Rozes un labas balsis
Skatoties 15. decembra izrādi, gandrīz visu laiku pamatsajūtas grozījās ap izrādes vietu – Kongresu nams ir gan varbūt derīgs kā rezerves variants, taču šādām izrādēm būtu jānotiek ievērojami omulīgākās telpās, ko attiecīgā mākslinieku grupa varētu saukt par savu. Vai vismaz telpā, kas piesātināta ar teātra gaisotni. Tiesa, no pārvadāšanas viedokļa “Sniega karaliene” ir visnotaļ piemērota tuvākām un tālākām gaitām ārpus Rīgas.
Par izrādi kā kopumu visai grūti runāt. Visupirms jau tādēļ, ka labākie mūzikas numuri izklausījās bremzējoši no darbības viedokļa, savukārt darbību virzošie – no mūzikas viedokļa nebūt ne tie labākie. Jānim Lūsēnam ir izteikts komponista rokraksts, kas labākajos brīžos sniedz gandrīz vai lieliskas rokmūzikas paraugus, savukārt iedvesmas atkāpes momentos nodarbojas ar visai klišejiskām formulām, kas atkārtojas no mūzikla uz mūziklu.
Nāk prātā trīs piemēri, kas, manuprāt, saistās ar daudz lielāku Lūsēna radošo veiksmi. Pirmkārt, vecais Liepājas “Kaupēns”, kur Ivara Stonina un Zigfrīda Muktupāvela dramatiski triumfālais sniegums līdz ar dzīvās mūzikas klātbūtni un veiksmīgu Valda Lūriņa inscenējumu nodrošināja neaizmirstami spēcīgu emocionālu pārdzīvojumu. Otrkārt, “Putnu opera”, kas, iespējams, izrādīsies teju tikpat ilglaicīga Latvijas Nacionālās operas izrāde kā savulaik Žilinska “Zelta zirgs” – te vislielākais nopelns Ievas Jurjānes un Kristīnes Jurjānes skatuves un dziedātāju ietērpam. Treškārt, “Agrās rūsas” Liepājas variants (jauno nav gadījies redzēt), kur paša opusa skaniskais veidojums un caurviju piesātinājums bija labā saskaņā ar Ivara Lūša uzbūvēto darbību.
“Sniega karalienes” veiksme ir pareizi iekodētais “Es skaistu rozīt’ zinu” vēstījums, kas komplektā ar komponista bērnības atmiņām par tēvu un paša iespēlēto dziesmas ērģeļversiju nodrošina zināmu metafizisku dīgli, kā arī dziedātāju izvēle. Izcils ir Andris Ērglis – vokāli spožs, aktieriski pārliecinošs. Negaidīti un pārsteidzoši. Ieva Sutugova gandrīz tikpat laba, ja ne daži vokāli paņēmieni (sacīsim, popsīgi standartpiebraucieni), kas būtu izskaužami, lai talantīgajai un enerģētiski atdevīgajai dziedātājai nevarētu pārmest nelielus gaumes nobraucienus. Vienmēr prieks klausīties Andžellu Gobu – kopta balss, izcila dikcija, līdzsvarots skatuves tēls. Par lielu veiksmi var runāt, vērtējot Ievas Akurateres iemiesoto Puķu burvi – lūk, loma, kas ideāli piemērota gan Ievas balsij, gan apskaužamajai plastikai. Pārliecinoša (kā vienmēr) ir Aija Vītoliņa (Amber), jo sevišķi jocīgajā Ziemeļu burves dziesmā, kas paver Aijas vokāla jaunus apvāršņus. Un – pāri visam vēlos saukt visskaļāko bravo Ancei Krauzei, kas savas karjeras lielāko daļu, liekas, vadījusi, meklējot to mūziku, kas viņas suitu balsij vispiemērotākā. Un, re – Lūsēna piedāvātais Laupītājmeitenes dziedājums kļūst par izrādes muzikālā aspekta zelta griezumu. Citi tēli labi vai gandrīz labi, bet ne vairāk.
Diemžēl liekas, ka izrādes adresāts definēts neprecīzi un neskaidri – pieaugušajiem tā kā par plakanu, bērniem tā kā par garlaicīgu. Ir daži veiksmīgi inscenējuma risinājumi, tomēr Ineses Mičules režija kopumā izskatās pēc “darījām, ko (pa)spējām”. Labas ir Egila Kupča skaistās gaismas un Ievas Veitas izdomas bagātie tērpi. Ievas Kauliņas scenogrāfiskais minimālisms ir talantīgi iecerēts, taču nav pietiekoši spēcīgs, lai pārmāktu Kongresu nama anturāžu, tomēr jāatzīst arī, ka uzvarēt šīs monumentālās būves kompartijiskās sienas mācētu varbūt vienīgi kāda ziemas pasaka par timuriešiem. Nevaru spriest par bērnu auditoriju kā tādu, taču pavisam netālu no manis sēdēja vairāki dzīvi piemēri tam, ka gados jaunākus skatītājus izrāde saista tikai epizodiski.
Redzētais un dzirdētais rosināja pārlasīt Andersena pasaku “Sniega ķēniņiene” Pētera Jankava 90. gadu tulkojumā. Mūzikla veidotāji visumā atzīstami pārlikuši tekstā un mūzikā pasakas pamatlīnijas – gan sižetiski, gan no morālā un kristīgā viedokļa. Dziļas pēdas gan no tā visa nepaliek, jo mūzikas kvalitatīvi neviendabīgais plūdums, tāds kā didaktiskums (televizors kā ļaunuma sakne) un diezgan amatieriskā režija neļauj uzskatīt “Sniega karalieni” par lielu veiksmi. No izrādes beigu priekškara brīža līdz šo rindu rakstīšanas brīdim pagājušas piecas dienas – atmiņā spilgti virmo izrādes krāsu partitūra un Ances Krauzes balss. Nu ko, arī tas nav maz.
Rakstīt atsauksmi