AKTIERIS RUNĀ: Ieva Florence-Vīksne
Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas un Latvijas Kultūras akadēmijas dažādu studiju programmu studentiem turpina pirms sešiem gadiem, 2014. gadā, aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem.
Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013. un 2015. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.
Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.
Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.
Šajā cikla posmā vārds 2017. gada LKA absolventiem, kursa vadītāji – Elmārs Seņkovs un Māra Ķimele.
Laura Melne: Tavā biogrāfijā norādīts fakts, ka pirmo nopietno pieredzi aktiermākslā esi guvusi vidusskolas laikā, kad Rīgas Kultūru vidusskolā apmeklēji Indras Briķes vadīto teātra studiju. Vai darbošanās tajā tev bija kā pirmais solis, jau domājot par aktrises karjeru nākotnē, vai arī varbūt tieši tur saprati, ka vēlies kļūt par aktrisi?
Ieva Florence-Vīksne: Būtībā man vienmēr ir bijusi doma, ka vēlos nodarboties ar aktiermeistarību, bet, jā, tieši Indra Briķe man parādīja, kāds ir šīs profesijas sāls gan labā, gan arī nopietnā nozīmē. Nedomā, ka būt aktierim ir tikai labi, saldi un burvīgi, daudzi tevi mīl un viss notiek. Tas ir liels darbs, visu laiku ir attīstība, katru reizi ir citādāk. Viņa man tik dzīvi par to stāstīja, mēs kopā strādājām, un es saslimu ar sajūtu un būtību, kas ir teātris labā nozīmē.
Gadā, kad beidzi vidusskolu, Kultūras akadēmijā neuzņēma aktierus.
Gadu strādāju, izmēģinot sevi dažādos darbos, par stāšanos augstskolā nedomāju, kur nu vēl aktieros, jo apzinājos lielo konkursu. Indra Briķe iedrošināja iet un mēģināt, jo teica, ka tā ir liela veiksmes spēle: “Būs, būs! Ja nē, tad nē! Bet ir jāmēģina!” Tad es arī mēģināju.
Kā tev gāja iestājeksāmenos?
Iestājeksāmeni nebija viegli. Katram tie ir pavisam citādāki. Man to periodā bija vairākas likstas, kas, iespējams, novirzīja domas no sevis šaustīšanas.
Konkurence bija milzīga. 1. kārta bija sadalīta divās dienās. Es biju ceturtā pēc kārtas pirmajā dienā. Domāju – kāda iespēja!? Mani taču aizmirsīs, jo ir taču vēl viena diena 1. kārtai. (Smejas.) Tā bija liela slodze tieši morāli, ne tik ļoti fiziski – visu laiku jābūt šeit un tagad, kā tādam uzspicētam zīmulītim. Ļoti uzasināts gaiss!
Vai tu biji kaut kā gatavojusies iestājeksāmeniem? Vai tev bija priekšstats, kas tevi sagaida?
Nē, īsti nezināju. Kā jau teicu, visu biju kaut kā palaidusi garām, pie Indras aizgāju tikai pusotru nedēļu pirms eksāmeniem. 1. kārtai paņēmu prozu, ko zināju jau no 2. klases, biju skaitījusi visos daiļrunāšanas konkursos – fragmentu par Buņģi no Jāņa Poruka “Kaujas pie Knipskas” (smejas). Vajadzēja to tikai atkārtot. Dzejoli izvēlējos par matadatām, jo man pašai visu laiku vajadzēja matadatas, tas bija tāds MANS dzejolis. Es neteiktu, ka man bija ļoti smieklīga anekdote (smejas). Man bija tāda anekdote ar darbībām. Atceros, ka vienīgi Māra Ķimele pēc tam, kad es noskaitīju anekdoti, iesaucās: “Ha!”, un viss. (Smejas.) Kas attiecas uz to, kas notika tālāk – deju, improvizāciju, etīdēm, kolokviju –, tur vispār nav iespējams sagatavoties. Tu vienkārši ej un dari. Nē, varbūt daži arī pirms tam atkārtoja visu, ko dzīves laikā bija mācījušies, bet tas nebija mans variants. Es vienkārši biju godīga: ja es nezinu – nezinu.
Ar ko tev visspilgtāk palicis atmiņā akadēmijas laiks?
Sūri grūto darbu! (Smejas.) Vispār man akadēmijas laiks bija diezgan sarežģīts, dzīvē notika ne pārāk iepriecinošas lietas. Man mainījās domas par pasauli, dzīvi, to, kas es vispār esmu. Akadēmijā tev nokasa visus tos audzināšanas priekšstatus – kas ir pareizi, kas – nepareizi, jo tādu jēdzienu vienkārši nav. Iedomājies, tu līdz 20 gadu vecumam esi audzināts tā, bet tad iestājies aktieros, kur viss ir citādāk. Tam, protams, kaut kā ir jātiek pāri. Vienmēr esmu teikusi, ka ir jūtīgāki un mazāk jūtīgi cilvēki. Es sevi pieskaitu pie ļoti jūtīgiem cilvēkiem. Akadēmijas laikā izgāju cauri ļoti dažādām emociju gammām.
Bet visspilgtākais ir tas, ka šobrīd esmu precējusies ar savu kursabiedru (Oskaru Florencu-Vīksni – L. M.). (Smejas.) Dažreiz sakām, ka mums vienkārši vajadzēja stāties aktieros, lai mēs viens otru satiktu. Ja tomēr runājam par profesijas soļiem, tad visspilgtākais ir tas nerimstošais ritms, griba būt un griba sevi papildināt, audzināt un kaut ko sasniegt. Liekas, ka pagājusi nedēļa, bet tie ir jau mēneši, nomainās visi draugi… Nevaru teikt par visiem, bet vismaz man tas laiks pamatīgi paminīja dzīvi.
No tiem, kas mācījušies aktieros, dzirdēts, ka studējot brīva laika praktiski nav…
Nulle! Tiešām nulle!
…bet tu jau, sākot studēt 1. kursā, uzreiz arī paralēli sāki filmēties seriālā “Eņģeļu iela 9”. Kā tev radās tāda iespēja?
Tas noteikti atkal ir veiksmes stāsts, par ko daudz esmu domājusi. Vēl pirms iestājeksāmeniem man piezvanīja Indra un jautāja, vai mani var piedāvāt vienam seriālam, kam vajadzīga piecpadsmitgadīga meitene. Pēc kastinga man piedāvāja filmēties, un es, protams, teicu “jā”. Jau biju pieņemta seriālā, kad notika iestājeksāmeni un tiku aktieros. Pēc tam mums, kas iestājās, Māra Ķimele paziņoja, ka kategoriski ir aizliegts piedalīties jebkādos citos projektos, kas saistīti ar aktiermeistarību. Kategoriski! Tikko iestājoties un vēl nepazīstot Māru, man vajadzēja viņai zvanīt un jautāt. Viņa atbildēja, ka nē. Es to pieņēmu, jo vēlējos šo izglītību. Savukārt seriāla režisore Virdžīnija Lejiņa tik ļoti neatkāpās, ka sazvanīja Māru, un viņas savā starpā vienojās, kādi būs mani noteikumi, stājoties darbā šajā seriālā. Man vajadzēja piekrist ļoti būtiskiem noteikumiem, ko es drīkstu darīt un ko ne. Tad man atļāva. 1. kurss man sākās maksimālākajā slodzē, jo es jau strādāju un mācījos. Neteikšu, ka tas bija viegli. Bet man prieks. (Smejas.)
Arī uz profesionāla teātra skatuves tu nonāci salīdzinoši ātri. Ja nemaldos, jau 2. kursa sākumā bija tava pirmā izrāde Dailes teātrī – “Pīters Pens” (2014, rež. Laura Groza Ķibere).
Jā, vasarā pēc 1. kursa man, Anetei [Krasovskai], Niklāvam [Kurpniekam] un Paulam Iklāvam pateica, ka būs jāspēlē “Pīterā Penā”. Mums četriem jauniem resgaļiem, kuri nemāk neko. (Smaida.) Ļoti skaudra pieredze. Teorētiski mēs jau zinājām skatuves principus, taču katram teātrim ir arī savi iekšējās kārtības noteikumi, kurus tu nevari zināt, ja nestrādā teātrī. Līdz ar to mēs ar daudzām lietām klupām, jo nezinājām, kā uzvesties. Kāds jau kaut ko nedaudz pastāstīja, bet nevienam jau nebija laika to darīt, katrs aizņemts ar savu lomu, savu darbu. Pieredze, protams, bija liela. Mani ielika četrās lomās: Indiānis, Vendijas meitiņa, Tīģerlilija un kalponīte. Bija jāizveido četras dažādas lomas. Reizēm bija tā, ka režisors kaut ko no tevis prasa, bet tu nesaproti. Labi, ka vismaz Indra reizēm palīdzēja ar kaut ko tikt galā. Vienreiz ar Niklāvu atrāvāmies no režisores, jo mēs vienkārši nezinājām, mēs daudz ko nezinājām. Kad tagad uz to atskatos, liekas muļķīgi, bet tā nu tas ir. Vismaz laba skola, pēc tam jau viss aizgāja.
Studiju laikā sadarbība ar Dailes teātri tev arī turpinājās, piedalījies vēl vairākās izrādēs. Vai organiski arī sanāca pēc studiju absolvēšanas kļūt par teātra štata aktrisi?
Jā, laikam kāds bija skatījies uz mani un domājis, ka varētu ņemt šo meiteni teātrī. Acīmredzot ne jau tāpat vien man deva iespēju kādu aizstāt vai piedalīties jauniestudējumos. Kaut kāda noskatīšanās uz jauno aktieri, vai viņš varētu būt kolektīvā, noteikti ir. Toreiz droši vien es tā nedomāju, tagad, kad atskatos, saprotu, ka jā. Tev dod iespēju sevi pierādīt, un, ja esi derīgs, tevi paņem.
Man būtībā uzreiz piedāvāja būt Dailes teātra štatā, par ko biju ļoti priecīga. Bet nebija arī tā, ka man, piemēram, divi teātri piedāvātu. Vairākiem kursabiedriem gan bija šāds variants, ka viņiem vajadzēja izvēlēties, kurā teātrī būt. Es jau biju Dailē iedzīvojusies, un tad sapratu, ka, jā, šeit es būšu.
Kā notika šī iedzīvošanās teātrī? Kā iepriekš sapratu, sākumā bija jātiek galā ar drīzāk tehniskām lietām, bet – pēc tam?
Protams, ar laiku tu jau apbružājies, saproti iekšējo vidi. Bišķīt mainījās attieksme pēc tam, kad iestājos štatā. Daži kolēģi tad sāka skatīties tā, daži – citādāk. Iedzīvošanās manā gadījumā atkal nebija tik salda un skaista. Nemācēšu teikt, kāpēc, bet… Māra Ķimele ar Elmāru Seņkovu mūs audzināja, ka jebkuros apstākļos mēs strādājam vienas mākslas vārdā, tāpēc mums jāatstāj savi untumi, nepatikas, intrigas aiz durvīm. Skatuve ir tāds spēles laukums, kur vienkārši tam nav jābūt, pat, ja tas ir. Ja tu māki to izmantot labā veidā un tas palīdz talantam, darbam, tad izmanto. Viņi mūs ļoti audzināja arī turēties kopā, vienam otru atbalstīt. Ar šādu domu arī ienācu teātrī, bet teātrī ir daudz dažādu kursu, mācību, audzināšanu. Man negāja viegli sagludināties ar visiem, jo tava sapratne par mākslu atšķiras no lielākās daļas sapratnes. Aktieru kolektīvam vajag sadzīvot, runāt vienā valodā. Pretējā gadījumā parādās intrigas, nepatika, visādas lietas, kas var traucēt tavu eksistenci šajā vidē. Mana atvērtība, sajūta par to, kas ir kolēģi, iespējams, sākumā nebija tā izdevīgākā. Tas mani ļoti izsita…
Dailes teātrī no kursa jūs tomēr ienācāt vairāki. Vai tas nepalīdzēja?
No kursa vēl ienāca arī Niklāvs [Kurpnieks], bet viņš tomēr ir vīrietis, tāpēc tas ir citādi. Sievietēm teātrī ir citi stāsti. Neteikšu kādi, bet citi. Vīriešiem, manuprāt, tomēr ir nedaudz vienkāršāk. Anete [Krasovska], kā zināms, vienmēr ir bijusi Dailes teātrī, viņa ir tajā vidē augusi, zina visu no A līdz Z. Tas ir bišķiņ citādāk. Mēs arī sākumā nespēlējām visos iestudējumos kopā. Visticamāk, ja teātrī ienāk vesels kurss, tad ir pilnīgi citādāk. Es nesaku, ka tas ir labi vai slikti, bet tā vienkārši ir. Tev ir jāpieņem spēles noteikumi tādi, kādi tie ir. Ja tu kā stirna nokļūsti vilku barā, tu nevis esi stirna, bet rej kā vilks.
Tev izdevās?
Nē! (Smejas.) Nezinu… Man būtu gribējies, lai izdodas labāk un nebūtu lietu, kam man bija jāiet cauri. Tādas bezsakarīgas un pilnīgi nesaistītas ar to, kam es ticu mākslā. Bija sajūta, ka tu ieej tādā nesakārtotā teātrī un vidē. Tu meklē savu vietu, bet tur tās īsti nav. Ticu, ka lielā kolektīvā katram cilvēkam ir sava loma, vieta un viņš ar kaut ko ir vajadzīgs. Tev nav obligāti jābūt dīvai, kaut vai tu visu laiku spēlē priedi, svarīgi, ka tev ir kāda loma, ko pildi, un zini, ka esi vajadzīgs kolektīvā. Ir pagājuši vairāki gadi, bet vēl neesmu līdz galam tā īsti sajutusi savu lomu kolektīvā.
Šī Dailes teātrim bija revolucionāru pārmaiņu sezona. Kā tu uz to skaties?
Es, protams, vēlu visu to labāko. Man teātrī bija neizpratne par daudzām notiekošajām lietām. Biju kā bērns, kas daudz ko vēl nezina par pasauli, vēro to un tikai pēc kāda laika iemācās. Un tikai tad, kad jau esi kaut ko sapratis, vari par to ko pateikt. Droši vien vēl joprojām daudz ko nesaprotu, gan jau ar gadiem sapratīšu, kā ir uzbūvēta un strādā iestāde, sistēma, kas ir aktieris. Jo, godīgi sakot, aktieris jau vienmēr būs zem kāda. Viņam ir vajadzīgs režisors, skatuve, kādam ir viņu jāaizstāv, jāceļ, jābīda, jādod iespēja. Ir daudz darbības vārdu, ko es tagad varētu pielietot. Aktieris ir pacietīga, pazemīga būtne, viņš gaida jebkuru lomu. Šajā ziņā man iepriekšējā posmā daudz kas nelīmējās kopā.
Man sirsnīgi draugi teātrī ir tieši veterāni: Olga Dreģe, Gunārs Placēns. Bija arī Āris Rozentāls, lai viņam vieglas smiltis. Ar viņiem vienmēr runāju par teātri, jo ir tik interesanti klausīties. Jautāju Ārim, vai agrāk bija labāk, viņš teica – jā un nē. Labāk bija, jo bija mazāki un kvalitatīvāki iestudējumi, bet aktiermeistarība nebija labāka.
Bet, runājot, par šo revolūciju, es ceru, ka pēc tās sāks vairāk novērtēt aktieri, saprast, ka viņš ir vajadzīgs teātrī. Citādi režisori ir superīgi, dramaturgus mēs novērtējam, bet aktieri vienkārši rukā, rukā, rukā un beigās nevienam nav vajadzīgi. Ļoti ceru, ka būs lielākas algas un nebūs jāskraida pa piecdesmit citiem darbiem, ko aktieri negrib darīt. Arī es gribētu darboties tikai teātrī. Bet tu intensīvi dari un saproti, ka nevari samaksāt neko.
Tavs darbības jomu uzskaitījums ir plašs: ne tikai darbs teātrī un filmēšanās, kas ir tava profesija, bet arī radio raidījuma vadīšana, savas radošās apvienības “BM Production” dibināšana, kas saistīta ar mūzikas menedžmentu, tevi mēdz dēvēt arī par influenceri. Tas ir stāsts par izdzīvošanu vai tomēr lietas, ko tu dari tāpēc, ka vienkārši vēlies?
Ir bijušas situācijas, kad mans radošais gars vienkārši prasa savu, tam vajag izpausties. Tā, iespējams radās “BM Production”. Es ļoti mīlu radīt. Ja man nedod lomu, tad es automātiski sāku radīt ko citu. Tā es sevi bieži iemetu neērtās situācijās, kad ir ļoti daudz darba.
Radio ir ļoti laba pieredze, un tas man ļoti daudz dod arī aktiermeistarībai. Tu veido savu tēlu, kā tu izklausies klausītājam, tikai bez attēla. Tas ļoti palīdz brīžos, kad, piemēram, ir jāierunā filmas vai reklāmas. Tu apzinies, kā tev jārunā, lai saprastu domu, un tas nav kā uz skatuves, kur tevi redz. Radio var kopt arī savu valodu, kas ir ļoti svarīga arī teātrī. Tas iet roku rokā.
Savukārt “BM Production” radās, jo mans labs draugs ilgus gadus ir grupas “Bad Habits” solists Mārtiņš Balodis. Es mīlu viņa talantu. Viņa dziesmas nevarēja nekur noklausīties, bet es ļoti gribēju tās klausīties. Tad es sapratu – ja jau visu laiku par to runāju, tad vajag paņemt un izdarīt. (Smaida.) Tā es tagad menedžēju šo grupu, izdevām pirmo albumu. Sāku ar to aizrauties, un tas jau ir aizgājis tik tālu, ka sāku režisēt un producēt videoklipus, arī citus projektus. Interesanti, kur dzīve tevi aizved. (Smaida.)
Naudas faktors, protams, arī spēlē lomu, tāpēc ceru, ka aktieriem būs lielāka alga. Ja akadēmijā nebija laika dzīvei, tad arī teātrī nav laika. Dzīve ir teātris, un teātris ir dzīve. Tā tam arī ir jābūt, ja gribi būt aktieris. Tev ir simtprocentīgi jābūt tur. Bet ar tām algām, kas tur bija (es cenšos teikt – bija, jo ceru, ka būs labākas), ir tā, kā ir. Visi jau visos laikos ir iztikuši, bet, ja sāc domāt, ka gribi kaut ko vairāk… Reizēm paliek žēl savas veselības un laika. Uzskatu, ka ikvienam cilvēkam ir nepieciešams kāds labs vārds, atzinība vai novērtējums, lai būtu griba un vēlme turpināt. Ja vairākus gadus dari, bet visu laiku nāk tikai kas negatīvs, vai sāksi domāt pozitīvi? Diez vai.
Pēdējā laikā jaunie aktieri mēdz arī paši izvēlēties nekļūt par štata aktieriem, darboties ārštatā. Vai kādreiz esi domājusi par šādu iespēju?
Esmu domājusi. Un šobrīd arī vairs neesmu štata aktrise.
Biju palaidusi to garām.
Tas arī nevienam nav īsti zināms, nav bijis publiski pateikts. Es arī to neafišēju, jo tas bija ļoti sarežģīts, komplicēts lēmums.
Bet tā bija tava izvēle?
Jā, bet pirmais iemesls nebija tas, ka vēlos būt brīvmākslinieks. Štatu es cienu, tāpat cienu arī ārštatu. Man bija ļoti daudz iemeslu, kāpēc tieši tajā brīdī man vienkārši nebija citas iespējas. Man to vajadzēja darīt. Tas nav saistīts ar to, ka es negribētu būt uz skatuves vai Dailē, vai arī gribētu būt citā teātrī, nē. Es mīlu skatuvi, mīlu šo darbu, bet tas, ko es nemīlu, ir birokrātija, sistēma un viss tajā ietvertais. Man likās, ka tas ir vienkārši jāmaina. Tas vienkārši iznīcina cilvēkus. Un arī mākslu. Dalīšanas hierarhijās, naudas dalīšanas, dalīšana “labāks – sliktāks”… Saprotu, ka viss tā strādā, bet laikam esmu piedzimusi ar pārāk taisnīgu dvēseli, man daudz kas traucē. Stājoties ārštatā, man vienkārši ir vieglāk radīt, saprast mākslu, to mīlēt, tai atdoties. Ja esi štatā, tu diemžēl nevari neko brīvi darīt. Daudzi noteikti man nepiekritīs, bet tas ir mans viedoklis.
Vai tev ir kādi konkrēti ar teātri saistīti nākotnes plāni?
Man ļoti žēl, ka Latvijā ir priekšstats – ja neesi štatā, tad neskaities labs vai vispār aktieris. Bet, manuprāt, šis varētu būt novecojis priekšstats, kas vēl joprojām valda, un būtu labi, protams, ka to izskaustu. Bet šobrīd, vismaz vērojot, kas noris mana vīra Oskara darba grafikos (Oskars Florencs-Vīksne nav neviena teātra štata aktieris – L. M.), situācija uzlabojas. Aizvien vairāk rodas neatkarīgi projekti un dzimst jauni talanti vai, precīzāk sakot, atdzimst no jauna.
Un es, protams, labprāt redzētu sevi gan uz teātra skatuves, gan kopumā šajā profesijā, darbojoties kā aktrise. Vai tā ir filma vai teātris, es mīlu to, ko daru.
Tu jau arī iepriekš teici, ka teātris ir tava prioritāte.
Domāju, ka prioritāte man ir attīstība. Ja teātris to nodrošina, tad, protams, tas man ir pirmajā vietā.
Ņemot vērā, ka tev jau ir pieredze mākslas jomā no otras puses – radošajā apvienībā, varbūt esi domājusi par ko līdzīgu arī saistībā ar teātri?
Katram aicinājums būt kam citam pienāk dzīves laikā. Savās sajūtās šobrīd esmu par aktiera darbu, jūtu sevi šajā profesijā un vēlos attīstīties. Pēc laika – tad jau redzēs.
Drīzāk runāju par tādu pieeju kā KVADRIFRONAM, kad aktieri paši izveido savu trupu vai projektus. Intervijā “Teātra Vēstnesim” Kārlis Reijers teica, ka tagad, kad Elmārs Seņkovs ar saviem studentiem izveidojis jaunu teātra apvienību, viņam ienācis prātā, kāpēc Seņkovs to nav izdarījis ar jūsu kursu.
Jā, mēs visi tā domājām. Gan jau laiks ies, dzīve rādīs. Ja man sāks pietrūkt teātra… Es gan gribētu būt situācijā, kad man tā nepietrūkst, tas ir manā dzīvē un turpinu ar to nodarboties, vienkārši birokrātija tam nestāv pa vidu. Arī globāli, skatoties uz teātriem, man gribētos novēlēt, lai tie viens otram nekāpj uz galvas, bet lai viens otram palīdz. Tas, kā aktieri tiek iedalīti, sadalīti, nelaisti kaut kur, viņiem tiek kaut kas aizliegts, viņi pieder tikai kaut kam vienam un ne citam… Tas vienkārši sašķeļ teātrus. Mēs taču visi darām vienu. Kāpēc nevaram vienoties vienā skaistā spēkā? Mana mīļākā grāmata ir Roterdamas Erasma “Muļķības slavinājums”. Saprotu, ka augstākā vara ir kaut kas viens, bet daudzviet valda vienkārši muļķība.
Arī KVADRIFRONS ir visu izdarījis ļoti labi. Ceru, ka vēl nāks tādi cilvēki un mainīsies birokrātijas sistēma – ja tu neesi štatā, tu neesi nekas, ej skaldi malku, tu neesi aktieris! Ticu, ka ar to saskārās arī KVADRIFRONS un daudzi citi. Tu esi kaut kas tikai tad, ja esi institūcijā. Kāpēc? Arī institūcijā var būt cilvēki, kuri neko nedara.
Tev labāk patiktu formāts, ka teātrim nav savas trupas, bet aktieri tiek piesaistīti izrādēm?
Nē, man šķiet, ka vajag būt gan štatam, gan ārštatam. Šobrīd to, kas tu esi, nosaka institūcija, kurā tu strādā. Un bieži labi aktieri, ja nav patstāvīgā trupā, īsti neskaitās. Grūti spriest, kā būtu, ja būtu. Kā ir, tā jādzīvo. Trupa vispār ir ļoti nopietna atbildība un jautājums, par ko varētu runāt. Gluži kā kastings lugas personāžiem. Jā, tā ir liela daļa no iestudējuma veiksmes atslēgas, ja spēlē labi izvēlēts ansamblis. Tā es šobrīd jūtos, jo man visādu iemeslu vadītai nācās to izdarīt.
Tas bija šajā sezonā?
Jā, tas bija īsi pirms tam, kad notika vadības maiņa. Par šo lēmumu biju domājusi jau divus gadus, nebija tā, ka pēkšņi izdomāju. Tas bija stabils lēmums, ko es, iespējams, varētu nožēlot, iespējams, nē. Bet nevienu brīdi nedomāju, ka ar šo lēmumu pametu teātri, tas nav mans gadījums. Man nepatīk šī birokrātija, bet es vēlos šeit būt, ja jūs pieņemat, ka tā ir iespējams. Jo ir jau teātri, kas nepieņem – mums ir štats un neviens cits nav vajadzīgs.
Tavs lēmums bija saistīts ar to, ka štata aktierim ir mazāk iespēju izvēlēties lomas?
Aktiera mūžs, protams, ir brīnišķa dziesma, un tu visu dzīvi mācies, tev ir vajadzīgas dažādas lomas. Nebūtu kompetenti teikt, ka es kādu gribētu izvēlēties vai nē… Bet bieži jūtam, ka gribam vairāk, kaut vai lai ādu uzaudzētu, pieredzētu. Ar vairāk es domāju attīstību dažādībā, dažādās lomās. Bet, ja notiek atražošana, tad kur izaugsme?
Domāji par iespējām vairāk spēlēt arī kur citur, ne tikai Dailē?
Nē, par to vispār nedomāju. Vienmēr esmu bijusi par izaugsmi, sevis attīstīšanu un to, lai tu nenojūdzies un neaizaudz dīkstāvē. Ja ar tevi kaut kas tāds sajūtu līmenī sāk notikt, tad kaut kas jāmaina. Tas īsti nav par lomām, ko izvēlies, vairāk domāju par to, ka tu esi vienā vietā, kur gribi simtprocentīgi strādāt, bet tev tiešām, lai nopelnītu naudu, ir jāiet prom. Un, lai ietu prom no mēģinājumiem, no kuriem tev negribas iet prom, nākas iet caur trīs cilvēkiem un prasīt atļauju, kuri tev var pateikt “nē” un “jā”. Šo punktu visvairāk nesaprotu. Tie ir lieli un smagi lēmumi. Un, ja vēl visa šī dēļ tu iekļūsti konfliktos…. Tu vienmēr jūties slikti un vainīgs par visu – par to, ka tev ir loma, ka nav lomas, ka aizej prom, ka nav naudas, ka ir nauda... Smagi. Sajutu nesakārtotību, kad pie valdīšanas bija iepriekšējais mākslinieciskais vadītājs. Tagad būs citi, bet es savu lēmumu vienkārši esmu izdarījusi. Tas nav lēmums, ka negribu spēlēt. Es ļoti gribu spēlēt, bet vienkārši neatbalstīju to birokrātiju, kas tur notika. Ja man būs lemts būt uz skatuves un es tur būšu vajadzīga, tad es tur būšu. Ja nē – darīšu kaut ko citu. Tas nav tik traki. Dzīve ir tik īsa un spraiga, bet tajā pašā laikā tik gara, un nekad nezini, kas būs rīt. Es visu ņemu viegli.
Ievas Florences-Vīksnes profils Dailes teātra mājaslapā - šeit.
Intervijas autore – bijusī LU HZF Baltu filoloģijas MSP teātra zinātnes studente
Rakstīt atsauksmi