Pavisam cits stāsts
Feikcenzija* par JRT izrādi “Sievietes un vīrieši” Alvja Hermaņa režijā
Gadījumos, kad bez liekas izrunāšanās jātiek galā ar nejēdzībām, mana mamma mēdza ironiski citēt Gunāru Priedi: jāceļ no tādiem ķieģeļiem, kādi ir, nevis no tādiem, kādus varētu iedomāties… Tāpēc esam izlēmuši pārvērst defektu efektā – ja reiz teātri šobrīd iestudē darbus, kurus neviens neredz, mēs recenzēsim iestudējumus, kurus neviens nav redzējis. Piedāvājam jūsu uzmanībai KrodersLV autoru recenzijas par izrādēm, kas tapušas kopš brīža, kad teātri pandēmijas dēļ slēdza savas durvis, un kas ir tikpat dažādas, cik dažādi esam mēs paši – kritiķi. Publicēsim tās dienu pa dienai un ceram, ka lasītājs sajutīs ne tikai to, ka katrā jokā ir daļa nopietnības, bet arī to, ka bez mīlestības un spēles prieka nav vērts… Ne teātrī, ne dzīvē. Uz iespējami drīzu tikšanos!
Idejas autore teātra kritiķe Zane Radzobe
“Es paredzu, ka pilnīgi visi būs apvainojušies. Es esmu tam gatavs. Kā es teicu – mani tagad “uzbudina” taisīt tādas izrādes, par kurām cilvēki runā, pat ja viņi nav redzējuši,” tā pagājušā gada 12. martā Latvijas Radio par savu izrādi “Sievietes un vīrieši” teica Alvis Hermanis. Izrādi joprojām ir redzējuši tikai ģenerālmēģinājuma apmeklētāji, un uzreiz atzīšos, ka es nebiju to vidū.
Vairākus gadu desmitus esmu ik pa laikam klausījusies, ka kritiķi taču izrādes, par kurām raksta, dažkārt nemaz nenoskatoties. Savāc tik viedokļus un – aidā. Nekad mūžā neesmu piekopusi tādu praksi, tomēr kārdinājums, neizkāpjot no gultas, izpausties par izrādi, kuru mēs kopīgi ar režisoru esam aprunājuši raidījumā “Kultūrdeva”, bet kuru es tā arī neesmu redzējusi, ir pārāk liels. Tāpēc, uzķērusies ēverģēlīgajam portāla kroders.lv Teātra dienas aicinājumam, ķeros vērsim pie ragiem jeb Hermanim pie… ieceres.
Status quo
Lugas “Status quo”, ko JRT pārvērtis par “Sievietēm un vīriešiem”, autore Maja Cade ir izcilā režisora Tomasa Ostermeiera labā roka Berlīnes Shaubuehne teātrī, kur viņai ir vācu teātrī ierastais dramaturga amats. 2019. gadā “Status quo” turpat Šaubīnē iestudēja arī Latvijā labi zināmais režisors un dramaturgs Mariuss fon Maienburgs. Oriģinālajā lugā, kuru JRT, cik saprotams, lokalizējis, darbojas trīs Floriani, kuri trīs dažādās darba vietās iekuļas ar pretējā dzimuma seksuālu agresiju saistītās diskriminējošās situācijās. Lugā iekāres un diskriminācijas objekts gan darbavietā, gan mājās ir vīrišķais. Šī reālā varas līdzsvara apvēršana ļauj nevienlīdzības mehānismiem parādīties satīriskā formā, kas ir gan kodīga, gan jocīga. Varas nelīdzsvarotības absurds ir tik izplatīts, ka mēs to uzskatām par normālu, uzskata autore.
“Kultūrdevā” Hermanis man saka: “Izrāde ir komēdija. Rūgta gan, bet komēdija. Izrāde sastāv no bezgaldaudzām mazām ainiņām, kurās redzams, kā izskatītos, ja vīrieši un sievietes pavisam burtiski tiktu samainīti vietām. Piemēram, dzemdētu vīrieši. Un tādā garā. [..] Piemēram, Japānā viņi jau ir izdomājuši tādu parikti, lai barotu zīdaini, ko vīrietis var uzlikt sev virsū, un tur ir tas pieniņš, un bērnam ir pilnīga ilūzija, ka tas ir mammas pups. [..] Katrs atpūšas, kā grib. Var visādi izklaidēties un tamlīdzīgi. Bet es ar saviem bērniem tādus eksperimentus tomēr neveiktu.” (1.11.20) Režisors skaidri iezīmē sev nepieņemamus dzimumu līdztiesības izpausmju aspektus, vilšus vai nevilšus liekot domāt, ka dažas nevienlīdzības izpausmes būtu pieņemamākas.
Dzimšu karnevāls
LTV “Kultūras ziņām” režisors arī uzsver, ka “luga ir pilnīgi vājprātīga, tas ir skaidrs. Visdrīzāk lugas autore to ir rakstījusi ar feministisku sāpi, bet tai pašā laikā, man liekas, luga ir arī tāda ambivalenta, ka tā parāda arī, kas notiek, kad vīrieši un sievietes apmainās lomām, jo tas jau daudz kur arī notiek tagad. Bet mans personiskais viedoklis šeit vispār nav svarīgs, luga pati ir tik provokatīva, ka es domāju, – jebkuram skatītājam neglābjami tur īssavienojums galvā iestājas un uzkaras visi faili. Man nav pašam sava vēstījuma, man liekas tā luga pilnīgi nenormāli vājprātīga, turklāt tā ir komēdija – žanrs, kas mani ļoti interesē,” tā Alvis Hermanis pauž Latvijas Radio. Tomēr viņa personiskais vēstījums vismaz viņam pašam ir pat ļoti svarīgs, piemēram, viņš turpat arī atzīst, ka viņš pats Rietumos piedzīvojis seksuālu uzmākšanos no amatos augstāk stāvošu sieviešu puses. Un vispār no vairākām viņa intervijām skaidrs – ja Maja Cade lomu apvērsumu iecerēja kā maskulīnās dominances atmaskojumu, tad Hermanis to, pirmkārt, izmanto kā komiskās karnevalizācijas paņēmienu, samainot vietām un tādējādi padarot smieklīgus gan vīriešus, gan sievietes. Tiesa, lomu maiņa iezīmēta visai klišejiski – sievietes tērptas melnos lietišķos kostīmos, vīrieši – gaisīgos pasteļtoņos, dominējot rozā krāsai vai ziedu motīviem (kostīmu māksliniece Jana Čivžele). Aktrises pieļauj tikko jaušamu – gaumes robežās – robustas brutalitātes devu, bet aktieri – maigi vijīgu iznešanos. Otrkārt, Hermanis izmanto šo lomu maiņas kanvu, lai uz tās izšūtu “lietas ir aizgājušas par tālu” pazīstamo motīvu, jo, ak šausmas, sievietes – priekšnieces, sievietes – galvenās ģimenes apgādnieces, sievietes – dominējošas personības tik tiešām vairs nav nekas neparasts, lai arī par dzimumu līdzsvaru varas pozīcijās vēl pāragri runāt. Nav, bet, Hermaņaprāt, šī “apvērstā” situācija tomēr nav arī patīkama. Sievietēm esot tādi sieviešu ieroči, kuri ir daudz stiprāki, nekā, ja sieviete vienkārši iztaisās par “vīreni”, Alvis Hermanis atzīst LTV “Kultūras ziņām” (13.02.20).
Feminisma teorētiķe Airisa Meriona Janga raksta: “Mums nav nekādu grūtību identificēt sevi kā sievietes, baltās, vidusšķiras, ebrejietes, amerikānietes utt. Taču tas, ka pazīstam “pareizās” etiķetes, kā dēvēt sevi un citus, nenozīmē, ka pastāv kāds iezīmju saraksts katrai no šīm grupām. Tas, cik absurdi ir izolēt dzimuma identitāti no rases vai šķiras identitātes, kļūst skaidrs, jebkurai sievietei pavaicājot, vai tā spēj atšķirt sevī “balto daļu” vai savu “ebrejisko daļu”.”
Turklāt līdz šim neraksturīgi Jaunajam Rīgas teātrim, izrādē, spriežot pēc skatītāju reakcijas, iezagušās didaktiskas notis – LTV “Kultūras ziņu” sižetā dzirdam skatītājas viedokli, ka viņai bijis kauns par sievietēm, jo ieraudzījusi, kā viņas izskatās no malas, kad pārņem tipiski vīrišķīgus uzvedības modeļus.
Varbūt pilnīgas muļķības?
Esmu pārliecināta (jo tas daudzkārt ir pierādījies), ka Alvja Hermaņa teātra iestudējumi ir daudz gudrāki kā viņa pēdējā laikā visai plakanie publiskie reveransi “jaunā konservatīvisma” virzienā. Tāpat esmu droša, ka Gundars Āboliņš, Baiba Broka, Elita Kļaviņa, Sandra Kļaviņa, Jana Čivžele, Marija Linarte, Regīna Razuma, Ģirts Krūmiņš un Ivars Krasts – daļa no JRT “zelta fonda” aktieriem (jaunie aktieri, kuri joprojām ir JRT studijas studenti, kā allaž, pie izrādes apraksta JRT mājaslapā diemžēl netiek atšifrēti) – atrod iespēju arī caur klišejām ļaut ieraudzīt cilvēciskus vaibstus savos varoņos. Patiesībā nevaru vien sagaidīt, kad redzēšu izrādi, lai, iespējams, atzītu – esmu sarakstījusi pilnīgas muļķības.
Un tomēr. Dzimtes pētnieks Roberts Konels atzīst: “Mēs tik lielā mērā esam pieraduši uztvert dzimti kā indivīdam raksturīgu pazīmi, pat kā neparasti intīmu īpašību, ka domāšana par dzimti plašā globālas sabiedrības mērogā prasa īpašu piepūli.” Šo piepūli, šķiet, nav vēlējies veikt Jaunā Rīgas teātra kolektīvs, iespēju sarunai par vīriešu un sieviešu īstenajām identitātēm aizstājot ar anekdoti.
* Fake (angļu val. – viltojums) + recenzija – atsauksme par izrādi, kura nav redzēta.
Rakstīt atsauksmi