Ilze Kļaviņa 20.07.2021

Aizmirstais pagātnes kaimiņš

Foto – Krista Burāne

Rēzeknes teātra “Joriks” režisora Mārtiņa Eihes izrāde “Mans kaimiņš ebrejs” ir Latgales kultūrtelpā nozīmīgs vasaras notikums, kas, spītējot svelmei, ne vien pārsteidz ar pandēmijas ierobežojumos aizmirsto daudzskaitlīgu mākslinieku piedalīšanās faktu, bet arī vēsta par būtiskiem un neviennozīmīgiem vēstures slāņiem, turklāt uzrunā īsti latgaliski – no sirds ar sirdi. Lai lasītājiem sniegtu ieskatu krāšņajā iecerē un rosinātu tās asociācijas ar Emira Kusturicas filmu poētiku, pie kurām nonācu, klātesot trīs stundas ilgajā notikumā, pietiek aprakstīt struktūru – desmit vienlaicīgas spēles epizodes dažādos Rēzeknes Zaļās sinagogas rajona pagalmos, kas finišē ar kolorītu noslēguma gājienu orķestra pavadījumā. Protams, neiztrūkstoši un atbilstoši žanram kopīgā noslēguma dejā tirgus laukumā vienojas skatītāji, aktieri un muzikanti.

Nopietnu cieņu raisa uzstādījums – savienot detalizētu pētījumu (izrādei piesaistīts vēstures konsultants Kaspars Strods) par Latvijas ebreju vēsturi ar atraktīvas formas darbu. Tas ir veiksmīgi atrisināts izaicinājums, jo traģēdiju var viegli pārvērst komiksā, var lasīt lekciju, iebraucot didaktikas grāvī, uzmanību var novērst gan lietus, gan nejaušs garāmgājējs, gan saules nokaitēta sviedru lāse, aizmirgojot acis. Nekas no minētā nenotiek un netraucē īstenoties iecerei 14. jūlija izrādes vakarā, kas ir skaisti vasarīgs.

Notikuma jaudu raksturo spēcīga dramaturģijas konstrukcija, mērķtiecīgi formas paņēmieni un oriģināla stilistika, ļaujot uz to skatīties no dažādiem teorētiskiem skatpunktiem un katrā no uzlūkošanas aspektiem rast savstarpēji papildinošas vērtības.

Kārlis Tols izrādē "Mans kaimiņš ebrejs" // Foto – Krista Burāne

Dramatiskā struktūra – pastičo

Zīmīgi, ka izrāžu datumi gandrīz sakrīt ar traģiskajiem notikumiem jūlijā, ko ik gadus atceramies, izkarot sēru karogus un, iespējams, īsti neiedziļinoties vēstures būtībā. Dramaturģe Krista Burāne, gluži pretēji, tuvojas ebreju tautas genocīda upuru piemiņai ar cilvēcisku iejūtību un augstu detalizācijas pakāpi, atklājot konkrētas personas, faktus, skaitļus, notikumus. Epizodes seko cita citai bez lineāra turpinājuma, kārtojas un savijas kopējā lokā, atdzīvinot sajūtās konkrētu cilvēku likteņstāstus un dokumentālus faktus. Te ir stāsts par Pirmo Latgales latviešu kongresu, par pirmo Rēzeknes fotogrāfu, par ivrita skolotāju, par ebreju tautas anekdotēm, par kādu jaunieti – komunisti, par 35 000 ebreju iznīcināšana kampaņu trijās dienās, par ebreju karavīriem Latvijas armijā, u.c. Atsevišķas epizodes atklāj pārsteidzošas hronoloģijas paralēles starp ebreju personību dzīvi un latviešu nacionālās pašapziņas kultūras darbiniekiem. Libreta elementu atlase ir mērķtiecīga, koncentrēta, saprotama un uzlādēta, būtisku niansi piešķir epizožu īsums, kas asociējas ar emocionālu virstoni, ar ebreju tautas traģiski aprauto likteni kopumā.

Kopīgā ceļojumā vedošie atmiņu stāsti ir bilingvāli, tos izpilda teātra “Joriks” krievu trupas mazāk redzētie, tādēļ jo interesantākie kolorītie aktieri, kuri ar trāpīgu un temperamentīgu spēli piepilda atvēlēto laiku. Līdzās arī latviešu mākslinieki – izrādē piedalās Inese Pudža, Rūta Holendere, Karīna Lučiņina, Sandija Dovgāne, Jana Ļisova, Artūrs Čukurs, Kristīne Klimanova, Larisa Beilo, Tatjana Suhiņina-Pecka, Jekaterina Garfunkele, Nadežda Voronova, Larisa Ščukina, Aivars Pecka, Kārlis Tols, Vladimirs Petrovs, Genādijs Voronovs.

Ar vienotu tērpu kodu māksliniece Pamela Butāne raksturo tēlus, ieģērbjot tos visus melnos un smilšu krāsas toņos, kas jēdzieniski apzīmē mirušos un vienlaikus rada skatītājos neērtības sajūtu, kā mēdz būt, skatoties uz cilvēkiem, kuriem drēbes ir netīras.

Īpašvietas izrāde

Kā īpašvietas dokumentālā teātra žanra uzvedums “Mans kaimiņš ebrejs”  paplašina mums līdz šim zināmās žanra iespējas. Specifiskas norises vietas izvēlei var būt dažādi mērķi. No citiem paraugiem jaunais iestudējums, pirmkārt, atšķiras ar īpašu vides izvēli un tās raisītajām asociācijām. Ja parasti ārtelpu projekti pielāgo savai mākslinieciskai iecerei norises vietu, tad šajā gadījumā ir noticis otrādi – dokumentālais Rēzeknes sinagogu kvartāls kļūst par darbojošos personu. Tā biogrāfija atklājas caur notikumiem, kuru liecinieks tas bijis. Otrkārt, attieksmes un sociālās atbildības ziņā “Jorika” jaunā izrāde sasaucas tikai ar dažiem šī žanra piemēriem, viens no tiem – eko katastrofai veltītā izrāde-pārgājiens “Mārupīte” (DDT, 2011). Tās autora dramaturga Jāņa Baloža atziņa izsaka žanra savdabību: “Manī tiek atmodinātas kādas jaunas pieredzes, es izeju tam cauri un jūtos emocionāli bagātināts.” [1]

Šķiet, ka Eihes režijas uzdevums ir sarežģītāks – no vienas puses, iegremdēt skatītāju notikumā, radot jaunu pieredzi, no otras – līdzās dokumentalitātei un autentiskas klātbūtnes sajūtai paplašināt notiekošo poētiskā vispārinājumā, ko ļauj komponista Jēkaba Nīmaņa un dzejnieka Kirila Vilhelma Ēča dziesmu izpildījums.

Muzikālais cikls, kas pelnījis plašāku uzmanību no speciālista puses, manuprāt bagātina dramatisko darbību un rada kopības sajūtu, velkot paralēles starp pagātni un šodienu.

Skats no izrādes "Mans kaimiņš ebrejs" // Publicitātes foto

Performances elementi jeb eihismi

Režisoram Eihem līdzīgi kā iepriekšējās izrādēs ir svarīgi uzrunāt skatītājus tieši, un arī šajā iestudējumā aktieri ir vairāk savu varoņu un teksta advokāti nekā tēlu iemiesotāji. Īpaši iedarbību šis paņēmiens panāk, kad faktu vēstījumu papildina epizodes stāsta varonis, kas no pirmās personas “es” pozīcijas atklāj savu biogrāfiju un uz kuru mēs raugāmies kā uz pagātnes tēlu.

Režisors sev raksturīgi provocē ar robežu nojaukšanu,  iesaistot skatītājus tiešā līdzdalībā. Vienā no epizodēm skatītāji gluži kā skolēni sēž skolas solā, ar krītu pārrakstot no tāfeles ivrita alfabētu, vēl kādā paņem piedāvāto ogu no groziņa, vēl citā – kāds tiek brīvprātīgi aicināts pozēt improvizētā fotosalonā vai pieteikties armijas rekrutēšanas punktā. Par estētikas konsekvences robežas pārkāpumu citkārt varētu saukt to, ka kopā ar pieredzējušiem skatuves māksliniekiem epizodēs darbojas arī neprofesionāli aktieri no Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskolas kora, kā arī profesionālais pūšamo instrumentu orķestris “Rēzekne”, akordeonisti Zane Vancāne un Igors Popovs, Rēzeknes teātra jauniešu studijas dalībnieki, dejotāji no jauniešu deju kopas Dziga”. Šajā gadījumā katram izpildītājam atrasts piemērots uzdevums un vieta kopējā atmosfērā.

Ko darīt ar neērto un gandrīz nezināmo vēsturi? “Jorika” izrāde “Mans kaimiņš ebrejs” atbild viennozīmīgi – to piedzīvot no jauna kopīgā notikumā.

 


[1] Rutkeviča A. Kā iegremdēt skatītāju notikumā https://www.kroders.lv/viedokli/1557

 

Drukāt 

Atsauksmes

  • Ilze Tola 20.07.2021

    Esot tur uz vietas radās sajūta, ka staigāju pa rosīgu pilsētu, sākumā nemaz nesapratu, ka tā kafejnīca un krāmu tirdziņš un pūtēju orķestris ir izrāde, tik dabiski tas likās. Cilvēki pūlīšos gāja no vienas vietas uz otru, kaut kur dziedāja, kaut kur runājās un deklamēja, no sinagogas skanēja lūgšanas, meitenes ar instrumentiem steidzās uz deju placi un tas viss notika vienlaicīgi.. Tikai pamazām, apstaigājot visas vietas, radās apjausma, ka tas viss kopā ir izrāde un ka nekas nenotiek nejauši un mēs esam izrādes daļa, jo sēžam skolas solos un fotogrāfējāmies..

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt