Gudra izrāde
Recenzija par Latvijas Nacionālā teātra izrādi "Piemiņas diena" Mihaila Gruzdova režijā.
Mūsu valsts krievu dramaturga Alekseja Ščerbaka luga Piemiņas diena ir ļoti aktuāla – tā tiecas runāt par Otrā pasaules kara sekām mūsdienu Latvijā, par latviešu un krievu dažkārtējo naidīgo pretīstāvēšanu – un šī procesa cēloņiem. Luga nenoliedzami ir arī drosmīga – par šo tēmu viedoklis taču ir pat tiem, kam nav viedokļa ne par ko citu. Mihaila Gruzdova Piemiņas dienas režisoriskais lasījums Nacionālā teātra O-kartes zālē ir gudrs, jo primāri tas ir iestudēts cilvēku, ne ideju dēļ, kaut arī autors vairāk virza tieši uz šādu variantu.
Nepolitkorekto klišeju legalizācija
A. Ščerbaka teksti ir organiski, lakoniski, tos viegli izrunāt. Tai pašā laikā dramaturgs biezā slānī sakoncentrējis tipiskās nepolitkorektās klišejas, ar ko ielu vārdu kaujās 16. martā un 9. maijā viena otru apveltī abas puses. Tas, ka Latvijas politiski nacionālā „iela” otro reizi pēc Viļa Daudziņa-Alvja Hermaņa „Vectēva” tik precīzi ievesta teātrī, oficiāli nelegālajam piešķirot kaut vai šķietamu legalitātes statusu, rada negaidītu efektu (līdzīgi bija Jaunajā Rīgas teātrī): nāk nervozi smiekli, ja ļaujies notiekošajam. Un dīgst pat klusa cerība, ka cilvēki, atsvešināti ieraudzījuši, cik šādas un tām līdzīgas frāzes ir triviālas, tās retāk lietos... Pat ja kļūdos, gribas tā domāt.
Kaut kādā mērā A. Ščerbaka luga, protams, ir uzmanīga konstrukcija – viņš tiecies abām pusēm – kā latviešiem, tā krieviem – piešķirt vienādu vainas un atbildības pakāpi savstarpēja naida kurināšanā. Precīzi dramaturgam tas izdevies attiecībā uz jauno paaudzi – abu pušu jaunatnes politisko partiju līderiem Borisu un Gintu, ko spēlē Jānis Vimba un Dmitrijs Petrenko. Ļaudīs tie kvēli aizstāv savas partijas ideālus, lieto cildenas trafaretas frāzes, bet, citiem neredzot, ir labi čomi, netālu pat draugi, kuri ne tikai viens otram iesaka lētākās tipogrāfijas ienaidnieka partijas literatūras drukāšanai, bet pat, kā trāpīgi papildinājis teātris, kopīgi fano par Rīgas Dinamo hokejistiem.
Negaidīti paradoksālas attiecības izveidojušās vecāko paaudzi pārstāvošo tēlu starpā. Mišonkulis, kuru spēlē Uldis Dumpis, šāvis fašistus, tostarp, jāsaprot, arī leģionārus ar pārliecību, ka atbrīvo padomju zemi no nešķīstā gara. Un ar to lepojas vēl joprojām. Turpretī leģionāru puses pārstāvji – Valdis un Paulis – lai arī pēcāk tikuši izsūtīti uz Sibīriju, karā nevienu nav nošāvuši, šiverējuši pa armijas saimniecības daļu. Pēc 16. marta gājiena pie atvērtas šņabja pudeles sāk ar tostu par Latviju, bet jau drīz pāriet uz neķītru tērgāšanu par dažādu sieviešu ķermeņa daļu uzbudinošo specifiku. Ģirta Jakovļeva Valdis ir labi kopts patīkama izskata kungs, no kura lūpām tik viegli nolido divdomīgas seksuālas frāzes, ka, kad tās izskanējušas, nemaz netici, ka izsmalcinātais inteliģents tās varēja izteikt. Juridiski Valdis un Paulis, protams, ir nevainīgi, salīdzinot ar Mišonkuli, jo nav ne slepkavas, ne fašisti. Tādā veidā dramaturgs varbūt gribēja uzspridzināt jēdzienu fašists, pasvītrot tā nepamatoto, dažkārt pat smieklīgo lietojumu attiecībā uz leģionāriem. Taču cilvēciskā ziņā tīši vai netīši pievilcīgāks iznācis bijušais sarkanarmietis, jo pārliecības cilvēks. (Bet tie otri – vienīgi plātīzeri.) Emocionāli Mišam par labu spēlē arī tas, ka viņš ir vecs un slims, un vientuļš, bet Valdis un Paulis ir draugi, lai arī ģimenes viņiem tāpat nav.
Atšķirīgās aktierspēles stratēģijas
Aktieri izvēlējušies atšķirīgas stratēģijas savu nepolitkorekto tēlu atveidošanā. Uldis Dumpis (Mišonkulis), Ģirts Jakovļevs (Valdis), Dmitrijs Petrenko (Gints), Alise Polačenko (Aņa) spēlē gudri – bez pārspīlējuma, bez kariķējuma, attaisnojot savu raksturu visbaisākos tekstus un rīcību: vai tie būtu Mišonkuļa šovinistiskie vārdi par krieviem kā Rīgas atbrīvotājiem, vai Ginta hitleriskais sveiciens, ko tas, paskatījies pār plecu, vai kāds nedzird, iešņāc sejā Mišonkulim, vai Aņas atteikšanās glābt paģībušo Pauli, kad meitene uzzinājusi – viņš bijis leģionā... Tas ir moderns teātris, kur skatītājiem neko nesaka priekšā, liekot domāt pašiem, kur ļauj ielūkoties nepatīkamos, bet reāli eksistējošos mūsu dzīves faktos un tipos.
Arī Ivars Puga (Saša) un Ilze Rūdolfa (Sveta) Aņas vecāku lomās primāri spēlē dzīvus, pilnasinīgus cilvēkus, ne sociālus tipus-ideju protagonistus. Izdevies pievilcīgs laulātā pāra tēls. Aktieri gaumīgi papildinājuši viņu tēliem atvēlēto samērā skopo lugas materiālu: vīra un sievas starpā joprojām valda aktīva seksuālā vilkme, organiskas ir viņu nemitīgās rūpes par ģimeni, bērniem, vienam par otru. I. Puga tik pārliecinoši – mierīgi un cilvēciski – Maskavas televīzijas raidījumā runā, attaisnojot leģionārus, ka negribas pat domāt, vai realitātē krievs (un nevis latvietis) tā varētu sadrosmināties uzstāties. Tiesa, A. Ščerbaks tēlo, kādas gluži katastrofālas sekas ir šim netradicionālajam publiski izteiktajam viedoklim. Krievu simpātisko ģimeni papildina Ivara Kļavinska korekti atveidotais dēls Ļoša, kurš, pretēji māsai, ir pilnīgi indiferents kā pret valstīm, tā valodām un rasēm.
Pavisam citādi Uldis Norenbergs spēlē Pauli: aktieris kā reiz vecajos laikos, kad padomju māksliniekiem teātrī bija aktīvi jāpauž sava tēla vērtējums, tik trekni pasvītro Pauļa „negatīvismu”, ka kļūst neērti skatīties. Aktieris negaumīgi pārspīlē, skaļi auro, plātās ar rokām, radīdams viennozīmīgu deģenerāta tipu. Diemžēl runa šoreiz nav tikai par novecojušu aktiermākslas estētiku. Žēl, ka U. Norenbergs nesaprot: šādi spēlēdams, viņš izdara arī savu politisko izvēli, un tādējādi grauj teātra idejiskā ziņā labi sabalansēto pozīciju. Nepatīkami atzīt, ka uz līdzīgas takas, lai arī, protams, nesalīdzināmi mazākā mērā, uzkāpis arī Jānis Vimba Borisa lomā. Viens no Nacionālā teātra organiskākajiem un talantīgākajiem aktieriem pēdējās pāris sezonās (īpaši „Venēcijas tirgotājā” Basanio lomā, bet ne tikai) pārmēru aizraujas ar kariķēšanu. Spēlējot Borisu, aktieris viegli ironizē, kariķē to. It kā baidās, ka publika viņu vienādos ar tēlu. Līdz ar to Boriss kļūst primitīvāks, vieglāk prognozējams, kā māksliniecisks „radījums” – neinteresantāks.
Septiņpadsmitgadīgā krievu Antigone
Finālā režisors izdarījis it kā nelielu, bet principiālu lugā tēloto notikumu maiņu. A. Ščerbakam Aņa, sapratusi, ka Boriss viņu nemīl, bet savtīgos karjeras nolūkos tikai izmantojis – gan politiskā, gan seksuālā ziņā - paņem Mišonkuļa šauteni un iziet kāpņu telpā. Jāsaprot, viņa ir gatava uz visu. Arī, piemēram, nošaut Latvijas prezidentu, lai cīņa pret maitām latviešiem būtu „pa īstam”, par ko pati iepriekš runājusi. M. Gruzdova izrādē šautenes vietā ir revolveris, ar kuru Aņa, totāli vīlusies mīļotajā cilvēkā, nogalina sevi. Un jau ļimdama, klusā balsī sauc māti. (Nav gan saprotams, kāpēc meitene skūpsta ieroci, pie tam divreiz – kad to pirmo reizi ierauga un pirms pašnāvības.) A. Ščerbaka versijā luga ir primāri par politiku, Nacionālā teātra variantā – par cilvēku likteņiem, precīzāk – par piekrāptu un apsmietu mīlestību. Pirmajā gadījumā Aņa ir ekstrēmiste, kas kļūst par potenciālu teroristi. Otrajā – pusaudze, kas nespēj dzīvot bez ticības – mīlestībai, ideāliem, un kad nākas pārliecināties, ka to, iespējams, vispār nav, vismaz vidē, kur viņai jādzīvo, Antigones maksimālismā atsakās turpināt piedalīties melīgajā eksistencē. Viena no izrādes veiksmes atslēgām ir jaunā aktrise, vēl Kultūras akadēmijas studente, Alise Polačenko Aņas lomā. Viņas vizuālais tēls ir gluži kā pusaudzei, reakcijas uz apkārtnotiekošo kategoriskas, raksturīgas ļoti jauniem cilvēkiem. Un kaut arī izrunātie teksti par latviešiem-fašistiem ir gluži ārprātīgi, jaunā aktrise neticamā kārtā tomēr spējusi radīt nevis briesmones, bet simpātiskas meitenes tēlu. Jo viņa pati tic tam, ko runā, domā un dara. Viņa tiecas nodibināt pati savu viedokli par pasauli, kurā dzīvo. Pat ja šis viedoklis, no mūsu redzespunkta skatoties, būtu aplams, nekritiski pārņemts no kautri iemīlētā politiskā karjerista Borisa un simpātiskā kaimiņa – bijušā sarkanarmieša Mišonkuļa. Dzīvojot izmirstoša ideālisma laikmetā, izrādās, ir aizraujoši kaut vai teātrī redzēt ideālisti – pat ja tā ir gluži vai apmāta septiņpadsmitgadīga krievu meitene. Jaunā aktrise nevis tēlo Aņu, viņa ir Aņa. Pat ja tas ir topošās mākslinieces paštēls. Bail iedomāties, kādi meli rastos, ja kāda pieredzējusi aktrise šai lomā sāktu „meistarīgi tēlot”.
Patiesības relatīvā daba
Dramatiskais, pat traģiskais izrādes fināls ir ļoti mobilizējošs. Tas liek līdz galam aizdomāt dažas smagas domas, drosmīgāk ieskatīties patiesībai acīs un uzņemties atbildību – pat ja tikai iekšēju un personīgai lietošanai, jo principiāli kaut ko izmainīt jau diemžēl nav atsevišķu cilvēku, izkliedētu vieninieku spēkos. Mihails Gruzdovs intervijā pirms pirmizrādes (Neatkarīgā Rīta Avīze, 15.-17.03.) saka: patiesībai ir relatīva daba. Tas, kas, teiksim, 1946. gadā izskatījās vienādi, 2013. gadā var izskatīties pavisam citādi. Sapratu, ka arī es īstenībā domāju līdzīgi. Piemēram, 1989. gadā man lozungs „Latviju latviešiem” šķita vienīgais pareizais, patiesais un taisnīgais. Un cilvēki, kuri apgalvoja pretējo, man likās liekulīgi. Tagad, pēc gadsimta ceturkšņa, es tā vairs nedomāju. Un ne jau tādēļ, ka būtu ieslīgusi kaut kādā oportunismā vai ka man būtu vienalga, kas Latvijā notiek. Vienkārši – ir pagājis laiks, kas kaut kādā mērā remdējis sovjetiskā režīma pāridarījuma sāpes, kas saistījās ar krieviem kā šī režīma simboliskiem iemiesotājiem, ir drusku vairāk redzēta pasaule, ja ne tieši, tad TV ekrānā vēroti citu valstu nežēlīgi konflikti uz savstarpēju nacionālo pretenziju bāzes. Un varbūt, ka man ir vienkārši paveicies – satikt un pat strādāt kopā ar „ideālajiem krieviem”. Un varu atzīties, ka katru reizi gluži vai saraujos, kad dzirdu – visvienalga, tramvaju „diskusijās” vai no Saeimas tribīnes – tekstus par krieviem, kas mūs apdraud. Zinu, ka tā, kā es, nebūt nedomā visi – gan pie manas, gan vecākas paaudzes piederīgie. To labi varēja manīt tajā vakarā, kad skatījos „Piemiņas dienu”. Scenogrāfa Reiņa Suhanova iekārtotajā O-kartes zālē publika vairākās rindās sēž visapkārt spēles laukumam ar trim „darbības ligzdām” – trīs dzīvokļiem. Līdz ar to var redzēt ne tikai to, ko spēlē aktieri, bet arī to, kā reaģē skatītāji. Uz izrādi tovakar bija atnākuši lielākoties vidējās un vecākās paaudzes inteliģenti, pretēji tradīcijai, viņu vidū bija diezgan daudz vīriešu. Varu kļūdīties, bet man likās, ka viņu sejas bija noslēgtas, viņi ar lielu uzmanību, bet vienlaikus neticību, pat iekšēju protestu klausījās tekstā, ko runāja aktieri. Vai nu nepamatoti vienādodami tekstus ar teātra nostāju vai arī netikuši pāri senajiem aizvainojumiem. Lai arī aktieri spēlēja ļoti labi, manuprāt, tovakar viņiem tomēr bija grūti – kā pret sienu.
M. Gruzdova izrādes finālā skaidri ieraugi to, ko jau nojauti, pat zināji: kā latviešu, tā krievu sakāpinātā nacionālā pašapziņa, izaicinoša pretīstāvēšana „tiem otrajiem”, kas reiz bija patiesība, laika gaitā lielā mērā zaudējusi savu saturu, pārvērtusies par tukšu formu. Politiķi ar to tirgojas un pelna punktus savai karjerai. Bet daļa vecās paaudzes – izmisīgi turas pie tās kā pie cildenas pagātnes maskas, lai saglabātu pašcieņu, jo tagadne tos ir izstūmusi, un vairāk nekā tiem nav.
Zīmīgi: Ādolfs Šapiro jau 1990. gadā, Jaunatnes teātrī iestudējot Gata Gudeta un Jura Zvirgzdiņa lugu „Jubilejas gads”, rosināja palūkoties, kas slēpjas zem sakāpināti kvēlas nacionālās frazeoloģijas – pārliecība, izmisums vai spekulācija. Toreiz, Atmodas pašā karstumā, tas šķita gandrīz vai zaimojoši. Ne tā tagad.
Rakstīt atsauksmi