Vienkārši smieklīgi
Cik daudz laimes nepieciešams ikdienā? Diezin vai bieži mums būs gadījies aizdomāties par šādu jautājumu. Taču, sastopoties ar Teātra TT aicinājumu apmeklēt tā jaunāko projektu – izrādi „Daudz laimes ikdienā!”, vispirms jau piesaista pats nosaukums. Parasti daudz laimes vēlam svētkos, dzimšanas dienā vai vēl kādā īpašā gadījumā. Bet ikdienā? Pēc izrādes noskatīšanās jāatzīst, ka šis nepierastais vēlējums ietver arī zināmu devu ironijas. Jo igauņu dramaturga Jana Tettes komēdija vedina uz pārdomām par šo nenosakāmās vielas nenosakāmā daudzuma klātbūtni ne jau svētkos, bet visparastākajā ikdienas dzīvē, sadzīves situācijās un ģimenes attiecībās.
Neatkarīgais Teātris TT, kas savas darbības divpadsmit gados līdz šim uzmanību veltījis latviešu dramaturģijas iestudējumiem, pirmo reizi paraudzījies uz kaimiņu pusi. Un J. Tettes komēdija izrādes veidotāju izvēli acīmredzot piesaistījusi gan ar veikli savītajiem, asprātīgajiem dialogiem, gan ar problēmas kodolu. Dialogi un varoņu attiecības ir līdz absurdam smieklīgas, lugā tēlotie notikumi tikpat labi var norisināties Tallinā vai kādā citā igauņu pilsētā kā jebkurā vietā Latvijā. Un režisoru Juri Strengu kopā ar lomu tēlotājiem šai darbā vadījusi pārliecība – jo smieklīgāk, jo neticamāk veidosies četru tēlu attiecības, jo tuvāk būs iespējams piekļūt lugas kodolam – pārdomām par laimes vērtību, cenu un nepieciešamo daudzumu ikkatra skatītāja dzīvē. Šī nu reiz atkal ir luga, kas izdevīga un pateicīga spēlēšanai, pēc kādām īpašām literārām kvalitātēm nemeklējot. Raiti uzbūvēts karkass, četri pietiekami savdabīgi raksturi, dialoga atjautības un visu četru personu nopietnā ieinteresētība rast izeju no darbības gaitā visai samežģītā attiecību modeļa.
Teātra TT iecerē J. Tettes komēdijas iestudējums ir izrāde, ar ko apceļot Latvijas novadus un ko spēlēt dažādas vietās, arī uz tādām lauku skatuvītēm, kur profesionālie teātri parasti neiegriežas. Ne velti Rīgā notika tikai tā saucamā pieņemšanas izrāde, turpmākās jau bija Vidzemē, Kurzemē, Zemgalē. Tagad teātra plānos vēl vesela virkne izrāžu, līdz to parādīs arī Rīgas skatītājiem. Laba humora deficīts teātru zālēs ir izteikta mūslaiku iezīme, arī tāpēc „Daudz laimes ikdienā!” ir vērā ņemams piedāvājums, kas uzrunā ar ansambļa spēles enerģijas lādiņu un skatītājiem dāvā pāris stundas laba garastāvokļa.
Tiesa, rēķinoties ar izbraukuma izrādes iespējām, izrāde nepārsteidz ar inscenējuma vērienu vai dekorāciju krāšņumu. Ir spēles laukums ar dažām viesistabas mēbelēm un četras vienādas durvis – pa divām katrā skatuves pusē. Toties četru tēlu savstarpējās vēlmes, pārpratumi un sadursmes brīžiem uzdzirksteļo gandrīz vai svētku uguņošanas krāšņumā. Iedomājieties – sieva no ārzemju komandējuma mājās atgriežas ar tur sastaptu iemīļoto. Iepazīstina ar vīru un paziņo, ka mīl abus, negrib pāri nodarīt nevienam, tāpēc turpmāk nāksies dzīvot visiem kopā. Situāciju sabiezina mīlestībai nobriedusi kaimiņiene, kas no blakus dzīvokļa arvien ierodas nelaikā un pretendē uz savām tiesībām…
Jura Strengas sadarbība ar Teātri TT bijusi auglīga, un izšķiroša loma izrādes skanējumā, šķiet, bijusi lomu dalījumam, tas šoreiz izdevies precīzs un līdz galam izsvērts. Ar nopietnu atdevību spēles nosacījumiem ļaujas ekspansīvā, iekšējas enerģijas pārpilnā, bet būtībā savās emocijās apjukusī Anita Annas Putniņas atveidā. Kopā ar viņu Krišjānis Salmiņš Anitas vīra Manfreda lomā ir sievai atbilstoša partija – ar nelokāmiem morāles principiem apveltīts, ne pārāk izdarīgs intelektuālis. Pirmajā mirklī ārēji līdzsvarots dzīves praktiķis un, acīmredzot, arī ģimenes „saimnieciskais direktors”, kam vienā mirklī zem kājām tiek izsists līdz šim stingrais pamats. Anitas jaunā iemīļotā (arī) Manfreda lomā Edgars Lipors netaupa ironiskus akcentus. Šis varonis, protams, ir pilnīgs pretstats pirmajam Manfredam, turklāt ar katru brīdi atklājas jaunas šķautnes šī savdabja portretā. Intriģē tas, ka līdz pašiem pēdējiem izrādes mirkļiem skatītājiem Manfreds otrais ir grūti uzminama mīkla. Terēzes Lasmanes kaimiņiene Anniņa, kas tik ļoti iecienījusi šī laulātā pāra sabiedrību, kaut pirmajā mirklī var izlikties trausla un pat pārmēru naiva, arī spēj sagādāt pārsteigumus un īstajā brīdī likt lietā savus sievišķības ieročus.
Ko tad vairāk no situāciju komēdijas vēlēties? Ir negaidīti pavērsieni, ir mīklas un pārsteigumi, ir negaidīts atrisinājums. Tas liek smiekliem pierimt un padomāt par orientieriem, pēc kuriem vadāmies, tiecoties iegūt savu ilgu un spontāno tieksmju piepildījumu. Lugas saturā iekļautais morāles grauds vai citiem vārdiem – „sausais atlikums” ar īpašu oriģinalitāti un vērienu neizceļas. Taču situāciju komēdijā, kāda ir šī, lielāku prieku par pašu guvumu nereti saņemam no ceļa pretī fināla atziņām. Arī šoreiz. Kaut gan, vērojot Anitas rīcību, reakciju un spriedumus, man, piemēram, nāca prātā sieviešu žurnālos popularizētie psihoterapeitu un citu līdzīgu padomdevēju ieteikumi – mīlēt sevi, ļauties saviem impulsiem, īstenot savus mērķus. Tikai – ko tādā gadījumā darīt ar saviem tuvākajiem, kad ar pilnu tvaiku ļaujamies jaunajiem personiskajiem impulsiem? – Šo problēmu temperamentīgi un aizrautīgi, novedot pat līdz absurdam, risina komēdijas izrāde.
Lai nu kā – nav taču noliedzams, ka sava laimes porcija vajadzīga mums visiem. Bet smieklu – jo vairāk, jo labāk. Par tiem gādā izrāde „Daudz laimes ikdienā!”
Rakstīt atsauksmi