Maija Svarinska

Teātra kritiķe

Bija labi šeit būt

Valmieras teātra izrāde “Visas labās lietas” uzreiz raisīja manu interesi, jo par spīti pandēmijai tā radusies kā īsts uzvedums, proti, teātrī ar skatītāju klātbūtni. Svarīgs likās arī fakts, ka šīs monoizrādes centrā ir Mārtiņš Meiers – aktieris, ko pati savā sarakstā esmu iekļāvusi kā daudzsološu Latvijas teātra mākslinieku. Turklāt arī iestudējuma režisore Inese Mičule ne reizi vien ir mani pārliecinājusi par savu jaunrades rokrakstu. Vēl viens principiāls manas ieinteresētības arguments – šīs pašas lugas iestudējumu ar nosaukumu “Dzīves DārgAkmentiņi” Rīgas Krievu teātrī šī gada februārī tika īstenojusi Rēzija Kalniņa (tiesa, nepaguvu toreiz to noskatīties, taču ceru, ka būs iespēja salīdzināt abas izrādes).

Nu, lūk, klāt arī ilgi gaidītā ieeja teātrī. Kafejnīca diemžēl slēgta. Covid-19 dēļ jāaizpilda speciāla veidlapa un jādezinficē rokas, taču pacilātību tas itin nemaz negaisina. Tu esi teātrī, tevi ieskauj administrācijas glāsmainā laipnība un tūdaļ varēsi klātienē skatīties izrādi.

Tad ceļš ved uz Apaļo zāli, kur tiks spēlētas “Visas labās lietas”. Un tu vēl vairāk gremdējies eleganta maiguma gaisotnē. Neviens cits, bet tieši Mārtiņš Meiers sagaida katru skatītāju, sagaida bez jebkādas aktieriskas uzspēles, tādēļ cilvēks, kas nekad iepriekš viņu nav redzējis, varētu būt pārliecināts, ka arī šis ir kāds no administrācijas darbiniekiem, kurš vēlīgi norāda katra sēdvietu (jo tās visas cita no citas ir izvietotas pienācīgā attālumā), kā arī iedod katram lapiņu, uz kuras skaidri saredzami skaitļi un neliels teksts. Cilvēks apsēdīsies un palūkosies visapkārt, pats pie sevis apmierināti konstatēdams: kaut kā labi sākas šī izrāde. Tik tiešām labi, jo valda sadraudzības mājīgums.

Lūk, šis omulīgums arī apņems visu izrādi, vienlaikus iztukšojot lugas idejisko satvaru. Inese Mičule iestudējumam izvēlējusies lugas autora diktēto hepeninga paņēmienu: skatītāji ne tikai skatās, bet arī piedalās notikumos. Paņēmiens, kas, spriežot kaut vai pēc izrādēm DDT un festivālā “Homo Novus”, ir interesants, bet galvenais – tas organiski iespaido, reizēm pat radot nepieciešamo emocionālo kontaktu ar notiekošā būtību. Mičules izrādē šāds kontakts nerodas, un šīs neveiksmes cēlonis, manuprāt, ir pandēmija.

Britu dramaturgs Dankans Makmillans lugu Every Brilliant Thing ir uzrakstījis 2013. gadā un tajā vēsta par likteni, kas piemeklējis cilvēku, kurš jau agrā bērnībā saskāries ar traģēdiju: māte mēģina izdarīt pašnāvību. Luga – tāda cilvēka monologs, kurš piedzīvojis depresiju, šķiršanos no mīļotās sievas un tuvinieku zaudējumu. Jautrs un smeldzīgs darbs, kas delikāti pieskaras jautājumiem, par kuriem no skatuves, tāpat kā arī ikdienā, tiek runāts reti. Tomēr autors ir pārliecināts, ka teātrim ir pienākums iejaukties cilvēka dzīvē un runāt par to tieši, atklāti un godīgi. Viņa luga ir kā iespēja uzrunāt katru, kam tas ir vajadzīgs. Ne jau nejauši lugas galvenais varonis vēl zēna gados, vēlēdamies palīdzēt mātei, sāk veidot sarakstu ar labām lietām, kas varētu priecēt ikdienā, bet kuras tik reti spējam novērtēt. Sācis ar šādu dāvanu mātei, viņš šo “apdāvināšanu” turpina visā savas dzīves gaitā.

Jo, kad redzi skatītājus acīm parocīgā attālumā, neviļus sāc vērot, kā viens vai otrs gatavojas nolasīt savu tekstu attiecīgajā brīdī, tāpēc ka tiem visiem izrādes laikā ir jāizskan, ievērojot numerāciju. Bet dažiem no skatītājiem tiek uzticētas arī lomas, piemēram, turēt savu kurpi, piepaceltu virs galvas, lai tādējādi psihiatres kabinetā it kā sarunā iesaistītu sunīti, un tu skaties un jūti, kā darbības kodols neviļus sašķeļas. Interesanti arī vērot skatītāju, kurai piešķirta lugas varoņa nākamās sievas “loma”, redzēt, kā Mārtiņš Meiers uzaicina viņu nokāpt no savas vietas lejā, nostāties viņa priekšā uz ceļiem, lai palūgtu apprecēt. Interesanti, jo gribas saprast, vai jauniete ir bijusi iepriekš brīdināta par savu uzdevumu vai par to uzzinājusi, tikai atnākot uz izrādi, bet varbūt vispār ir teātra darbinieku štatā, tāpat kā, iespējams, arī tas vīrietis, kuram nākas spēlēt pat galveno varoni puišeļa gados.

Visumā bija gan ko redzēt, gan ko minēt. Ja būtu cits sēdvietu izkārtojums un pilna zāle, šī ķīķerēšana apsīktu. Nebūtu pārtrūkusi lugas pamatjēga, tiktu uztverts vēstījuma tiešums un godīgums. Vēl jo vairāk tādēļ, ka Mārtiņš Meiers patiesi sajūt šo jēgas stiepli. Tiklīdz viņš ar savu varoni paliek viens pret vienu, rodas netveramu skumju tēls. Meiers ir aktieris, kura talants pieņemas spēkā. Atceros, ka “Hamleta” pirmizrādē biju gandrīz vai vīlusies viņa darbā, bet, otru reizi skatoties šo izrādi, gluži pretēji – biju pārsteigta par aktiera radītā tēla daudzšķautņainību, par tēlu, kurā laikmetīgums un mūžība, smiekli un asaras saplūda vienotā veselumā.

Kaut, protams, ir, kur lietā likt savu azartu, – mazliet nešpetns iepatikušās meitenes vērojums, arī mūzikas instrumenti vai dziesmas (scenogrāfija un kostīmi – Ieva Kauliņa, gaisma – Gatis Priednieks-Melnacis un mūzikas konsultants – Emīls Zilberts).

Jā, žēl, nopietnām attiecībām ne dramaturgs, ne režisore šeit nav atvēlējuši vairāk vietas. Var būt, kad beigsies pandēmija, kāda cita luga dos aktierim šo iespēju. Bet arī izrāde “Visas labās lietas” pēc pandēmijas varētu iegūt jaunu elpu. Vismaz pilna skatītāju zāle ļautu koncentrēt uzmanību uz notiekošā būtību. Kaut, protams, sadraudzības mājīgums silda, un, kas zina, varbūt tas arī ir bijis Ineses Mičules virsuzdevums – vēlreiz pārliecināties, ka sadraudzībai ir pa spēkam uzveikt dzīves tumšākos brīžus.