Recenzijas

Skats no izrādes // Foto – Artūrs Stiebriņš
18. novembris 2019 / komentāri 1

Izklaidējošā dezinformācija

Divas stundas no tiesas paskrien nemanot – Rīgas cirka Zirgu staļļa zāle pārpludināta ar nonsensu, sākot ar pilnīgām blēņām un beidzot ar teorētiski iespējamām pamācībām, vērojumiem un pat faktu uzskaitījumu, par kuru safabricēto raksturu liek domāt tikai to atlase izrādes vajadzībām un runātāju brīžam divdomīgās intonācijas. Režisors Klāvs Mellis KVADRIFRONA jaunākās performatīvās izrādes “Fake News!” ritmu organizējis vienādi straujā intensitātē, azartiski prezentējot nosacīti sadalītus četrus tā saucamo viltus ziņu informācijas blokus, ko ievada individuāls katra aktiera stāsts.

Viltus ziņas īpašu aktualitāti ieguvušas kā mūsdienu hibrīdkaru arsenāla neiztrūkstoša sastāvdaļa, bet izrāde atgādina, cik daudz apzināti vai vieglprātīgi maldinošas informācijas mūs skar sadzīvē un nevainīgos kontekstos. Bez dzintara, pardon, saules akmens zinātniski pierādītās pozitīvās iedarbības cilvēka fizioloģisko procesu sakārtošanā dzirdam arī leģendu par Saturna izcelšanos no Jēzus izkaltušās priekšādiņas un arī Vladimira Putina tēla emanācijām – ne tikai Jana van Eika slavenajā viduslaiku baņķiera un viņa sievas dubultportretā, bet arī Džokondas sejā, kurā nodevīgi atblāzmo viņa vaibsti…

Globālā tīmekļa neizsīkstošais piedāvājums pasauli spiež uztvert zibenīgi un diemžēl virspusēji, strauji mainīgos attēlos vai skopi noformulētos virsrakstos, kas steidzīgam vērotājam par apkārt esošajām parādībām vēsta formāli vai drīzāk – tendenciozi. Līdzīgi arī izrādē aktieri cits citu netaktiski pārtrauc ar zvaniņa piesitienu, kad iztecējis noteiktais laiks katra runātāja replikai, kuru tās nepārvērtējamās nozīmes dēļ viņš tomēr par katru cenu pūlas darīt zināmu sanākušajiem. Tikai pēc tam apjaut, ka, līdzīgi kā iegrimstot interneta dzīlēs un aizklikšķinoties līdz lapai, kas pat attāli nav saistīta ar sākotnēji meklēto, arī izrādē laiks, šķiet, apstājas, piekaļot acu priekšā zibošajām informācijas stērbelēm.

Skats no izrādes // Foto – Artūrs Stiebriņš

“Izrādes veidotāji nenosoda ne šo “zināšanu” veidotājus, ne publicētājus, ne arī patērētājus. Viņu attieksme, tik aizrautīgi daloties ar dramaturga Evarta Melnalkšņa apkopotajiem un apstrādātajiem tekstiem, bez šaubām, ir ironiska.”

Viltus ziņas aktieri rāda kā mazā cilvēka aizraušanos jeb grēcīgos prieciņus, kas ļauj par viņa aizmiršanos sirsnīgi pasmaidīt. Tā iestudējums artistiski un rotaļīgi uzrāda un izkāpina tēmu par viltus ziņām, taču vai, kādēļ un kā ar tām cīnīties – to acīmredzot paredzēts risināt ārpus izrādes laika un telpas. Vienīgi katra paša ziņā ir aizdomāties par draudiem, ko izsauc dezinformācija un demagoģija, un par to, cik paliekošu ietekmi tas atstāj uz turpmāku adekvātu informācijas uztveri, laikus nepamanot deformēto lupu, kas nemanāmi pagrūsta zem tava acu skata.

Taču, neraugoties uz to, iestudējumā izdevies arī mazliet pārsniegties pāri vienīgi vieglas izlaides žanram. Zināms kontrasta princips realizēts, acīmredzamās viltus ziņas konfrontējot ar aktieru atklāto šķietami autentisko pieredzi, tā arī ne brīdi nepazaudējot spēles momentu. Tikai tie, kuri aktierus vairāk vai mazāk pazīst personīgi, varēs pateikt, vai viņi runā taisnību vai tomēr ne, vai viņi nāk, no kurienes teikuši, un nodarbojas ar to, par ko stāstījuši. Principā jau viņi par sevi nepasaka neko daudz un nerunā neko šokējošu – miegā piedzīvotie sapņi, darbs ar amatierteātra trupu, kuras dalībnieku domāšana ir krietni slīpētāka par to, ko prasa ikdienā veicamais darbs, kristīgas ievirzes vasaras nometnes un emocionālas atmiņas no ģimenes dzīves – un tieši tāpēc robeža starp fantāziju un īstenību ir trauslāka. Brīdī, kad paļaujies priekšā stāvošā cilvēka uzticētajiem mirkļiem no viņa dzīves, piezogas uzmācīga doma par to, vai patiesi ikdienā ar mums nemanipulē tad, kad, šķiet, tas tik tiešām nenotek. Un vispār – kam mēs esam gatavi noticēt, ja to stāsta kāds, kuram mēs uzticamies – darbā, ģimenē vai draugu lokā? Un vai vari ko pārmest uzticībā atvērtai sirdij, kas īsti pat neapzinās risku, kam sevi pakļauj, labprātīgi uzklausot svešu stāstu?

Papildu kontrastējošo ticamību piešķir un ikreiz realitātē atgriež arī izrādes kolorītie personāži. Ance Strazda un Reinis Boters darbojas jau zināmajā atraisītībā, pa brīžam neatturoties kārdinājumam pasmīdināt publiku, kas gan gluži nav nepieciešams, jo atlasītā informācija, it sevišķi izvēlētajā salikumā, ir gana komiska un uz nopietnu refleksiju par viltus ziņu ietekmi uz sabiedriski politiskajiem un ekonomiskajiem procesiem nevedina.

Skats no izrādes // Foto – Artūrs Stiebriņš

Taču turpat uz skatuves ir arī jaunā horeogrāfe Arīna Buboviča, kura ar šarmantu krievvalodīgo akcentu mazliet kautrīgi runā, šķiet, speciāli jaucot krievu un latviešu mēli. Skatītajam, kurš saprot abas valodas, tas šķiet pat normāli, jo teksts kopumā ir pilnībā uztverams, līdz apjēdz, kas tas taču prasa atšķirīgu teksta uztveri, un cik būtībā ievainojams esi, jo nemanāmi esi atvērts manipulācijai ar savu apziņu, kas neizbēgami liek zaudēt modrību.

Līdzīgu iedarbojas arī topošā scenogrāfa Andra Kaļiņina skatuvei netipiskais tēls – vienlaikus it kā mazliet samulsis par savu uzdrīkstēšanos uzrunāt publiku un bikls centībā pateikt visu tieši tā, kā iecerēts. Taču viņa noslēpumainība un piemiegto acu skats pamatīgajā briļļu rāmī dara aizdomīgu par manipulatora hameleona dabu. 

Aizrautība, ko pavada atbruņojoša vieglprātība (cita starpā noslēgumā izpildot visai nedrošu horeogrāfisku numuru, kam grūti atrodama vieta izrādes kompozīcijā), piedien jauniem un rutīnas nenogurdinātiem censoņiem, kuri, izjūtot sevi kā sabiedrības daļu, labprāt tver un vērtē apkārt notiekošo. Iespējams, viņi jo labi apzinās, ka pagaidām nespēj dot instrukciju, kā droši pastāvēt par savu viedokli mūsdienu neapturamajā informācijas plūsmā, un tādēļ to arī nedara. Vēl vairāk – viņi izaicina, apzināti atkal no jauna aktualizējot ikdienas realitāti.

Atsauksmes

  • I
    Ilze

    Vissmieklīgāk jutos un visnopietnāk novērtēju ieceri, lūkojoties uz ielas pulksteni pēc izrādes. Kāpēc - zina tie, kas bijuši uz FAKE NEWS. Paldies par spēcīgu režijas konceptu!

Rakstīt atsauksmi