Recenzijas

18. maijs 2011 / komentāri 0

Stacija diviem

Režisors Mihails Gruzdovs un izrādes "Noslēpumainā zvaigzne" radošā grupa necenšas risināt intelektuālus vai estētiskus rēbusus, izrāde kopumā paliek nedaudz smeldzīgas komēdijas "rāmī".

Mazā provinces pilsētiņā, kurā iemītnieki cits citu pazīst sejā un nekad nepietur ātrvilcieni, nejauši nokļūst noslēpumaina svešiniece. Kas viņa ir, no kurienes? Viņai līdzi nav dokumentu, un runāt viņa nevēlas. Līdztekus tam pilsētiņā notiek vēl viens ievērības cienīgs notikums. Trūcīgs astronomijas skolotājs iegādājas fantastiski dārgu antikvāru grāmatu...

Šādu izejas situāciju piedāvā rumāņu dramaturga Mihaila Sebastiana luga "Noslēpumainā zvaigzne" (1943), ko Dailes teātrī iestudējis Mihails Gruzdovs. Provinciālās, nomaļās pilsētiņas vienmuļo bezprieka gaisotni, kur debesis ir tik tuvu, ka aiz tām "var aizbāzt karotes", veiksmīgi rada Ievas Kauliņas tumšās, netīri pelēkās krāsās veidotā scenogrāfija. Mazais perona pleķītis necilās stacijas ēkas priekšā ar solu, sliedēm un blāvu laternu, kur sākumā risinās darbība, vēlāk gandrīz nemanāmi transformējas skolotāja Miroiju pieticīgajā vecpuiša dzīvoklītī, kurš šķiet tikpat nemājīgs kā iepriekšējā ainā skatītā stacija.

Šajā "sūnu ciemā" valda pilnīgs bezlaiks, lielais stacijas pulkstenis ir apstājies, tā rādītājus uz priekšu pašrocīgi bīda stacijas priekšnieks, stundas mērot pēc garām braucošiem vilcieniem, un neviens no pilsētiņā dzīvojošajiem nekur tā arī neaizbrauc, pat ja grasās to darīt. Vienīgais notikums, kas visus  kaut uz brīdi izrauj no letarģiskai rutīnai līdzīgā stāvokļa, ir pasažieru ātrvilciens, kas šai nomales stacijai nepieturot aiztraucas garām kā vējš. Tas nāk no kādas citas, skaistas, pilnskanīgas, krāšņas lielpilsētas dzīves, kura aicina un vilina kā glancēta žurnāla vāks. Aiz šā vilciena logiem vīd pilnīgi citādi ļaudis, tie citādi runā, jūt, elpo - viņiem vispār viss ir citādi. Zīmīgi, ka visi pilsētiņas iemītnieki nēsā brilles. To nav vienīgi atnācējiem no šīs ilgotās citādās pasaules - Nezināmajai un Grigam.

Mihails Gruzdovs un ansamblis, veidojot izrādi un sekojot autora izliktajām norādēm, svārstās starp lirisku komēdiju un melodrāmu. Ar zināmu devu ekscentrikas tvertas ainas un mirkļi, kas tieši tāpēc, ka tik atpazīstami, rod atbalsi un iegūst vispārinājumu. Iestudējums izskan kā liriski komisks intermeco, kur lirisko stīgu iezīmē Nezināmās un skolotāja komētai līdzīgā mirklīgi spožā satikšanās, bet komisko - pilsētiņas dīvaino iemītnieku tipi. Tomēr šāda lugas viena slāņa akcentēšana, maz uzmanības pievēršot citām līnijām (uz ko iestudējuma veidotājiem, protams, pilnīgas tiesības), tomēr atņem darbam daļu iespējamās paradoksalitātes un neprognozējamību, ko tam varētu piešķirt visu motīvu mijiedarbība. Tā, piemēram, filozofiskas līdzības vaibsti lugā jaušami nomaļās pilsētiņas kā noslēgtas totalitāras pasaulītes tēlojumā, kuras iedzīvotāju kopība izpaužas ne vien kopīgos ikdienišķos rituālos, bet galvenokārt to kolektīvajā zemapziņā. Šis būtībā ir stāsts par paralēlām pasaulēm, kuras negaidīti saskaras un tā rezultātā kaut kas tiek apvērsts cilvēku likteņos. Reiz lielpilsētas vilciens tomēr apstājas un nomaļajā stacijā atstāj apburošu sievieti, kuras parādīšanās kaut uz laiku izmaina pierasto lietu kārtību. Arī pati sieviete sāk pamazām "atkust". Tālāk notiek tas, kas, autoraprāt, ir neizbēgams - sieviete aizbrauc. Ne tāpēc, ka to grib. Vienkārši tā iekārtota dzīve. Tāda visai skarba līdzība, kur saistošā komēdijas valodā runāts par dzīvei imanenti piemītošu nežēlīgu lietu kārtību, ar ko tādā vai citādā veidā nākas saskarties ikvienam. Un, ja neizdodas atrast sevī kādu brīvību šķautni, citu eksistences līmeni, iznākums var būt visai skumjš. Tomēr režisors un izrādes radošā grupa šoreiz necenšas risināt intelektuālus vai estētiskus rēbusus, izrāde kopumā paliek nedaudz smeldzīgas komēdijas "rāmī", tādējādi gan sašaurinot tās iespējamo nozīmju lauku.

Darba nosaukumā minētā noslēpuma izrādē ir visai maz. Notikumu prognozējamību ietekmē arī Nezināmās - Initas Dzelmes tēlotās Monas tēla traktējums, kas var būt ļoti dažāds. Šajā izrādē Mona nav fascinējoša, neparasta, noslēpumaina dīva, kura vēlas, kaut arī nespēj apmainīt savu labklājīgo dzīvi pret mīlu zem zvaigžņotām debesīm, bet drīzāk nedaudz apjukusi, garlaikota, kaprīza meitene, kas pārpratuma dēļ nonākusi sev neierastā vidē, kur reizēm visai amatieriski cenšas spēlēt glamūrīgu salonu "lauveni". Šī Mona diez vai sapratīs, kāpēc trūcīgais astronomijas skolotājs pērk dārgu grāmatu un kāpēc viņš atklāj zvaigzni, kuru neviens nekad neieraudzīs. Iepriekš paredzami, ka, tiklīdz no lielpilsētas atbraukušais Monas bagātais mīlnieks ciniski apraksta perspektīvu, kāda Monu sagaida, paliekot šajā nomalē, meitene gandrīz bez kavēšanās atstāj skolotāju, ar kuru pirms brīža grasījusies precēties, un dodas Grigam līdzi uz lielpilsētu.

Tādējādi izrādes kontekstā lielāku interesi raisa nevis Mona, bet Ginta Grāveļa skolotājs Miroiju, un tas, kā viņš dzīvos pēc tam, kad pati spilgtākā dzīves lappuse izrādās pāršķirta. Aiz Ginta Grāveļa Miroiju necilās ārienes slēpjas aizkustinoši poētisks savas profesijas ­ aicinājuma entuziasts, talantīgs zinātnieks, kurš izplatījumā atklājis nevienam nezināmu zvaigzni, par ko pilsētiņas iedzīvotāji pat nenojauš. Zvaigznes viņam nav tikai zinātniskas intereses objekts. Tās ir viņa dzīves jēga, un spēks, kas pēc Monas aizbraukšanas atgriež viņu dzīvē un liek turpināt iesākto. Monas rīcība neizsauc viņā ne pārmetumus, ne agresiju. Viņš zina, ka "neviena zvaigzne nekad nemaina savu ceļu".

Iestudējuma komisko pildījumu rada pilsētiņas dīvaino iemītnieku tēli. Izrādes veidotāji ir iecietīgi pret savu varoņu cilvēciskajām vājībām, viņu portretējumā vairoties no kodīgas ironijas (kura gan te varētu būt arī vietā), un cenšoties aiz komiskajām, reizumis marionetiskajām ārējām izpausmēm saskatīt dzīvus cilvēkus ar savu drāmu. Tāds aktierdarba šedevrs ir, piemēram, vēl viens pilsētiņas neatzītais ģēnijs -­ Miroiju draugs mūzikas skolotājs Udrja Valda Liepiņa lieliskajā, asprātīgajā tēlojumā. Udrja ir sacerējis simfoniju, kura ne reizi vēl nav atskaņota, jo tās autoram nav naudas skaņdarba atskaņošanai absolūti nepieciešamā angļu radziņa iegādei. Vai arī Mirdzas Martinsones madmuazele Šušū, kādreizējā pilsētiņas pirmā skaistule, tagad ģimnāzijas skolotāja ­- vecmeita, ar maniakālu interesi par savu kolēģu privātajām lietām un rūgtumu par pašas neizdevušos dzīvi, kas tā arī bez prieka būs jāpavada šajā nomalē, kur "tikai līst, līst un līst". Pat Ģirta Ķestera elegantajā, ciniskajā lielpilsētas "lauvā" Grigā, kuram nav laika būt laimīgam, manāms rezignēts apnikums, kad, šķiet, tikai inerce liek turpināt sen par rutīnu kļuvušos dzīves "rituālus". Pa kādai uzmanību piesaistošai niansei izdevies atrast arī citiem aktieriem. Šajā meža dīvainīšu galerijā ir gan Jura Žagara stacijas un visas vietējās sabiedrības neoficiālais priekšnieks, Jura Bartkeviča ironiskais Pasku un Olgas Dreģes Zemniece, gan Sarmītes Rubules vietējā nimfete ­ģimnāziste un Alda Siliņa Ikims.

Nobeigumā visi, kuriem tagad vēl pievienojušies Mona un Grigs, atkal ilgpilni veras tālē, ar skatienu pavadot kārtējo garām lidojošo ātrvilcienu. Šeit saskatāma arī režisora ironiska atsauce uz šodienas Latvijas mikroklimatu un ilgām pēc kādas aizjūras vai vietējās "zvaigznes", kas ienesīs gaismu šajā malā, kurai pasaules ātrvilcieni joprojām trauc garām. Vienīgi skolotājs Miroiju uzkāpj savas mājas bēniņos, no kurienes vislabāk redzams Lielais lācis, un, paņēmis neprātīgi dārgo astronomijas grāmatu, turpinās iesākto darbu, pirms tam aiznaglojot durvis, kas ved atpakaļ lejā.

Rakstīt atsauksmi