Maija Svarinska

Teātra kritiķe

Ērika Zirne

Teātra kritiķe

"Sprādziens mieram"

Kritiķu īsviedokļi par Jaunā Rīgas teātra izrādi “Fēlikss, Anatolijs un Ilona” Aika Karapetjana režijā

Izrāde kā laika mašīna

Ērika Zirne: Jaunajā Rīgas teātrī režisora Aika Karapetjana sadarbībā ar dramaturģi Justīni Kļavu tapusī izrāde “Fēlikss, Anatolijs un Ilona” raisa pretrunīgas pārdomas. “Laika mašīna”, kas aizved pēc atmiņām un sajūtām tik pazīstamajos 90. gados, no šodienas skatpunkta pavisam nedaudz šokē – vai tiešām tā dzīvojām, un vai tādas bija mūsu problēmas?

Justīne Kļava 90. gadu sākumā bija gluži vēl bērns, tāpēc var vien iedomāties, kāds informācijas daudzums tika izsijāts un pārģenerēts, lai uzrakstītu šādu konkrētos sociālpolitiskos notikumos balstītu oriģināllugu. Taču izrādē ir mazliet par daudz faktu un atsauču uz pagātni, kas brīžiem rada haotisku iespaidu. Liekas – kaut kur “aizpeld” dramaturģijas konsekvence, otrajā plānā aizvirzot galveno – nepiepildītos sapņus, zaudētās iespējas un cerības. Skrundas lokatora spridzināšanas vēsturiskie kadri, kas izrādes sākumā un beigās tiek parādīti uz ekrāna, ir izraudzīti asprātīgi un mēķtiecīgi. Tie skatītājos izsauc spontānu smieklu šalti, jo daži pirmizrādes apmeklētāji dokumentālajos kadros atpazīst sevi, un, iespējams, tieši šie fragmenti ļauj vilkt paralēles ar mainīgajām vērtībām vai zaudētajiem ideāliem un sapņiem.

Spožā aktierspēle skatītājiem ļauj noturēt uzmanību un izbaudīt plaša spektra emocijas visu izrādes laiku – gan reaģējot ar smiekliem un sajūsmas aplausiem, gan ūjinot pikantajā “pavedināšanas ainā” starp Andra Keiša Fēliksu un Viļa Daudziņa Anatoliju. Bārmenis Genādijs, kuru atveido Jevgēnijs Isajevs, atgādina laikus, kad restorānos un bāros bija “dzīvā rinda” un blats pie brutāla bārmeņa bija ekstra. Baibas Brokas un Kaspara Znotiņa komiskais Amerikas latviešu pāris Velta un Arvīds, kuri Latviju apciemo reizi gadā, skatītājos izsauc sajūsmu un nemitīgu smieklu vētru. Ilzes Trumpes meistarīgi veidotais grims, aktieru precīzā un asprātīgā saspēle, kuras pamatā bieži lietots melnais humors, ir šī iestudējuma labākā daļa. Nenovērtējams palīgs tiem, kas 90. gados vēl nebija dzimuši vai vēl bija bērni, ir izrādes informatīvi bagātā programmiņa.

Komentārs par tēmu

Maija Svarinska: Pirms izrādes “Fēliks, Anatolijs un Ilona” uzmanīgi izlasīju intervijas ar režisoru Aiku Karapetjanu gan “Kultūrzīmēs”, gan  “KDi”. Zināju, ka jaunās izrādes darbība saistīta ar 1995. gadu, kad mēs visi izgājām izturības pārbaudi, kā būt patiesi brīviem, nenoslīcinot brīvestības prieku daudzajās sadzīves problēmās, jo tas bija laiks, kad valsts vēl tikai cīnījās par savu materiālo eksistenci. Citiem vārdiem, daudziem, esot bez darba un mājokļa, par brīvību nācās maksāt ar badošanos un salšanu. Taču, kā zinām, izdzīvojām. Bet tagad mūsu Latvijas attīstības ceļam ir jauns posms – īstena atbrīvošanās no rusifikācijas. Lasot intervijas ar režisoru, manīju, ka viņu no tiesas satrauc šīs problēmas risinājums un atrisinājums. Pats Aiks Karapetjans, pēc tautības būdams armēnis, ir dzimis Rīgā, bet dabiski, ka visas pēc 1991. gada mūsu valstī aizsākušās izmaiņas tā vai citādi nospriegoja un varbūt pat biedēja viņa ģimeni, radus un paziņas. Bet tagad šī problēma, kā kļūt par īstiem latviešiem, daudziem ir vēl vairāk saasinājusies.

Lai šo ideju īstenotu, pieaicināta Justīne Kļava, ar kuru kopā arī radīta luga par tā laika latviešu un krievu sadzīvi. Iznākumā – joku, paņēmienu, akcentu un mājienu mikslis. Vārdu sakot, farss. Režisors tā struktūru purina uz nebēdu. Tie, kas bieži apmeklē teātri, nenoliedzami atpazīst tā saucamo komisko paņēmienu gūzmu. Minēšu kaut vai vecišķo šļūkāšanos vai nemitīgās bažas par urīna nesaturēšanu. Cik daudz uzmanības tam tiek pievērsts! Farsa žanrs ļauj sievietei pierunāt mīļoto vīru pārgulēt ar geju, kas šo sānsoli gatavs bagātīgi apmaksāt. Bet nauda ir gauži nepieciešama, ja gribas aizbēgt prom uz Ameriku. Šeit, brīvajā Latvijā, vairāk nav nekā, ko pasākt. Naudu vajag! Arī visu varoņu valoda sakņojas farsā. Klausies un nespēj savām ausīm noticēt, ka runātāji ir bezdarba piemeklēti bijušie universitāšu pasniedzēji, profesori. Jā, farss dzen jokus, un skatītāji aizgūtnēm smejas.

Bet komentāra beigās nevaru nepaslavēt aktierus. Viņi strādā lieliski. Tādēļ vien šo izrādi ir jāredz. Žēl vienīgi, ka režisors nav atļāvies nopietni akcentēt rusifikācijas problēmu. Mani, piemēram, ļoti satrauc tas, cik daudz ieroču varētu tikt pavērsti pret mums no vietējām vārtrūmēm, ja Krievija pēkšņi šķērsotu Latvijas robežu.