Toms Čevers 11.07.2021

Cerība ir vairāk nekā nekas

izrade
Skats no izrādes "Krizantēmas"  // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Pārlasot līdz šim mazpazīstamās angļu autores Barbaras Pimas pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados sarakstītā un piecdesmitajos gados publicētā romāna “Vai gazele rāma” sižetu, domāju par to, ko vēl bez, visticamāk, kolorīti atveidojamiem tipāžiem, kuru raksturi it viegli pakļautos šaržēšanai, režisors Gatis Šmits varētu piedāvāt šī darba iestudējumā Jaunā Rīgas teātra Lielajā zālē, piedevām piešķirot tam visai maz ko izsakošo nosaukumu – “Krizantēmas”.

Bez šaubām, angļu mazpilsētu vide Latvijas publikai nav sveša un ir pat ļoti iemīļota – kā gan lai citādi izskaidro mūsu skatītāju nepārejošo uzticību angļu seriāliem, ar ko televīzija mierīgu sirdi jebkurā laikā var aizpildīt robus programmā… Starp tiem komēdijas, kur visupirms jau prātā nāk neatkārtojamās Hiancintes Burkā smalkās provinces manieres, un detektīvi, kur tādi okšķeri kā brālēni Bārnabiji, Lūiss ar noslēpumaino seržantu Hetaveju, Džordžs Džentlijs un, protams, Vera noziegumu motīvus nereti atrod sakņotus tautiešu konservatīvajos uzskatos, dzelžainajos tikumos un skaudrajā dzīvesziņā.

Šķietami reliģiski vienotās un aktīvajā sabiedriskajā dzīvē cieši saistītās vietējās kopienas locekļi paradoksālā kārtā ir visai nenovīdīgi, lai neteiktu liekulīgi, un vairāk pārņemti nevis ar savu sapņu īstenošanu, cik ar vēlēšanos, lai apkārtējiem neveiktos labāk. Bet varbūt tā arī ir viņu kopīgā iezīme – ļauties vienotai terapeitiskai grūtsirdībai, nožēlojot aizejošo nepiepildīto dzīvi, kurā katrs pats nav izmantojis savas iespējas. Tradīcijas vārdā viņi joprojām paklausīgi atsaucas baznīcas puritāniskajai morālei, piedaloties dievkalpojumos un biklās tējas pēcpusdienās un  apņēmīgi nosodot grēciniekus. Taču viņu dzīvelīgās un pat slēpti vitālās personības vairs gluži negrib tai pakļauties – arī viņiem ir pieticīgi sapņi būt laimīgiem, ko gan nevar sasniegt bez zināmām tikumības vaļībām, vai tā būtu jaunieša pavedināšana vai precēta vīra iekārošana cerībā, ka viņam nu pavisam nepiemērotā sieva reiz aizbrauks uz neatgriešanos.

Tekstu no moralizēšanas pasargā autores visnotaļ ironiskā attieksme, labi apzinoties, ka viņa pati ir šīs sabiedrības daļa, par ko liecina jau tas vien, ka romānā atklāto varoņu prototipi esot viņas dzīvē satikti cilvēki, bet pati sevi viņa ierakstījusi galvenās varones tēlā.

Teo Grote – Jānis Skutelis, Herieta – Baiba Broka // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Taču izrādi aizraujošu dotajos apstākļos padara ne jau piemīlīgs un romantizēts lauku vides tēlojums pēckara gadu noskaņās, kas prasītu skrupulozu mākslinieka darbu, bet solītu maz oriģinalitātes. Līdz ar Jaunā Rīgas teātra aktieru kolosālo raksturošanas prasmi, kā vienmēr neizsmejot savus varoņus, bet gan viņiem jūtot līdzi, režisors satīriski uzlūko dogmatisko baznīcu un tikpat stagnējošo akadēmisko vidi, cilvēku nesatricināmo pārliecību par sava darba un arī personas nepārvērtējamo nozīmi, ja ne mūžības, tad vismaz vietējā ciema priekšā.

Izrāde asprātīgi spēlējas ar stereotipiem par, arhidiakona vārdiem runājot, “nogribējušamies vecmeitām” un viņu kaitinošajiem paradumiem, sievas un vīra lomu ģimenē un laucinieku mietpilsonisko rutīnu.

Taču tas nav viss. Abstrahēties no lokālām kaislībām viena ciemata iekšējam patēriņam vispirms jau aicina scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša veidotais savas elegances un perfekcijas dēļ patiesi aristokrātiskais muzeja interjers, kas būs gan varoņu dzīves telpas, gan baznīca, kapsēta, dārzs – viss, par ko vēlāk liecinās vien atmiņas, uz kurām uzvedinās daži nākamībai paglabāti priekšmeti. Griestus pa perimetru sedz klasiska reljefa karnīze, sienas klāj smaragda svinīgās krāsas tapetes, ļaužu drūzmu novērsīs koraļļu krāsas samta lentes sudrabotos statīvos, mirdzošā samtā tapsētās nišās guls vērtīgi eksponāti, pie sienām piekārti varoņu portreti zeltītos rāmjos… Tā režisors šo sižetiski necilo stāstu par kāda ciemata dzīvi, kurā beidzot kaislības uzvirmo un mēles trīt rosina kāda jauna neprecēta vikāra un vēlāk krietni vecāka, bet tikpat neprecēta bīskapa ierašanās, risina īpatnēji nosacītā retrospekcijā vai arī drīzāk kādos paralēlos laikos, pārklājoties tagadnei ar pagātni.

Visi varoņi, izņemot jauno un tāpēc naivo un patieso vikāru Edgaru Danu topošā aktiera Dāvida Pētersona nepiespiestā atveidā, ir jau novecojuši un saguruši un statiskajā interjerā ir kā senu dienu liecinieki. Viņu tēli spilgti disonē ar ierāmētajiem fotogrāfijām, kur sejās ir tikai smaida krunciņas, kur gadu skaitu nenodod sirmu matu pavedieni, kur par sevi vēl neliek manīt kāds liekā svara kilograms un vēl nav zudusi spēja priecāties par mirkli.

Belinda Bīda – Sandra Kļaviņa // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Šajā ciematā savu dzīvi kopā vada divas zilzeķes māsas Bīdas. Vecākā Belinda, prožektoru gaismām ieslēdzoties, sakņupusi sēž krēslā šīs izstāžu zāles stūrī ar adīkli klēpī, dīki vadot savas vienmuļās dzīves dienas. Gluži vai garlaikota muzeja uzraudze neuzkrītošā blāvā kostīmā, kuras īstā dzīve notiek jaunības atmiņās, bet viņai visapkārt lietas – šīs dzīves liecinieces.

Aktrises Sandras Kļaviņas tēlojumā Belinda atgādina slēptā tvīksmē pēc vecā arhidiakona uzmanības stingstošu eksponātu, kuras tramīgais ķermenis netiek līdzi tajā kūsājošajai intensīvajai jūtu dzīvei.

Aktrises pārdomātā darba mērķtiecību apliecina epizode, kad viņa, smagi iezvēlusies muzeja apmeklētāju dīvāniņā aiz samta lentu nožogojuma, sastingst izsmalcināti vijīgā pozā kā tēlnieka kalta sastindzināta. Pēc tam klāt pienākusī māsa kā lietpratēja gide, ieturējusi pauzi, izteiksmīgā žestā norāda uz māsu un uzvarošā tonī, kā prezentējot vērtīgu artefaktu, nosaka: “Belinda!”

Ja vecākā māsa vairs ne uz ko necer, vien nesekmīgi gremdējas atmiņās par jaunības dienu nevainīgo romānu ar tagadējo arhidiakonu, tad jaunākā, kura jau arī vairs nav nemaz tik jauna, vēl aizvien apņēmības pilna dodas jaunu vikāru uzmanības medībās. Baiba Broka lauku aristokrātes un provinciālās intelektuāles Herietas tēlā rāda labākās raksturošanas prasmes. Aktrise viegli pārliecina par šīs vēja pistoles iracionāli pašpietiekamo dabu, ar izteiksmīgām intonācijām un tās paskaidrojošām grimasēm akcentē savas varones daudznozīmīgās un tādēļ komiskās replikas, nevainojami kontrolējot izrādes ritmu un vienlaikus izvairoties apzināti smīdināt publiku.

No kreisās: Agate Hoklāva – Elita Kļaviņa, Herieta Bīda – Baiba Broka, Henrijs Hoklāvs – Andris Keišs // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Vairāk ārējiem līdzekļiem strādā Andris Keišs arhidiakona Henrija Hoklāva tēlā, kura rūpēs par savu ganāmpulku mūždien salīkušais stāvs liek domāt, ka mierinājumu viņš drīzāk rod pabā, ne garīdznieka amatā. Savukārt viņa sievas Agates tēla atklāšanā Elitai Kļaviņai būtiski līdzējis kostīmu mākslinieces Keitas darinātais tērps, iedvesmojoties no Žaklīnas Kenedijas grācijas, un grima mākslinieces Sarmītes Balodes rūpīgais darbs. Viņas varone ir snobiska un visai sagrabējusi, kaut arī joprojām sīksta lēdija, kas pa skatuvi streipuļo atturīgā tirkīza krāsas kostīmiņā ar tam pieskaņotu cepurīti galvidū un pērļu virteni ap kaklu.

Pārējo kolorīto varoņu vidū ne mazāk pamanāms ir ekscentriskais, neatbildētas mīlas paverdzinātais itāļu grāfs Rikardo Bianko Gundara Āboliņa atveidā un arī Jāņa Skuteļa viscaur ieturētais, bet pilnvērtīgas dzīves slāpēs izmisušais bīskaps Teo Grote, kurš acīmredzot Āfrikas misijā iepazinis vietējo cilšu piekoptajos rituālus atbrīvotās enerģijas burvību... Negaidīti atraisīti un pašironiski Jana Čivžele spēlē cinisko rīcības cilvēku Edīti Liversedžu, kas nesmādē lieku glāzīti šerija, kādu smēķi un neklīrējoties lietas vienmēr sauc īstajos vārdos – viņa zina, ka par dāmu ģildi var nosaukt arī kritušu sieviešu apvienību, bet ražas svētkos vienmēr ir jāpadomā par ateju racionālu izvietojumu. Bet no viņiem visiem vienīgi Regīnas Razumas klusinātā romantiķe Konija Aspināle, mūžam dzīvojusi šerpās Edes ēnā, par spīti gadu slieksnim drosmīgi izmanto saimniecības preču veikalā likteņa pamesto iespēju sakārtot savu ģimenes dzīvi, neraugoties uz apkārtējo nievājošiem, bet drīzāk jau skaudīgiem skatieniem, un apliecina izskanējušo motīvu par nepārejošu ticība veiksmei un mūžīgu cerību, kas tiek atalgota.

Konija Aspināle – Regīna Razuma, Edīte Liversedža – Jana Čivžele // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Māsu spēja samierināties ar dzīvi, kas pašu vainas dēļ atkal nav gandarījusi, un it sevišķi Herietas vieglā dzīves uztvere, pēc katra klupiena atkal nesatricināmi raugoties tālāk pēc jaunas kleitas, pēc jauna vikāra… ir apbrīnojama un iedvesmojoša.

 

Sic transit gloria mundi. Tā viņa noteic, vīlusies reiz iemīļotajā bīskapā par tā nespēju atminēties viņas romantiskos uzmanības apliecinājumus pirms gadiem trīsdesmit. Tā gan paiet arī viņas dzīve – nepiepildītās cerībās un arvien jaunās ilgās. Mazā cilvēka dzīve turpinās, un ne tikai par grandioziem notikumiem, bet arī par viņa mazo mūžu liecinās viņa atstātās lietas. Gaismām izdziestot, māsas noslauka putekļus šajā muzeja zālē, par ko kļuvusi viņu dzīve, un no samtā tapsētajām nišām izņem viņu pašu dzīves rekvizītus izrādīšanai nu jau citā izstādē.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt