Valda Čakare

Teātra kritiķe un zinātniece

Cik daudz cilvēkam iespējams

Recenzija par Dailes teātra izrādi “Pirmavots” Viestura Kairiša režijā

Sākas ar gaismas staru

Viestura Kairiša veidotais Ainas Rendas romāna “Pirmavots” inscenējums sākas ar gaismas staru, kurš no Dailes lielās skatuves mijkrēšļa izceļ miniatūru sievietes figūru. Kailais augums uz augsta podesta, kas iztālēm atgādina kārbu ar tajā “iesprostotu” klints fragmentu, te saplok, te izvijas plūstošā pozu virknējumā, solot izrādei piešķirt poētisku dimensiju.

Izveicīgi sacerēta lubene

Ar Ainas Rendas romānu pirmo reizi sastapos studiju gados, kad ārzemju literatūras antikvariātā uz Tērbatas – tolaik Stučkas – ielas no plaukta izķeksēju Signet Books [1] grāmatiņu, kuras nodriskātais vāks vēstīja: “Pirmavots. Sensacionāls bestsellers par izaicinošu jaunu arhitektu un sievieti, kuru viņš mīlēja”. Nopirku, izlasīju un nospriedu, ka darīšana ir ar izveicīgi sacerētu lubeni, ja ar to saprotam ne nu gluži tikai mākslinieciskas vērtības neapgrūtinātu pavieglu saturu, bet arī skaidru labā un sliktā pretstatījumu un aizraujošu, neparastos sižeta pavērsienos balstītu stāstu ar melodramatiskām mīlētāju attiecībām. Protams, toreiz neko nezināju ne par Krievijas ebreju emigranti Alisi Rozenbaumu alias rakstnieci, filozofi un politoloģi Ainu Rendu, ne par viņas pretrunīgi vērtētajiem uzskatiem attiecībā uz pasauli un tās kārtību.

Mīklaini un likumsakarīgi

Trešajā tūkstošgadē uzplaukusī teātra interese par “Pirmavotu” liekas gan mīklaina – nu nav nekāda augstā literatūra –, gan pilnīgi likumsakarīga – kas cits var pievilināt publiku labāk par ekscentrisku mīlasstāstu uz diametrāli pretēju dzīves principu konfrontācijas fona.

Pretējos principus pārstāv divi jauni arhitekti – Hovards Rorks, sabiedrības melnā avs, sava ceļa gājējs un arhitektūras dzejnieks, un Pīters Kītings – konformists, kurš gatavs respektēt pasūtītāju prasības arī tad, ja tās diktē gaumes trūkums. Abi mīl vienu un to pašu sievieti – neatvairāmi skaisto, gudro un bagāto Dominiku Frankonu. Rorka ideālisma apburta, viņa savu protestu pret sabiedrības liekulību un seklumu izrāda ekstravagantā formā: vispirms apprec Kītingu, kuru nicina, pēc tam kļūst par mediju magnāta Geila Vainenda sievu un tikai tad, kad Vainends, glābjot savu preses impēriju, nodod Rorku, ar kuru viņam izveidojusies cieša draudzība, beidzot neatgriezeniski metas mīļotā cilvēka skavās. Arhitektu aprindās grozās arī elles vēstnesis – varaskārais arhitektūras kritiķis un Rorka antagonists Elsvorts Tūijs. Tūijs ir ietekmīgs, tomēr, kā jau bestsellerā pienākas, uzvaru gūst labais puisis Rorks.

Romāns beidzas ar apoteozi – Dominika, stāvēdama uz ļodzīgas dēļu platformas, brauc augšup pie skandalozi slavenā arhitekta, kurš atrodas jaunceļama debesskrāpja n-tajā stāvā. Dominikai zem kājām paliek visa Ņujorka, arī pašas augstākās pilsētas ēkas, un virs galvas ir vairs tikai Rorka smaidošā seja un… saule.

Starta šāvienu romāna intensīvajai dzīvei teātrī, šķiet, deva beļģu režisors Ivo van Hove ar pasaules skatuves apceļojušo 2014. gada interpretāciju, bet arī Latvijas šaurajā kultūrtelpā salīdzinoši īsā laikā tapušas trīs “Pirmavota” iedvesmotas izrādes. Klāva Meļļa asprātīgais maģistra darbs režijā “Himna” (2018), Matīsa Kažas multimediālā izrāde “Degošie” (2025) un nu – Viestura Kairiša, asistējot Rafaelam Bijevam, tapušais megaprojekts “Pirmavots”.

Interesi kņudina mīlētāji

Kairiša izrādes pamatā ir Silvijas Brices latviskots dramatizējums, ko Kūns Tašlē, pieredzējis literāru tekstu adaptētājs skatuvei, veidojis Ivo van Hoves iestudējumam, tiecoties maksimāli aptvert apjomīgā (700 lpp.!) romāna sižetisko sazarotību, ideju spektru un tēlu daudzskaitlību. Tas nav bijis viegls uzdevums, jo nemitīgi uznirst jauni tēli, kuri lasītāju no galvenās maģistrāles aizved pa sānu ceļiem, veselām lappusēm tiek risināti dziļdomīgi dialogi. Darbības personas ir izdreijātas līdz reprezentatīviem sociāliem tipiem, un katram no tiem Aina Renda ļauj izpausties “pēc pilnas programmas”, vedot pa stingri iezīmētu ideju taku.

Iespējams, visvairāk lasītāja un potenciālā skatītāja interesi kņudina abi mīlētāji – Hovards un Dominika. Kuram gan negribētos (sevišķi jaunībā) būt tādam kā viņi – pilnīgi neiespējamam. Imūnam pret pasaules vienaldzību un ļaunprātību, spējīgam bez atlikuma ziedoties savam ideālam, nerēķinoties ar apkārtējo sabiedrību. Nelokāmam un pašpaļāvīgam. Pārcilvēkam, vienvārdsakot.

Kubs un kustība

Izrādes telpa ir lakoniska un, kā jau dažkārt Reiņa Dzudzilo vizuālajā dramaturģijā, ģeometriska. Sienas “izoderētas” ar kvadrātveida rūtīm, un scenogrāfijā dominējošā figūra ir kubs. Jādomā, tāpēc, ka no kubiem veidota skatuvē iebūvētā podestūra. Bet – ne tikai tāpēc. Vairāki cits citam blakus novietoti kubi līdzīgi kā simultānā skatuve viduslaiku teātrī nodrošina vienlaicīgas darbības ligzdas romāna plaši satīklotajām norisēm. Podestūra ir kustīga un, atsevišķus elementus iegremdējot zem skatuves grīdas vai paceļot virs tās, tiek panākts dinamisks efekts, kas asociējas tiklab ar debesskrāpja pacelšanos arvien augstāk, kā rada priekšstatu par pilsētas dzīves nemitīgo rosību un rezonē cilvēka radošajiem centieniem. Turklāt simetriski novietotie, savstarpēji atdalītie apjomi šķiet atgādinām Dailes teātra ārējo apveidu, ja uz to lūkojas no Brīvības ielas pretējās puses. Ne velti izrādes programmā trīs atvērumi veltīti Martai Staņai – teātra ēkas arhitektei.

Izrādes bilde un fiziskā darbība atsauc atmiņā citu Dailes teātra lielās skatuves uzvedumu – “Meistars un Margarita”. Gan tāpēc, ka arī tur režisori un scenogrāfi Ene Līsa Sempere un Tīts Ojaso norises pa daļai ir “ieslodzījuši” savstarpēji atdalītos konteineros, gan, iespējams, visvairāk tāpēc, ka abām izrādēm ir viens horeogrāfs – igaunis Jiri Naels. Viņam piemīt māka radīt pulsējošas, disciplinētam skudru pūznim līdzīgas pilsētas tēlu. Izrādē ir epizodes, kurās Ņujorkas murdoņa vai smalko aprindu ballīte tiek vizualizēta, visam ansamblim, vairākās rindās izkārtotam, taisnās līnijās motoriski soļojot pāri skatuvei. Ik pa brīžam kustībā pavīd kāda deformācija – ķermenis uz mirkli atliecas, sagumst vai kājas izjauc vienlaidus rakstu. Kāds negaidot saļimst uz grīdas, bet kustība turpinās, raisot gandrīz vai biedējošu nenovēršamības sajūtu.

Ne tik iedarbīgas ir kustības, kurām jārada priekšstats par arhitekta darba procesu. Aktieri ar enerģiskiem roku žestiem švīkā gaisu, kamēr partneriem ar savu reakciju – sajūsmu, nožēlu vai nicinājumu – jāpauž pūliņu rezultāta novērtējums. Kas zina, vai nebūtu bijis vērts likt lietā teātra neizsmeļamo metaforiskās izteiksmes iespēju krājumu un zīmēšanas imitācijas vietā izmantot pilnīgi citu tēlu.

Stīvens Malorijs jeb Pirmavots

Nejauši aci piesaistīja nesakritība starp informāciju teātra mājaslapā un izrādes programmā. Mājaslapā tēlotāju sarakstā minēts, ka Madara Viļčuka spēlē Stīvenu Maloriju – ģeniālu jaunu tēlnieku, kurš Rorka projektam izveido Dominikas skulptūru. Savukārt programmā Viļčukas Malorijs no konkrētas darbības personas ir kļuvis par simbolisku tēlu – Pirmavotu. Nezinu, vai šāda transformācija ir paredzēta jau dramatizējumā, vai to ieviesis režisors, kurš pozicionējas arī kā dramaturgs, bet šķiet, ka šādi izpaužas viņa vēlme palīdzēt Rorka lomas tēlotājam vai varbūt sev pašam sarežģītajā uzdevumā padarīt ieraugāmu ideālista talanta un ambīciju mērogu.

Madaras Viļčukas Pirmavots nepārprotami ir Rorka radošā gara izpausme, arhitektūras dvēsele, enerģijas lādiņš, kurš uznes mākslas virsotnē. Aktrise ir talantīga un pievilcīga gan apģērbta, gan neapģērbta – apburošā atraisītībā viņa ļaujas vijīgām kustībām vai sastingst līdzīgi skulptūrai. Izskatās skaisti, bet atzīšos, ka ar aizdomām veros uz antropomorfismu jeb cilvēkam raksturīgu īpašību piedēvēšanu parādībām, tostarp garīgām kategorijām. No šo rindu autores gaumes viedokļa apšaubāmas šķiet ainas, kurās radošais gars jeb Pirmavots soļo vienā ritmā ar savu “īpašnieku” Rorku vai, stāvot uz butaforiska klints bluķa, cildina mākslinieka spēju sajust materiāla dabu.

Garīgas varmācības akts

Taču izrādē ir epizode, kurā šī simboliskā tēla esamība ļauj režisoram veiksmīgi tikt galā ar ētiski un estētiski slidenu situāciju. Pirms vēl abi dumpīgie mīlētāji ir oficiāli iepazīstināti, Hovards Rorks brutāli izvaro savu turpmāk mīļoto sievieti. Ko lai dara, ja Aina Renda tā ir uzrakstījusi, turklāt ar krietni saldkaislu jutekliskumu, ko uzdabūt uz skatuves nav viegls uzdevums. Vēl jo vairāk tāpēc, ka dramatizējumā izpaliek šī notikuma sadomazohistiskā priekšvēsture. Proti – kad Dominikai neizdodas savu intereses objektu “neuzkrītoši” pavedināt, viņa saniknojas un, atgriežoties no izjādes, ceļā sastaptajam Rorkam iesit ar rīksti pa seju.

Izrādē Dominiku izvaro nevis Rorks, bet… viņa radošais gars. Kaut izklausās komiski, jēgas ziņā norise ir pat ļoti trāpīga. Rorks stāv augšā uz podesta – Dominika atrodas lejā, avanscēnā. Viņai tuvojas un viņas augumam apkārt apvijas nevis Rorks, bet Pirmavots. Izvarošana tādējādi nav fiziskas, bet garīgas varmācības akts, kas salauž Dominikas pretestību un padara viņu par Rorka ideālisma atbalstītāju. Tas šķiet nolasāms un saprotams tēls. Tāpat kā iespaidīgais klinšu urbis, ar kuru Rorks, raisot erotiskas konotācijas, ņemas akmeņlauztuvēs un kurš citās epizodēs, pakārts virs viņa galvas, attāli atgādina krucifiksu.

Balss, kājas un kurpes

Turot prātā Ainas Rendas eksaltēto attieksmi pret abiem mīlētājiem, lomu sadalījums liekas pat ļoti atbilstīgs. Kaspara Dumbura Rorkam piemīt necaursitama līdzsvarotība un slāpēta enerģija. Brūnā rupja adījuma džemperī un platās biksēs viņš kostīmu mākslinieces Simonas Veilandes vadībā demonstrē radošas, modes vai sociālā statusa nesavažotas personības dreskodu, ko papildina vīrišķīgs balss tembrs un spēja arī statiskās mizanscēnās radīt iespaidu par garīgu aktivitāti.

Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Dominika ir liktenīgi mulsinoša – vēsa un vienlaikus provokatīva. Tērpta puscaurspīdīgos vīnsarkanos vai melnos apģērbos, viņa defilē garām vīriešiem kurpēs uz neprātīgi (vismaz no skatītāju zāles tā liekas) augstiem papēžiem. Slaidās kājas sarkanās laiviņās kļūst par manifestāciju Dominikas neiederībai, citādībai un arogancei attiecībā pret apkārtējo pasauli. Garlaikota smalko aprindu dāmas pašpārliecinātība viņā organiski apvienojas ar neprognozējamu garastāvokļa mainību. Aktrises amata meistarībai un intelekta “pieskatītajam” temperamentam šī untumainā būtne ir īsti pa zobam. Miesiskas vilkmes viņas attiecībās ar Rorku gan nav (pa daļai arī tāpēc, ka intīmos skatus “saindē” mobilo mikrofonu plāksteri, ar kuriem aplīmēti aktieru atkailinātie ķermeņi), toties ir drosmīga divu izredzēto apvienība pret masu un viduvējībām.

Diriģents un viņa “orķestris”

Apkārt mīlētājiem mutuļo Ņujorkas dzīve, kurā parādi diriģē Rorka galvenais antagonists, arhitektūras kritiķis un Vainenda avīžu redaktors – Elsvorts Tūijs. Artūra Skrastiņa Tūijs ir bīstams. Ne tikai tāpēc, ka no viņa baidās radiniece – Kītinga saderētā, taču tā arī neapprecētā Keitija, ko sirsnīgi naivā atdevībā spēlē Jana Herbsta. Visvairāk tāpēc, ka aiz Tūija muguras stingri kā klints stāv demokrātijas “blakusprodukts” – aprobežots, manipulējams vidusmēra pilsonis, masas cilvēks. Skrastiņa Tūijā jaušama gan atblāzma no aktiera līdz šim atveidotajiem demagogiem, gan arī noslēpumainība un īsti mefistofelisks vēriens – mīkstā, slīdošā gaita un gludenā runa šķiet slēpjam dzelžainu gribu un spēju manipulēt ar cilvēkiem.

Konformistu Pīteru Kītingu Tūijs tin ap pirkstu kā aklu ezi. Mārtiņa Meiera Kītings ir lunkans kā dēle tiklab fiziskā, kā garīgā nozīmē. Katru Pītera mazdūšības vai nodevības izpausmi pavada sirdsapziņas mokas, kas atbalsojas stilizēti krampjainās kustībās, kuras pretstatā Rorka vertikālajam statiskumam tiecas saplūst ar grīdas horizontāli. Aktieris Kītinga degradāciju ļauj saklausīt arvien histēriskākās intonācijās un saskatīt nemierīgā, saraustītā skatuves uzvedībā. Kad līdzcilvēki Kītingam aizrāda, ka viņš ir nolaidies un pieņēmies svarā, skatītāji ieķiķinās. Grūti iedomāties kalsnāku aktieri par Meieru.

Mediju magnāta Geila Vainenda loma sākotnēji bija paredzēta Jurim Žagaram. Pamatoti gan tāpēc, ka Žagars ir labs aktieris, gan tāpēc, ka loma savā ziņā sasaucas ar viņa vadošo posteni Dailes teātrī. Tomēr Vainendu ieraugām Valmieras teātra aktiera Kārļa Freimaņa atveidā, un tas, ko redzam, šķiet iedvesmojoši. Garš, slaids augums, ko optiski vēl vairāk pagarina vertikāli svītrotais uzvalks. Viegli sirminātie mati šķiet vēstījam par sāls pudiem, kurus nācies apēst, lai nonāktu dzīves saimnieka statusā. Bet svarīgākais ir tas, ka iekšējām pretrunām pieticīgi atvēlētajā telpā aktierim izdodas ieskicēt tēmu par negaidīti atrastu mīlestību, draudzību un ideāliem, kurus nenododot nav iespējams saglabāt ietekmi uz cilvēku masām. Freimaņa skatuves eksistence ir dinamiska – tā attīstās amplitūdā no iedvesmojošām cerībām līdz kapitulācijai.

Indrai Briķei, kā allaž, piemīt iekšējs spēks un noslēpums, tiklab Kītinga despotiskās mātes atveidā, kā personificējot masu publiku, kura Vainenda izdevumiem diktē savas prasības. Savukārt Dainis Gaidelis pieprasīta arhitektu biroja vadītāja Gaja Frankona epizodiskajā tēlā paspēj iezīmēt divas vadlīnijas – arhitektūras amatnieka aprobežoto redzesloku un sarežģītās attiecības ar meitu Dominiku.

Frankona pretmetu – neatzīto arhitektu modernistu Henriju Kameronu Juris Bartkevičs apveltī ar dzīves pievilta cilvēka rezignāciju un tēvišķu pieķeršanos Rorkam kā savu nerealizēto centienu īstenotājam. Uz Dailes skatuves satiekas arī kādreizējie JRT kursabiedri – Marta Lovisa Jančevska un Matīss Ozols. Jančevska ir mediju magnāta Vainenda labā roka – redaktore Alva Skareta (romānā tas ir vīrietis – Alva Skarets) – uzstājīga un dedzīga mediju kultūras adepte ar skaļu balsi un trauksmes cēlējas temperamentu, Matīss Ozols – jauneklīgi mundrs arhitektu biroja klients Ostins Hellers, kurš prot novērtēt Rorka talantu un jūtas pārsteigts, ka viņa vēlmes kāds izjūt un spēj īstenot tik precīzi.

Vienotības avoti un ieguvumu “liste”

Izrādes matērijai vienotību piešķir ne tikai Jiri Naela kustību partitūra, Reiņa Dzudzilo avangardiskā spēles telpa, kuras pelēkā tonalitāte izceļ kostīmu spilgtās, tīrās krāsas (sarkans, melns, balts, spilgti zils un dzeltens), un Nika Ciprusa sadarbībā ar asistentu Miku Gudu īstenotās gaismas amplitūdā no pacilājoši augšuptraucošām līdz atmaskojoši griezīgām. Pasaules nepārtrauktību un dzīves dramatisma uzplūdu un atplūdu viļņošanos īpaši jūtīgi šķiet atklājam mūzika. Būtu bijis vērts programmā, kur minēts muzikālā noformējuma veidotājs Juris Vaivods, ierakstīt arī to, ko uzzināju LTV sižetā, proti, ka mūzika pieder Lorijai Andersonei – amerikāņu avangarda māksliniecei.

Liekot izrādes apskatam punktu, ieguvumu “listē”, pirmkārt, ierakstāms prieks par to, ka Viesturam Kairišam izdevies iztikt bez videoekrāniem, kaut, arhitektu darba procesu un skices rādot, tie varētu būt, ak, cik parocīgi. Otrkārt un galvenokārt –  atšķirībā no Šekspīra un Čehova lugu uzvedumiem režisors šoreiz neizmanto Ainu Rendu, lai atmaskotu tuvākus un tālākus agresorus, bet lai radītu aptverošu neprognozējamas, individualitāti nomācošas pasaules tēlu un atgādinātu, cik daudz tomēr cilvēkam šādā pasaulē iespējams. Pat, ja tā ir tikai ilūzija.