Toms Čevers 13.09.2021

Pilnīgi nenopietni par nopietno

Skats no izrādes // Foto – Jānis Deinats

Absurds – tā ir bezjēdzība un pilnīga aplamība, kad loģika un cēloņsakarības nenosaka cilvēku rīcību un notikumu gaitu. Tajā dzīve rit pēc sev vien zināmām nesakarīgām likumsakarībām. Lai arī absurdistu darbos nekam nav jēgas, tomēr arī jēgas trūkums atklāj attieksmi pret pasauli, mudinot pārvērtēt to, kas notiek mums apkārt. Absurda netrūkst arī ungāru un latviešu apvienotās radošās komandas veikumā, iestudējot rumāņu izcelsmes franču dramaturga Ežēna Jonesko lugu “Degunradži” Dailes teātra Lielajā zālē.

Visu radošo jaudu šosezon pārceļot uz lielā spēles laukuma, Dailes teātra moto “Skaidrība. Vienkāršība. Kaislība.” šķiet nomainījis sauklis “Nost ar pieticību”, jo tā vien liekas, ka teātra vadība līdzekļus nav taupījusi, ļaujot vaļu režisores Ildiko Gāšpāras iztēlei, kurai, spriežot pēc portfolio attēliem, iet pie sirds koša vizualitāte. Izrāde ietiecas ne tikai visos skatuves plānos un līmeņos, bet arī aizskatuvē un pat digitālajā dimensijā, nodrošinot uz skatuves notiekošā teju nepārtrauktu pārraidi joslā uz skatuves gala sienas visā tās garumā vai citkārt uz caurspīdīgā priekškara.

Cik izaicinoši absurdisti savulaik izrīkojās ar lasītāja loģiskās sakarībās balstīto uztveri, tikpat pārsteidzoši ar to apietas skatuviskā darbība, kas pārvērsta ņirbošu iespaidu kaleidoskopā. Katra aina ir pārcelta uz citu noslēgtu darbības vietu, koncentrējot izolētības izjūtu, kas pārņem varoņus, kas bezcerīgi satiekas ar nezināmo – neizskaidrojamām un nenovēršamām cilvēku zoomorfām pārvērtībām. Provinciālās mazpilsētas vietā varoņi degunradžu invāziju sagaida vilciena kupejā, liftā, metro stacijā, konferenču zālē, alā un galu galā atklātā kosmosā, kura šķietamā neierobežotība patiesībā arī ir ieslodzījums – vientulība.

Sižetiski vienkāršo lugu režisore kopā ar izrādes scenogrāfiem Kristu un Reini Dzudzilo ir pārvērtusi apjomīgā romānā, kur vēl un vēl būtu iespējams attīstīt paralēlas līnijas un domai aizķerties pie kādas no neskaitāmajām detaļām.

Iestudējot absurda lugu, bez šaubām, visi līdzekļi ir labi un maz riska uzprasīties pārmetumus pašmērķīgu izgājienu dēļ, jo, neierobežotu fantāziju pārceļot uz skatuves, nebeidzas paradoksi un pēkšņi pavērsieni, kas spēj vēl vairāk sajaukt galvu samulsušajam skatītājam. Taču, vērojot izrādi, brīžam tomēr ir grūti noticēt, vai tik tiešām redzi to, uz ko skaties. Režisore vairākkārt izvēlējusies tik negaidītus risinājumus, ka, pārvarot izbīli, grūti tikt skaidrībā, kā uz to reaģēt – sajūsmā noelsties vai tomēr piespiesties dziļāk krēsla atzveltnei… Kurš būtu domājis, ka Vitas Vārpiņas vokālās prasmes kādreiz tiks pārbaudītas, viņai snobisma baciļa skartas un, visticamāk, tādēļ uzblīdušas mietpilsones ādā izpildot Džordža Gēršvina džeza āriju Summertime, kad viņas varone, atminoties bezrūpīgo pagātni, izlems lekt pakaļ (izrādes kontekstā lasi – tusnīs pāri auditorijas solu rindām) savam laulātajam degunradzim. Vai – ka Džeimsa Kemerona leģendārais kino grāvējs “Titāniks” ne tikai mūžam iedvesmos mīlētājus, bet uz brīdi pat līdzēs atvairīt degunradžu iebrukumu, uz priekškara translētajos filmas kadros atgādinot reiz pieliktās pūles slīkstošo pasažieru glābšanā.

Tādēļ izrādes asociāciju iegrieztais karuselis liek aizdomāties ne tikai par absurdistu apspēlēto komunikācijas krīzi, bet nu jau par uztveres krīzi, kas informācijas laikmetā ne tik daudz piedāvā ko oriģinālu, bet gan atvasinājumu izkārtojumus atkal citā virknējumā.

Skats no izrādes "Degunradži" // Foto – Jānis Deinats

Ežēna Jonesko luga arī pēc sešdesmit gadiem ir pārsteidzoši aktuāla, apliecinot, ka vēsture biedējoši ātri atkārtojas, cilvēkam no kolektīvās pieredzes tā arī neko nemācoties vai arī pārāk ātri to aizmirstot. Tā ļauj runāt ne tikai par epidemioloģisko draudu izraisītu paniku sabiedrībā, kas, kā mums nu jau empīriski zināms, ikdienas dzīvi apvērš kājām gaisā, un par viltus ziņu raisītu paniku, kas sabiedrību pārņem negaidot un paralizē jebkuras konstruktīvas iniciatīvas, bet arī par normas robežām, morāles nozīmi lēmumu pieņemšanā un galu galā par izvēles brīvību, lai arī kāda tā būtu.

Dramaturģe Justīne Kļava trāpīgi lokalizējusi lugu šodienas aktualitātēs, nepiemirstot ne attālināto darbu pēc tam, kad degunradži sadragājuši izdevniecības kāpnes, ne pašizolāciju, kurā, skafandru apģērbis, dodas mazais cilvēks Beranžē apņēmīgā cerībā vienatnē nosargāt savu individualitāti. Te būtu ko pasmiet gan rūdītiem antivakseriem, konspirāciju teoriju piekritējiem un valdības stihiskās neizlēmības apsmaidītājiem, gan tiem, kas par labu atrod regulāru organisma dezinfekciju, ieņemot pa kādam stiprākam malkam.

Līdz ar to luga piedāvā teju neierobežotas tās lasījuma iespējas, taču būtiski ir izvēlēties, par ko būs šis stāsts tagad, lai neizšķīstu Jonesko sarūpēto ideju asprātīgu risinājumu prezentācijās, pie kā brīžam nākas pieķert radošo komandu.

Komiski pārpratumi un nebeidzama jautrība, kas izrādē nenoliedzami valda un kam var ziņkārīgi sekot līdzi, trīs ar pusi stundu garumā tomēr sevi izsmeļ, jo, kad smieklu čalas ir aiztecējušas, daudz kā pāri nepaliek.

Līdz ar video mākslinieka Andrāša Juhāsa radīto video plašo izmantojumu izrāde atgādina par tā saucamo ceļa filmu žanru. Likteņa neievērotais un ar savu pieticīgo dzīvi samierinājies Beranžē būtībā neapzināti iet personības apskaidrošanās ceļu, spēkojoties neatkārtojama indivīda un unificēta bara sadursmē, vienlaikus mēģinot izšķirties par to, kā sadzīvot ar realitāti – pielāgoties vai tomēr mūžīgi konfrontēties. Taču iztrūkst kāds apcerīgas nopietnības brīdis, lai runātu par mērķtiecīgu darbības virzību, ne vien veiksmīgu sagadīšanos, kas nodarbina skatītāja iztēli vien. Arī kameras acij nav kādas konceptuālas slodzes, tā kalpo visnotaļ dekoratīvam un funkcionālam mērķim, ļaujot iztēloties degunradžu soļu dipoņas radītos satricinājumus. Vienubrīd šķiet, ka tai tomēr būs atrasta simboliska vieta, proti, skatītāja pierē, kad Beranžē paslepus no citiem ar to koķetē, tieši skatītājā atradis vienīgo biedru un uzticības personu, taču arī tā paliek līdz galam neizmantota iespēja. Mākslas filmas cienīgā kadrējuma, asuma un krāsu dēļ video kadrus tā vien gribas uztvert kā autonomu mākslas vienību, bet pa skatuvi tekalējošos aktierus kā dzīvus rekvizītus…

Jonesko luga ir no tiem darbiem, kuros izmantots kāds spēcīgs apzīmētājs, kuram piešķirtā nozīme skatuves variantā arī definē konfliktu – šajā gadījumā, kas slēpjas aiz degunradža maskas? Par laimi, režisore izvairās no klaja ilustratīvisma un degunradži nav vienīgi lieli izmirstoši dzīvnieki ar biezu kraupainu ādu un ragu vai diviem atkarībā no sugas. Jāsecina – režisore ir pārliecināta, ka bara ideoloģija ir atpakaļrāpulīga – Beranžē vienīgais draugs neiecietīgais pedants Žans, kļuvis par degunradzi, pamostas alā, tiek pie kuplas bārdas un dedzīgi norauj stīvo uzvalku, lai jo ātrāk mestos kādā pirmatnējā cilts rituālā. Te gan jāatzīmē, ka ataugušu ķermeņa apmatojumu kā atpalicības vai stagnācijas zīmi šajā pašā sezonā jau izmantoja Laura Groza izrādē “Piekrišana”. Par labu ungāru režisores koncepcijas noturībai gan neliecina tas, ka pārvērtības nav gluži konsekventas. Turklāt mulsina, ka degunradžos viņa acīmredzot saskata ne tikai apdraudējumu, bet paradoksālā kārtā arī kādu augstāku attīstības pakāpi, kuru vēl nav sasniedzis kulturāli aprobežotais Beranžē, jo viņu rūkoņas vietā skan pārlaicīgs baznīcas korālis. Varoņi, tērpti melnā, diriģenta pavadījumā to izpilda gan proscēnijā, uz platformas pacēlušies no nekurienes, gan arī stāvot kulisēs ierīkotajās nišās, siltu gaismiņu kā sveču apspīdēti (gaismu mākslinieki Tamāšs Bāņai, Oskars Pauliņš). Jā, var izlasīt, ka arī Jonesko degunradžiem piedēvē ambivalentu nozīmi, taču, ņemot vērā, ka luga tapusi, kritiski apcerot konformistisko piesliešanos nacisma ideoloģijai pirms Otrā pasaules kara zvērībām, tai atšķirībā no izrādes piemīt izteikti traģisks zemteksts.

Skats no izrādes "Degunradži" // Foto – Jānis Deinats

Absurda estētika noteikti ir pārbaudījums aktieru skatuviskajai eksistencei, jo, lugu spēlējot viscaur nopietni, izrāde kļūtu garlaicīga un varbūt pat neveikli moralizējoša, bet tikai amizējoties tā var izvērsties pasmīkņāšanā par dramaturga sacerētajām jancīgajām vārdu spēlēm.

Režisore devusi priekšroku spilgtai groteskai, taču tas noteikti nav Dailes teātrim ierasts paņēmiens, kādēļ aktieru radītās tēlu karikatūras nav gluži viendabīgas, kas no izrādes uz izrādi skatītājiem var sagādāt patiesa prieka mirkļus vai arī zināmu vilšanos.

Dailes teātra jaunpienācēja Toma Veličko atdevība darbam Beranžē tēlā liecina par viņa gatavību strādāt ar jebkuras sarežģītības uzdevumu. Viņam neapšaubāmi piemīt atbruņojoša skatuviskā pievilcība, taču šoreiz acīmredzami ir pietrūcis režisores padoma un skata malas, jo viņa varoņa ārējā izpausme un intonācija, te zobgalīgi ķircinot pašapmierinātos ļautiņus sev apkārt, te neliekoties par tiem ne zinis, bet citkārt ļaujoties neirastēniskam uzbudinājumam, nav visai konsekventa. Turklāt dažbrīd jaunais aktieris tiecas smīdināt publiku, lai arī apkārt notiekošais jau ir pietiekami uzjautrinošs. Kaut arī luga radošās komandas rokās piedzīvojusi pamatīgas pārmaiņas, tomēr nav vienalga, kas vai kāds ir galvenais varonis, jo tieši viņš paliek pēdējais cilvēces pārstāvis, kurš sola nepadoties un attiecīgi aizstāvēt cilvēka, tas ir, savus, ideālus. Taču šis Beranžē, kaut arī cilvēciski labi saprotams, diezin vai ir atdarināšanas cienīgs paraugs – palaidies, klamzīgs un atkarību mākts pseidointelektuālis. Visai negodīgi no režisores puses izstieptajā fināla ainā aktieri atstāt vienu, smacējošā kosmonauta ģērbā uz slīpas podestūras liekot pārspēlēt tukšo skatuvi un piedevām vēl pa visu priekškaru tiešsaistē projicēto pašportretu. Lai noturētu publikas uzmanību, aktieris nenoliedzami pašaizliedzīgi cīnās, cik spēj.

Savukārt Lauris Dzelzītis, šķiet, ir gatavs uz visu, lai beidzot nospēlētu galveno lomu, ne ar vienu nedalot ne panākumu, ne arī atbildības smagumu. Tieši viņa artistiski izpildītais monotonās horeogrāfijas numurs, ko veidojusi horeogrāfe Veronika Sabo, kļūst par izrādes kulmināciju un lugas politisko alūziju kontekstā atkal jau paradoksālā kārtā par apliecinājumu vīrišķīgam stoicismam izdarīt to, kas no cilvēka tiek prasīts. Mizanscēnas intensitāte dobjās mūzikas pavadījumā liek domāt par tīri eksistenciāliem motīviem – par gribasspēku, kas, konvertēts rīcībā, lai arī kāda tā būtu, cilvēku pārvērš personībā, lai arī kāda tā būtu.

Savukārt Anetes Krasovskas Beranžē mīļotā un pēdējā sabiedrotā Deizija izrādes izskaņā iegūst ar konceptuāli teatrālo atmosfēru disonējošas reālistiskas intonācijas pretstatā amizantajai blondajai lellei izrādes sākumā. Bet Ieva Segliņa salīkušās aristokrātu večas groteskajā atveidā žilbina ar nevainojamu formas izjūtu un sprakšķošu pašironiju, ko gan nevar teikt par viņas attēloto Didāra kundzi, kur varones jebkāds nopietns vai kariķēts raksturs pazūd grūti izskaidrojamos nepārejošos sēcienos un gārdzienos.

Pārējie izrādē nodarbinātie aktieri – Juris Bartkevičs, Ģirts Ķesteris, Vita Vārpiņa, Indra Briķe, Juris Strenga, Dainis Gaidelis un Aldis Siliņš – ar entuziasmu izpilda savas epizodiskās lomas, mietpilsoņu vietējo kopienu veidojot kā spilgtu tipāžu kolāžu. Mazliet gan žēl, ka Artūrs Skrastiņš pēc ilgākā klusuma individuālās aktiermākslas uzvarās radošo atjaunotni acīmredzot gūst padzīvojošu korpulentu kundzīšu lomās, ja šai andelmaņa laulenei pieskaita arī pagājušās sezonas izrādē “Ārsts” viņa iemiesoto galvenās varones indiferentā paskata partneri.

Skats no izrādes "Degunradži" // Foto – Jānis Deinats

Uz skatuves absurda ir daudz, un zāle ne bez pamata uzgavilē ne reizi vien. “Mazāk ir vairāk”, protams, nav tik universāls paņēmiens, cik mūžam aktuālas būs Jonesko lugā aizskartās tēmas, taču informācijas plūdos, kuros slīkstam, jebkurš būtu tikai ieguvējs, ja izteiksmes līdzekļi tiktu izmantoti taupīgāk.

Tas arī ļautu pagaidām visai izplūdušo vēstījumu noformulēt kodolīgāk un tādēļ – trāpīgāk. Tā arī neatbildēts paliek viens no būtiskākajiem jautājumiem – kas notiek ar Beranžē izrādes finālā. Vai tiešām viņš sajūk prātā un tādēļ visi cilvēcības ideāli bez cīņas tiks nolemti iznīcībai?

Pavadījumam izvēlētā Rodžera Hodžsona rotaļīgi smeldzīgā kompozīcija “Loģiskā dziesma” par to, cik mulsinoši ir palikt uzticīgam sev pašam, diezin vai būs īstā, lai uzrunātu degunradžus, par kuru ritma izjūtu pastāv dibinātas šaubas.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt