Elpot citā ritmā
Saruna ar Latvijas Nacionālā teātra aktrisi Agnesi Budovsku
“Teātris – tā ir dzīvā māksla. Cilvēki nāk skatīties uz patiesām emocijām,” teic aktrise Agnese Budovska. Viņa Nacionālajā teātrī ar savu pirmo lomu nonāca, vēl mācoties Kultūras akadēmijas otrajā kursā, un šajos gados atveidojusi daudzveidīgas, nozīmīgas un atmiņā paliekošas lomas pie dažādiem režisoriem. Agnese uzsver, ka skatuve ir greizsirdīga, un aizvien grūtāk nākas nolikt sevi malā, lai uz skatuves vienmēr būtu visi simts procenti. Viņa novērtē teātra iespējas sarunāties ar cilvēkiem, rosināt līdzpārdzīvot un kopīgi domāt par lietām, kas ir aiz ikdienas robežām. Šobrīd Agnese atzīst, ka ir pienācis laiks pārmaiņām.
Pēc Rīgas Kultūru vidusskolas absolvēšanas tu iestājies Kultūras akadēmijā Annas Eižvertiņas vadītajā aktierkursā. Vai mērķtiecīgi kopš skolas gadiem virzījies uz aktrises profesiju?
Mana skolas laika vēlme bija mācīties dziedāt, kļūt par aktrisi tolaik nebija mans sapnis, arī mani vecāki nekādā veidā nav saistīti ar mākslas profesijām. Es mācījos Madonas Valsts ģimnāzijā un paralēli mūzikas skolā, kuru pabeidzu kora klasē. 10. klases vidū sapratu, ka gribu nopietni mācīties dziedāšanu. Mans vokāls un zināšanas tomēr bija nepietiekamas, lai varētu iestāties Mediņos (Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā – B. K.). Sākums, un tad tētis Rīgā atrada lielisku privātskolotāju, mācīja dziedāt. Tā es no manas mīļās Madonas pārcēlos dzīvot uz Rīgu, sāku mācīties Kultūru vidusskolā un apgūt dziedāšanu pie Nadeždas Buharovas. Skolā bieži paliku pēc stundām, jo biju sarunājusi mūzikas klasi un tur dzīvojos – dziedāju divas trīs stundas katru dienu pati savā nodabā.
12. klases vidū Buharova man iedeva biļeti uz meistarklasi – tolaik Rīgā viesojās estrādes režisors no Krievijas Aleksandrs Revzins, viņš bija atbraucis kopā ar scenogrāfu. Krievu valodu sapratu slikti, tomēr uz meistarklasi aizgāju. Kad tā beidzās, scenogrāfs, kura vārdu šodien vairs neatceros, man vaicāja, ar ko nodarbojos, un ieteica pēc vidusskolas beigām mēģināt iet uz aktieriem. Par to nebiju iedomājusies, taču tad sāku šo domu apsvērt. Viņš to teica ļoti nopietni, ieteica tieši kinoaktierus, studijas Pēterburgā. Es vēlējos palikt Latvijā un devos uz Kultūras akadēmiju. Pirms iestājeksāmeniem paspēju aiziet pie Annas Eižvertiņas uz trim ievadlekcijām un izlasīju visu Raini un Blaumani. Atceros, kad gāju uz iestājeksāmeniem “Skatuvē”, Anna tieši iznāca man pretī un teica: “Tu esi Agnese?” Sapratu, ka viņa mani laikam jau ir ievērojusi no šīm ievadlekcijām, kaut tajās nekas nebija jādara. Iestājeksāmenos man veicās, arī Aina Matīsa bija atzinīga. Man šķiet, ka pedagogi savu lēmumu jau bija pieņēmuši. Tas ir tāpat kā kastingos, kad režisors jau no sākuma zina, ko viņš iecerējis un kas viņam ir vajadzīgs, un vai nu mēs tam atbilstam, vai ne. Atteikums, protams, nav patīkams, bet, manuprāt, to nevajag uztvert personiski.
Kuri bija tavi kursabiedri?
Mani kursabiedri ir viss KVADRIFRONS, Jānis Kronis, Raimonds Celms, Samira Adgezalova, kura darbojās Liepājā, un tagad ir brīvmāksliniece, Lelde Dreimane Dailē, Eduards Johansons Valmierā, Kārlis Tols Rēzeknē, Marija Linarte, Ance Kukule-Sniķere, kura ir ārštatā Nacionālajā teātrī, Uldis Sniķers, Armands Ikalis, kuram šobrīd pieder militārpreču veikals, Ilze Āboltiņa, Kārlis Derums, Dace Šteinerte. Mēs bijām liels kurss, astoņpadsmit studenti, un, kad sākām mācīties, jau zinājām, ka mums pēc beigšanas nebūs konkrēta vieta vienā teātrī. Tā arī esam izkaisīti pa visurieni.
Atceroties studiju laiku un Annu Eižvertiņu, kas bija galvenais, ko tu paņēmi no Annas un citiem saviem pedagogiem?
No Annas es paņēmu sīkstumu, kas viņai piemita. Pret mums viņa izturējās kā mamma pret cālēniem, bet arī ar lielu stingrību. Tas, protams, bija ar labu mērķi. Pirmo kursu joprojām atceros kā ļoti smagu, mēs gandrīz visu laiku pavadījām “Skatuvē”, dzīvojām tur 12 stundas dienā, bez teātra un mācībām nekā cita nebija. Atceros, reiz es nogurusi un sašļukusi sēdēju “Skatuves” virtuvītē, ienāca Anna un teica: “Agnese, ja tev ir grūti, tad interesējies par citu problēmām.” Man likās – cik interesants veids, kā pavadīt savas grūtās dienas. Neapšaubāmi Anna vienmēr visu darīja ar labu prātu un ļoti labi prata ielikt profesijas pamatus.
Aizraujošākie priekšmeti man studiju laikā bija aktiermeistarība, kā arī klasiskā deja pie Iļjas Vlasenko. Ļoti novērtēju savāktību, ar kādu viņš allaž ieradās uz nodarbību. Neatkarīgi no jebkā viņš vienmēr bija laikā un gatavs strādāt. Ķermenim, plastikai, stājai šīs nodarbības tiešām daudz deva. No viņa paņēmu arī domu, ka skatuve ir greizsirdīga un nepieļauj atlaides, – vai nu tu esi kopā ar mani, vai neesi. Tāpat man interesantas bija kustību nodarbības pie Zanes Kreicbergas, kas piedāvāja paraudzīties uz cilvēka ķermeni no pavisam cita skatupunkta. Esmu dejojusi hiphopu, un kaut kāda plastika man bija, bet apziņa, ka kustība izriet nevis no mūzikas vai vēlmes atstāt vizuālu iespaidu, bet no domas, un ar to saistītie vingrinājumi bija aizraujoši, taisījām dažādas kustību etīdes gan komandās, gan individuāli.
Un tad jau otrajā kursā tu nonāci Nacionālajā teātrī ar savu pirmo lomu – Jūliku Edmunda Freiberga režisētajā “Liliomā”.
Toreiz biju ļoti nobijusies. Anna teica, ka līdz ceturtajam kursam mūs nelaidīs spēlēt lielajos teātros. Kad Edmunds Freibergs man piedāvāja šo lomu, Anna teica “nē”, savukārt citi pedagogi – “jā”. Toreiz pilnīgi visiem saviem pedagogiem, pat teorijas priekšmetu skolotājiem jautāju, vai pieņemt piedāvājumu, jo man likās, ka to nevar darīt vieglprātīgi. Laiks gāja, kamēr Edmunds Freibergs man atrakstīja: “Mēs sarunājām, ka tu izlasīsi lugu un man piezvanīsi.” Sapratu – tā uztraucos, ka pat neesmu viņam atzvanījusi. Kad beigās pateicu “jā”, atceros, Anna Eižvertiņa man sacīja: “Agnese, sveicini visus – gan tos, kas ir teātrī, gan tos, kas iet pa gaiteņiem, gan tos, kas stāv ārā pieturā pie teātra. Nedod Dievs, kāds apvainosies.” Teātrī bija lielie aktieri, slavenie uzvārdi un es – mazs students. Tas bija ārkārtīgi sarežģīti, ļoti gribējās, lai izdotos, un bija liels satraukums.
Kā izdevās šo satraukumu pārvarēt?
Pamazām. Pirmajā sastāvā Jūliju spēlēja Inga Misāne-Grasberga, redzēju viņas silto attieksmi pret mani un gādību visā iestudēšanas procesā, tas palīdzēja. Viņa arī kļuva par manu teātra krustmāti. Biju tur viena pati no kursa, nevienu pat lāgā nepazinu. Ja ienāc teātrī ar savu kursu, tas ir pilnīgi citādāk, tad var kalnus gāzt. Bet, ja esi viens, tad tā ir tāda kā izdzīvošanas skola, jo katrs aktieris nāk ar savu personību, ar to pienesumu, kā viņi kursā ir pieraduši funkcionēt, un teātris kopumā ir tāda liela puzle, mozaīka, kas ir salikta no dažādu krāsu stikliņiem. Katram aktierim ir savs viedoklis, ar kuru jārēķinās, jāpielāgojas un vēl jāizdzīvo pašam. Tā ir laba pieredze. Pēc “Lilioma” liekas, ka bumba sāka velties no kalna un kļuva aizvien lielāka. Tobrīd es noteikti nezināju, cik krāsainu un piepildītu ceļu esmu uzsākusi iet.
Vēl studēji Kultūras akadēmijā, kad 2013. gadā kļuvi par Nacionālā teātra štata aktrisi. Ar kādām gaidām ienāci teātrī un sāki šo ceļu?
Gribēju vienīgi nodarboties ar šo profesiju. Jau, stājoties aktieros, sev biju izvirzījusi noteikumu: ja netikšu budžetā, šeit nemācīšos. Es to nevarētu atļauties un arī uzskatītu par zīmi, ka man tas nav jādara. Jā, tāds kategoriskums manā raksturā ir. Astrīda Kairiša vai Lolita Cauka – viena no šīm brīnišķīgajām aktrisēm man reiz teica: “Tu esi malacis, tu pērc par to naudu, cik ir tavā maciņā.” Šis teikums paliks manā atmiņā uz visu mūžu – pērc par to, cik ir, nevajag ņemt kredītā. Nekad nevar zināt, kādus procentus tas paprasīs. Tā laikam ir svarīgākā doma, ko esmu paņēmusi no “Lilioma” laika.
Tad bija otrais iestudējums pie Edmunda Freiberga – “Laiks un Konveju ģimene”, kur viņš man arī iedeva lielu lomu – Keju Konveju, un es sākumā nesapratu, ko darīt. Izrādes vidū bija lēciens, kur man bija jāspēlē četrdesmitgadīga sieviete, pašai tajā laikā esot divdesmit gadu vecumā, un tas bija jauns pārbaudījums.
Pēc tam aizraujošs darbs bija pie Indras Rogas “Kabarē”. Ļoti daudz mūzikas, kā vokālā pedagoģe ar mums strādāja mana novadniece Ieva Kerēvica. Sallija bija pilnīgi pretējs raksturs manai pasaules uztverei, bet man šis iestudējums patika. Īsto lomas sajūtu līdz pirmizrādei gan vēl nebiju paguvusi noķert, bet tad ar “Kabarē” aizbraucām viesizrādē uz Ventspili, un tur es sapratu – jā, ir, atnāca tāda brīvības un viegluma sajūta, kāda šajā lomā bija vajadzīga. Man liekas, ja režisori dod tev lielas lomas, tad ir jādod tikpat daudz no sevis atpakaļ. Vajag tam ļauties un to darīt – sevi pilnībā veltīju darbiem, kas nāca pretī, un patiešām nekas nešķita svarīgāks.
Trīspadsmit gados teātrī esi atveidojusi daudzas nozīmīgas lomas. Kuri tev pašai bijuši būtiskākie darbi un kāpēc?
Viens no pirmajiem šādiem darbiem man bija Marianne izrādē “Vīnes meža stāsti”, ko iestudēja poļu viesrežisors Andžejs Bubeņs. Es tolaik vēl mācījos akadēmijā ceturtajā kursā, un paralēli taisījām diplomdarbus, nebija vienkārši. Režisors prasīja, lai lomā visu laiku būtu skatiens uz savu tēlu no malas, un vajadzēja strādāt ar mūziku aktiermākslas tehnikās, kuras es nepratu, respektīvi, pakļaut savu fizisko darbību mūzikas ritmam, bet darīt to neritmā. Ļoti dīvains uzdevums. Tas ir tāds skatuves kustības turpinājums. Man likās, ka režisors strādāja ar mani arī kā pedagogs. Un ļoti novērtēju, ka jebkura kustība ir ar kādu virzību, mērķi, domu. Cilvēks nekustas pa skatuvi tāpat vien, viņš kustas tāpēc, ka viņu vada griba. Tie ir aktiermeistarības pamati, bet tad tevi ieliek konkrētos spēles noteikumos, un pēkšņi sastingsti – tāpēc, ka tā forma ir sveša. Bubeņs bija pirmais, kurš tā pa īstam lika man strādāt tādā veidā, kad teksts netiek raidīts tieši uz partneri un nāk kopā ar kustībām. Tas Polijā un citviet Eiropā, visticamāk, bija noticis jau desmit gadus agrāk nekā šeit un manā dzīves pieredzē, bet man tajā brīdī tas bija kaut kas jauns un sarežģīts.
Izrāde, ko noteikti gribu atzīmēt, bija arī pēc Kirkegora darba motīviem tapušais iestudējums “Mūžīgais komentārs № 4” Daigas Kažociņas režijā Jaunajā zālē. Tas bija Kirkegora dienasgrāmatu traktējums, un man vienmēr ir bijušas problēmas ar filozofiju, licies – nu, nevajag filozofiju likt uz skatuves, to nevar nospēlēt. Tomēr šī izrāde man palīdzēja vairāk saprast filozofijas jēgu un arī nozīmi mūsu dzīvē. Man nekad nebija veicies ar filozofijas pedagogiem, bet, pateicoties šim Daigas darbam, es to sapratu krietni dziļāk, un tas ir palīdzējis arī nākamajos darbos. Šī izrāde man bija tiešām svarīga, kaut grūti ar to gāja. Manas profesionālās kinodzīves “pelēkais kardināls” Dāvis Sīmanis gan, noskatījies izrādi, teica: “Tu nenospēlēji to meiteni.” Bet man bija svarīgi, ka Kirkegora domāšana bija tapusi skaidrāka pašai, un tas bija skaisti. Man tas likās būtiski.
Uz iestudējuma tapšanas procesu varu skatīties kā uz audeklu, uz kura mēs sazīmējam un saliekam krāsas, un kaut kas izveidojas. Vai arī varu uz to skatīties no domas skatupunkta. Un tieši caur šo Kirkegora darbu sapratu, ka rezultāts nāk ar ideju un domāšanas veidu, un tikai tad tiek ņemta ota un krāsas. Un man kā aktierim vienmēr ir jāpiekļūst tai režisora domai, idejai un redzējumam, un tikai tad es varu tuvoties kaut kam, kas saistīts ar manu darbu. Tāpēc šis darbs bija svarīgs pavērsiens manā domāšanā.
Tu daudzkārt esi nominēta “Spēlmaņu nakts” balvai, un par Līgavas lomu Federiko Garsijas Lorkas “Asins kāzās” to saņēmi kā “Gada jaunā skatuves māksliniece”. Kādu pieredzi guvi šajā darbā?
Jā, patiešām esmu lutināta ar nominācijām, paldies kritiķiem par to. Reizēm man pat ir neizpratne šajā jautājumā, kaut, protams, tas ir jauki. Darbs pie “Asins kāzām” Vlada [Vladislava] Nastavševa režijā bija traumatiska pieredze. Šī izrāde tapa ļoti smagi. Man visa tā sezona kopumā bija mokoša, spēlēju sešas vai septiņas pirmizrādes, un pēdējais iestudējums bija “Asins kāzas”. To, kādā veidā mēs visi strādājām, varētu saukt par armijas disciplīnu ar mākslinieciskiem piesitieniem. Tik ļoti bijām atdevušies tam darbam. Pirmizrāde notika pašā pavasara plaukumā, ārā gaišs, saulains, priecīgs laiks, bet mēs bijām iegājuši tik dziļi Lorkas pasaulē, ka slēdzām laukā gaismas aktieru foajē un taisījām ciet aizkarus, jo šķita, ka nevarēsim nodrošināt mūsu darba kvalitāti, ja ļausimies āra pavasara gaišajai sajūtai. Šajā izrādē man bija lieliska satikšanās ar Uldi Siliņu, kurš, manuprāt, ir nenovērtēti meistarīgs aktieris. Tāpat kā diemžēl daudzi citi lieliski aktieri, kuri netiek pamanīti un novērtēti, par ko man sāp sirds. Un es domāju – kāpēc tā ir? Droši vien katra situācija jāskata atsevišķi.
Runājot par “Asins kāzām”, atceros mēģinājumu, kad gandrīz viss jau bija uztaisīts, esam iekšā zālē, mums ir kostīmi, bet neesam mēģinājuši Līgavas beigu monologu. Viņa ir nogalinājusi gan savu mīļoto Leonardo, gan Līgavaini, kurus abus viņa mīlēja, un tas ir viņas kļūdas rezultāts. Šis monologs ir smaga atzīšanās un saruna ar Māti. Lorkam ir teorija par Duendi, par mīlestības un nāves apvienojumu, un, man šķiet, šajā mēģinājumā es to piedzīvoju. Es stāvēju uz skatītāju krēslu roku balstiem, runāju to monologu. Tad Vlads savā īpašajā manierē teica: “Agnese, man likās, tu esi laba aktrise... Pamēģinām vēlreiz.” Mēģinot otro reizi, monologa vidū nokritu starp krēslu rindām, nopietni sasitos un paspēju nodomāt: “Es tagad piecelšos, iziešu ārā no teātra un pametīšu šo profesiju.” Tomēr kaut kādā veidā tiku šim punktam pāri un monologu norunāju, esot kādā citā paralēlajā realitātē. Tā bija absolūti traumējoša pieredze.
Tomēr, un par šo es varu teikt Vladam paldies, tajā dienā manī atvērās kaut kas tāds, kas man visus turpmākos darbus ir licis uzlūkot no nedaudz cita redzespunkta. Līdz šim ir bijis tā, ka es atveru darbu, izlasu to vienu, divas, varbūt trīs reizes, un man ir skaidra mana līnija, tāpēc, ka manī vairs nav nekādu ilūziju par kādu no tēliem vai darbiem, – pilnīgi visos tēlos ir gan kaut kas labs, gan ļauns, gan skaistā puse, gan neglītā. Līdz tam es laikam dzīvoju tikai tajā skaistajā ilūziju pasaulē, un šis liktenīgais monologs un kritiens bija pavērsiena punkts. Laikam manī pazuda kaut kāds naivums. Attiecīgi, ja dramaturģija ir laba, es domāju, ka visos tēlos ir visas īpašības. Jautājums tikai, kurā dzīves posmā, kādā dzīves situācijā viņi tiek rādīti. Un tas rada iespaidu par viņiem no malas – viņi ir labi, jauki, stipri vai ne.
Vai zināmā veidā šo pieredzi turpināja Salomes loma Viestura Kairiša iestudējumā? Tā tev atnesa “Gada aktrises” nomināciju.
Jā, arī tas man bija ļoti svarīgs darbs, un es nevarētu to paveikt, ja pirms tam nebūtu bijušas “Asins kāzas”, jo nebūtu šāda rūdījuma. Tāpēc saku, ka, esot teātra štatā, skaisti ir tas, ka viena loma noved pie nākamās, izveidojas tāda ķēdīte. Salome man arī bija neatkārtojama, īpaša pieredze. Izrādes scenogrāfija bija tāda, ka sākumā ir aizvērts metāla ugunsdzēsības “priekškars”, ir galds, un Salome ļoti lēnām izslīd no galda aizmugures. Es atceros, ka izrādes sākumā, kad tikai cēlos augšā, jau jutu, ka man līst sviedri. Bet bija paši pirmie izrādes mirkļi, un man tam visam bija jātiek cauri. “Salomē” man vispār bija sajūta, ka spēlēju monoizrādi ar partneriem. Jutu ārkārtīgu atbildību pret operas materiālu, kuram uz skatuves bija gandrīz vai “surdotulkojums” – bija jāseko operas partitūrai un tekstam, un jārunā ar to vārds vārdā saskaņoti, jo, tikko kaut kas tiek sajaukts, to pamanīs, īpaši tie, kas pārvalda vācu valodu un šīs operas materiālu.
Man ļoti patika strādāt kopā ar horeogrāfi Elīnu Gediņu. Apbrīnoju, kā viņa spēj formulēt kustību vārdos un vārdus kustībā. Priecājos strādāt arī ar Viesturu Kairišu. Ar Viesturu kopā man ir tapuši četri iestudējumi: “Salome”, “Baltiešu gredzens”, “Uguns un nakts” un “Pērs Gints”. Kad Viesturs kaut ko iestudē, viņš staigā divus soļus virs zemes. Viņu neuztrauc, kā to praktiski atrisināt uz skatuves, ko kāds padomās utt., bet viņš dara lietas, jo tā vienkārši gribas. Nereti man ir licies, ka tā ir pilnīgi vājprātīga ideja, bet viņš tā par to runā, ka es eju viņam līdzi un arī kļūstu par cilvēku, kas it kā staigā pāris soļus virs zemes. Viesturs grib uztaisīt tieši tā, jo viņam tas liekas nozīmīgi, un viss. Tādu cilvēku nav daudz. Tam vajag milzīgu pārliecinātību, vismaz ārēju. Viesturam, iestudējot izrādi, patika runāt tādos salīdzinājumos, kuri bieži konkrētai skatuves izpausmei gan īpaši nepalīdzēja, un tad Elīna man savukārt palīdzēja viņa vēlmes iemiesot uz skatuves.
Kā, piemēram, allaž īpaši gaidītajā Salomes septiņu plīvuru dejā?
Jā, tur bija brīnišķīgs Kristas Vindbergas, Reiņa Dzudzilo un Elīnas izveidots pavērsiens šai dejai. Viņi bija izdomājuši, ka Salome noteikti nebūs tā, kas izģērbsies, lai izģērbjas Hērods. Un dejotāji kā septiņi grēki līda laukā uz skatuves izteiksmīgajos matadoru kostīmos. Arī tur vispirms bija filozofija, doma un tikai tad ķeršanās pie tā, ko mēs darīsim, kā kustēsimies. Es “Salomi” tiešām izbaudīju, un man bija žēl, ka šo izrādi salīdzinoši ātri noņēma no repertuāra.
Īpašs darbs neapšaubāmi bija arī Elmāra Seņkova “Pūt, vējiņi!” ar Zanes lomu. Kaut gan, ja man būtu iespējams izvēlēties jebkuru tēlu no “Pūt, vējiņiem!”, es izraudzītos Gatiņu – manuprāt, tā ir patiesi skaista loma latviešu dramaturģijā. “Pūt, vējiņi” pirmsākumos Astrīda Kairiša izrādes sākumā uzveda mani uz skatuves, it kā simboliskā veidā nodot stafeti. Tas ir grūts uzdevums – nespēlēt Zani ar rozā briļļu sajūtu, jo viņa jau redz, ka Uldis mīl citu, bet viņa arī Uldi mīl, un tas tāpat ir goda jautājums, un ir Māte un dzimta, un viss ciems runā par kāzām. Esmu priecīga, ka man bija iespēja spēlēt šajā izrādē, taču arī šis darbs nenāca viegli. Tas bija pirmais sezonas iestudējums – grūta atgriešanās pēc vasaras. Tomēr rezultāts bija tā vērts. Lielisks bija arī gājiens ar “dzīvo” scenogrāfiju. Kad sākās izrāde un skanēja pārlaicīgā Imanta Kalniņa mūzika, priekškars vēl nebija atvēries, mēs ar Madaru Botmani, kura spēlēja Andu, jau plosījāmies aiz priekškara, iekustinājām gaisu, un gan dejotāji, gan koris piešķīra visam notiekošajam lielu enerģiju un dzīvīgumu. Tā bija skaista izrāde, un es ceru, ka mēs to vēl spēlēsim.
Esi strādājusi ar dažādiem režisoriem un izpelnījusies daudz atzinīgu vārdu. Kā rakstīts teātra mājaslapā: laimīgs tas teātris, kurā strādā tāda aktrise. Kāda, tavuprāt, ir šī veiksmes vektora atslēga?
Man grūti pateikt. Zinu tikai, ka man ļoti patīk šī profesija. Vienu brīdi es tā kā mēģināju aizmukt no šī fakta. Bet man patiešām nebija citu ideju – domāju, pagaidīšu, kamēr iepatiksies kas cits. Kā otrajā kursā tā bumba sāka velties, tā viņa nav apstājusies. Kāpēc lai es noliedzu šo teātra svarīgumu manā dzīvē? Tā ir nozīmīga mana daļa. Es tomēr domāju, ka neesmu radītājs, esmu amatnieks un komandas cilvēks, kurš ar lielāko prieku lietas izpilda. Savu lomu es gan radu, bet tad, kad režisors nāk ar savu ideju, tas ir tāds maģisks brīdis. Tāpēc, ka ideja jau nav nekas taustāms, kā, piemēram, makets, kuru scenogrāfs uztaisa, vai uzzīmētas kostīmu skices. Ideju, protams, var uzrakstīt, bet tam visam ir jāpiešķir reāla forma. Un, kamēr mēs nonākam līdz šai reālajai formai, režisoram ir jānāk ar maksimāli lielu pārliecību un jābūt ļoti labam psihologam un arī pedagogam. Man tāda pārliecība nekad nav bijusi, es nebūšu tas cilvēks, kas teiks: “Hei, es kļūšu par režisori un taisīšu izrādi!” Varbūt kaut kad tas mainīsies, pēc kādiem 25 gadiem, bet pašlaik mana iekšējā sajūta ir šāda. Piemēram, mans vīrs Matīss [Budovskis] ir profesionāls aktieris ar brīnišķīgu režijas talantu, un es to patiešām apbrīnoju.
Vai ar Matīsu neesat domājuši par kādu kopdarbu?
Kaut ko nedaudz esam domājuši, bet līdz reālām aprisēm tas nav nonācis. Mums bija doma par vienu izrādi Nacionālajā teātrī, tas būtu mazās zāles darbs divatā, piedāvājums nāca no igauņu režisora, bet mēs finansiāli nevarējām atrast, kā to izdarīt. Tomēr mēs to ar lielāko prieku realizētu, un es arī ļoti priecātos strādāt kopā ar savu vīru kā ar aktieri.
Un kā ar režisoru?
Arī, protams, tomēr es izvairītos no situācijas, kurā man viņam būtu jāsaka: “Paņem mani savā izrādē!” Ja būs vajadzība pēc manis, es nākšu. Izrāde ir režisora ideja, un tur šādā veidā nedrīkstu jaukties. Es varu atbalstīt, palīdzēt, bet ne iejaukties.
Kas ir tas, ko tu ļoti novērtē režisoros, ar kuriem strādā, un savos kolēģos – skatuves partneros?
Man vienmēr ļoti svarīga ir bijusi darba kultūra. Manuprāt, ļoti būtiski ir tas, cik savākts, gatavs darbam uz mēģinājumu nāk režisors un ikviens aktieris. Protams, mēs visi esam cilvēki, un dzīvē var būt dažādi gadījumi. Arī man ir bijis tā, ka atnāku uz mēģinājumu un visu laiku sēžu un raudu tāpēc, ka ir noticis kaut kas satraucošs ārpus teātra. Tomēr jebkurā gadījumā uz mēģinājumu ir jāierodas – pat ja nevari piedalīties, tu vari šeit būt, redzēt, kas notiek, ko dara tavi kolēģi. Mums visiem ir sava dzīve, lielākajai daļai ir ģimenes, visiem ir dažādi darbi, tāpēc ir svarīgi, ka uz laiku, kas mums ir dots mēģinājumiem, mēs ierodamies savākušies, koncentrējušies un gatavi strādāt.
Šķiet pašsaprotami, ka tā vajadzētu būt.
Jā, bet pienāk rutīnas brīži, sākas kādas čīkstēšanas, negribēšanas. Ja tas ir tā, tad varbūt nevajag ar to nodarboties, ir daudz citu lietu, ko darīt. Es arī domāju par situācijām, kad atnāk jauns režisors un pretī viņam stāv pieredzējuši aktieri, kuri ir spēlējuši pie visdažādākajiem režisoriem daudzos iestudējumos. Tam jaunajam cilvēkam tas ir ļoti grūts uzdevums, viņš pats vēl nav gatavs, noformulējies, viņam nav pieredzes un darba instrumentu. Savs rokraksts izveidojas ar laiku. Varbūt viņam vēl ir iedots kāds dīvains dramaturģiskais materiāls. Aktieri mēdz būt ar biezu ādu, melnu humora izjūtu un gadiem izkoptu cinismu, ko savstarpēji labi saprotam, bet piemirstam, ka jābūt uzmanīgākiem, iejūtīgākiem pret jauniem talantiem. Tad nav brīnums, ka nekas kopā nesanāk. Ir jābūt atvērtam, gatavam drusku nolikt sevi malā. Tā atkal ir lieta, ko teica Anna Eižvertiņa pašā mācību sākumā: “Būs grūti, savu ego jūs varat atstāt mājās.” No personiskās pieredzes saku: jo vairāk gadus cilvēks strādā, jo grūtāk tas paliek – nolikt malā sevi, savas vajadzības, savas ģimenes vajadzības, jo vai nu ir tie simts procenti uz skatuves, vai nav. Tāpēc man tik svarīga liekas darba kultūra un koncentrēšanās.
Man arī patīk kolēģi, kuriem ir ass redzējums uz ainu, situāciju, ko mēs iestudējam. Es sagaidu, ka man to pateiks, prasu viedokli savam vīram un dažiem kolēģiem, kuriem, manuprāt, tāds piemīt, piemēram, Mārtiņam Brūverim, kuram ir lieliski salīdzinājumi un kurš īsi, reizēm ar visai dzēlīgu humoru noformulē to, kas man šķiet būtiski. Man patīk, ka nav attieksme “nejaucies manā darbā”. Kad strādājam pie izrādes, mēs darām to visi kopā.
Neraugoties uz grūtībām, kas ir tas svarīgākais, kas šos gadus tevi noturējis teātrī?
Radoši izaicinājumi, aizraujoši, labi pavadītais laiks par spīti visiem amerikāņu kalniņiem – un kolēģi. Jo kolēģi teātrī tiešām ir kā ģimene, kā tāds mazs ciemats, visi viens otru zina, sveicinās gaiteņos, tad sanāk kopā kādā projektā, reizēm pamainās kāds skatpunkts. Esam tāda savā veidā noslēgta komanda, kas taisa to izrādi. Tad pienāk pirmizrāde, seko nākamie darbi, atkal kaut kas mainās, un tā komanda ir citāda, kamēr ar visiem esi strādājis. Esot iekšā teātrī, ir tā sajūta, ka esi stipri šeit piederīgs, arī no tāda cilvēciskā redzespunkta. Bet realitāte ir tāda, ka, izejot no teātra ārā, ir varbūt viens vai divi cilvēki, kuri uzturēs ar tevi kontaktu. Patiesībā mēs vienkārši mīlam šo profesiju un noteikumus, kas šajā mājā valda, bet, aizverot teātra durvis, tas viss tur arī paliek. Man ir ļoti nedaudzas kolēģes, ar kurām pēc mēģinājuma, piemēram, labprāt aiziešu pastaigāties pa parku. Ar visiem citiem man ir tīri profesionālas attiecības. Šī patiešām ir ļoti specifiska profesija. Esot teātra štatā, mēs būtībā gadiem novērojam cits cita dzīves, šajā procesā, etīdēs, lomās visu laiku nesam kaut ko no sevis, savu piedzīvoto vai redzēto, kur esam iedziļinājušies. Un tā tikai no malas varbūt liekas, ka visi esam labākie draugi.
Vai tu varētu nedaudz pavērt vaļā savas darbistabas durvis – kā tev atnāk loma, kad rodas sajūta – jā, ir… Teici, ka dažkārt, piemēram, “Kabarē”, tas notiek tikai pēc ilgāka laika.
Tas ir katru reizi citādāk. Nekad nevar zināt, kurā brīdī loma, tēls atnāks. Piemēram, taisījām izrādi “Naži vistās”, šo procesu arī izbaudīju. Šeit saslēdzās vairākas lietas. Pirmkārt, sākumā Inga Tropa uz mēģinājumiem nāca ar savu ideju, kuru mēs visādi centāmies iepīt lugā, bet tā tur nekādi neiegūlās. Esmu pateicīga, ka viņa to saprata, nevis iecirtās, ka noteikti būs tā, bet mēs kopā radījām citu versiju, un šis process bija ārkārtīgi aizraujošs. Mēs runājām tikai par lugu, bet, no malas klausoties, tās noteikti likās kaut kādas vājprātīgas tēmas, bet mums visiem bija ļoti interesanti. Tas bija kā šķetināt detektīvu, un galu galā mēs atradām risinājumu un iepinām arī Ingas sākotnēji iecerēto tēmu. Kā es pie šīs lomas nonācu? Bija divi pagrieziena punkti. Pirmais no tiem ārēji nekā nesaistījās ar teātri. Kādā dienā, kad vīram ātri vajadzēja apgriezt matus un viņš nevarēja paspēt pie friziera, es pati griezu viņam matus, kas izrādījās sarežģīts un superintīms process. Tad ieraudzīju rezultātu kā no distances, emocijās tajā brīdī kaut kas saslēdzās, un es pēkšņi sapratu jauno sievieti, kas man jāspēlē “Nažos vistās”. Arī Rēzija Kalniņa, kas ir spēlējusi šo lomu, pateica man dažas atslēgas lietas – pāris teikumus. Un no visiem šiem dažādajiem impulsiem mana loma izauga. Nekad nevar pateikt, kā un kurā brīdī tas notiek.
Ja man būtu jāiesaka jaunam aktierim, kā pietuvoties lomai, es teiktu – lasi, domā, meditē, atkāpies, tad lec atkal iekšā, uzdod jautājumus – ērtos, neērtos, vajadzīgos, nevajadzīgos – sev, režisoram, kolēģiem, palūdz kādu kolēģi atnākt, paskatīties mēģinājumu un pateikt savu viedokli. Nevajag domāt, ka tu šajā procesā esi viens pats. Ja netiec kaut kam klāt, kaut zini, ka tas tur ir, paprasi otru viedokli. Cilvēki grib būt daļa no radīšanas procesa. Kā man teica Andrejs Ēķis, kad filmējos viņa seriālā “Dumpis”, – visi grib piedalīties brīnumā. Tā ir lieta, ko es pati tikai tagad sāku saprast. Teiksim, mūsu grupai “Jaunība” bija plates prezentācijas koncerts, kur es dziedāju un drusku arī dejoju. Pirms tam gāju pie Elīnas [Gediņas] uz diviem mēģinājumiem, un, lai gan tā deja ilgst tikai apmēram 20 sekundes – tas ir vienas starpspēles garums dziesmā –, man vajadzēja viedokli par šīs kustības nepieciešamību. Lai Elīna pasaka, kā viņa to redz, no kurienes emocionāli un vārdiski šī kustība rodas, un cik tālu tā iet. Tiklīdz tas ir noformulēts, es esmu brīva, jo man ir konkrēts rāmis, kurā kustēties. Un tā ir ar visām lomām. Tāpēc ir svarīgi to rāmi atrast, un tad pa to var staigāt krustu šķērsu, kā pa biljarda galdu bumbiņas staigā visdažādākajās kombinācijās, bet neiziet ārpus galda robežām.
Šogad esi nominēta “Spēlmaņu nakts” balvai par Diānas Kristensenas lomu Matīsa Kažas iestudējumā “Nacionālais kanāls”, kas skar būtisku tēmu par mediju, informatīvās telpas manipulējamību. Kas tev šajā lomā bija būtiski?
Kad tapa šī izrāde, bija filmas “Straume” zelta brīdis, “Zelta globusa” un “Oskara” pasniegšanas ceremonijas, un Matīss Kaža daudz atradās projām no mēģinājumiem. Bet viņa talants ir deleģēt savus uzdevumus citiem. Man tā loma tapa ļoti sarežģīti. Arī es paralēli biju aizņemta citur, man bija filmēšana Norvēģijā un tepat Latvijā, kā arī vairāki citi uzdevumi, kuriem biju pieslēgusies. Un bija tāda sajūta, ka esi kaut kur citur. Mēs dublējāmies ar Agati Mariju Bukšu, dublējoties mēģinājumu laiks tiek dalīts uz divi. Agate kā jaunā aktrise visu darīja ar lielu atdevi, ar jaunības degsmi, kas ir skaisti, bet man šajā gadījumā šīs degsmes nebija, un es arī uzskatu, ka neesmu līdz galam veikusi šo savu uzvedumu. Manuprāt, kaut kas tur ir izpalicis, un par šo nomināciju man ir zināma neizpratne, kaut, protams, paldies kritiķiem. Tik daudz, cik mēs papletām to pasauli vaļā, es varu tajā lomā funkcionēt, bet man ir sajūta, ka kaut ko tomēr palaidām garām.
Cik lielā mērā, tavuprāt, teātris kā medijs šodien var ietekmēt sabiedrību un piedalīties aktuālu problēmsituāciju izpētē?
Vienmēr jāatceras, ka teātris – tā ir dzīva māksla. Cilvēki nāk skatīties uz dzīvām emocijām. Manuprāt, tagad, kad mēs visu laiku skrienam, kad varam skatīties filmas telefonā pa ceļam, lai ko mēs teātrī stāstītu, tam ir jābūt emocijām bagātam. Jo teātris, man liekas, ir viena no tām retajām iespējām likt cilvēkiem empatizēt, līdzpārdzīvot, elpot citā ritmā un domāt par citām lietām, kas viņu ikdienā varbūt nenotiek. Manuprāt, šobrīd ir beidzies tas laiks, kad viens uzkāpj kalna galā un tā kā Mozus no augšas sauc, kā būs jādzīvo. To ietekmē ciešā sasaiste ar dažādiem medijiem, sociālajiem tīkliem, algoritmiem, mums katram ir sava pasaule, un mēs nevaram pārliecināt nevienu ne par ko. Bet ko mēs noteikti varam darīt – pavērt durvis uz kaut kādām konkrētām situācijām un problēmām. Ja reiz cilvēks ir atnācis uz teātri un apsēdies zālē krēslā, mēs jau esam vienojušies, ka tagad sarunāsimies, tagad mēs domāsim varbūt diametrāli pretējas domas, bet domāsim tās par vienu un to pašu tēmu. Un, lai kāda tā tēma būtu – sociāla, garīga, pārlaicīga, mistiska vai izklaidējoša –, mēs būsim tajā kopā. Tas, manuprāt, ir ļoti būtiski.
Trīspadsmit gadus strādājot teātrī, esmu sapratusi, ka nav pareizās atbildes, kādam ir jābūt labam teātrim. Vissliktākajā izrādē pēkšņi var uzpeldēt kāds brīnišķīgs aktierdarbs, kaut vai epizode, kura man iespiedīsies prātā uz visu dzīvi. Var būt visdažādākās situācijas, kuras pēkšņi izvēršas par kaut ko, turklāt tas ir ļoti subjektīvi. Kādreiz liekas – tur taču nekā īsti nebija, bet pēkšņi ir nominēta visa izrāde. Man liekas, jebkurš radošs cilvēks, kurš uzskata par vajadzīgu runāt par kādu tēmu, ja viņš no sevis, no šīs tēmas izdabūs vislabāko, vistīrāko koncentrātu, tad tas nevar neizdoties.
Vai ir kāda lieta, par ko tu varētu teikt Hovarda Bīla vārdus: “Es esmu vājprātā nikns, un es to vairs necietīšu”?
Laikam varu to teikt tikai attiecībā uz sevi – varbūt par savu kādu neizdarību, vai tieši par to, ka sevi nepasaudzēju. Katram no izrādes grupas ir uzdāvināts krekls ar šādu apdruku, man tas patīk, un to labprāt nēsāju. Ja esmu ar kaut ko neapmierināta, tas nozīmē, ka ir vajadzīgas kaut kādas pārmaiņas. Tomēr agresija man nav raksturīga. Es noteikti nebūšu tā, kura kā revolucionāre stāvēs pirmajās rindās.
No šīs sezonas, neskatoties uz to, cik teātris tev svarīgs, esi kļuvusi par Nacionālā teātra ārštata aktrisi. Kādi bija šā lēmuma iemesli?
Esmu domājusi par aiziešanu no teātra vairākkārt visu savu piedzīvoto teātra direktoru laikā. Šādas pārdomas nāk posmiem, viļņiem, ar sevis apšaubīšanu, nogurumu utt. Šogad man visu vasaru bija filmēšana pie Lindas Oltes filmā “Bērns”. Vairākas dienas filmējām pie karjera, kur ūdens temperatūra bija 13 grādi un gaisa temperatūra 15 grādi, visu dienu dzīvojāmies pa ūdeni, un tas nogurums bija tik milzīgs. Tur sarunājāmies ar grima mākslinieci Natāliju, kura jautāja, cik manam vecākajam dēlam gadu. Teicu: tūlīt būs pieci, viņa atteica: vēl divi gadi, un skola. Tad aizdomājos, ka es taču dēlu tikpat kā neesmu redzējusi augam, jo gandrīz visu laiku esmu bijusi projām darbos. Es, protams, rūpējos, lai viņam būtu aukle un nekā netrūktu, bet redzu viņu kaut kad nedēļas nogalēs, vasarās, kad galva pilna atkal ar nākamo darbu. Man šķiet, ka kādu īpašu laiku esmu palaidusi garām. Un tas ir nozīmīgs arguments par labu manam šībrīža lēmumam.
Un vispār – pašlaik man ir tāda sajūta, ka vajag pārmaiņas, jo tas, kas notiek teātrī, vairs nerada to azartu, kas man ir ļoti vajadzīgs darbam. Tā ir vēlme pēc kaut kā citāda, ne tāda, kā esmu pieradusi. Protams, tas nenotiek tik vienkārši. Esot štatā, tu esi priviliģēts, bet man vajag izkāpt no tā komforta. Un arī tas, ka ārpus teātra man pašlaik ir visai aizraujošas iespējas – šovasar nofilmējām ne tikai filmu “Bērns”, bet filmējos arī Annas Ansones pirmajā pilnmetrāžas filmā “Summer blues”, ko varētu tulkot kā “Vasaras asara”. Viņa ir talantīga režisore, un, strādājot kopā ar operatoru Mārtiņu Jurēvicu, abi ir lieliska komanda. Mēs ar Elīnu Boteri šajā filmā spēlējam māsas, un stāsts ir par abu māsu atkalsatikšanos, par nespēju runāt, neizrunātām lietām, vajadzību pēc tuvības un sapratnes. Filmēšanas process bija ļoti radošs, pārdomāts, mierīgs, lēns, aktieriem starp kadriem tika dotas garas pauzes. Nevis filmējam un labojam to, ko esam uzfilmējuši, bet mēģinām, padomājam, atkal mēģinām un tad filmējam. Šajā filmēšanā es tiešām labi pavadīju laiku un biju spiesta apstāties tāpēc, ka process notika lēni, attiecīgi man arī pašai bija jānomierinās. Tas šovasar bija ļoti interesants projekts.
Manā dzīvē ir bijuši dažādi posmi. Šobrīd esmu patiešām priecīga un laimīga – gan savā personiskajā dzīvē, gan projekti ārpus teātra, kuros esmu iesaistīta, ir ļoti interesanti, un tā ir lieliska kombinācija, lai šajā brīdī dotu sev iespēju atkāpties no tās ikdienas, kas ir teātrī.
Novembra sākumā pirmizrāde gaidāma Dzintara Dreiberga filmai “Tīklā. TTT leģendas dzimšana”. Tu tajā spēlē galveno varoni – pirmo basketbola komandas “TTT” kapteini Dzidru Uztupi-Karamiševu. Kādus izaicinājumus sagādāja šis darbs?
Tā noteikti atkal bija neparasta pieredze. Kad mani apstiprināja šai lomai, es gaidīju savu otro dēliņu. Turklāt esmu gan nodarbojusies ar vieglatlētiku, bet nekad neesmu spēlējusi basketbolu. Pusotru mēnesi pēc Viljama piedzimšanas es jau biju basketbola treniņos, kur pavadīju gandrīz gadu. Iespējams, tas bija pārgalvīgi un prasīja daudz manu resursu, bet šajā laikā piedzīvoju aizraujošas iepazīšanās ar jauniem lieliskiem cilvēkiem, profesionālām basketbolistēm, meitenēm, kas kādreiz spēlējušas basketbolu un pēc tam izvēlējušās citu ceļu. Interesanti, ka Dzidras Uztupes-Karamiševas “TTT” posms arī sākās pēc dēla piedzimšanas, kad viņa ļoti strauji atgriezās basketbolā, un sekoja daudzi notikumi.
Kas tev šķiet aizraujošākais kino – atšķirībā no teātra? Tas noteikti prasa cita veida koncentrēšanos?
Tā noteikti ir cita veida koncentrēšanās, kaut tieši kinoaktiera meistarību es neesmu mācījusies. Savulaik Dāvis Sīmanis mani pamanīja, un tā šis ceļš ir turpinājies. Domāju, ka tur noteikti vēl ir lauks, ko neesmu atklājusi, un man gribas šīs aktiermeistarības iespējas, ko piedāvā kino, atklāt. Tas man šķiet aizraujoši, jo teātrī tādas prasmes ir vajadzīgas reti. Man, piemēram, bija basketbola filma par “TTT”, savukārt filmā “Bērns” esmu bijusī peldētāja. Man patīk arī iespēja, ko piedāvā kino, – satikt kolēģus no citiem teātriem, arī tos, kas strādā ārpus teātriem un ārzemju kolēģus. Saprotu, ka kino, tāpat kā teātris, ir sava veida cilts. Cilvēki, kas Latvijā strādā kinoindustrijā, ir tik, cik viņi ir, un katrs projekts ir svarīgs. Iespēja strādāt kino laukā Latvijā ir privilēģija. Tāpat kā teātris, tas ir aicinājums.
Paralēli tu darbojies arī mūzikā, kas tev vienmēr bijusi tuva. Grupa “Jaunība”, kurā esi vokāliste, ir ierakstījusi albumu “Daži racionāli apsvērumi”, kas tagad izdots vinila plates formātā. Tā atkal ir cita veida pieredze, ko gūsti muzicējot?
Grupu “Jaunība” uztveru kā sava jaunības sapņa piepildījumu, jo man viss sākās ar dziedāšanu. Pagājušās vasaras Valmieras teātra festivālā bija iekļauts koncerts ar teātra piesaisti (koncertizrāde “Jaunība” Valmieras Vasaras teātra festivālā 2024 – B. K.), un šajā pasākumā vajadzēja aktrisi. Paldies Reinim Suhanovam par šo pasūtījumu Edgaram Mākenam un aicinājumu izveidot koncertu. Edgars izdomāja, ka dziesmu pamatā varētu būt jaunā latviešu dzeja, viņš rakstīja mūziku, savukārt es runāju fragmentus no Ivara Šteinberga grāmatas “Jaunība”. No turienes arī nāk grupas nosaukums. Visas dziesmas, kas skanēja šajā koncertā, mēs tagad esam ierakstījuši, ir gan albums, gan vinila plate, kas arī ir priecīgs notikums. Nosaukums “Daži racionāli apsvērumi” ir ņemts no Marijas Luīzes Meļķes dzejoļa, kas man pašai ļoti patīk. Vienmēr, dziedot šo dziesmu, kļūstu emocionāla. Tagad domājam, kā tālāk virzīt grupas nākotni, jo gribam kopā radīt vēl ko jaunu.
Novembrī ir plānots arī koncerts, kurā dziedāšu ar Andri Keišu. Koncerts būs veltīts Gunāram Rozenbergam, viņa mūžam un ārkārtīgi skaistajai mūzikai, tas sauksies “Disko Roze” un notiks Mūzikas namā “Daile”. Ja Andrim ir kāda ideja, viņš pats aizrautīgi un nerimtīgi par to runā, aizraujot arī citus, un es tiešām priecājos par mūsu kopīgo darbu, kas, domāju, būs interesants. Kopā ar mums būs Dailes bigbends, un ceram, ka varēs pievienoties arī Raimonds Pauls.
Man gribas publiski pateikt paldies visiem cilvēkiem, kas palīdz manā ceļā, lai viss šis varētu notikt. Pirmām kārtām manam vīram un mūsu mammām un vecmammām, kuras visu laiku ir blakus un pieskata mūsu mazos, mīļos cilvēkus. Esmu ļoti pateicīga par tik iejūtīgu ģimeni, jo es nenāku no nekurienes un nevaru strādāt atrauti no realitātes. Aktiera profesija ir ārkārtīgi destruktīva. Es negribu pieļaut situāciju, ka bērniem ir jāaug aizkulisēs, kaut nedomāju, ka tās nevajag redzēt, bet šobrīd palīdzība un atbalsts, ko saņemu ikdienā, ir neatsverami. Satikšanās ar manu vīru arī ir pavērusi manā dzīvē kaut ko pavisam citu. Kaut mēs esam pazīstami kopš bērnības, kad gājām Madonas Mūzikas skolā, un mums arī vienā datumā ir dzimšanas diena. Ar to, ka atkal esmu satikusi viņu, man ir nokritušas kādas brilles, – man reizēm pret sevi savā radošajā dzīvē bijušas tādas pārcilvēciskas prasības. Tas bija liels pagrieziens manā pasaules uztverē. Mēs viens otru balstām un kompensējam. Tas dod spēku un drosmi dzīves pavērsieniem un notikumiem. Turklāt dažādie projekti kino un mūzikā sniedz atkal jaunu pieredzi un iedvesmu.
Rakstīt atsauksmi