Recenzijas

Skats no izrādes "Perfektā teikuma nāve" // Foto – Kristaps Kalns
19. oktobris 2021 / komentāri 0

Viss ir sarežģītāk

Kaut arī kopš laika, kad trīs Baltijas valstis atguva brīvību, pagājuši vien trīsdesmit gadi, sabiedrībā aizvien vairāk nostiprinās melnbalta izpratne par to, kādā veidā tas notika, – atzīst igauņu rakstnieks Reins Rauds. Viņa domubiedrs režisors Valters Sīlis Nacionālajā teātrī iestudējis Rauda romāna “Perfektā teikuma nāve” dramatizējumu, kurā iedziļinās nozīmīgos mūsu nesenās vēstures notikumos.

Romāns “Perfektā teikuma nāve”, kuru tulkojusi Maima Grīnberga un kura skatuves versijas dramaturģe ir Ieva Struka, vēsta par Atmodas laika norisēm un cilvēkiem Igaunijā (saprotams, ka līdzīgi notikumi risinājās arī Latvijā). Par tiem, kas pretojās režīmam, un tiem, kas to balstīja, kā arī par tiem, kas stāvēja malā un domāja, ka nepiedalās, bet tāpat piedalījās. Igauņu jaunieši iesaistās neatkarības cīņā, līdzās darbojas Valsts drošības komiteja jeb čeka, kura turpina vervēt ziņotājus līdz pēdējai režīma stundai, rosās arī ārvalstu specdienestu aģenti, bet paralēli rit normālā dzīve.

Valters Sīlis sociālpolitiskā teātra teritorijā darbojas meistarīgi un sasaista to ar konkrētu cilvēku psiholoģijas izpēti. Mērķtiecīgi montējot atsevišķu epizožu cēloņsakarību ķēdi, režisors romāna sižetiskās līnijas un personāžu spektru apvieno polifoniskā kolāžā. Sīli tāpat kā Reinu Raudu interesē lielie jautājumi, kas īpaši izgaismojas vēsturisku pārmaiņu laikos, – par sarežģītām izvēlēm, katra patieso būtību, uzticēšanās valūtu, jūtu un nodomu tīrību. Būtībā par mūžam aktuālo tēmu – kā ir vērts pavadīt dzīvi? Režisors un aktieri izrādē soli pa solim atklāj čekas darbības mehānismu un veidus, kā labi cilvēki kļūst par VDK ziņotājiem: mani piespieda, citādi nevarēju, es jau neko tādu neteicu.

“Izrādē principiāls ir uzstādījums, ka kangarisms, dažādu veidu nodevības nav kāds vispārināts ļaunums, bet no daudziem dzīves nogriežņiem kopā likta mozaīka, ko veido nelielas, ļoti konkrētas izvēles un darbības.”

Kā vadmotīvs izrādi caurvij secinājums, ka viss bija sarezģītāk, nekā tas liekas ar laika distanci. Piemēram, vairākas ainas tiek izspēlētas atkārtoti, pirmajā reizē tikai nosaucot lietas, otrajā iedziļinoties to iemeslos un apstākļos. Iestudējuma veidotāji uz notiekošo raugās no tāda skatupunkta, ka tēli un to attiecības iegūst papildu dimensiju un nesenā vēsture atdzīvojas. Personāži, kaut to skatuves laiks var nebūt izvērsts, kļūst cilvēciski apjomīgāki, kad kādā epizodē pēkšņi parādās viņu patiesie nodomi, bailes, šaubas. Piemēram, varam sekot, kā sākas Kārļa Reijera Ervina nodevību ķēde, kādu cenu un par ko gatavs maksāt viņš un citi. Politiskās cīņas ar jauniešu manifestācijām, slepeno darbošanos, personāžu pratināšanu čekā izrādē ir nevis darbības fons, bet režisora un radošās komandas mākslinieciskās izpētes kodols. Un draudīgākais atklājas notikumu kopsakarībās. Tomēr izrādes intonācija nav nomācoši smaga, par nozīmīgām lietām tiek runāts bez didaktikas, uzticēšanos raisoši, asprātīgi, akcentējot notikumu nereti paradoksālo dabu. Skatuves norises organizētas vairākās darbības ligzdās, radot sajūtu par pulsējošu, pretrunīgu notikumu pinumu. Tādējādi no atsevišķiem situāciju fragmentiem virknējas asociatīvi bagāts laikmeta spoguļattēls. Vērtīgs ir arī izrādes programmiņā ievietotais Atmodas norišu hronoloģiskais dokumentējums.

Mārja – Madara Reijere, Alekss – Raimonds Celms // Foto – Kristaps Kalns

Iestudējuma notikumos visu laiku klātesošs ir autors. Viņš stāsta, komentē notiekošo un labvēlīgi, ar tādu kā vecākā drauga izpratni sarunājas ar saviem varoņiem. Šī loma ir izaicinājums Jurim Hiršam, kuram uzticēts milzīgs teksta apjoms un uz skatuves jāatrodas visu izrādes laiku. Aktieris ar sarežģīto uzdevumu tiek galā cienījami un artistiski, paužot arī savu pesonisko attieksmi pret notikumiem, kas intriģē, jo, kad vēsture saskaras ar privātajām atmiņām, tā kļūst konkrētāka un dzīvāka. 

“Izrādē spēles elementi apvienojas ar psiholoģismu, zināmu atsvešinājumu un skatu no malas, ko ievieš gan autora komentāri, gan vairāku ainu atkārtojums.”

Kā lakmusa papīrītis uzvedumā ievīts divu jauniešu mīlas stāsts. Igauņu meitene Mārja satiek krievu puisi Aleksu, šī satikšanās ir īsa un abiem neizskaidrojamu iemeslu dēļ  pārtrūkst, jo politiskās spēles ietiecas arī katra privātajā telpā. Madara Reijere un Raimonds Celms (šajā lomā arī Matīss Budovskis) panāk iespaidu, ka starp Mārju un Aleksu rodas pirmās īstās jūtas, kurās valda patiess gaišums, neviltota jūsma un vieglums. Šis stāsts ir kā saliņa apkārt valdošajās norisēs, kur, paši nesaprotot – kā, iesaistījušies arī viņi abi.

Izrādē piedalās plašs aktieru ansamblis, kas izspēlē dažādu sabiedrības tipāžu galeriju. Pārliecina Kaspars Aniņš kā neatkarības cīnītājs Raims, kura idejas robežojas ar fanātismu. Psiholoģiski precīzs, detaļās izstrādāts tēls ar groteskas piedevu ir Egila Melbārža čekists Helmuts Sergs, kura dēls Antons aiz spītības pret tēvu iesaistījies jauniešu pretošanās kustībā, jo “kas gan igauņu puisītim var būt kopīgs ar pārkrievojušos mentu”. Antona lomā labu humora izjūtu un raksturošanas prasmi demonstrē Igors Šelegovskis. Atsevišķa izrādes tēma ir tēvu un dēlu attiecības. Paralēli Sergiem redzam vēl vienu ģimeni, kurā tikpat atsvešinātas attiecības, kādas valda Helmuta un Antona starpā, ir arī starp Raimu un viņa tēvu – piesardzīgo dzīves reālpolitiķi Jura Lisnera atveidojumā, kura zīmīgi rūtainais krekls šķiet atceļojis no Elmāra Seņkova pirms vairākiem gadiem NT uzvestās izrādes “Par tēviem”, kur kā aktieris piedalījās arī Valters Sīlis.

“To, ka viss nav tik vienkārši un stereotipi (mēs – igauņi, visi vienoti un drosmīgi, pret viņiem – krieviem) ne vienmēr strādā, parāda arī divu atšķirīgu sieviešu tēlu traktējums.”

Atmiņā paliekošas ainas ieskicē Anna Klēvere – Helmuta sieva Gaļina, kura igauņu valodā māk pateikt veselas divas frāzes, atšķirībā no savām kolēģēm, kuras nemāk pateikt nevienu, un Evijas Krūzes krievu literatūras skolotāja Lidija. Iemesli, kāpēc viņa iesaistījusies pretpadomju kustībā, čekas virsniekam tā arī paliek neizprotama mīkla. Raksturīgas iezīmes saviem skatuves tēliem tāpat atraduši citi aktieri: Romāna Bargā Indreks un Jāņa Kroņa Karls, kuri, šķiet, neatkarības cīņā piedalās kā aizraujošā kariņa spēlē, ko iedvesmojis padomju laika leģendārais kino grāvējs “Tikšanās vietu mainīt nedrīkst”, un tikai pamazām saprot, kāda ir īstenība, Daigas Gaismiņas smalkjūtīgā Raima māte, Intas Tiroles dzīvesgudrā vecmāmiņa, Ivara Kļavinska dīvainais Tapani Ilekoski un citi. Savukārt Voldemāram Šoriņam uzticēts koncentrētā ļaunuma – čekas majora Vinkela tēls.

Iestudējuma noformējumā, ko izstrādājuši scenogrāfs Uģis Bērziņš, kostīmu māksliniece Ieva Kauliņa, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, ir daudz pelēkā: čekas aģenti vienādos pelēkos uzvalkos, pelēka siena, kas, liekas, gluži fiziski saspiež telpu tā, ka nav ko elpot. Aiz sienas atklājas tipveida viesistaba un virtuve, kas mirklī var pārvērsties čekas nopratināšanas kambaros. Tikai kulminācijā, kad kļūst skaidrs, ka režīma sagrāve ir neizbēgama, telpa transformējas, siena paveras un izgaismojas prospekts ar neskaitāmu, emocionāli saviļņotu cilvēku sejām brīvības manifestācijā – scenogrāfijā izmantoti fragmenti no Voldemara Māska fotogrāfijas, kas uzņemta 1988. gadā Tallinas Dziesmu svētku estrādē. Iestudējuma nobeigumā visi vienojas kopīgos apskāvienos (atsauce uz paša Sīļa izrādes “Nacionālās attīstības plāns” finālu), kas izskan divējādi – gan kā zīme šābrīža vienotībai, gan kā ironiska parafrāze, jo visi apskaujas ar visiem – neatkarības cīnītāji ar tās pretiniekiem, nodotie ar nodevējiem. Šobrīd ir prieks, taču nekas nepazūd bez pēdām. Zīmīgs ir autora iznāciens skatuves proscēnijā izrādes beigās ar neatkarīgās Igaunijas iekšlietu ministra foto, kurā atpazīstam čekas priekšnieku Vinkelu. Jo viss vienmēr ir sarežģītāk.

Rakstīt atsauksmi