Laura Melne

Vēsturniece, žurnāliste

Vai viegli būt čekistam?

Pēc pandēmijas pirmā viļņa, kad teju visi teātri aktīvāk vai mazāk aktīvi, tomēr centās apgūt virtuālo telpu, otrais mājsēdes cēliens skatītājiem bijis daudz nedraudzīgāks.

Teātru sociālo tīklu kontos regulāri nozib pa kādai jaunai pirmizrādei, bet nu jau to kļuvis tik daudz, ka izsekot līdzi ir grūti pat īstenākajiem teātra fanātiķiem. Teātri dzīvo savu dzīvi, to skatītāji – savu. Beidzamo mēnešu ne pārāk plašajā e-teātra piedāvājuma klāstā var izcelt vairākus mēģinājumus veidot izrādes audio formātā jeb klausāmizrādes, kas atšķiras gan no ierastā radioteātra formāta, gan cita no citas. Vēl vienu veidu, kāda var būt klausāmizrāde, nu piedāvā arī režisors Valters Sīlis, kura Dirty Deal Teatro tapušais iestudējums “Noklausies” tiek pieteikts kā iespēja iejusties Valsts drošības komitejas (VDK) darbinieka ādā, noklausoties sarunas starp cilvēkiem, kas tiek turēti aizdomās par pretvalstiskām darbībām.

Latvijas teātros jau ir bijuši mēģinājumi runāt par VDK darbību vai atsevišķiem tās aspektiem. Pirms nepilniem pieciem gadiem, 2016. gada rudenī, režisors Dāvis Auškāps Dirty Deal Teatro iestudēja Ingas Gailes lugu “Tēvs varonis '69”. Izrāde tika pieteikta kā “čekista sapnis” divās daļās, taču VDK tēma tajā pazuda aiz tēlu personīgo attiecību problemātikas. Ja galvenais uzsvars iestudējumā būtu likts tieši uz to, kā veidojās ģimenes savstarpējās attiecības padomju laikā, iespējams, izrādes mūžs būtu ilgāks. Manuprāt, šis ir temats, par ko nepelnīti maz reflektēts mūsdienu Latvijas teātrī. Ja to attīstītu, droši vien par sevi daudz vairāk varētu uzzināt arī mēs, paaudze, kas dzimusi jau neatkarīgā Latvijā. Taču “Tēvs varonis '69” skatītāji nāca uz izrādi par VDK, bet to īsti nesagaidīja...

Visplašāko interesi un ažiotāžu, protams, izpelnījās drīz pēc t.s. “čekas maisu” publiskošanas Alvja Hermaņa Jaunajā Rīgas teātrī iestudētā izrāde “Vēstures izpētes komisija”. Iestudējumā redzējām gan tā nosaukumā minētās VDK zinātniskās izpētes komisijas darbību, kuras uzdevums bija pētīt VDK dokumentus un izvērtēt tās nodarīto kaitējumu Latvijas iedzīvotājiem (vai izrādes veidotāju skatījumā, šķiet, neizdarību), gan čekistus, gan ziņotājus, gan čekas upurus. Piecarpus stundas garo izrādi varēja vērot ar neatslābstošu interesi, apbrīnojot lielisko aktierspēli, tomēr tā sniedza daudz vairāk jautājumu nekā atbilžu, piemēram, par sadalījumu “labie čekisti” un “jocīgie upuri”. Bet varbūt arī tā bija daļa no nemitīgās manipulāciju virtenes, ko ar skatītājiem centās izspēlēt izrādes veidotāji.

Valters Sīlis klausāmizrādē “Noklausies” pievērsies tikai vienam un noteikti ne svarīgākajam VDK darbības aspektam – noklausītām telefonsarunām. Izrādes klausītājs tās sākumā saņem norādes, ka ir 1987. gada 31. decembris, tev ir 35 gadi, ģimene ar diviem bērniem, divistabu dzīvoklis Ķengaragā, vasarnīca Ogrē un pat sestais žigulis. Gaisā jūtamas pārmaiņas un inflācija, un tu par tām abām neesi sajūsmā. Lai arī Vecgada vakaru vēlētos pavadīt ar ģimeni, tomēr pienākums sauc, tāpēc esi “Stūra mājā” un gatavojies sākt darbu. Izrādes sākumā ar tevi vēl sazinās biedrs Jansons, nosaka, kurai no četrām tev pieejamajām telefona līnijām vairāk pievērsties, un tas ir arī viss.

Tas nedaudz atgādina manos sākumskolas laikos populāro atjautības uzdevumu: “Tu esi pilots. Lidmašīna avarē, izdzīvo tikai pilots. Cik pilotam ir gadu?” (Atbilde rodama mīklas pirmajā vārdā.) Jā, izrādē skatītājs par sev uzticēto lomu zina nedaudz vairāk, taču tāpat ir sajūta, ka jādarbojas dotajos apstākļos, kaut šie apstākļi pilnvērtīgi nav doti. Kā es varu būt čekists, ja pilnīgi neko nezinu par šī cilvēka līdzšinējo profesionālo darbību un to, kāpēc viņš vispār strādā VDK?

Noklausīties sarunas, protams, var arī, nedomājot par to, ka tev tagad jājūtas kā čekistam. Domās atsvaidzinās bērnības pieredze, kad šķita ļoti aizraujoši vienā istabā pacelt telefona klausuli, kamēr vecmamma citā istabā runā pa otru aparātu, un slepus noklausīties, ko tad saka otrā pusē. Taču pieaugušā vecumā tam klāt nākusi neērtība, negribēti dzirdot cilvēku privātās sarunas, kam spilgts piemērs ir vairāku stundu braucieni starppilsētu sabiedriskajā transportā. Atgriežoties pie izrādes, ik pa brīdim prātā ienāk jautājums, vai tas, ka biedrs Jansons man liek īpašu uzmanību pievērst tieši adresei Alksnāja ielā, kur dzīvo aizdomīgā mākslas vēsturniece Maija Lejniece, bet pārējās līnijas paklausīties tikai “brīvajā laikā”, nozīmē, ka man viņu jāklausa. Klausītāja acu priekšā visu izrādes laiku ir aparāts "MDPG-2352", kurā gan pienāk zvani no biedra Jansona, gan iespējams dzirdēt četras dažādas telefonlīnijas. Bez minētās Alksnāja ielas var noklausīties arī dzīvokļus F. Dzeržinska (tagad A. Saharova) un Gorkija (tagad Kr. Valdemāra) ielā, kā arī kādu kabinetu F. Engelsa ielā 12 (tagad Stabu iela). Ļeņina ielas 61 un Engelsa ielas 12 stūrī atradās pati VDK ēka, tātad ir iespēja noklausīties kādu kolēģi.

Izrādes darbība rit 1987./1988. gada mijā, kas ir ļoti sarežģīts laiks. Brīvības vēsmas jau nedaudz virmo, taču lavīna, kas novedīs līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai, tā kārtīgi vēl nav sākusies. 1987. gads ir zīmīgs ar to, ka tajā sākas t.s. Atmodas laika “kalendāra nemieri”, kad 14. jūnijā grupa “Helsinki-86” organizē ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa, pieminot deportāciju gadadienu (nākamajā gadā tas pirmoreiz notiek jau oficiāli). Notikuma organizatori pēc tam saskārās ar pastiprinātu drošības iestāžu interesi, tomēr represēti vairs netika. Vēsturnieks Gints Zelmenis norāda, ka kopš 1986. gada par pretpadomju aģitāciju un propagandu neviens vairs nav notiesāts. [1] Pēdējais vietējās VDK vadītājs Edmunds Johansons savos memuāros raksta: “Jāatzīst, ka telefonu noklausīšanās Latvijā nekādus īpašus atklājumus nedeva. Cilvēki zināja, ka telefonus noklausās, un runāja ļoti uzmanīgi. Vienīgais, kādēļ klausījāmies, bija tas, ka uzzinājām objekta kontaktus un sakarus. (..) Gadījās, ka objekts sarunāja apzinātas muļķības. Analizējot tekstu, tas vienmēr tika fiksēts. [2]”  

Jau pirmajā dzirdētajā sarunā starp Maiju Lejnieci un viņas draudzeni izskan aizdomas, ka viņas, iespējams, kāds noklausās, tāpēc labāk satikties dzīvē un tad visu pārrunāt. Taču aktrises Ingas Tropas-Fišeres iemiesotā Maija tomēr līdz galam tam netic, jo “visus viņi nevar noklausīties”, un atceras savu šķietami paranoisko tanti, kas telefonsarunās nav apspriedusi neko svarīgu. Nākamajās sarunās gan, šķiet, par īpašu piesardzību netiek domāts, kaut gan nekā īpaši pretvalstiska to saturā arī nav. Lai arī Alksnāja ielas dzīvoklī ciemojas draugi un notiek Vecgada svinības, mājas saimnieki Maija un Ēriks visu vakaru vada arī paralēlu dzīvi pie telefona. Tiek risinātas ģimenes un attiecību drāmas, saņemti jaungada apsveikumi. Interesantāka šķiet paralēli pieejamā Ivara Kļavinska dzejnieka Ilgvara telefona līnija. Viņu vispirms iepazīstam kā Artura Krūzkopa Ērika jaunības draugu, kuru Maija pēc kāda nesen ciemošanās reizē piedzīvota notikuma vairs savā mājā redzēt negrib. Ilgvars iezīmējas kā vientuļš un nelaimīgs cilvēks, kurš savu dzīves misiju saredz radošajā darbībā, uzskatot, ka tieši literātiem ir jābūt galvenajiem tautas problēmu atspoguļotājiem. Šķiet, ka viņam ir sarežģītas attiecības ar visiem – draugiem, ģimeni, ieskaitot pašam sevi. Tāpēc aptuveni pusceļā viņa turpmākais liktenis kļūst iepriekš paredzams.

Izlemju izrādi klausīties vēlreiz, lai pārbaudītu, kas mainās, ja veic pretējas izvēles. Jāpiebilst, ka to var darīt arī, vēlreiz nepērkot biļeti, jo izrādes beigās tiek piedāvāts visu sarunu ierakstu arhīvs. Arī otrajā klausīšanās reizē pilnīgi visu simtprocentīgi nevar noklausīties. Taču te ne tikai līdz detaļām noskaidroju Ilgvara stāstu, bet arī vairāk uzzinu par notikumiem Gorkija ielā, kur sarunājas divi jaunieši. Šī saruna ir visatklātākā gan personiskā līmenī (uzzinājām, kurš čurā sēdus un kurš stāvus), gan domājot par pretvalstiskiem izteikumiem. Jaunekļi aprunāja gan bijušo PSRS vadoni Brežņevu, gan esošo – Gorbačovu. Kaut arī viena jaunieša māte Vecgada vakaru pavada kopā ar partijniekiem no Centrālkomitejas (CK), ir skaidrs, ka viņš nodarbojas ar kaut ko nelegālu. Tieši pēdējais fakts liek nedaudz vairāk padomāt par Gorkija ielas 76 adresi. Šajā apkaimē padomju gados bija vairāki nami, kur pamatā dzīvoja nomenklatūras pārstāvji. Vai arī šis varētu būt viens no padomju elites pārstāvju dzīvokļiem? Savukārt ceturtajā līnijā kāds VDK darbinieks zvana vientuļai sievietei, ar kuru grib sarunāt tikšanos. Šajā līnijā dzirdama viena, bet, šķiet, visgarākā saruna, kas risinās paralēli citām līnijām.

Izrādes noslēgumā klausītājam-čekistam ir jāsniedz ziņojums par nupat dzirdēto, ar “jā” un “nē” atbildot uz četriem jautājumiem, kas skar trijos dzīvokļos noklausīto. Un te nu jāatgriežas pie sākumpunkta. Kam ir jāpieņem šie lēmumi – man kā klausītājai vai man kā čekistam? Lēmumu pieņemšana, protams, rada ētisku dilemmu, bet vai tā tādu radītu arī čekistam? Šaubos. Izrādes līdzšinējā gaita nav palīdzējusi atrast atbildi uz jautājumu par klausītāja identitāti. Drīzāk samērā primitīvās biedra Jansona piezīmes likušas domāt, ka tās adresētas cilvēkam, kurš no čekas darba neko nesaprot, bet pēkšņi Vecgada vakarā te iesūtīts nedaudz paklausīties sarunas.

Turklāt rodas jautājums, vai tiešām cilvēku likteni var izlemt viena cilvēka ziņojums par dzirdēto telefonsarunās? Te viss ir ļoti vienkārši – čekas darbiniekam tic uz vārda (nekas netiek minēts par sarunu protokolēšanu), un ar to vien pietiek, lai cilvēku saņemtu ciet.

Kaut arī izrāde ne mirkli neļauj atslābt uzmanībai, tajā grūti atrast pievienoto vērtību. Izvēlētā forma ir interesanta un temata specifikai piemērota, lai arī nedaudz vienkāršota. Par saturu gan to nevarētu teikt. Kāds bija izrādes mērķis? Parādīt, ka nav viegli būt čekistam? Parādīt, ka cilvēki nevarēja justies droši par savu privāto telpu? Parādīt, ka nekad nevari zināt, kam vari uzticēties? VDK darbība ir temats, kas joprojām interesē sabiedrību, un tajā ir ļoti daudz neizzinātā un neizrunātā, ko būtu vērtīgi pārradīt arī mākslas valodā. Taču šķiet, ka atklāti par to runāt nav vienkārši ne dzīvē, ne mākslā.