Recenzijas

Margarēta – Daiga Kažociņa // Foto – Margarita Germane
27. augusts 2020 / komentāri 0

Saglabājot cilvēcību

Ja pasaule šī gada pavasarī nebūtu piedzīvojusi vīrusa izraisīto ārkārtas situāciju, visticamāk, nevienam pat prātā neienāktu, ka izrādes iespējams baudīt divos formātos – gan tiešraidē dažādās digitālajās platformās, gan klātienē. Latvijas Nacionālais teātris ir viens no tiem, kas laikā, kad kultūras iestāžu durvis bija slēgtas, meklēja dažādas komunikācijas formas ar saviem skatītājiem, piedāvājot gan humoristisku raidījumu sēriju, gan jauniestudējumus e-teātra platformā “Baltais kubs”. Tas nenoliedzami bija riskanti – ārkārtas situācijai ieilgstot, censties skatītājus noturēt (un arī piesaistīt jaunus), aicinot izrādes vērot caur datora ekrānu. Nav noslēpums, ka gan strādājošajiem, gan skolēniem un studentiem ikdiena tika aizvadīta, veroties datora ekrānā vēl intensīvāk nekā līdz šim, taču, manuprāt, ar izrādi “Margarēta” Latvijas Nacionālais teātris ir uzdrīkstējies un apliecinājis sevi kā pilnvērtīgu spēlētāju.

Neskatoties uz to, ka sākotnēji Māras Zālītes lugu “Margarēta” tika plānots demonstrēt jau pieminētajā “Baltajā kubā”, režisors Reinis Suhanovs un teātra vadība pieņēma lēmumu radīt neierastas formas iestudējumu jeb teātra brīnumu, ļaujot skatītājiem vienlaikus būt abās ekrāna un skatuves pusēs. Izrādi vēroju abās formās – gan virtuālajā vidē, gan klātienē, kas ļauj salīdzināt abu formātu priekšrocības un trūkumus.

Pirmajā vakarā, skatoties izrādi datora ekrānā, saskāros ar tehniskām problēmām (iespējams,  skatītājiem būtu noderējusi kāda konsultācija no teātra puses), taču, kad tās kā uz burvju mājienu pazuda, arī izrāde atklājās.

Māras Zālītes lugas teksts, veiksmīgi papildināts ar fragmentiem no Johana Volfganga Gētes “Fausta”, izrādē iegūst pārlaicīgu skanējumu. Prieks, ka režisors Reinis Suhanovs pret lugu izturējies ar tādu cieņu, to nemodernizējot vai neizskaistinot.

“Atšķirībā no priekšstata par to, ka pēc krīzes teātros skatītāji vēlas redzēt vieglas komēdijas, kas atbrīvo prātu un neliek domāt, “Margarētas” iestudējums pilnībā apliecina, ka skatītāju vēlme pēc kvalitatīvas dramaturģijas nav mazinājusies.”

Stāsts par 25 gadus cietumā pavadījušo sievieti Margarētu, kas, kā izrādās, ir nepatiesi apsūdzēta, ir paredzēts domājošiem un gudriem skatītājiem, tādiem, kuri spēj izjust līdzpārdzīvojumu citu ciešanām. Skatoties virtuālajā vidē, ekrāna piedāvātie tuvplāni atklāj Daigas Kažociņas Margarētas stingro raksturu un samierināšanos ar likteni.

Margarēta – Daiga Kažociņa, Advokāts – Kārlis Reijers // Foto – Margarita Germane

Nākamajā vakarā izrādi skatos klātienē, teātrī. Šeit sagaida pārsteigums – pirmajā cēlienā daļa skatītāju, ievērojot distanci, sēž LMT Jaunās zāles telpā, bet otra daļa – citā telpā, starpbrīdī samainoties vietām. Savā skatīšanās pieredzē pirmā cēliena laikā iedziļinos Margarētas pārdzīvojumos cietuma kamerā. Skatoties izrādi šādā secībā, domāju, ka pirms otrā cēliena, ieņemot vietas Advokāta birojā, ne vienam vien skatītājam ierunājas sirdsapziņa. Iekārtotā vide tā vien rosina atcerēties visus savus grēkus un gaidīt Advokāta ierašanos, lai, sarkstošiem vaigiem un trīcošu balsi, stāstītu viņam visu kā pie bikts.

Advokāta lomā izrādē uz maiņām iejūtas divi aktieri, kuri padarīti vizuāli līdzīgi, taču niansēs ir jūtamas atšķirības. Kārļa Reijera varonis, neesot tik skarbs izteiksmes stilā, rada lielāku uzticēšanos, kas īpaši izpaužas izrādes beigās, kad Daigas Kažociņas Margarēta apjauš patiesību, kas ir Advokāts. Tikmēr Kaspars Aniņš Advokāta lomā ir bargs, tāds, kuram daudz pretī nerunāsi.

Otrajā cēlienā, kad skatītāji sēž Advokāta birojā un vēro Margarētas atbildes caur datora ekrānu, situācija kļūst atsvešināta. Režisors ar šo parāda, cik lietišķa un sausa var būt ierēdņu darba dzīve, un nekautrēdamies noliek ikvienu greizā spoguļattēlā, atgādinot, ka vēl pavisam nesen tā bija mūsu ierastā komunikācijas forma – bez tiešas ieskatīšanās sarunbiedra acīs, bez tūlītējo emociju notveršanas un ar lielu pārpratumu virkni, ko rada robotizēti digitālā vide.      

Ņemot vērā to, ka izrāde skatāma gan platformā Zoom, gan klātienē, iesaku pacensties un noskatīties abas versijas ar abiem Advokāta lomas tēlotājiem. Abas izrādes versijas ir vienlīdz spēcīgas un aizraujošas, piedāvājot nebijušu pieredzi skatītājam. Ar niansētu aktierisko darbu, mūsdienām atbilstoši pielāgotu skatuves telpu, minimāliem izteiksmes līdzekļiem un dinamiski izstāstīto sižetu izrāde rada patiesu teātra baudījumu.

 

Recenzijas autore – LU HZF Baltu filoloģijas MSP teātra zinātnes moduļa 2. kursa studente

Rakstīt atsauksmi