Recenzijas

18. jūnijs 2012 / komentāri 0

Labas atmiņas par Kvazimodo

Zigmara Liepiņa 60. dzimšanas dienas gads piesātināts atmiņām – vasaras beigās un rudenī mūs gaida koncerti, kuros līdzās mūžzaļiem hītiem dzirdēsim arī aizmirstas vai pat nekad nedzirdētas melodijas (Zigmars stāsta, ka tādu esot pulka). Iemetiet aci mājaslapā www.zigmarsliepins.lv. Daudzi zinās „Ķiršu lietu”, „Dzintara dziesmu”, „Dzejnieka karnevālu”, „Zibsnī zvaigznes aiz Daugavas” un citas superpopulāras dziesmas, taču ir vērts arī paklausīties, kā Laimis Rācenājs dzied Im memoriam, cik spožs ir Imants Vanzovičs, dziedot Spartaka vokalīzi, cik izcila ir Mirdza Zīvere sāpīgi skaistajā dziesmā „Divi vientulībā” (un, protams, vēl daudzās citās), jūs atsauksiet atmiņā dziesmu “Lietus līst” Viktora Lapčenoka balsī un vēl daudz ko citu, kas apliecina Zigmara Liepiņa lielisko melodiķa talantu.

Šī talanta esence neapšaubāmi ir opera „Parīzes Dievmātes katedrāle”, kuras pirmiestudējums notika 1997. gadā Latvijas Nacionālajā operā. Vēlāk šo opusu izrādīja Klaipēdas Muzikālajā teātrī, savukārt 2012. gads atnāca ar ziņu, ka Liepiņa melodrāma būs redzama Nacionālajā teātrī. Kā tas būs – teātrī? Kur mūsdienu Igo un Niks Matvejevs (kādreizējie neaizmirstamie Kvazimodo)? Atbildi uz visiem jautājumiem saņēmām līdz ar jauniestudējuma pirmizrādi 17. maijā. Šo rindu autors skatījās 21. maija un 1. jūnija izrādes, un, lūk, turpmākajās rindās par gūtajiem iespaidiem.

Iespaidi visupirms ir emocionāli. Nebūdams pārlieku viegli aizkustināms cilvēks, vēlos teikt vislielāko uzslavu iestudējuma veidotājiem par spēju uzbūvēt emocionāli iespaidīgu izrādi, kas ļauj gluži cilvēciski ļauties aizkustinājumam, pārdzīvojumam un tamlīdzīgām neanalizējamām parādībām. Lai cik skarbi teātra profesionāļi vērtētu Indras Rogas darbu, nevar noliegt režisores profesionalitāti metafiziskās līnijas pareizā savērpšanā. Galu galā – ko tad mēs vēlamies saņemt no opusa, kas žanriski dēvēts par melodrāmu? Viduslaiku Parīzes gaisotni, vēsturisko patiesīgumu un īstus kazu mēslus? Vai tomēr stāstu par cilvēku attiecībām? Salīdzināt Zigmara Liepiņa un Kaspara Dimitera operu ar Igo romāna monumentālo celtni būtu tas pats, kas meklēt Guno operā “Fausts” Gētes atklāsmes par visu “iznīcīgo[, kas] tik līdzībās plūst”. Opera un literatūra ir divas pilnīgi atšķirīgas kategorijas, un šo nebūt ne oriģinālo atzinumu šeit aizrautīgi ietilpinu tikai tādēļ, lai precizētu savu skatījumu – man ir pilnīgi vienalga, vai izrādes veidotāji mēģinājuši definēt noteiktu laikmetu vai noteiktu vidi (kādas tur vēl alūzijas par gotiem, pasarg, die’s!). Svarīgs ir izrādes mehānisms, un tas darbojas, neraugoties uz to, ka Annai Heinrihsonei tērpu ansamblis nudien citkārt padevies daudz veiksmīgāk. Toties nekādi nevaru saprast Silvijas Radzobes sarūgtinājumu (skat. recenziju „Kultūras Dienā” šeit ), vērtējot Reiņa Suhanova scenogrāfiju – katedrāles veidols ir grandiozs, klātesošs, cilvēcīgs, mainīgs, gotiskā roze „nāk līdzi” vēl vairākas dienas pēc izrādes noskatīšanās, un ziemas dārza risinājums liekas sevišķi trāpīgs – skaistums un būris vienlaikus. Mirkli pirms traģēdijas mums tiek dāvāts krāsu siltums, gluži kā iestāstot, ka viss būs labi, kaut skaidri zinām, ka nebūs labi.

Liela nozīme izrādes pareizas virzības noturēšanā ir jaundibinātajam MOTO jeb Mazajam operas un teātra orķestrim: to abās izrādēs, ko izdevās noskatīties, diriģēja Māris Kupčs. Ir tāda nedefinējama kategorija kā pareizs temps – lūk, var teikt, ka abas reizes visi tempi bija pilnīgi pareizi un savstarpēji proporcionāli, līdz ar to izrādes koptēls paliek atmiņā kā organisks veidojums. Tas, protams, diriģenta nopelns. Diemžēl neizdevās redzēt un novērtēt komponista atvases Jāņa Liepiņa darbošanos maestro ampluā.

No aktieriem solistiem vispirms vēlos izcelt Daumantu Kalniņu. Kādreizējais Rīgas Doma zēnu kora korifejs, viens no leģendārās skolotājas Anitas Šalhas visu laiku labākajiem audzēkņiem pēc balss lūzuma pievērsās obojas spēlei un džeza dziedāšanai, kas izdevās labi, tomēr bez spilgtākas individualitātes klātbūtnes. „Parīzes Dievmātes katedrālē” pieredzētais vārda tiešā nozīmē satrieca – kā 22 gadus vecs cilvēks var radīt enerģētiski tik pārliecinošu tēlu? Daumanta Kalniņa veidotā Kvazimodo fiziskais aspekts visu laiku ir it kā uz riska robežas – ķermeņa neveselums tiek rādīts klaji, nekautrīgi, līdz ar to vēl vairāk izceļas viņa dvēseles paraupjais maigums. Pēc fināla ārijas esmu gatavs piešķirt Daumantam Kalniņam visas iespējamās teātra un mūzikas balvas. Otrs Kvazimodo ir Juris Jope – arī vokāli apdāvināts, tas jāatzīst. Taču ar to līdzīgums beidzas – pārlieku rūpīgi jaunais aktieris ieklausās sava dziedājuma frāžu galotnēs, liekas, tik ļoti viņam patīk tas, ko pats dzird. Noņemot zināmu daļu vokālā narcisma, varbūt arī Jura Jopes Kvazimodo spēs būt tikpat emocionāli caururbjošs kā Daumanta Kalniņa rādītais zvaniķis.

Apsverot visai atšķirīgos Kvazimodo, raisās arī vispārējas pārdomas par abu sastāvu plusiem un mīnusiem. Gribētos redzēt, kas notiktu, ja Daumantu Kalniņu pievienotu tai “maiņai”, kurā uzstājas Marija Bērziņa, Gundars Grasbergs un Beāte Zviedre. Kopīgais attiecību dzirksteļojums šajā sastāvā liekas spēcīgāks, intriga virmo pārliecinošāk. Beātes Zviedres Esmeralda, protams, nav gluži šīs varones iemiesojuma ideāls, tomēr tīrā, skanīgā balss un atbruņojoši meitenīgais skatuves veidols ir daudz veiksmīgāks, nekā otras Esmeraldas – Zanes Dombrovskas - aktieriski nekādais un vokāli nekvalitatīvais sniegums. Skatoties uz Beāti Zviedri, vismaz ir skaidrs, ka tādā sirdī patiesi var rasties gan maiga pateicība Kvazimodo, gan pilnīgi aplama mīla uz tādu kretīnu kā Fēbs. Runājot par kretīniem, liela uzslava gan Mārtiņam Brūverim, gan Jānis Ķirsim – abos gadījumos rezultāts simtprocentīgi pārliecina. Fēba izredzētā Flērdelisa jeb Lilijziede abās izrādēs bija Madara Botmane – aktrise ar nemēr valdzinošu, īpatnu balsi, kuru šajā partijā tomēr neizdodas labi parādīt, iespējams, diapazona nepiemērotības dēļ. 1. jūnija izrādē Madara Botmane bija izvēlējusies agresīvāku dziedāšanas manieri, nekā 21. maijā, un tas noteikti nāca par labu. Skatuviskais šarms jau šai valdzinošajai liānai ir milzīgs – prieks skatīties, kā viņa vijas ap Fēbu un neieredz Esmeraldu.

Pirmizrādes sastāva sevišķa rota neapšaubāmi ir Dita Lūriņas atveidotā Gudula – viņas sudraba balss un aktieriskais tvēriens paliek spilgtā atmiņā. Līdz pat izrādes beigām viņas varonē vibrē kaut kas neticami sievišķīgs, neraugoties uz tēla novecošanu un apsēstību. Otra Gudula ir Marija Bērziņa – viņas vājprāts ir dramatiskāks un, kaut vokāli ne tik spilgts, tomēr visnotaļ uzslavējams. Runājot par Frolo, tēla dinamika, manuprāt, interesantāk izdodas Gundaram Grasbergam. Mārča Maņjakova priesteris jau, liekas, piedzimis, tumšu kaislību saēsts, turpretim Grasberga varonis savu apmātību iegūst dzīves laikā, tā ir tikpat dēmoniska, taču ne fatāla kā Mārča Maņjakova veidotajā tēlā. Maņjakova vokāls ir savdabīgs un labi „apstrādāts”, tomēr arī tas izrādes gaitā neko daudz nemainās. Gundara Grasberga vokālās dāvanas ir mazāk izteiktas, savukārt balss enerģētiskais potenciāls lielāks. Domāju, ka 1. jūnijā dzirdētais vēl ne tuvu nav viss, ko Grasbergs var mums piedāvāt, ja vien atradīs vispareizāko ceļu, kā ļaut balss iespējām izlauzties visā daudzkrāsainībā.

Pirms rezumējam, vēlos vienā teikumā pateikt lielu paldies visam aktieru ansamblim, ko veiksmīgi papildina koris jeb dubultkvartets. Tāds iespaids, ka visi ar milzu pašatdevi strādā vienota rezultāta radīšanai. Veci un jauni, dziedoši un lēkājoši – tas ir vienots kopums, kas uzauž pilnestīgu fonu galveno varoņu attiecībām. Kopumā teikšu, ka Nacionālā teātra versija liekas daudz trāpīgāka un veiksmīgāka, nekā iestudējums, ko pirms 15 gadiem redzējām mūsu Nacionālajā operā. Daudz vairāk muzikālu veiksmju, skaniskā ainava viendabīgāka, arī vizuālais tēls par spīti tērpu tādai kā salasītai driskainībai paliek atmiņā stipri glezniecisks un skaists, Nacionālā teātra telpas zināmā šaurība daudz labāk piederas iedomātajai viduslaiku Parīzes sajūtai, turklāt teātrī vispār neienāk prātā domas par vērojamā opusa žanrisko piederību – tas neliekas svarīgi. Bet pāri visam – Daumanta Kalniņa fenomenālais veikums, ko iesaku novērtēt ikvienam.

Rakstīt atsauksmi