Vakardiena, kas nav beigusies
Feikcenzija* par Latvijas Nacionālā teātra izrādi “Perfektā teikuma nāve” Valtera Sīļa režijā
Gadījumos, kad bez liekas izrunāšanās jātiek galā ar nejēdzībām, mana mamma mēdza ironiski citēt Gunāru Priedi: jāceļ no tādiem ķieģeļiem, kādi ir, nevis no tādiem, kādus varētu iedomāties… Tāpēc esam izlēmuši pārvērst defektu efektā – ja reiz teātri šobrīd iestudē darbus, kurus neviens neredz, mēs recenzēsim iestudējumus, kurus neviens nav redzējis. Piedāvājam jūsu uzmanībai KrodersLV autoru recenzijas par izrādēm, kas tapušas kopš brīža, kad teātri pandēmijas dēļ slēdza savas durvis, un kas ir tikpat dažādas, cik dažādi esam mēs paši – kritiķi. Publicēsim tās dienu pa dienai un ceram, ka lasītājs sajutīs ne tikai to, ka katrā jokā ir daļa nopietnības, bet arī to, ka bez mīlestības un spēles prieka nav vērts… Ne teātrī, ne dzīvē. Uz iespējami drīzu tikšanos!
Idejas autore teātra kritiķe Zane Radzobe
Teātra un politikas attiecības ir sarežģītas. Pats par sevi teātris var nebūt politisks un vienlaikus būt attieksmes mijiedarbībā gan ar izrādē portretēto laikmetu, tajā dominējošo ideoloģiju un varas struktūrām, gan šodienu. Turklāt bez nošķīruma starp āksta teritoriju, kur it kā drīkst visu un sensitīvu tēmu nedrīkstētu būt, un realitāti, kurā dzīvojam visi, tajā skaitā maisos atrastie un dažādu iemeslu dēļ neatrastie, skeletus skapī paslēpušie, viņu mednieki, linčotāji un upuri, pēcteči un citādi domājošie. Kas ir perfektais teikums? Runča Leopolda “bērni, dzīvosim draudzīgi?” jeb “sodīt nedrīkst apžēlot”, kur komats izšķir radikāli pretējas nozīmes? “Es tevi mīlu” taču būtu pārāk banāli, vai ne? Lai gan droši vien tieši to Alekss iečukstēja Mārjai, laupīdams nevainību. Reina Rauda romānā, kura dramatizējumu Nacionālajā teātrī iedzīvinājis Valters Sīlis, precīzs perfektā teikuma teksts atstāts lasītāja iztēlei. Arī šis teksts ir iztēles auglis, kas tapis, igauņu romāna ierosmēm saplūstot ar iepriekšējas pieredzes lauskām par Valtera Sīļa un Nacionālā teātra aktieru ansambļa sadarbību.
Valters Sīlis ir viens no tiem režisoriem, kas no teātra un politikas attiecību sarežģītības nebaidās, bet cenšas godprātīgi izzināt, dokumentāli izpētīt un caur stāstnieka – vērotāja prizmu uzlikt uz skatuves notikumus un vēsturiskus protagonistus, par kuriem nākt klajā ar viennozīmīgi vērtējošiem paziņojumiem būtu, mazākais, nesaprātīgi. Stāstnieks-vērotājs, kas nereti ir arī galvenais varonis, ir Sīļa izrādēs bieži izmantots paņēmiens, kurš palīdz veiksmīgi tikt galā ar nemodīgu reprezentāciju par kādu vēsturisku laika periodu vai tā notikumiem un vienlaikus panāk publikas uzticēšanos. Igauņu rakstnieka Reina Rauda prozas darbs “Perfektā teikuma beigas” vēsta par perestroikas vētrām un dziņām Igaunijā pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā. Nu, jūs jau zināt, Atmoda un tā. Nevis Baltijas ceļš un Barikādes, kas nu jau iegūlušas vismaz Latvijas skolu vēstures programmās, bet juku laiks, kad uzticēties nedrīkstēja nevienam, bet nācās, jo nebija variantu; kad drošības dienesti lēma cilvēku likteņus, vienlaikus stutējot uz māla kājām saļodzījušos, agonējošo iekārtu un meklējot individuālos atkāpšanās ceļus, ja nu piepeši draudzīgo republiku neatkarības atjaunošana tomēr izdotos.
Spraigo politisko trilleri ar detektīva elementiem būvē jaunu un ne tik jaunu cilvēku stāsti un attiecības, kas, savstarpēji meistarīgi savītas, lasītājam un skatītājam ļauj izsekot emociju, izmisuma, aprēķina un baiļu motivētām izvēlēm. Rauda romānu kopā ar Sīli dramatizējusi Ieva Struka, un režisors no tā meistarīgi pārņēmis paņēmienu, kas liek skatītājam nemitīgi uzdot sev neērto jautājumu. Proti, kā es rīkotos Mārjas, Aleksa, Karla, VDK kapteiņa Serga, Raima vai Lidijas Gromovas vietā identiskā situācijā, kad darba devēja, pārliecības, naudas vai, vēl trakāk, kaut kā cēla, nezināma vārdā jādara kaut kas nelegāls, reizē bīstams un romantisks (ja šo vārdu var attiecināt, piemēram, uz VDK aģentu lietu titullapu konspiratīvu pārfotografēšanu ar leģendāro Minox un filmiņu nogādāšanu Somijā). Aģenti un dubultaģenti – katrs ar savu motivāciju darīt to, ko dara, lai cik zemiski, gļēvulīgi, nodevīgi vai tieši pretēji – cēli katra atsevišķā rīcībā būtu aplūkojama ārpus konteksta. Dramatizējums pārliecina – teksti un dialogi ir koncentrēti, nepārspīlē ar detaļām un atkārtojumiem, kas citkārt Sīļa izrādes izstiepušas garumā, bet pasaka būtiskāko. Šis ir tas gadījums, kad vīlies nebūs ne romānu lasījušais, ne nelasījušais skatītājs.
Stāstītāja-vērotāja jeb autora Reina Rauda loma iestudējumā uzticēta Jurim Hiršam. Viņš ir tas, kurš savieno trūkstošos ķēdes posmus tēlu attiecībās un ļauj jaudīgiem divskatiem pāriet ne mazāk jaudīgos masu skatos Uģa Bērziņa lakoniski veidotajā iestudējuma telpā, kur īpaša loma ir Oskara Pauliņa gaismām – ne vien tehniskam, bet arī metaforiskam ceļam starp tumsu un gaismu. Hirša skatuves harisma un neitrālā attieksme pret visu notiekošo atbrīvo iestudējumu no virspusēja sentimenta riska, vienlaikus atklājot katra tēla iekšējās pretrunas un intensificējot auditorijas līdzpārdzīvojumu un pārsteidzošā kārtā liekot just līdzi gan Egila Melbārža Sergam, gan Jāņa Kroņa Karlam vai Kārļa Reijera Ervinam pat vairāk nekā Madaras Bores Mārjai un Matīsa Budovska Aleksam, kuri tomēr uzskatāmi par galvenajiem varoņiem vismaz romantiskās līnijas izpratnē, protams, bez laimīgām beigām. Budovskim Alekss ir debijas loma Nacionālajā teātrī uz lielās skatuves, un ar šīm ugunskristībām viņš godam tiek galā, apliecinot, ka Zilova loma Elmāra Seņkova “Medībās” ir darījusi savu, lai jaunais aktieris justos droši, atveidojot centrālo tēlu tādā spēles laukumā, kas no aktiera prasa pavisam citu atbildību nekā kamerformāti, kuros Budovskim iznācis darboties līdz šim. Savukārt Kaspara Aniņa Raims atsauc atmiņā aktiera veikumu “Mežainī”, kur viņš spēlēja Jāni jaunībā, vienlaikus pildot arī stāstnieka funkciju, kas “Perfektā teikuma nāvē” tikusi Jurim Hiršam.
“Veco skolu” vispozitīvākajā šī vārda nozīmē demonstrē Lolita Cauka Mārjas viedās vecmāmiņas lomā un Voldemārs Šoriņš kolorītajā, lai arī mazliet pārlieku teatralizētajā čekas majora Vinkela tēlā. Evijas Krūzes femme fatale jeb Raima bijusī krievu valodas skolotāja Lidija Gromova uzplaukušajā kaislībā pret bijušo skolnieku ļaujas iesaistīties liktenīgā afērā kā īsta Mata Hari, kura ar katru savu ķermeņa šūniņu izstaro ne vien seksapīlu, bet arī traģisku nolemtību, kļūstot par bezrūpīgās, azartiskās Mārjas pretmetu. Ivars Kļavinskis somu aģenta Tapani Ilekoski tēlā ir pārliecinoši “somisks”, tikai radikāli atšķirīgā ampluā salīdzinājumā ar principiālo, flegmatisko Taisto Juhas Jokelas “Finlandizācijā”. Atmiņā paliekošs ir arī Igora Šelegovska Antons, sevišķi ar ironisko piezīmi par meliem vēstures stundā, kur no skolotājas uzzināts, ka Molotova-Ribentropa pakts neeksistē, kamēr tai pat dienā Padomju Savienības Tautas deputātu kongress to atzinis par spēkā neesošu un netiesisku kopš parakstīšanas brīža.
Izrādē ir daudz epizožu, kas liek aizdomāties par lietu neviennozīmīgumu un to, cik būtiski notikumu gaitu var ietekmēt individuāla izšķiršanās. Par spīti iekšējai pretestībai pret banālo “labā čekista” tēlu aizkustina epizode, kur Egila Melbārža kapteinis Sergs šķietami lietišķā, pat mazliet vienaldzīgā intonācijā piezvana Igaunijas neatkarības kustībā iesaistītajam dēlam, lai brīdinātu par to, ka čekisti noķēruši Gromovu un viņa draugiem draud briesmas.
“Vecāku” paaudze ir vissvārstīgākā – Daigas Gaismiņas, Jura Lisnera, Annas Klēveres, Egila Melbārža varoņos ir vairāk inerta samiernieciskuma nekā ļoti dažādajos, bet vienlīdz dumpīgajos un uz maksimālismu tendētajos “bērnos”, ko atveido Kaspars Aniņš, Romāns Bargais, Igors Šelegovskis, Kārlis Reijers, Jānis Kronis, arī Matīss Budovskis un Madara Bore. Šis pretstats ir ļoti spēcīga zīme, kas būtībā ilustrē pārejas perioda dažādās vēsmas sabiedrībā, kur eļļu pielej tādi raksturtēli ka Aināra Ančevska Valevs, Jāņa Āmaņa Vello un jau pieminētais Ivara Kļavinska Tapani, kas dažādās riska pakāpēs darbojas “otrā pusē”. Ja notiktu brīnums un iespēja apmeklēt teātri atjaunotos jau pēc mēneša, es labprāt to kopā ar vecākiem apmeklētu “maija brīvdienās”, starp zīmīgo 4. un ne mazāk zīmīgo 9. maiju, tā teikt, izjūtu pastiprināšanai.
Valters Sīlis astoņdesmito gadu beigu periodam nav ķēries klāt pirmoreiz. Pirms pāris gadiem zīmīgi tieši 9. maijā notika pirmizrāde iestudējumam “Zem diviem karogiem” par grupu “Jumprava” tajā pašā laikā, kad risinās “Perfektā teikuma nāves” notikumi. “Jumpravas” neskaitāmu dziesmu vārdu autors Ritvars Dižkačs izrādē “Zem diviem karogiem” uzdod jautājumu: “Vai tavai vakardienai ir sakars ar tavu šodienu?”, kas būtībā ir arī režisora retorisks jautājums publikai jaunajā izrādē. Slavenā semiotiķa Jurija Lotmana dēls igauņu literatūrzinātnieks un politiķis Mihails Lotmans uz Rauda romāna muguriņas raksta: “Padomju Savienība vairs neeksistē, taču šie cilvēki starp mums dzīvo joprojām, un ne vienam vien ir ievērojama pozīcija sabiedrībā.” Tas arī ir perfektais teikums. Tā ir vakardiena, kas vēl nav beigusies, gribam mēs to pieņemt vai ne.
* Fake (angļu val. – viltojums) + recenzija – atsauksme par izrādi, kura nav redzēta.
Rakstīt atsauksmi