Guna Zeltiņa 03.10.2021

Gabaliņš zaudētās Atlantīdas

Luīze de Renāla – Evija Krūze, Žiljēns Sorels – Raimonds Celms // Publicitātes foto

Stendāla darba “Sarkanais un melnais” iestudējums Edmunda Freiberga režijā Nacionālā teātra Aktieru zālē mūs ieved kādā pusaizmirstā, pazaudētā dzīves un teātra laiktelpā. Tur, kur skan putnu balsis, kā krāšņi ziedi līgojas graciozas sievietes skaistās kleitās, kurām skūpsta rokas, un arī vīrieši ir tērpti korektos, elegantos kostīmos, nevis neitrālos uzvalkos vai nošļukušās biksēs un botās. Tur, kur mierīgi deg svece, bet sirdis pukst un auļo kā neprātīgas un gaiss sabiezē no jūtu spriedzes. Tur, kur izdzīvo visdziļākās ciešanas un mirst mīlestības dēļ. Tur, kur aizraujas ar spožo šķietamību un pie patiesajām vērtībām atgriežas tikai uz iznīcības sliekšņa. Bet atgriežas.

Dzīve kā bumba ar laika degli

Pārnest Stendāla vairāk nekā 500 lappušu biezo, apjomīgo romānu teātra valodā ir riskants pasākums. Režisors izvēlējies Žaka de Dekēra un Albēra Andrē Lerē dramatizējumu, izveidojot no tā romantiskas drāmas uzvedumu divās daļās, kā minēts programmiņā. Protams, dramatizējuma autori pa romāna lappusēm ir traukušies slaidā galopā, saglabājot tikai kopējā stāsta un sižeta pamatlīnijas un galvenos raksturus. Šādā versijā nav iespējams izsekot ne galvenā varoņa Žiljēna Sorela jaunībai, ko apzīmogojuši viņa tēva un brāļu pazemojumi un sitieni, ne Žiljēna pārdrošajiem nākotnes sapņiem un sarežģītajām attiecībām ar viņa dzīves nozīmīgākajām sievietēm, ko Stendāls apraksta tik detalizēti, precīzi un asprātīgi, – ne velti Frīdrihs Nīče rakstnieku dēvēja par pēdējo un lielāko Francijas psihologu. Taču režisoram un nelielajam aktieru ansamblim izdevies uztvert un atklāt stāsta un tēlu būtību, atmosfēru un pamatnoskaņu.

Spēles laukumu Aktieru zālē scenogrāfs Aigars Ozoliņš iekārtojis kā melnu arēnu (pretēji ierastajam baltās arēnas variantam), un divas krāsas – sarkanā un melnā – dominē arī kostīmos un pat izrādes programmas lapiņās. Varētu domāt, ka tās simbolizē mīlestību un nāvi, kaislību un iznīcību, un, protams, arī tā to var uztvert. Taču izrādās, ka tā ir arī atsauce uz Stendāla laika armijas mundiera un garīdznieku tērpa krāsām.

Starp abiem šiem mērķiem – karjeru armijā un augstu amatu garīdzniecībā – šaudās arī Žiljēna iztēle, viņam dievinot Napoleonu, šo mazo, neievērojamo kaprāli, kurš par sevi lika runāt visai pasaulei, un sajūsminoties par bīskapa cienījamo stāvokli.

Raimonda Celma Žiljēnu ieraugām ne nu gluži kā noraudājušos puišeli (kā Stendāla darbā), bet kā gana biklu un romantiski noskaņotu jaunekli, kuram Evijas Krūzes skaistā un sirsnīgā de Renāla kundze šķiet kā pasaku feja, kas nolaidusies viņa nabadzīgajā ikdienā. Būtiska nozīme te ir arī kostīmu mākslinieces Jurates Silakaktiņas radītajiem krāšņajiem stila tērpiem, kas rūpīgi izstrādāti vissīkākajās detaļās un ir patīkams pārsteigums pēc teātru ierastās izlīdzēšanās ar stilizācijām minimālisma garā. Aizkustinoša ir abu nākamo mīlētāju pirmā saskatīšanās un pirmie pieskārieni, kas atgādina par laiku, kad mīļotā rokas saņemšana bija vesels rituāls un notikums. Aizkustinoša aktiera skatuviskajā esībā ir viņa varoņa vingrināšanās pavešanas mākslā un neviltotās bailes (“Ko gan es tur darīšu?”) pirms de Renāla kundzes iekarošanas. Noderīgs padomdevējs te Žiljēnam ir Voldemāra Šoriņa ironiskais un asprātīgais Stendāls, – aktieris meistariski atveido arī de Renāla kungu, marķīzu de la Molu un citas lomas.

Žiljēns Sorels – Raimonds Celms, Stendāls – Voldemārs Šoriņš // Publicitātes foto

Bet Celma varoņa dzīve pamazām sāk pārvērsties par bumbu; jo dzīve ir bumba – tā apgalvoja Stendāls savās dienasgrāmatās. Gan par sniegabumbu, kur no vienas rīcības – nelielas piciņas, ripojot pa kalnu lejup, saveļas īsti liela un vairs teju nekontrolējama bumba – turpmāko rīcību un notikumu virpulis. Gan par bumbu ar laika degli, kurā nemitīgu spriedzi uztur Žiljēna iekšējais konflikts starp godaprātu, pienākumu un izslāpušo godkāri, vēlmi gūt panākumus par katru cenu un kurā jaušams ļoti mūsdienīgs nervs. Vienu brīdi jau šķiet, ka bumba tomēr nesprāgs: Celma varonis lepni gozējas košajā leitnanta mundierī, ko uz lāpstiņām noliktais marķīzs ir sagādājis savam nelūgtajam znotam. Taču talantīgiem latīnistiem, kuri turklāt atļaujas būt patiesi un izaicinoši, nav lemts iekļūt uzvarētāju un izredzēto teritorijā, lai cik ārišķīga un bezgaumīga tā būtu, lai cik precīzi to savā romānā būtu raksturojis Stendāls, norādot par de Molu namu, ka mode un skaistums nekad vēl nav bijuši tik lielā attālumā viens no otra, un lai cik spēcīgi tā sākumā būtu aizrāvusi Žiljēnu ar visu savu ārišķīgumu.

Stendāls kā agrīnais feminists?

Pirmā Žiljēna dzīves skolotāja augstākajās aprindās – de Renāla kundze Evijas Krūzes iemiesojumā ir pati sievišķības kvintesence, brīnišķīgs naivuma un kaislīga jutekliskuma apvienojums. Simona de Bovuāra savā darbā “Par otro dzimumu” raksta, ka Stendāla sievietes viņam nekad nav vienkārši varoņu funkcijas: rakstnieks katrai no tām piešķir pašai savu likteni. Pēc viņas domām, Stendāls ir gan dziļi romantisks, gan izteikti feministisks, taču, ja feministiskos uzskatos parasti dominē racionālais prāts un universāli spriedumi, tad Stendāls rosina īstenot sievietes emancipāciju ne tikai vispārējas brīvības, bet arī individuālas, personiskas laimes vārdā. Tomēr, kā uzsver Bovuāra, lai gan Stendāls vēlas, lai sieviete būtu līdzvērtīga, viņas galvenais un vienīgais liktenis, rakstniekaprāt, ir un paliek vīrietis.

Evijas Krūzes Luīze, šķiet, nemaz nevēlas tapt emancipēta, taču savu laimi viņa garām nepalaiž, kaut samaksā par to visaugstāko cenu. Aktrise mūs pārliecina, ka viņas varones vienīgais liktenis ir Raimonda Celma Žiljēns – ar visām viņa vājībām un maldiem, un abu aktieru jūtīgā saspēle ir viena no lielākajām izrādes vērtībām.

Citādi veidojas Celma varoņa attiecības ar Madaras Reijeres klasiski daiļo, bet augstprātīgo un vēso Matildi, kuras esībā neapšaubāmi var saskatīt agrīnā feminisma iedīgļus. Viņu duets ir gandrīz nemitīga, sīva cīņa, kuras laikā “bumbas” iekšienē vajadzētu burtiski vārīties aizskartas patmīlas, cerību un izmisuma atomiem. Tomēr dramatizējuma formātā šai cīņai īsti nav, kur ieskrieties un attīstīties, un tā paliek pamatlīniju ieskicējuma formā; arī izrādes temporitms otrajā daļā palaikam atslābst.

Taču kontrasts veidojas precīzi: tieši iepazīstot šo lepno, bet egoistisko un racionālo būtni, kura izfantazējusi gan savu dzīvi, kas nedrīkst būt ikdienišķa, gan mīlestību, kuras “plānam” ietiepīgi seko, Celma Žiljēns novērtē de Renāla kundzes jūtu dziļumu, cilvēcisko vienkāršību un altruismu.

Žiljēns Sorels – Raimonds Celms, Matilde de la Mola – Madara Reijere // Publicitātes foto

Par ko sapņo mūsdienu Soreli?

Jūtu patiesums un dziļums – tā ir tā Atlantīda, kas sāka grimt jau pirms Stendāla un par kuras izzušanu un cilvēcības bojāeju rakstnieks brīdina. Tā ir tā romantika un mīlestība, ko apliecināja franču filma “Sarkanais un melnais” ar Žerāru Filipu Žiljēna Sorela un Danielu Darjē de Renāla kundzes lomās (1954), kuru komponists Imants Kalniņš esot skatījies divpadsmit reizes. Tā ir tā pasaule, kam savā uzvedumā “Traktāts par mīlestību” mēģināja pieskarties un to racionāli pētīt Alvis Hermanis Jaunajā Rīgas teātrī (1999), kur Stendāla lomā iejutās Vija Artmane, kas bija ietērpta melnā samta ģērbā ar augstu, baltu apkakli un ar zoss spalvu rokās. Tā ir šī mazā mīlestības anatomija un stāsts par mīlestības blaknēm, kā to dēvē pats Edmunds Freibergs, ko piedāvā šis iestudējums. Atgādinot, ka laiki un modes nāks un ies, bet alkas pēc mīlestības būs mūžīgas. Tāpat kā jaunu, apdāvinātu censoņu vēlme izsisties dzīvē uz augšu, ko ar tik mūsdienīgu izjūtu atklāj teātra jaunais premjers Raimonds Celms. Un tāpat kā ilgas pēc patiesām jūtām un vērtībām, kam nedrīkst ļaut nogrimt kā Atlantīdai.

Interesanti – par ko sapņo mūsdienu Žiljēni Soreli, kuri kabatas formātā un jo kuplā skaitā ir saradušies arī mūsu ikdienā?

Kādam šī uzveduma forma un ārējās izpausmes – putniņu čivināšana, mākslīgie ziedi, krinolīnkleitas, nesteidzīgais temps, jūtu dominante un pārmērība droši vien šķitīs vecmodīgs aizgājušo laiku teātris, ko nav vērts atdzīvināt. Kāds varbūt to uztvers kā stilīgu retro ar mūsdienu problēmu, ambīciju vētru, vēlmju un emociju iepludinājumiem un projekcijām. Bet daudzi, es zinu, tieši pēc šāda teātra ir noilgojušies.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt