Neņemsim pārāk nopietni
Mēģinu rezumēt iespaidus. Emocionālais ieguvums – nulle. Izziņas ieguvums – nulle. Profesionālais ieguvums – uzzināju, ka Ērika Eglija pēc būtības ir daudz vairāk nekā dziedoša aktrise, te jau ir runa par īstu dziedāšanu pēc būtības. Varētu domāt, ka izrādes skatīšanās bija velti notērēts laiks, tomēr nē – dīvainā kārtā Dailes “Oņeginam” ir spēcīgas izrādes pazīmes, un ar to domāju ne tikai pārmērīgo skaļumu, bet arī to, ka visa tā postmodernā plānprātība, kas tur notika, kaut kādā ziņā atstāja iespaidīgas fantasmagorijas iespaidu. Visticamāk, tas ir režisora nopelns. Džilindžers ir caurcaurēm teātra cilvēks, un arī šādu sastatītu notikumu virknē pamanās uzturēt dzīvu izrādes nervu.
Teātra nervs piemīt arī Kārlim Lācim. Spriedzes uzturēšanai palaikam vīd veiksmīgi skaniskie atradumi, bet ir mīnuss – Kārlis Lācis nav melodiķis (atšķirībā no, piemēram, Edmunda Goldšteina, Raimonda Paula, Ivara Vīgnera, Zigmara Liepiņa, Jāņa Lūsēna). Nebūdams Kārļa Lāča daiļrades cienītājs, tomēr domāju, ka, salīdzinot ar Liepājā iestudēto mūziklu “Pūt, vējiņi!”, “Oņegins” Lāča daiļradē ir solis uz priekšu. Skatuves veidola un aktieru milzīgās pašatdeves ziņā Liepājas izrāde bija izcila, taču mūziku gan bija grūti izturēt, jo viss likās ausij pazīstams, tā ka radās iespaids par pasaules muzikālās bankas nesistemātisku apzagšanu. Retās epizodes, kad nenotika stilizēšana, tā arī nepalika prātā, jo intonatīvais grauds bija bez autora personības zīmoga. Varbūt krievu kultūras sfērā Kārlis Lācis jūtas labāk, tāpēc “Oņegins” šķita pārliecinošāks. Nekaitināja balkāniskās un latīņamerikāniskās atbalsis. Krievu tautas mūzikas alūzijas gan tādas paplānas – autors izmantojis jaunākā slāņa jeb dekoratīvās folkloras elementus, savukārt, runājot par melodramatisko quasi pareizticīgo baznīcas dziedājumu, jājautā – kādam nolūkam bija domāts šis pseidoemociju vilnis?
Bet vispār – man aizdomas, ka Kārļa Lāča mūzika daudz labāk skan krieviski, nekā latviski (subjektīvi vērtējot, albuma “Kino” virtuozi darinātā krievu versija Intara Busuļa balsī joprojām ir viens no maniem daudzspēlētākajiem latviešu mūzikas neakadēmiskajiem albumiem). Padomju estrādes intonatīvā datu bāze, apgādāta ar mūsdienīgām, kvalitatīvām aranžijām un ietērpta nemitīgu sekvenču plandošajās drānās, nudien var aizķert cilvēka ausi, un daudziem (acīmredzot, arī man) auss ne tikai aizķeras, bet arī uzķeras.
Taču viena lieta ir dziesmu albums, un pavisam cita – dramaturģisks lieldarbs. Tajā nepietiek ar stilizācijām, dažām romančveidīgām nopūtām, kas, iespējams, domātas ironiski, un pastiprinātu decibelu daudzumu. Nerunāsim par tādiem grandiem kā Leonards Bernsteins vai Endrū Loids-Vebers. Arī mazāki gariņi, piemēram, mūzikla “Nožēlojamie” autors Klods Mišels Šēnbergs, pret kura muzikālo domāšanu šo rindu autoram nav ne mazāko simpātiju, tomēr ir mūziklu autors par excellence. Bet Kārlis Lācis joprojām veiksmīgāk eksponējas kā teicams aranžētājs, turklāt šis viņa talants vislabāk izceļas pusdžeziskā, puspopsīgā mūzikā. Daudziem labā atmiņā būs, piemēram, spožās “Kabarē” izrādes “Sapņu fabrikā” un “Artelī”. Kad darīšana ar orķestri vai (kā “Oņegina” gadījumā) ar orķestra pussintētisku surogātu, Kārļa Lāča prasme vēl liekas kaldināma un pilnīgojama.
Komponists visai simpātiski veido ansambļus – piemēram, sākuma trio un māsu ķilda patīkami atsvaidzina skanisko ainavu. Solo dziedājumi īpaši nepaliek prātā, izņemot Ļenska nopūtas un Puškina nāvesgultas hitu, kuram (jau atkal) daudz vairāk piestāvētu krievu valoda. Taču – divu valodu izmantošana vienā izrādē liekas mulsinoša. Domāju, būtu pilnīgi pieticis ar krievvalodīgu akcentu pašā sākumā, kur Busulis dzied dziesmiņu par Natašu, kurai ieliek... Busulis to var atļauties, un viņam tas piestāv. Tādu skatuves organiku kā šim supertalantīgajam dabas bērnam varētu apskaust jebkurš mūziklu aktieris.
Līdzās Busulim spilgta un pārliecinoša Ilze Ķuzule-Skrastiņa Olgas lomā – ar patiku var klausīties un skatīties. Ievas Segliņas Tatjana viņai līdzās simpātiski meitenīga, taču pabāla. Nezinu, vai Artūrs Skrastiņš piekritīs, taču man likās, ka viņa Oņeginam īsti nav dots spēles laukums, kurā pilnskanīgi izvērsties. To pašu varētu teikt par Arta Robežnieka vokāli slavējamo Ļenski, ja ne salkanais un atmiņu vajājošais solodziedājums. Spoža Ievas Kerēvicas soloepizode. Izcili parādās jau raksta sākumā piesauktā Ērika Eglija. Uzteicams dejotāju koris, kurā prieks redzēt visu paaudžu Dailes teātra zvaigznes. Lielākajai daļai publikas, iespējams, ir pilnīgi vienalga, vai kora dziedājums skan tikai dzīvā dabā, vai arī ir sintezēts ar iepriekš ierakstītu, turklāt ļoti kvalitatīvu dziedājumu. Atklāti sakot, man laikam arī vienalga. Skan visai iespaidīgi.
Vīlos teksta autorā – zinu, ka Jānis Elsbergs ir ļoti labs dzejnieks ar labu stila izjūtu, labu gaumi un spēcīgu profesionālu pamatu (skolotāju skaitā Vizma Belševica un Klāvs Elsbergs). “Oņegina” teksts tik plakans, ka vietumis grūti saprast, vai tā tāda tīša ironija, vai tomēr koncepcija, un, ja koncepcija, tad kādā virzienā. Tas pats jautājums par sekundu intonācijām Ļenska lipīgajā dziedājumā – vai ironiska romances alūzija, vai tomēr komponista nopietnība (ceru uz pirmo).
No viena gribas sirsnīgi brīdināt – jo sevišķi jaunāku paaudžu pārstāvjiem vajadzētu ņemt vērā, ka ar Puškina darbu šim veidojumam maz sakara. Tā ir brīva variācija par ģeniālu romānu, kas sarakstīts dzejā un ir sava laikmeta enciklopēdisks izziņas avots. Tā ka nevajadzētu domāt, ka pietiek ar Dailes mūziklu, lai gūtu priekšstatu par Puškina šedevru. Taču, runājot par aplūkojamo izrādi, neredzu ne vismazāko iemeslu pelt mūzikla veidotāju izdomu – kāpēc gan Dailes Puškins nevarētu apprecēt Tatjanu un ļaut Oņeginam nošaut sevi? Galvenais – neņemt visu šo pārāk nopietni. Baidos, ka analīze vai salīdzinājumi ar oriģinālu aizvedīs pārāk tālu no izrādes autoru vēlmes gan pašiem ļauties teatrālām spēlēm, gan citus ar tām iepriecināt.
“Oņegina” beigas ir nesalīdzināmi labākas, nekā “Pūt, vējiņi!” gadījumā, kur visai simpātisko pusvārdu izskaņu brutāli noēda banāli brašais fināla koris kā sliktos dziesmu svētkos. “Oņegins” tā strikti nobeidzas – kā Rahmaņinova klavierkoncertu ašie beigu akordi vai kā giljotīna. Bez lieka sentimenta, kuram arī te nebūtu vietas, jo nebija jau īsti ne jūtu, ne attiecību, ne drāmas. Tāds industriāls leļļu teātris, kurā lelles paraustījās, paraustījās, paklanījās un aizgāja mājās. Makabrs divertisments, ja vēlaties. Un kāpēc nē, ja der un patīk.
Lasu atsauksmes laikrakstos, portālos, tviterī. Cilvēki sajūsmā, kritiķi ne visai. Par mūziku gan – neviena slikta vārda. Un tomēr aicinu – novērtēsim Kārļa Lāča darba spējas un teātra nerva sajušanu, bet ar ģenialitātes apliecinājumiem pagaidīsim līdz brīdim, kad Kārlis uzrakstīs savu “Māsu Keriju”, “Kaupēnu” vai “Parīzes Dievmātes katedrāli”.
Rakstīt atsauksmi