Divi uz plāna ledus
Kritiķu īsviedokļi par Čehova teātra izrādi “Soliņš” Sergeja Golomazova režjā
Bez ironiskas distances
Baiba Kalna: Režisora Sergeja Golomazova spēja iedziļināties tēlu psiholoģijā un zīmēt cilvēku savstarpējo attiecību vinjetes ir neapšaubāma un zināma no daudziem viņa iepriekšējiem iestudējumiem. Jauniestudējums “Soliņš” tematiski un intonatīvi ierakstās viņa cilvēkpētniecības izrāžu saimē, kuras veltītas cilvēka iekšējās pasaules, personisko izvēļu, intīmo pārdzīvojumu analīzei ar vienmēr aktuālo vēstījumu par dzīves jēgas, laimes un mīlestības, kas parasti ir sinonīmi, meklējumiem. Kādā vasaras vakarā parkā uz soliņa satiekas Viņa un Viņš – divi vientuļi cilvēki vidējos gados, kuri meklē jaunu sākumu, bet dažādu dzīves apstākļu dēļ pazaudējuši cerību. Vārdiskā duelī par gaidām, jūtām un zaudējumiem patiesība sajaucas ar meliem pretrunīgu sajūtu mikslī. Šī kamerizrāde iestudēta teātra Arkādē, lakoniskais telpas iekārtojums, izgaismojums un pāris muzikālās intermēdijas rosina to uztvert kā neformālu, personisku sarunu. Savukārt abi aktieri spēles laukumā uznāk no skatītāju zāles kā vieni no mūsu līdzcilvēkiem.
Režisors novērojumu par cilvēka dabu šķetināšanai šoreiz izraudzījies Aleksandra Gelmana lugu, kura astoņdesmito gadu pirmajā pusē apstaigājusi daudzu teātru skatuves toreizējā padomijā, un, kaut stāsts par divu cilvēku satikšanos un šķiršanos ir universāls visiem laikiem, tomēr mūsdienu kontekstā daži lugas akcenti ir mainījušies un personāžu rīcības cēloņsakarības vietumis raisa jautājumus. Izrādē saglabāta piesaiste lugas tapšanas laikam – aktieru kostīmos, aksesuāros, arī piedāvājot atcerēties padomju dzīves reālijas: deficītu, komunālos dzīvokļus, sagādes kantorus, miliciju u.c. Abi aktieri – kādreizējie kursabiedri, dzīvesbiedri Anatolijs Fečins un Darja Fečina darbojas artistiski, saskaņoti, izjūtot viens otru un izspēlējot dažādus savu tēlu attiecību etapus no jūsmas līdz izmisumam un no laimes līdz naidam.
Iestudējuma veidotāji acīmredzami vēlējušies akcentēt domu, ka bailes no mīlestības ir jāpārvar, citādi riskējam būt nelaimīgi līdz mūža beigām. Lielāku telpu azartiskai spēlei šis materiāls piedāvā Anatolijam Fečinam, kura varonis – izveicīgais, pašpārliecinātais, balamutīgais, taču arī ar devu šarma apveltītais un, kā galu galā izrādās, iekšēji aizlauztais melis Fjodors par sevi izstāsta vismaz trīs dažādus dzīvesstāstus, mirklīgi pārejot no viena emocionālā stāvokļa citā. Darjas Fečinas Vera vairāk ir rezoniere, kurai jāuztver un jāatsit partnera kārtējā pingponga serve. Aktrise īpaši pārliecinoša ir epizodēs, kur Vera ar detektīva intuīciju atklāj pretspēlētāja mānīšanos, tādēļ jo lielāku izbrīnu raisa Veras ticība, kas izrādās tiešām neizmērojama, un apšaubāmā rīcības motivācija – paciešot neskaitāmos vīrieša melus, apvainojumus, pat draudus (kad Vera sola visu atklāt viņa sievai), sieviete tomēr nezaudē ticību abu iespējamajai kopīgajai, gaišajai nākotnei. Tas izrādē liek gaidīt kādu pavērsienu, kas uz notiekošo ļautu paraudzīties no ironiski distancēta rakursa, bet tāds nenotiek. Un fināla ainu, kas šķietami iecerēta kā katarsisks patiesības mirklis, reālistiski uztvert ir grūti.
Kas sēž uz Čehova teātra soliņa
Atis Rozentāls: Uzņemot repertuārā 1983. gadā sarakstīto dramaturga Aleksandra Gelmana lugu “Soliņš”, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra vadība, iespējams, jau nojauta, ka ar šo izrādi nāksies stabilizēt situāciju pēc sabiedrības viļņošanās, ko izraisīja principiāli asais Viestura Kairiša “Kiršu dārzs”. “Soliņu” teātra direktore Dana Bjorka feisbukā raksturo kā “klasisku iestudējumu klasiskā risinājumā”. Par formu īpašu iebildumu nav – režisors Sergejs Golomazovs ir profesionālis un teātra Arkādes ierobežotajos apstākļos, kur dekorācija ir vienīgi garš parka sols, Gelmana luga ir iestudēta tehniski veikli un, zinot režisora vēlmi inscenēt, pat negaidīti lakoniski. Savāda vienīgi ir akordeonistes Annas Marijas Ivanas loma, veidojot zināmu ietvaru sākumā un beigās, bet nepiedaloties izrādes norisēs kopumā. Līdz simbola līmenim sieviete ar akordeonu neizaug, tāpēc tā izskatās pēc diezgan neobligātas režisora kaprīzes. Režisors lugu nedaudz īsinājis, mainot arī sadzīvisko fonu, jo lugā abu varoņu tikšanās notiek faktiski burzmas vidū un beidzas, kad abi jau tumšajā parkā palikuši vieni. Tekstā politkorekti Sevastopole nomainīta pret Palangu.
Tomēr izrādes vēstījums atstāj ļoti mulsinošu iespaidu. Režisors programmiņā apgalvo, ka šāds soliņš varētu atrasties arī Līvu laukumā un “šī stāsta varoņos ir viegli atpazīt ja ne sevi pašu, tad kaimiņus, draugus, kolēģus, paziņas...”. Protams, latviešu un krievu informatīvās telpas Latvijā joprojām ir sadalītas, bet man nudien negribas domāt, ka to absolūti toksisko, padomiski prasto vīrieša un sievietes attiecību modeli, ko aktieri Darja un Anatolijs Fečini godprātīgi mums atrāda stundu un 40 minūtes bez starpbrīža, režisors uzskata par visnotaļ normālu, ikdienišķu un piemērotu arī 21. gadsimta pirmās ceturtdaļas beigās. Fečina varonis nav nekāds šarmantais franču vīrietis no Īva Žamiaka “Acālijas”, kurš arī nemitīgi meloja. Šajā cilvēkā apvienojas sīkmanīgums un ļaunums, kas izlaužas spontāni, kad Darjas Fečinas varone draud aiziet pie viņa sievas. Publikā pat dzirdēju čukstus, ka vīrietis sievieti tūlīt nogalinās. Respektīvi, Fečins savu varoni spēlē tā, ka mēs tiešām noticam, ka viņš ir ļauns manipulators, nevis vieglprātīgs, nevainīgi apprecējies, bet kopumā labsirdīgs šoferis, kurš nemitīgi izdomā neeksistējošu biogrāfiju. Un uz šāda fona Darjas Fečinas varone izskatās pēc pilnīgas muļķes bez pašcieņas, kurai no parka būtu vajadzējis aiziet jau izrādes piektajā minūtē. Vai šo Andropova laika lugu varētu interpretēt arī citādi? Varbūt, bet vai vajag? Situācija pati par sevi tomēr ir ļoti konstruēta.
Rakstīt atsauksmi