Dzejnieki pie ķērpīšiem
Rīkošos mazliet ekstravaganti un recenziju par vienu izrādi sākšu ar iespaidiem par citu izrādi. Proti, “Latvijas Skolas somas” projekta ietvaros “Kultūrmarkas” producētajā Viestura Roziņa iestudējumā “Gleznas ārpus rāmjiem” aktieri atzīst, ka īsti nesaprot, kā runāt ar jauniešiem, izsaka pieņēmumu, ka viņi uz izrādi nav atnākuši pēc brīvas gribas, bet beigās, kad kopīgā valoda tomēr atrasta, no līdzpaņemtiem priekšmetiem izveido instalāciju, norādot, ka mākslas robežas var būt ļoti plašas. Zināmu līdzību, kaut attālu, saskatu arī izrādē, par kuru ir šī recenzija.
Ar robežu pārkāpšanu savā mākslinieces ceļā konsekventi nodarbojas arī režisore Krista Burāne, kuras vadībā Dirty Deal Teatro tapis struktūras ziņā daudzslāņains un sarežģīts iestudējums “Netikumīgie”. Projekta sākuma fāzē trīs jaunie dzejnieki tikušies ar astotklasniekiem, kurus dēvē par ķērpīšiem, mēģinājuši saprast, kā viņiem klājas, kas viņus interesē un nomāc, un pieredzi integrējuši dzejas tekstos. Vienlaikus izrādē ir vieta arī dzejnieku pašrefleksijai un diskusijai, par to, kas ir vai nav dzeja (līdz pat skatītāju balsojumam par vienu konkrētu piemēru), un izskan viedoklis, ka dzeja ir jebkurš teksts, ja tā autors sevi definē kā dzejnieku.
“Netikumīgie” ir labs piemērs, ja jārunā par profesionālā teātra attīstību, jo izrāde brīnišķīgi noder, lai nezinātājam izskaidrotu, kas ir postdramatiskais teātris. Divi no trim aktieriem ir “neaktieri”, respektīvi, paši jaunie dzejnieki Marija Luīze Meļķe un Raimonds Ķirķis, savukārt Kirila Ēča dzejas pasaulē organiski iejūtas Reinis Boters, vienlaikus neizlikdamies par to, kas viņš nav – un atvērdams jaunu diskusiju par to, cik tālu aktieris, kurš spēlē sevi pašu, var būt patiess.
Stilistiski atšķirīgie izrādes slāņi blīvējas viens uz otra, te ir gan dokumentalitāte, gan poēzija. Elizabetes Mežules-Gricmanes un Kristas Burānes veidotajos videoklipos, ko rāda abās spēles laukuma malās (vizuālais risinājums atšķiras) koris dzied ironiski atsvešinātas Edgara Raginska dziesmas ar Kārļa Vērdiņa un Agneses Krivades vārdiem, pārstāvot nogurušo skolotāju viedokli. Izrādē sava vieta ir arī interakcijām, kam jābūt gataviem īpaši pirmajā rindā sēdošajiem skatītājiem, ir daudz fiziskas darbības, un galu galā, attaisnojot izrādes nosaukumu, ir dzēlīgi ironiskas pasāžas par tā dēvētajiem “tikumības grozījumiem”, kas definē pieļaujamā robežas skolu programmās iekļautajai mācību vielai. Lailas Burānes kā dramaturģes darbs bijis strukturēt tās sižeta līnijas, kas radušās projekta gaitā, veidojot nosacītus tematiskos blokus.
Krišjāņa Elvika iekārtotajā spēles laukumā, kuru neizbēgami nākas šķērsot lielai daļai skatītāju, ar krēsliem izveidots klases kā sabiedrības tēls. Vēl nozīmīga vieta ir papīram (uzsverot, ka tas ir videi draudzīgs). Papīrs ir dzejnieka “darba virsma”, ja pieņemam, ka dzejoļi mūsdienās netop datorā vai telefona displejā. Papīrs joprojām ir skolēna rakstu darbu neatņemama sastāvdaļa. Un uz papīra izdrukā arī likumus. Papīru izrādē rullē un burza, tas, kā jau sen zināms, pacieš visu. Vēl viens dekorācijas elements ir pārbīdāma stikla siena, kas iezīmē sākotnējo distanci starp dzejniekiem un viņu izpētes objektiem, taču pamazām kļūst līdzīga informācijas dēlim.
Izrādes pamattonis ir centieni definēt, kā jauns cilvēks jūtas mūsdienu Latvijā, un šinī gadījumā dzeja ir tikai veids, kā šo sarunu veidot tā, lai izvairītos no uzkrītošas publicistikas dominantes. Nekur tālu jau aizbēgt neizdodas, ja reiz Kristas Burānes un viņas komandas mērķis ir paust attieksmi par politiķu divkosību “tikumības grozījumu” lietā. Monstrozajā deputāta tēlā, kas salipināts no vairāku tautas priekšstāvju runām, Reinis Boters raustās konvulsijās, viņa ķermenis pats sevi plosa, bet lūpas izkliedz frāzes, kas paģēr filtru uzlikšanu informācijai, kura sasniedz pusaudžu ausis un acis. Tomēr izrādes politiskais aspekts nav noteicošais.
Par dzejnieka vientulību sabiedrībā. Par pusaudža vientulību parastas skolas parastā klasē. Par ikdienas nomākta skolotāja vientulību tādu pašu skolotāju kompānijā. Kaut kādā mērā arī par vecāku vientulību, kuri, attapušies, ka nespēj savām atvasēm palīdzēt izprast literatūru, kuru paši neizprot, raksta niknas vēstules līdz pat ministrijai. Brīžos, kad izrādes dinamika pierimst, ieskanas klusināti smeldzīgas intonācijas, kas emocionāli trāpa desmitniekā. Piedzīvojums ir arī starpbrīdis (kas Dirty Deal Teatro nemaz nav tik izplatīta parādība), kad izrādes dalībnieki ar dzejoļiem uzrunā foajē mazās kompānijās stāvošos skatītājus.
“Netikumīgie” ir izrāde, kam negribas piemērot standartus, kaut vai tāpēc, ka tā vēršas pret (citiem) standartiem. Tas ir ambiciozs un dedzīgi veikts iestudējums, kas sevī apvieno publicistisku asumu un emocionālu trauslumu. Un tas noteikti neatstāj vienaldzīgu.
Rakstīt atsauksmi