Neviens nesmejas
Ekspresrecenzija par Daugavpils teātra izrādi “Hekube” Tatjanas Stepančenko-Bogdanas režijā
Jau otro sezonu Daugavpils teātris mēģina graut lielā mērā pašu vairāk nekā desmit gadus veidotu stereotipu, ka izrāde latgaliešu valodā nozīmē kārtīgu izsmiešanos. Pērn iestudētā Juna Foses luga “Kaids nūteikti atīs” tika definēta kā laikmetīga teātra spēle latgaliski, režisoram Oļegam Šapošņikovam intervijā neslēpjot, ka tas ir kā skaidrojums skatītājiem, kuri “iespējams, nav daudz satikušies ar laikmetīgu dramaturģiju, īpaši jau latgaliskajās izrādēs” [1]. Zināms pārsteigums zālē vienā no pirmajām izrādēm tiešām bija jūtams, tajā skaitā ik pa laikam smiekli izlauzās brīžos, kad tie varbūt arī netika gaidīti. Šosezon teātris spēris vēl platāku soli uz priekšu – Francijā dzīvojošās režisores Tatjanas Stepančenko-Bogdanas vadībā tapis sengrieķu traģēdijas “Hekube” iestudējums. Un šoreiz divu stundu garumā zālē patiešām neviens nesmejas.
Eiripīda luga latviešu valodā labāk zināma kā “Hekabe”, tomēr avotos varam atrast arī vārda “Hekube” lietojumu. Latgaliešu valodā izdotajā periodikā parādās arī variants “Hekuba”. Lugas dramatizētāja, arī Daugavpils teātra aktrise un tā valdes priekšsēdētāja palīdze mākslinieciskajos jautājumos Kristīne Veinšteina, meklēdama precīzāko nosaukuma variantu, konsultējusies gan ar latgaliešu, gan sengrieķu valodas ekspertiem, līdz pēc garām diskusijām radošā komanda izvēlējusies “Hekubi” – visvairāk labskanības dēļ. [2] Lai arī rakstiskā formā to īsti nejūt, pamēģinot nosaukuma variantus izrunāt skaļi, jāpiekrīt, ka “Hekube” latgaliski tiešām skan vislabāk. Turklāt atšķirīgais nosaukums arī uzreiz akcentē, ka tā nebūs latviešu literārajā valodā.
Priekškaram atveroties, skatītāju sagaida tumša un drūma spēles telpa. Tumša un drūma ir gan izrādes vide, gan tēli, gan notikumi. Kostīmu māksliniece Inga Bermaka melnā tērpusi arī praktiski visus aktierus. Uzskatāmākais izņēmums ir Hekubes abi bērni – Agneses Laicānes atveidotā Poliksene un Eduarda Beļnikova iemiesotais Polidora gars. Tumšo un bezpersonisko kostīmu vidū izceļas Laicānes baltā kleita, kurā, šķiet, arī vienīgajā var saskatīt zināmas atsauces uz sengrieķu apģērbu. Tā akcentē viņas šķīstību un spēju sava goda dēļ brīvprātīgi iet nāvē. Savukārt Beļnikovs uz skatuves redzams ar melniem spārniem, kas piestiprināti pie baltām piedurknēm, kamēr krūtis viņam ir kailas. Tas sasaucas ar izrādes publicitātes attēlu, kurā redzami šādi paši spārni, tikai piestiprināti pie kauliem.
Režisorei Tatjanai Stepančeko-Bogdanai šī ir debija Latvijas teātrī. Daugavpils teātra vadītājs Oļegs Šapošņikovs ar viņu iepazinies kādā festivālā un piedāvājis iestudēt izrādi – tieši sengrieķu dramaturģijas darbu. Starp piecām lugām izvēlēta “Hekube” [3]. Nav zināms, kas bija pārējie varianti, tomēr skaidrs, ka tā bijusi veiksmīga izvēle. Galvenokārt tāpēc, ka teātra trupā ir Jūlija Ļaha un Agnese Laicāne – aktrises, kuru īpašības un būtība ļoti precīzi atbilst Hekubei un Poliksenei. Iestudējums, šķiet, visai apzināti ir balstīts tieši aktierdarbos, un te izcelšanas vērts ir viss aktieru ansamblis. Tā vienotība un saliedētība ir viens no galvenajiem Daugavpils teātra trumpjiem, ko var redzēt uz skatuves arī “Hekubē”.
Jūlija Ļaha kā Hekube ir absolūti pārliecinoša. Viņa spēlē ar milzīgu spēku, taču bez jebkāda pārspīlējuma, kas brīžiem, lai arī ļoti minimāli, tomēr uzzibsnī Marģera Eglinska kā Agamemnona un Ritvara Gailuma kā Polimēstora tēlojumā. Ļahas līdzšinējā aktieriskā pieredze liecināja, ka viņai varētu būt traģēdijas aktrises potenciāls, ko viņa arī teicami pierāda. Līdzīgi arī Agnesei Laicānei ļoti piestāv Poliksenes loma – spīts, gods un stipra griba arī līdz šim ir bijuši viņas veidotos tēlus raksturojoši vārdi. Sev atvēlētos uzdevumus ar maksimālu atdevi veic arī Marks Šelutko (Odisejs) un Egils Viļumovs (Taltibijs). Debiju uz lielās skatuves izrādē piedzīvo divi šovasar Daugavpils teātra kursu absolvējušie studenti – Kaspars Krauklis un Kristaps Saulītēns. Viņiem kā Polimēstora dēliem atvēlēts neliels skatuves laiks, un tā ir vērtīga aktieriskās pieredzes krāšana.
Liela nozīme iestudējumā atvēlēta korim. Muzikālās konsultantes Alisas May vadībā, kura arī kopā ar Zandu Mankopu, Inesi Ivulāni-Mežali un Kristīni Veinšteinu veido pašu kori, tas uz vietas rada izrādes muzikālo noformējumu. Alisas May dziedājums skan gan solo, gan daudzbalsīgi kopā ar pārējām koristēm. Pirmā cēliena beigās daudzbalsīgā kora dziedājumā, kurā galveno jeb korifeja lomu uzņēmusies Zanda Mankopa, vienojas viss aktieru ansamblis, izņemot titulvarones atveidotāju, parādot Daugavpils teātra aktieru ļoti spēcīgās vokālās prasmes. Mankopa, Ivulāne-Mežale un Veinšteina arī ik pa brīdim rečitē darbību skaidrojošus tekstus, kurus gan ne vienmēr pilnvērtīgi ļauj uztvert Alisas May paralēlā vokalizēšana.
Kristīne Veinšteina “Hekubi” dramatizējusi labā un daudzslāņainā latgaliešu valodā. Tā ir gana mūsdienīga, tomēr ik pa brīdim ieskanas arī dažs labs vecvārds vai arhaiskāka teikuma konstrukcija. Valodas pūristiem noteikti varētu būt iebildumi pret atsevišķiem vārdiem (tādu gan, manuprāt, nav daudz), bet man ļoti lielas pretenzijas ir tikai pret vienu. Vienā no ainām Jūlija Ļaha vairākkārt atkārto vārdu “atpomnej” ar nozīmi “atceries”. Tas nu gan ir absolūts barbarisms, kuru neuzskatu par piemērotu klasiskā teātra iestudējumā. Turklāt tam var atrast pat vairākas latgaliskās alternatīvas – “atguodoj” vai “pīmini”.
Ar valodas lietojumu gan iet krietni raibāk. Var just gan aktieru atšķirīgo līdzšinējo pieredzi ar latgaliešu valodu, gan to, no kuras puses viņi nāk. Ieskanas gan literārāka latgaliešu valoda (te izceļama Jūlija Ļaha), gan kaut kas no Ziemeļlatgales un Dienvidlatgales izloksnēm, Ludzas izteiktā cietā “i” jeb “y” lietojuma utt. Ja jau rakstu par valodas dažādību, nevaru nepieminēt arī Marģera Eglinska runā dzirdēto Liepājas izteikti plato “e”. Jāatzīst, ka īsti neatradu lugā vai iestudējumā balstītu pamatojumu, kāpēc Eglinskis ir vienīgais aktieris, kurš runā latviešu literārajā valodā, nevis latgaliski. Varu tikai pieņemt, ka varbūt šādu izvēli noteikuši praktiski apsvērumi jeb secinājums, ka aktierim labāk runāt latviski, jo visādi citādi viņš savai lomai ir ļoti atbilstošs. Līdz galam gan šai hipotēzei nespēju noticēt, jo pirmoreiz Eglinski uz Daugavpils teātra skatuves redzēju izrādē “Spreideits”, kurā viņš patiesi pārsteidza ar savu gana cienījamo latgaliešu valodu. Bērnu izrāde, protams, piedāvā citus spēles noteikumus, traģēdijā daudz svarīgāks ir katrs izteiktais vārds un mazākas iespējas improvizācijai. Lielākās problēmas ar latgaliešu valodu pirmizrādē bija vērojamas Eduardam Beļnikovam, kura monologs turklāt atklāj iestudējuma darbību. Šķiet, jaunais aktieris vēl nav atradis īsto intonāciju, kurā runāt latgaliski, tāpēc daļa viņa teiktā nebija līdz galam saprotama pat man, kam latgaliešu valoda ir dzimtā. Pieņemu, ka tas ir pieredzes jautājums. Labs piemērs valodas apguvei ir Zanda Mankopa un Marks Šelutko. Mankopa jau vairākās izrādēs spēlējusi latgaliski, viņai ir arī latgaliešu saknes, kamēr Šelutko tikai pērn ar to iepazinies “Kaids nūteikti atīs” tapšanas procesā, taču novēroju, ka abu aktieru valodu vieno tāds neparasts melodiskums. Šķiet, ka viņi ir atraduši savu latgaliešu valodas melodiju, kurai pievieno attiecīgās izrādes tekstus, un viss ļoti labi izdodas. Atrast savu melodiju novēlu arī Beļnikovam.
Lietuviešu scenogrāfa Marijus Jacovska veidotā skatuves telpa ir ļoti lakoniska un, atļaušos teikt, arī diezgan nepamanāma. Izrādē dominē aktierspēle, tai vairāk pat palīdz Sergeja Vasiļjeva gaismu partitūra, kas ir arī atmiņā paliekošāka. Otrajā cēlienā pamanu, ka skatuves aizmugurē projicēts līdz tam tur nebijis attēls, taču aktieru darbība priekšplānā praktiski uzreiz novērš manu uzmanību no tā, un pat īsti nepamanu, kas tur bija. Izrādes beigās gan ir neiespējami neredzēt turpat parādījušos suņa portretu, kuram skatītājiem nākas ieskatīties dziļi acīs. Tā ir atsauce uz leģendu, ka Hekube esot pārvērtusies par milzīgu melnu suni ar mūžīgi kvēlojošām acīm, kas aizsargā bezpajumtniekus, trūcīgos, klejotājus un nakts tumsā apmaldījušos. Karā nav uzvarētāju – tāds ir izrādes radošās komandas vēstījums. Secinājumus te ļauts izdarīt katram skatītājam pašam.
Izrādes latgaliski skatītāji uztver dažādi. Kādam tā vienkārši ir iespēja no skatuves dzirdēt savu dzimto valodu, kas rada lielāku līdzpārdzīvojumu, cits vairāk izceļ valodas prestiža jautājumu, ko katra jauna izrāde vai žanrs noteikti ceļ. Man kā latgalietei ir diezgan grūti saprast, kā šīs izrādes ir vērtēt cilvēkiem, kas nekādā veidā nav saistīti ar Latgali. Par šo aspektu aizdomājos, lasot teātra kritiķa Toma Čevera teikto par “Kaids nūteikti atīs”, kurā viņš minēja “zināmu atsvešinājuma sajūtu, kas lika izrādi skatīties ar vēl lielāku absurdu, jo, protams, ir grūti saprast un uztvert, kas notiek”. [4] Kādu iespaidu uz publiku ārpus Latgales atstās “Hekube”? Grūti spriest. Bet tā noteikti ir nozīmīgs solis uz priekšu latgaliskā teātra attīstībā. Kas varētu būt nākamais solis? Ja drīkstu paust savas subjektīvās cerības, tad teiktu, ka laikmetīga oriģināldramaturģija latgaliski.
Rakstīt atsauksmi