī.
* Skatītāja viedoklis
Rakstīt atsauksmi