Atis Rozentāls

Teātra kritiķis, laikraksta "Diena" žurnālists

Henrieta Verhoustinska

Teātra kritiķe, LTV žurnāliste

Kas ir viltvārdis?

Kritiķu īsviedokļi par Reiņa Botera monoizrādi “Viltvārdis” teātra trupā KVADRIFRONS

Pagātnes vara iemiesota aparātā

Henrieta Verhoustinska: Pateikt, ka Reiņa Botera izrāde “Viltvārdis” neatkarīgajā teātra trupā KVADRIFRONS ir personiska, nozīmē nepateikt neko, jo tas vienlaikus ir distancētākais un atsvešinātākais vērojums uz kādu personību, kādu nācies redzēt pēdējā laikā. Kopā ar komponistu Kārli Jostu radot šo stundu garo meditatīvo ceļojumu sirreāli atainotā zemapziņā, Boters ir radījis performances tipa iestudējumu. Tajā apvienots viņa, cik var nojaust, autentisko bērnības audiokasešu atskaņojums, kuru Boters ironiskā veidā atkārto, iečukstot ierakstīšanas ierīcē izrādes ievadvārdus, kurus pēc tam ar mikrofona palīdzību atskaņo skaļi… Šīs ieraksta un atskaņošanas funkcijas apvienojusī ierīce ar skaļiem taustiņiem lika domāt par subjektivitāti, kas rodas, saduroties divām sfērām – dzīvo organismu un “aparātu” (citēts no Džordžo Agambena esejas, kura savukārt citēta Andrē Lepecka rakstā “Deviņas variācijas par lietām un performanci” grāmatā “Spriedzes lauki”). Agambena uzskaitījums patiesi atklāj gandrīz kvazi-paranoisku pasaules uztveri, kurā dominē lietu visvarenība: “Tātad ne tikai cietumi, trako nami, panoptiks, skolas, grēksūdze, rūpnīcas, sodi, tiesu sistēma un tā tālāk (kuru sasaiste ar varu noteiktā veidā ir acīmredzama), bet arī pildspalva, rakstīšana, literatūra, filozofija, lauksamniecība, cigaretes, navigācija, datori, mobilie tālruņi [..]” [1] Aparātam, kas atskaņo teikto, izrādē “Viltvārdis” ir liela nozīmē, vienbrīd ierīce “salūst” un tiek skaļi labota “aizkadrā”, jo bez tās nav darbības. Šī aparāta vara gan nesatur kapitālisma kritiku kā Agambena esejā, taču savā veidā demonstrē varu, kādu pār mums pārņēmusi mūsu pagātne.

Botera gadījumā šī absolūtā, tīši subjektīvā imersija atgādināja Trepļeva veidoto izrādi Antona Čehova lugā “Kaija”. Šo iespaidu paspilgtina izrādē dāsni (varbūt pat pārāk dāsni) izmantotie video, kuros: redzami mākoņi, redzams Reinis, kurš lūdz nejaušiem garāmgājējiem parkā nofilmēt viņa neveiklos pārkūra un ielu vingrošanas mēģinājumus, redzams Reinis, kurš kādā palīgtelpā nošķiež sevi ar putām, redzams Reinis, kurš kails dodas peldēties. Arī “īstais” Reinis atkailinās izrādē, metot tiltu uz puisīti, kurš čurāja uz dzimšanas dienas galda (vienīgā īstā bērnības atmiņa, kas izskan izrādē). Ārpus video ir arī Botera lēni dziedātās ainas iz bērnības, kas mijas ar ātrām, dinamiskām deju kustībām tehno pavadībā. Boters arī iedejo publikā, kur lūdz kādam skatītājam sevi iepļaukāt.

Mehanizēta balss stāsta, kādam Reinim jābūt. Tā mijas ar Reiņa īsto balsi, kas vēsta par vēlēšanos būt vienam, par izlikšanos. Kas ir viltvārdis? Vai Reinis, kurš vēlas būt tāds, kādu viņu “vēlas” sabiedrība, kādu viņš ir noskatījis svešinieku veiklajos pārkūra un ielu vingrošanas video, ko cenšas atdarināt? Kas ir viņa ironijas avots? To man neuzdodas atminēt, un izrādes iespaids ātri izčākst, kā dzied dziesmā par Džeinu Fondu, “neatstājot nekā”.

Kur paslēpies Reinis?

Atis Rozentāls: Aktieris un režisors Reinis Boters savu monoizrādi “Viltvārdis” definējis kā “dokumentāru halucināciju”. Tās izejas punkts ir atrasta audiokasete kā sveiciens no bērnības, bet tālāk izaug fragmentēts kolāžas tipa vēstījums, kura varonis reizē ir un nav reālais Reinis. 

Izrāde sastāv no dažādām epizodēm, kuras apvieno vienīgi galvenā varoņa personība, bet šajā pagātnes un tagadnes mikslī ir samērā daudz inscenējuma, pozēšanas un koķetērijas. Ja pieņemam, kā Boters vispār grib skatītājam šādā veidā kaut ko pateikt par sevi, tad pašreiz izrāde atgādina nolaupītu ķīlnieku vai burvestības upuri, kurš šifrētā valodā cenšas nodot ziņu par savu atrašanās vietu potenciālajiem glābējiem, bet ziņas atšifrēšanai vajag zināt kādu īpašu kodu. Šis kods varētu būt bērnība, bet aktieris izrādes gaitā brīdina, ka cilvēki mēdz piesavināties arī svešas atmiņas un noticēt, ka tās ir viņējās. Šis kods vienlaikus pilnīgi noteikti nav tagadne, jo tajā ir pašironiskas dejas un dziesma, kā arī uzfilmēti video ar uzspēlēti neveiklu vingrošanu parkā, kurus, cik noprotams, aktieris filmēs speciāli tajā dienā, kad notiek izrāde, iesaistot garāmgājējus. Bet šīm ainām nav nekāda sakara ar to, kāds Reinis Boters ir kā cilvēks ikdienā. Tā ir masku parāde, kas rada maldīgu priekšstatu par aktieri kā uz sevi pārspīlēti centrētu indivīdu, kurš ir reizē vientuļš un tomēr nelaiž sev klāt arī tad, kad pats šķietami to vēlas. 

No bērnības aktierim līdzi nāk ne tikai kasetes. Ir arī stāsts, kas viņu nelaiž vaļā, kaut arī nav saprotams stāsta autentiskums. Neatklājot  intrigu, tas saistās ar bērna neadekvātu uzvedību situācijā, kad to neviens negaida. Kāpēc Reinis netiek vaļā no šī stāsta? Kas viņu tajā vilina vai, gluži pretēji, nomoka? Kāpēc, jau pieaudzis vīrietis būdams, viņš atgriežas tieši pie šī savas bērnības notikuma? Te jāpiemin, ka zināmā mērā bērnības epizožu sajūtas sasaucas ar KVADRIFRONA izrādi “Viss bumbās”, kurā arī četri aktieri, ieskaitot Reini Boteru, stāsta par kādu traumatisku bērnības pieredzi, un konkrēti Reiņa stāsts savukārt atbalsojas vienā no šī izklaidējošā iestudējuma izlozējamajiem numuriem, proti, striptīzā.

Taču “Viltvārdī” ir gan dozēts kailums, kas licis teātrim noteikt skatītāju vecuma cenzu, bet izpaliek, ja tā var izteikties, dvēseles striptīzs. Izrāde ir būvēta ar aprēķinu, ka aktieris ne brīdi nepielaiž skatītāju pārāk tuvu sev. Ir patiešām pārdomāta video kompilācija, ir Kārļa Josta mūzika, tātad uzsvars uz audiovizuālo iedarbību. Bet nav patiesā Reiņa. Nav, un varbūt arī nemaz nav bijis plānots. Tikai ko man kā skatītājam dod stundu garš priekšnesums, kurā aktieris tā arī nespēj (un nevēlas) artikulēti pateikt, kas viņam, piedošanu, kaiš? 
Pavisam nesen redzēju amatierteātru skates izrādi “Jūsu krātuvē sāk trūkt vietas”, kurā Ķekavas Jaunā Miltu teātra dalībnieki režisores Līgas Miltas vadībā dalījās ar dažādiem atmiņu stāstiem – gan priecīgiem, gan par traģiskiem, nebaidoties no sensitīvām tēmām, piemēram, tēva nāves vai pat dzimuma maiņas. Un tad es atcerējos Reiņa Botera pirms vairākiem gadiem  Balgales amatierteātrī ar viņa vecākiem un citiem pagasta iedzīvotājiem izveidoto verbatima izrādi “Hronika”, kurā cilvēki stāstīja par kolhoza laikiem. Un man ir jādomā par to, kāpēc tas materiāls uz mani iedarbojās, bet jaunā Botera izrāde ne. Varbūt tāpēc, ka, piesakot tēmu par pieaugušā un viņa bērnības “es” satikšanos, pietrūkst tiešas refleksijas, tās vietā piedāvājot dažādus trikus. 

Un vēl. Nelaimīgas sakritības rezultātā pirmizrāde notika 24. februārī. Es to saucu par nelaimīgu sakritību tāpēc, ka, apzinoties šī datuma traģismu globālā mērogā, man būtu gribējies to cilvēku vietā, kas filmēja Reiņa pašironisko, piedodiet, tizlošanos parkā, pajautāt viņam: džekiņ, tev šodien tiešām nav nekā jēdzīgāka, ko darīt? 

“Viltvārdis” ir interesants gadījums, jo tā ir izrāde, par ko nākas domāt. Bet iespējams, pārdomas, ko tā izraisa, nav gluži tādas, kā iecerējis autors.