Recenzijas

Izrādes "Piederības vingrinājumi" publicitātes foto
16. novembris 2021 / komentāri 0

Klausāmizrāde telefonā un piecās aploksnēs

Epidemioloģiskas drošības vārdā īstenotie ierobežojumi iegājuši tādā kā beigu neparedzamības fāzē, tāpēc kavēties pie zaudējumiem, ko tie nodara teātrim un kultūras procesam kopumā, vairs nešķiet gaumīgi. Ko tur daudz gausties – ir slikti un varbūt būs vēl sliktāk. Bet teātris turpina sliktumam spārdīties pretī. Un tas savukārt vedina saglabāt mundru garu arī šī mākslas veida regulārajiem patērētājiem.

Saīgums izgaist kā nebijis

Tiesa, aprakstītājas attiecību perspektīva ar DDT klausāmizrādi “Piederības vingrinājumi” sākumā raisīja noteikumu nezināšanas un nesaprašanas provocētu saīgumu. (Paldies teātrim, ka atbrīvoja vismaz no nepieciešamības kontaktēties ar pakomātu, kurā bija paredzēts ievietot izrādes skatāmos materiālus!) Atverot pabiezo, mīksti oderēto aploksni ar klausīšanās instrukciju, atradu piecas citas aploksnes un lapu, kurā līdzās norādījumiem, kā “uzvesties”, varēja lasīt atturīgus “draudus”, ka izrāde tiks pārtraukta, ja izpildītājam, kurš nebūs profesionāls aktieris, uzbāzīšos ar savām replikām vai citādi likšu justies neērti. Jo šis esot ne tikai  piederības, bet arī klausīšanās vingrinājums. Toties sarunas iztrūkumu iecerēts dāsni kompensēt ar cita veida darbībām.

Ar fotogrāfijām pildītās aploksnes ir numurētas, un uz katras uzrakstīts telefona numurs un laiks, cikos uz šo numuru jāzvana. Svarīgi nesajaukt un nenokavēt. Pārcilāju aploksnes un centos kliedēt apjukumu ar domu, ka mūsdienu teātris ir interaktīvs un arī skatītājam/klausītājam ir jāpieliek pūles, lai izrāde varētu notikt. Projekta īstenotāji taču ir ieguldījuši milzīgu darbu, ne tikai lai visu izdomātu, bet arī lai sanumurētu un piebāztu ar fotogrāfijām n-tās aploksnes, kas ir visnotaļ laikietilpīgs uzdevums. Taču, uzspiežot pirmo numuru un dzirdot telefona klausulē balsi, saīgums noplaka un izgaisa kā nebijis. Vispirms jau (cik egoistiski!) tāpēc, ka izdevās ar pirmo rāvienu ietrāpīt “Piederības vingrinājumu” sarežģītajā loģistikā, kas beigu beigās nemaz tik sarežģīta nebija. Bet – ne tikai tāpēc.

Pēc igauņu piegrieztnes

Izrādes radošajā komandā ietilpst Jānis Balodis, Katrīna Dūka, Barbara Lehtna un Kristina Hudenko. Balodis ir dramaturgs, Hudenko – platformas Delfi žurnāliste, bet Dūka un Lehtna – režisores. Latvieti Katrīnu Dūku un igaunieti Barbaru Lehtnu vieno kopīga studiju pieredze ArtEZ Mākslas universitātē Nīderlandē, kā arī interese par kvīru jautājumiem un skatuves mākslu žanru sapludināšanu. Abas šā gada rudenī piedalījās festivālā “Homo Novus” ar kopīgu projektu “Mīlestības vārdā”, kurā pētīja LGBTQAI+ [1] cilvēku privātās dzīves pieredzi publiskajā telpā un veidus, kā šo pieredzi iespējams transformēt performatīvās situācijās. Tā rakstīts festivāla programmā, uz kuru nākas paļauties, jo izrādi neesmu redzējusi, vien izlasījusi apmeklējumu apgrūtinošo piebildi, ka skatītājiem nepieciešamas austiņas, telefons ar interneta savienojumu un aplikācija, ar kuras palīdzību nolasīt QR kodu. Savukārt “Piederības vingrinājumi” jau pagājušajā pavasarī tikuši īstenoti Igaunijā. Tagad pienākusi kārta Latvijai. Projekta līdzautori un dalībnieki ir divdesmit Latvijas iedzīvotāji, kuri piekrituši dalīties stāstos par nozīmīgām savas dzīves epizodēm, un izrāde pieejama trīs valodās – latviešu, krievu un angļu.

Lai būtu līdzsvarā

No katras aploksnes izbirst trīs līdz sešas fotogrāfijas, kurās sastindzināti mirkļi no runātāja dzīves. Dabasskati, pilsētas ainavas, ārzemju braucieni un cilvēki, kuriem sejas vietā iekrāsoti balti laukumi.

“Individuālā identitāte šoreiz nav svarīga. Svarīgs ir stāsts.”

Kaut arī stāstu komplekti ir veidoti tā, lai katrā būtu ietilpināti savstarpēji atšķirīgi temati un pieredze, tos vieno kopīgs vēstījums, kas ietverts projekta nosaukumā “Piederības vingrinājumi”. Visi stāsti ir par vēlēšanos iederēties un spēju vai tieši pretēji – nespēju  piederības sajūtu iegūt gan ļoti personiskā, intīmā līmenī, gan profesijā, gan interešu grupā, gan sabiedrībā kopumā. Izrādes veidotāju uzdevums, jādomā, bijis šos stāstus katrā komplektā izvēlēties tā, lai līdzsvarā būtu privātais un publiskais, priecīgais un bēdīgais, proti, lai klausītājam dotu iespēju ienirt dzīves peripetiju un attiecību daudzveidībā.

Izrādes "Piederības vingrinājumi" publicitātes foto

Laika menedžments, balsu orķestris un izkniebtās sejas

Katra saruna (drīzāk jau stāsta uzklausīšana, jo neko vairāk kā “Labvakar!” un “Ar labvakaru!” klausītājam nav jāsaka) ilgst nepilnas desmit minūtes, lai kāds mirklis paliktu zvanīšanai uz nākamo numuru. Un tā piecas reizes. Jāteic, ka laika menedžments projektā ir teicami sakārtots, jo katra atsevišķā epizode un izrāde kopumā (piecdesmit minūtes!) ir gana īsa, lai nepiezagtos vienmuļības sajūta un neiestātos apnikums.

Arī runātāju balsis šķiet pārdomāti orķestrētas – vīriešu tenori mijas ar sieviešu soprāniem un altiem, skaidri artikulētu un precīzi iepauzētu runu nomaina stomīgs un telefona sprakšķu iztraucēts vēstījums, klusas murmināšanas vietā nāk skaļa un līksma čalošana. Daži runātāji ir lēnāki un tikko jaudā iekļauties atvēlētajā laika nogrieznī, citi jūtami steidzas, un šķiet, ka arī atviegloti nopūšas, kad saruna ir garām.

“Manā klausīšanās seansā neviens neko nepajautāja un no scenārija nenovirzījās ne par matu – kādu mirkli pat nācās atvairīt šaubas, vai tiešām dzirdu dzīvu, nevis ierakstītu balsi.”

Katrs stāstītājs aicina paņemt rokā vienu vai otru no aploksnē ievietotajām fotogrāfijām. Uz tām, kurās redzami cilvēki, skatīties ir drusku neomulīgi – baltie laukumi seju vietā asociējas ar atriebīgu nelabvēļa žestu, ar kuru no fotogrāfijas tikuši izplēsti nīstama cilvēka vaibsti. Vai arī liek domāt par  pavisam prozaiskiem pilsētvides objektiem – parkos un laukumos izvietotām cilvēku figūrām, kam sejas izkniebtas, lai tūristi fotografējoties tukšumu varētu aizpildīt ar saviem smaidiem.  

Aiz telefona numura priekškara

Īsti nezinu, cik daudz no stāstu konkrētības esmu tiesīga atklāt, lai netiktu apvainota potenciālā klausītāja intereses mazināšanā par izrādes “notikumiem”, tomēr riskēšu mazliet pavērt katra telefona numura priekškaru.   

Lūk, desmitgadīga meitenīte sīki rūtotā kleitiņā, ar divriteni, ko viņai uz ielas atņēmis huligāns. Vai ārzemju brauciena dalībnieku grupa, kurā klausītājam jāsazīmē tā pati riteņa īpašniece. Tikai šoreiz viņai gadu ir vairāk un arī zaudējums smagāks – dzīves partnere brauciena laikā izvēlējusies būt kopā ar kādu vīrieti. Stāstītāja neslēpj savas skumjas un melanholisko temperamentu, viņas runā pavīd tik tikko jaušams akcents. Šķiet, ka krievu.

Uz nākamo telefona numuru atsaucas mundra un dzīvespriecīga, arī drusku steidzīga sievietes balss. Tā vēstī par profesionālā dzīves ceļa meklējumiem maršrutā teātris – teoloģija, kas galu galā aizved pie bruņoto spēku kapelānes darba. Un bilžu aploksnē ir daudz – veselas sešas. Uz vienas no tām ir vīrieša un sievietes ēnas, sakusušas skūpstā, – arī profesionālo meklējumu sānceļi informācijas tehnoloģiju jomā nav bijuši veltīgi, jo tieši tur izdevies sastapt nākamo dzīvesbiedru. Tas laikam šajā komplektā ir vislīksmākais stāsts, vai varbūt stāstītājai palaimējies no senčiem mantot dzīvesprieka gēnu.

Trešajā aploksnē iemitinājusies vīrieša balss, reizēm tehnika sāk buksēt un telefona skaņa kļūst čerkstoša, bet fotogrāfijas, izņemot vienu, aizved brīvā dabā ar novakares mežu un pļavu ainavām, bebru aizsprostu un mednieku skatu torni. Un stāsts ir par vēlmi piederēt mednieku kopienai. Arī par upuriem, kādus nācies nest, jo viena bilde rāda metāla karkasā iespīlētu pliku vēderu – traumu, kas iegūta, sabrūkot skatu tornim. Stāstītājs gan šķiet ar dzīvi apmierināts – doties medībās ir interesanti un ievainojums ir sadziedēts.

Ceturtais fotogrāfiju  komplekts pieder trauslai trīsdesmitgadniecei (trīsdesmitās dzimšanas dienas tortei rezervēts viens fotouzņēmums). Šķiet – nē, esmu droša –, ka viņu pazīstu, un tas klausīšanos klusajā balsī dara divkārt saistošu. Šis ir stāsts par neiederības sajūtu – poētisks, ar dažiem dvēseles miera un saskaņas mirkļiem, kas cauri rudenīgām lapām notverti uz tiltiņa pāri dzelzceļa sliedēm Torņakalna stacijā vai kādā publiskiem pasākumiem paredzētā prožektoru izgaismotā telpā Somijā. Bet ne dzimtajā Liepājā, kas vienā no fotogrāfijām plešas uz jumta stāvošajai runātājai pie kājām un aiz muguras.

Pēdējais runātājs un fotogrāfiju komplekts klausījumiem piešķir optimistisku akcentu. Vispirms jāaplūko mazs puišelis pie košām vīteņrozēm noaugušas baltas ķieģeļu ēkas sienas vai uz laipas pie kādas saules apspīdētas ūdenskrātuves. Balss šķiet tāda kā murrājoša, jo runātājs franču manierē “r” burtu veļ kaut kur rīkles galā. Intonācija – viegli pašironiska, un stāsts – galvenokārt par piedalīšanos praida gājienos ar pārējās fotogrāfijās redzamiem plīvojošiem varavīksnes karogiem. Šķiet, ka saklausu atmiņas arī par darbošanos biedrībā “Afrolat” (Āfrika Latvijā), kas stāstītāja vērtējumā integrācijas procesu devalvējusi līdz ne tam izsmalcinātākajam šovam.

Izrādes "Piederības vingrinājumi" publicitātes foto

Atšķirīgi vienā veidā

Spontānuma šajos stāstos nav, falšuma arī ne. Piecas epizodes, pieci mirkļi, kas pretendē uz atklātību, viegli kā elpa ielīst klausītāja ausī. Cilvēki, kuri atsaucas uz telefona numuriem, ir dažādi, katrs no viņiem pasauli sajūt unikāli, bet veids, kādā viņi par to runā – viens. Jo cilvēks var būt tas, kas viņš ir, tikai kopā ar citiem. Tādi ir spēles noteikumi dzīvē un “Piederības vingrinājumos”.

DDT klausāmizrāde ir liecība tam, ka gandrīz neaptverami plašajam teātra parādību klāstam pandēmija pievienojusi vēl vienu formu. Kā to nosaukt? Izrāde (kad kaut kas tiek izrādīts) tā īsti nav. Varbūt “izruna” – ne vokālo īpatnību vai skanējuma izveides nozīmē, bet kā notikumu un sajūtu izpausme (kad kaut kas tiek iz-runāts)?  Pārprotami. Lai vai kā, “Piederības vingrinājumu” pieredze ir ierosinoša, ja vien esi gatavs ne tikai klausīties, bet arī dzirdēt.

 


[1] Ja nu kāds nezina, L – lesbietes; G – geji; B – biseksuāļi; T – transseksuāļi; Q – kvīri un tie, kuri nav tikuši skaidrībā par savu seksualitāti; A – aseksuāļi un LGBTAI atbalstītāji; I – interseksuāļi (aut. piez.)

 

Rakstīt atsauksmi