Recenzijas

5. februāris 2013 / komentāri 0

Divi vakari Maskavā. Pirmais

Recenzija par A. Čehova Maskavas Dailes teātra izrādi “Krečinska kāzas” Viestura Meikšāna režijā.

Pārņem zināms lepnums, apzinoties, ka latviešu režisori tiek aicināti iestudēt izrādes tādā teātra metropolē kā Maskava. Janvāra sākumā A. Čehova Maskavas Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja Viestura Meikšāna iestudējums „Krečinska kāzas”, bet 29. janvārī V. Majakovska Maskavas akadēmiskajā teātrī īstā pirmizrāde notika Ģirta Ēča un Mindauga Karbauska režijā veidotajam uzvedumam „Augusts: Osedžas zeme”. Savukārt Gogoļa centrā uz mazās skatuves šobrīd strādā Vladislavs Nastavševs, iestudējot „Mitjas mīlestību” (pirmizrāde 16. februārī).

Iebraucot Pēterburgā vai Maskavā pirmais, kas sajūsmina uz ielām – teātra biļešu kases vai katrā kvartālā. Savukārt ieejot teātrī pirms izrāžu sākuma, pie administrācijas lodziņa kā likums rindas ir stipri vien garākas nekā pie pašas kases. Biļetes bija izpārdotas gan uz „Krečinska kāzu” otro pirmizrādi 19. janvārī, gan uz Ēča & Karbauska „Osedžas zemes” priekšpremjēru 20. janvārī. Maskavā teātri īpaši mīl... Tomēr šajā braucienā lielāko prieku sagādāja abi formā oriģinālie un saturā pārdomātie skatuves uzvedumi.

Pirmais vakars ar jaunlaiku blēdi Krečinski

Nebūšu oriģināla, kārtējo reizi konstatējot, cik svarīga loma mākslas procesā ir komandai. Aleksandra Suhovo-Kobiļina „Krečinksa kāzu” inscenējumā Viesturs Meikšāns atkal veiksmīgi sadarbojies ar scenogrāfu Reini Suhanovu, kostīmu mākslinieci Annu Heinrihsoni un komponistu Jēkabu Nīmani. Gribētos pat domāt, ka puse no izrādes veiksmes rodama asprātīgi veidotajā scenogrāfijā, kurā līdzās neiedomājami organiski un idejiski gan attiecībā uz priekšmetu pasauli, gan uz ētiku un morāli sadzīvo pretmeti „milzīgs” un „sīks”.

Krečinskis un Golubevs

Suhovo-Kobiļina stāsts ir par kādu dzīves spēlmani Krečinski, kuram nekas nav svēts, vismazāk īstas un skaidras jūtas, kādas, iespējams, pret viņu lolo jauniņā un glītā Ludmila. Taču Krečinskim jaunā sieviete kalpo tikai par „detaļu” kārtējā naudas iegūšanas shēmā. Dramaturga iecerēto jauno Ļidočku režisors piedāvā kā sievieti ap 30. Šāds Ļidočkas traktējums slēpj vēl lielāku dramatisma potenciālu. To, ko var norakstīt uz pavisam jauniņas un nevainīgas meitenītes apmātību, ne sev ne citi nepiedos trīsdesmit gadus jaunai/vecai sievietei. Pat režisora dotajos noteikumos, kas ir kā fantasmagoriska spēle. Parādoties Ļidočkai jeb Lidijai, kuru atveido Nataša Šveca, zilzaļajā spēles kārbā (Muromsku mājoklis atgādina arī akvāriju), rodas pat asociācijas ar prerafaelīta Džona Evereta Milē „Ofēliju”. Varbūt tas ir izmantoto krāsu toņu dēļ, varbūt aktrises vijīgā auguma un kustību dēļ. Taču, zinot sekojošos notikumus, var it labi iztēloties, ka, piedzīvojot apkaunojumu Krečinska netīrajās spēlītēs, godīga sieviete jau arī neko citu kā sajukt prātā un noslīcināties varbūt arī nevar izdarīt. N. Švecas Ļidočka nav tikai smuka muļķīte, kuru kā zelta zivtiņu kāro iegūt Krečinskis. Šī Ļidočka ir jauna, skaita un nesamaitāta, kura iemīlējusies neparastā vīrieškārtas parādībā. Ja vien… Aleksandra Golubeva spēlētais Krečinskis nebūtu tik ikdienišķi parasts.

Kaut arī Aleksandrs Golubevs noteikti ir viena no izrādes „zvaigznēm”, uz kuru nāk publika, šajā iestudējumā šī aktiera sniegums tomēr ir lielākais klupšanas akmens. Iespējams, tieši tādi iedomīgi pūšļi, kā to spēlē Aleksandrs Golubevs, ir mūslaiku tipiskākie spēlmaņi un darījumu cilvēki. Iestudējuma estētika gan neuzsver kādu noteiktu laikmetu, bet drīzāk tomēr tā ir nekuriene mūsdienās, kurā pa retam mīt arī pa godīgam pilsonim. Tomēr medijos biežāk ieraugāmi blēži bez īpašām personības iezīmēm. Visādā ziņā tomēr atraktīvajā spēles stilistikā, ko labāk vai mazāk veiksmīgi realizē lielākā daļa ansambļa, Aleksandra Golubeva Krečinskim pietrūkst azarta, īstas spēles viegluma, kā arī humoras izjūtas. Bet piemīt provinces operetes solista iedomība un narcisistiska pašapmierinātība, kas šķiet pilnīgi no cita žanra un citiem spēles noteikumiem. Un nepavisam nav skaidrs, uz kāda āķa visnotaļ saprātīgā Lidija Petrovna ir uzķērusies. Ar prātu varētu domāt, ka viņu savaldzinājusi Krečinska „fasāde” jeb mazais orķestrītis, ko izdomājis režisors. Šis mūziķu ansamblis Krečinski pavada gandrīz visu izrādes laiku, sākot jau ar pirmo parādīšanos pie Muromskiem. Skanot orķestrim, Krečinskis runā „pareizos” tekstus, lai iepatiktos vecajam Muromskim, ballīšu karalis pie izredzētās mājās lūgt meitenes roku ieradies ar visu balles anturāžu! Kā tādu var nemīlēt?! Sirdis, protams, var lūzt ne tikai meitenēm, bet arī tēviem un tantēm…

A. Suhovo-Kobiļina Krečinskis katrā ziņā sevī slēpj dažādas interpretācijas iespējas un vēl vairāk var kalpot kā lielisks pamats režisora iecerētajam spēles – atrakcijas teātrim. Tas diemžēl pagaidām tiek realizēts bez paša galvenā – bez aizrautīga, harizmātiska un neatvairāma dzīves spēlmaņa centrā. Neticu, ka režisors apzināti vēlējies uzsvērt mūsdienu cilvēka aklumu, kas pieļauj sekošanu pseidopersonībām un pseidovērtībām. Līdzīgu viedokli, neizpratnē meklējot attaisnojumu šādam Krečinskim, pauž arī krievu kolēģe Irina Alpatova pēcpirmizrādes recenzijā izdevumā „Новые Известия” (recenzija pilnībā izlasāma šeit).

Izvēlētā „premjera” sakarā mulsina vēl kāda nianse: Aleksandrs Golubevs brīžiem izrādes laikā runāja tik klusu (neizkoptās dikcijas dēļ? teju galvenajā Maskavas teātrī!), ka otrajā cēlienā skatītāji neizturēja un no zāles atskanēja saucieni: skaļāk! Latviešu teātrī laikam neko tādu nevarētu iedomāties… Bet krievu aktieri īpaši nesamulsa, atkārtoja tik konkrētās frāzes skaļāk un spēlēja tālāk. Tā kā Meikšāna „Krečinska kāzas” nebūt nav smalka realpsiholoģiskā stila izrāde, mazā reprīze bija gluži vai organiska. Tostarp, aktieri brīžiem visai atklāti vēršas arī publikā un pāris reizes no šņorbēniņiem nolaižas uzraksts „Vardarbības aina. +16”, kas par Brehta episkā teātra principu signalizēja jau pavisam tieši.

  Muromsku famīlija

Dzīvoklītim, kurā mitinās Muromskis ar meitu Lidiju un tanti Annu Antonovnu, ir ļoti zemas durvju ailes, bet pie ārdurvīm savukārt ir pakārts milzīgs zvans (it kā pēc jaunākās modes). Suhanova - Meikšāna zvans milzīgs ir burtiskā nozīmē, vai puscilvēka augumā, ironiski zīmējot sīku cilvēku mēģinājumus iztēloties sevi kā lielus un pamanāmus. Šajā kontekstā grūti neieslīgt asociācijās par tēmu – jo aprobežotāks bandīts, jo milzīgāks viņa auto...

Katrā ziņā arī Tante (kura organizējusi šo neadekvāti lielo durvju zvanu) Janīnas Koļesņičenko atveidojumā ir spilgta un pamanāma. Lielisks un formā precīzs aktierdarbs, viņas Atujeva ir kā vecas bārbijas un augsta ranga nomenklatūras primadonnas krustojums. Anna Heinrihsone viņu apģērbusi taisnā, līdz potītēm garā kleitā, uz galvas ir augsti sakasīts matu „vainags”, kājās milzu platformenes, krūtis uzpolsterētas, un sabiedrības priekšā viņa ir uzvilkta kā atspere. Īsts mājas žandarms, kas slēpjas aiz vulgāras koķetērijas. Janīna Koļesņičenko ir viena no atraktīvākajām izrādes personām.

Zināms, ka Annas Antonovnas Atujevas lomā sākotnēji bija paredzēta vēl mēģinājumu periodā traģiski bojā gājusī aktrise Marina Goluba – viena no zināmākajām un populārākajām A. Čehova Maskavas Dailes teātra aktrisēm, kura arī, iespējams, bija iecerēta kā izrādes zvaigzne. Varbūt viņa Atujevas tēlam būtu piešķīrusi vēl kādus citādus vaibstus, taču arī Janīna Koļesņičenko lieliski realizē gaumīgi grotesko un ironiski komisko „viedās” Atujevas parādiskās dzīves pozēšanu. Žēl, ka līdzās izrādes kolorīti atraktīvajai Atujevai un trausli siltajai Ļidočkai, it kā pārāk dabisks, rālpsiholoģiski „pamatots” un bez nepieciešamā spēles viegluma ir Nikolaja Čindaikina vecais Muromskis.

Peles krātiņā jeb blēža Krečinska pils

Pretēji Muromsku mājoklim, Krečinska istaba ir milzīga. Samērojot ar cilvēka augumu, varbūt pat četras reizes viss te ir lielāks nekā reālajā dzīvē. Ja Muromskiem durvju augstums bija ap pusotru metru, pie Krečinska tas, iespējams, ir tuvu pieciem. Līdzās durvju stenderei milzīga elektrības rozete un slēdzis. Uz šī fona pie galda sēdošais Krečinska kalpotājs Fjodors (turklāt vēl samērojot ar turpat uz galda esošo trīslitrīgo pudeli) izskatās sīks un maziņš. Un tādas sīkas mušas izskatās visi, kas parādās Krečinska mājoklī, pašu blēdi ieskaitot. Precīzi un adekvāti koši dzīves-spēles trajektorijā Krečinska „rokaspuisi” Raspļujevu iezīmējis Aleksandra Usova lieliskais aktierdarbs, kurš mazo blēdi arī plastikā rāda kā glumu zutis.

Ar sātana (asfaltspīdīgajam uzvalkam virsū ir tāds pats trencis ar košsarkanu oderi) izveicību Krečinskis savā mājā organizē „pakazuhu” – topošās sievas ģimenes pieņemšanu, kas pēc sižeta, protams, finālā beigsies ar izgāšanos, jo Krečinska blēdības tomēr tiks atklātas. Kad Ļidočka aptver notikušo, viņa it kā iekrīt bedrē, lai pēc brītiņa no skatuves apakšas paceltos jau kopā ar orķestrīti. Bet bedrē pašā finālā kopā ar orķestri nolaižas Krečinskis. Skatuves uzbūve iestudējumā transformējas apskaužami ātri un klusi: fantasmagoriskā aina ar kāzu kleitu uz manekena, kas, Atujevas apsargāta, paceļas no pagrīdes Muromsku mājā, Raspļujeva „transportlīdzeklis” – milzu zelta klozetpods, kas tiek padots Krečinska uzdevumu izpildei; Krečinska istabā pēkšņi milzu sienā atveras attiecīgi milzīga ledusskapja durvis. Kad negaidot šīs durvis tiek atvērtas, degvīna pudeļu baterijai durvju plauktā nošķindot un aukstuma garaiņiem izveļoties, skatītāju zāle, šķiet, sajūsmā noelšas.

Nedaudz pietrūkst, lai izrāde tik pārsteidzoša būtu viscaur. Teksts ir asprātīgs un gana atsperīgs, tomēr ne visa ansambļa sniegumā ar atbilstošu vieglumu un dinamiku izspēlēts; īpaši fināla ainās, kad atklāto Krečinska blēdību fonā varoņus pārklāj gluži vai traģēdijas patosa dramatisms. Tomēr kopumā “Krečinska kāzas” uz Maskavas Dailes teātra lielās skatuves latviešu komandas oriģinālajā iecerē uzskatāmas par veiksmīgu un mūsdienīgu krieviem tik labi pazīstamās klasikas lasījumu.

 

Izrāžu apmeklējums Maskavā bija iespējams, pateicoties VKKF finansiālajam atbalstam.

Rakstīt atsauksmi