Ilze Kļaviņa 30.08.2021

Nejaušā varonība

Skats no izrādes "Barikādes" // Publicitātes foto

Analizēt režisora Mārtiņa Eihes izrādes ir vienlīdz sarežģīti un viegli, jo samērā ātri nojaušamā, bet grūti definējamā emocionālā ievirze vienmēr kāpj pāri formas standartiem, žanra robežām, kompozīcijas likumiem. Tomēr Rēzeknes teātra “Joriks” izrāde “Barikādes.docx”, kas pirmizrādi piedzīvoja pandēmijas laikā, iekļaujas, manuprāt, aktuālā tendencē, proti, jaunāko izrāžu autori iestudējumu sižetā bieži iekļauj nesenās padomju un postpadomju vēstures notikumus, vienlaikus aktualizēto dokumentālo faktu izpēti saistot ar sociāli aktīvu nostāju. Par iestudējumu dramaturģiju kļūst dzīvā dokumentalitāte, piemēram, izrādes “Perfektā teikuma nāve” un “Katls” Latvijas Nacionālajā teātrī, “Noklausies” Dirty Deal Teatro, “Uzvara ir mirklis” Valmieras Vasaras teātra festivālā vai ”Mans kaimiņš ebrejs” Rēzeknes teātrī “Joriks” spoguļo vēsturi to cilvēku sejās, kuri itin kā atdzīvojas izrādes ietvarā. Satura ziņā šie iestudējumi ir tuvi politiskā teātra žanram, savukārt izteiksmes ziņā uzrunā skatītājus ikdienišķā, personiskā un emocionālā līmenī. Tie pēta individuālās izvēles, ko cilvēki/personāži veikuši nozīmīgu, pat epohāla mēroga notikumos, un saikne ar skatuvi nodibinās skatītāju emocionālas līdzdalības līmenī, tieši vai netieši salīdzinot to ar šodienas morāles orientieriem.

Starp citu, zīmīgi, ka politisko notikumu apcere rezonē ar šovasar negaidīti augsto sabiedrības viļņošanos jautājumā par “Baltijas ceļa” nozīmi, rosinot to vērtēt ar jaunu skatienu un aizstāvēt tā vēsturisko būtību ar jaunu spēku.

Jaunākajai auditorijai nesenā pagātne ir maz zināma, un tieši tai veltīta Rēzeknes teātra “Joriks” izrāde “Barikādes”. Iestudējums iekļaujas programmā “Latvijas skolas soma” un aplūko neatkarību veidojošo vēsturi no skolēniem piemērota rakursa un formāta, vienlaikus rādot teātra mākslas plašās iespējas būt par daļu no personības izglītības vispārīgā nozīmē. Režisora Mārtiņa Eihes un dramaturģes Lailas Burānes kopdarba saturisko kodolu veido tematiskais loks – kā saprast brīvības barikāžu notikumus, kā vērtēt to upurus. Izrādes sešdesmit piecās minūtēs ietilpst jautājumi, kas ir būtiski pasaules uzskata un identitātes veidošanā.

Izrāde šovasar viesojās nelielajā Cēsu kultūras telpā “Mala”, par norises dienu bija izraudzīts augusta 19. datums, tieši trīsdesmit gadus pēc toreizējā Latvijas Kompartijas Centrālās komitejas pirmā sekretāra Alfrēda Rubika preses konferences. [1] Vēsturiskais Augusta pučs notika īsi pirms izšķirošā valstiskuma atjaunošanas dienas 1991. gada 21. augustā, un, neraugoties uz cilvēku upuriem, kādam, iespējams, tā ir tikai atmiņu lauskās sadrupusi vai mācību grāmatās aprakstīta notikumu virkne.

Lailas Burānes būvētā izrādes teksta blīvā slāņa pamats ir precīzi datumi un notikumi no Latgales un Vidzemes barikāžu dalībnieku atmiņām, kuri 1991. gadā bija 18 – 25 gadus veci jaunieši. Apjomā grandiozā informācija sakopota četros tēlos, kuri stāsta savu barikāžu dalībnieka pieredzi hronoloģiski, no sākuma līdz beigām. Pieredzes stāstus izspēlē aktieri Sandija Dovgāne, Karīna Lučiņina, Kārlis Tols un Edvīns Klimanovs. Epizodēm, ko atveido Karīna un Sandija, netrūkst humora, sadzīves detaļu un asprātības, te ir gan atzīšanās vēlmē pēc mīlestības, gan nogurums pēc ilgām sviestmaižu smērēšanas stundām.

Aktrises temperamentīgi atveido to laiku studentes, un grūti ir atbildēt, kam vairāk piemīt uzpērkošas atklātības un nesamākslotas vienkāršības, – prototipiem vai to izpildītājām.

Arī skatuves iekārtojums ir pieticīgs – tikai daži krēsli un mikrofoni, kas Cēsu kultūrvietas “Mala” atmosfēru pietuvina Krāmu ielas 4 teātrim Vecrīgā 80./90.gadu mijā, kad radās pirmā neatkarīgā teātra trupa “Kabata”. Mākslinieces Pamelas Butānes sarūpētie kostīmi, šķiet, atrasti kādā no pagājušā gadsimta pieliekamajiem – aktieri tērpti neilona jakās, novalkātās džinsu biksēs. Precīza detaļa, kas mūsdienu jauniešiem liek padomāt par varoņu izskatu, – apģērbi īsti neder aktieru augumiem, jo tolaik piemērota izmēra drēbes ne vienmēr bija nopērkamas.

Skats no izrādes "Barikādes" // Publicitātes foto

Spilgtākais artistiskais darbs, manuprāt, ir padomju miliča tēls, kam profesionālā un pilsoniskā izvēle nostāties vienā vai otrā barikāžu pusē bija īpaši sarežģīta. Iekšējas izvēles kolīzijas organiski un pārliecinoši nospēlē Kārlis Tols, ne mirkli nezaudējot distanci no individualizēta tēla un vienlaikus saglabājot klātbūtnes tiešumu. Savukārt ar aktiera Edvīna Klimanova tēlu dramatiskajā konstrukcijā iestrādāta atspere – noslēpums, kas atklājas tikai finālā un emocionāli iedarbojas vēl ilgi pēc izrādes. Tā ir jutīga un precīza rūgtas smeldzes uzlādēta epizode par pusaudža Edija Riekstiņa nejaušo nāves faktu uz fonā gavilējoša pūļa svinībām ar barikāžu pacilājumu. Izrāde rosina ne vienu vien jautājumu, piemēram, vai pēcnāves ordenis ir nejaušas varonības atbilstošs novērtējums? Kad sākas varonība, un vai tās sākums meklējams, vienkārši ikdienā paužot savu noskaņojumu, attieksmi?

Izrāde nepretendē uz plašu sabiedrības šķērsgriezumu postsovjetisko pārmaiņu laikā, bet gan pievelk pietuvinājumā indivīda rīcību un attieksmi, kas izriet no personiskiem motīviem. Koncepts itin kā apvērš tālummaiņas lēcu otrādi, un kopējo procesu plūsmā atsevišķu aculiecinieku vērojuma perspektīva no perifērijas nokļūst centrā.

Četru tēlu stāstījumu virknējums uzrunā skatītājus tieši, mijoties varoņu izjūtām ar dokumentāliem faktiem. Daudzbalsīgi, emocionāli un precīzi dziedot barikāžu laika iemīļotās dziesmas “Nāc dejot”, “Zem diviem karogiem”, “Dzimtā valoda” u. c., Rēzeknes teātra aktieru kvartets rāda lielisku vokālo līmeni.

Gan tiešās uzrunas dēļ, gan epizodiskās uzbūves un dziesmu simboliskās reprezentācijas ziņā “Barikādes” sasaucas ar Latvijas Nacionālā teātra izrādi “Zem diviem karogiem”, kas režisora Valtera Sīļa režijā vienas mūzikas grupas vēsturi paplašina līdz visas paaudzes hronikai.

Mārtiņa Eihes režijas darbiem raksturīgā siltas sirsnības intonācija ļauj barikāžu atmosfēru piedzīvot no subjektīvas perspektīvas un rada klātbūtnes pieredzes sajūtu gan tiem, kas tās piedzīvojuši, gan jaunākā vecuma auditorijai, kas par tām tikai lasījuši. Un katram ir iespēja iezūmot arī personiskās izvēles robežas un iekšējās aizsargājamās barikādes.

 


[1] Rubiks ierosina apcietināt vairākus toreizējos Augstākās Padomes deputātus, slēgt lielu skaitu preses izdevumu un aizliegt sabiedriskās organizācijas, kas uzstājas pret PSRS Konstitūciju. Rīgas OMON (PSRS Iekšlietu ministrijas Rīgas sevišķo uzdevumu milicijas vienība) kopā ar Baltijas kara apgabala karaspēka vienībām ieņem un izdemolē valsts un sabiedrisko organizāciju ēkas. Plkst. 19:30 pārtrauc Latvijas Televīzijas raidījumus, Latvijas Radio turpina raidīt no slepena raidītāja Salaspilī.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt