Valda Čakare

Teātra kritiķe un zinātniece

Ātrdzīvotājs Freimanis

Recenzija par Liepājas teātra izrādi “Freimanis” Mārtiņa Kalitas režijā

Vai var būt tik labi

Skatīties jauniestudējuma otro izrādi pēc tam, kad pirmā vakara publika sociālajos tīklos uz karstām pēdām izteikusies cildinājuma vispārākajā pakāpē, nav viegli tādā nozīmē, ka iedarbojas sava veida aizsardzības mehānisms – pag, pag, vai nu var būt tik ļoti labi. Cik nav bijis tādu gadījumu, kad, pirmizrādes pacilātībai noplokot, pāri paliek vien īgnums par nepiepildītām gaidām. Varbūt tāpēc pirmajās minūtēs apziņa izrādei īsti nevar pieslēgties – uz skatuves kaut kas tā kā notiek, tā kā nenotiek, aktieri apmainās ar replikām, publika nogaidoši klusē. Bet tad nāk Mārtiņa Freimaņa bērnības epizode, kurā viņš kopā ar draugu Ingaru pāri ceļam stiepj vardes, lai mašīnas tās nesabrauktu. Vardes – izrādes aktieru ansamblis, ko Ilze Vītoliņa ietērpusi raibos lupatiņu kombinezonos – stāv, kā iemietas, komiski groza galvas un ļaujas “pārnesties” pāri iztēlotai šosejai. Publika atdzīvojas, un izrāde “aiziet”.

Kases gabals un riska zona

Jau tad, kad plašsaziņas līdzekļos pavīdēja informācija – Liepājas teātrī Mārtiņa Kalitas režijā top muzikāls uzvedums “Freimanis”, bija skaidrs – projektam ir lemts būt par kases gabalu. Tādām kategorijām kā labums vai sliktums varbūt pat nav izšķirošas nozīmes. Nozīme ir “objekta” izvēlei. Tas, kuram ienāca prātā veidot izrādi par Mārtiņu Freimani – mūziķi, dzejnieku, aktieri, spilgtu, pretrunīgu personību, kas uzšvirkstēja un izdzisa kā raķete jaungada naktī, ir trāpījis publikas intereses desmitniekā. Arī ziņkāres desmitniekā, jo Freimanis bija ekscentriska personība, kuru dzeltenā prese allaž paturēja savā uzmanības lokā. Turklāt viņš vēl nav tāla vēstures vērtība, kurai jānopūš pagātnes putekļi, lai šodienas skatītājs ieraudzītu spīdumu. Freimaņa dzīves gadi (1977-2011) liecina, ka tagad viņam būtu četrdesmit deviņi. Vienaudži, kuri bija viņam blakus toreiz, joprojām ir tepat. Freimaņa dziesmas joprojām turpina skanēt. Viņa dzīve un profesionālā darbība šķiet esam tuvu – rokas stiepiena attālumā.

Šis tuvums ir ne tikai intriģējošs “burkāns” publikai, bet arī riska zona izrādes veidotājiem, kuri uzklausījuši Freimaņa laikabiedru atmiņas, lai transformētu tās skatuves tēlos. Taču dramaturģe Linda Rudene visu paredzamo iebildumu “tā nebija” un “es tā neteicu” mīnu laukam droši tiek pāri ar lugas žanra formulējumu “atmiņu interpretācija”. (Programmas grāmatiņā gan ir rakstīts citādi – “muzikāla izrāde”.) Atmiņas, kā zināms, nav vēstures fakti, atmiņas ir stāsti par vēstures faktiem, un šos stāstus ietekmē gan stāstītāja personība un vēlēšanās radīt priekšstatu par sevi, gan centieni izstumt kaut ko no apziņas vai tieši pretēji – atcerēties to, kas patiesībā nemaz nav noticis. Atmiņas mūs ieved pagātnē un reizē distancē no tās, stāstītājam kļūstot par sava veida filtru, kas pagātni ļauj uzlūkot no tagadnes skatupunkta. Turklāt Lindai Rudenei kabatā ir vēl viens nodrošinājums – interpretācija jeb subjektīvs atmiņu skaidrojums. Uz to ir tiesības ikvienam, un izrādes veidotāji šīs tiesības lietpratīgi izmanto.

Loģiski uzbūvēts juceklis un tā centrs

Dzirdot vārdu Mārtiņš Freimanis, prāts asociatīvā ķēdē sāk virknēt stereotipiskus, paredzamus priekšstatus: Tumsa, Kaupēns, “Eirovīzija”, “Pieci vilki”, suns Pepe, melnais balzams, mazā māsa, ilgas pēc ģimenes. Tas viss ir zināms no tenku lapām un dzīves. Arī šo rindu autorei garāmejot ir nācies redzēt Freimani nīkstam melnā balzama sabiedrībā Stabu ielas kneipē “Pieci vilki”, šķiet, pēc tam, kad savu pastāvēšanu bija beidzis bārs “Sarkans”. Lugas un arī izrādes faktogrāfija ārpus vispārzināmā neiziet. Bet tas nav pārmetums, jo mākslā, piedodiet atgādinājuma banalitāti, visu izšķir nevis kas, bet kā.

Ar Mārtiņu Kalitu režisora ampluā sastopos pirmo reizi, jo nav nācies redzēt ne viņa maģistra darbu LKA Audiovizuālās un skatuves mākslas programmā, ne arī līdzšinējos iestudējumus Liepājas teātrī [1]. “Freimanis” patīkami pārsteidz. Mārtiņš Kalita acīmredzami nesirgst ar režijā no aktieru cunftes ienākušajiem nereti raksturīgo iestigšanu detalizētās psiholoģijas studijās, kas, prasmīgi nesavāktas, izšķīdina izrādes kopīgo bildi un vēstījumu. “Freimanis” ir loģiski uzbūvēta izrāde, kurā īsi punktēti pieskārieni situācijām, attiecībām un emocijām saplūst vienotā, vizuāli skaidri artikulētā mākslinieka dzīves tēlā. Ja arī dažas epizodes jēga aizslīd garām, apziņas nesatverta, tas kopiespaidu “netraumē”, jo iestudējuma karkass ir stingrs un vēstījums mērķtiecīgs.

Savukārt izrādes “taustāmo” matēriju veido dzīvā mūzika, troksnis, gaismu uzplaiksnījumi, zibenīga pagātnes un tagadnes situāciju nomaiņa, darbības personu kaleidoskops. Viss šis nemierīgi pulsējošais juceklis rotē ap centrālo asi – Valta Skujas Freimani. Atzīšos – zināju, ka ir tāds aktieris, vien vārda pēc. Freimanis vienā mirklī padara Valtu Skuju ieraugāmu un pārliecina par viņa spēju apdzīvot lomu tādā veidā, kas savaldzina un suģestē publiku. Skuja ir atlētiskāks un fiziskajā eksistencē harmoniskāks nekā savulaik Freimanis ar drudžaini spīdošajām acīm un izaicinoši vaļīgo skatuves uzvedību. Tajā pašā laikā aktierim izdodas prasmīgi stilizēt izpausmes, kuras nekļūdīgi ļauj atpazīt Mārtiņa Freimaņa gestus.

Krekls uz krūtīm atrauts vaļā, mugurā plēstie džinsi, kājās kedas, mati sabužināti nevīžīgā cekulā. Valts Skuja, vokālās pedagoģes Ievas Dreimanes-Sidares skolots, aizrautīgi dzied, veikli dejo un kustas Freimanim raksturīgajā motoriski tirinošajā ritmā, ko pieskatījusi un koordinējusi horeogrāfe Inga Raudinga. Epizodes virknējas cita aiz citas – bērnība, studijas, draugu kopa, kolēģi, nesātīga sevis tērēšana – projektos un cilvēkos. Taču tam visam būtu tikai dekoratīva nozīme, ja ne aktiera spēja atklāt dziļu cilvēcisku saturu visplašākajā amplitūdā – no radošas pašizpausmes gavilēm līdz melnam izmisumam par dzīves jēgas zudumu.

Draugi, kolēģi un citi “zvēri”

Agnija Dreimane, Santa Breikša, Polina Čerņenoka, Rolands Beķeris, Kārlis Artejevs, Gatis Maliks un Hugo Puriņš spēlē visas pārējās lomas – Mārtiņa radus, draugus, kolēģus un talanta cienītājus. Aktieri izrādes strauji mainīgajām situācijām atsaucas ne tikai ar ķermeni un prātu, bet arī ar spēju pārģērbties zibenīgi kā modes skatē, jo katram no daudzajiem tēliem kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa radījusi savu ekipējumu. Vairāk nekā uz individuālu raksturu tas šķiet norādām uz vecumu, profesiju un vietu sabiedrības hierarhijā, tālab palīdz skatītājam orientēties plašajā tēlu klāstā. Gatis Maliks jūrnieka formastērpā un cepurē ir Mārtiņa īgnais tēvs, bet solīdā gaišā uzvalciņā – allaž raiti čalojošais pasākumu vadītājs un mūziķis Lauris Reiniks. Agnija Dreimane, kurai atvēlēts krietns nogrieznis skatuves laika, jaunības draudzenes Maijas lomā šaudās apkārt plandošā tumšā kleitiņā un legingos. Akcentu meitenīgajam outfitam piešķir zaļa (tikai viena!) piedurkne, šķērsām pāri plecam šūpojas garā siksnā iekārta lupatu soma. Savukārt “Eirovīzijas” epizodē aktrise dzied un dejo precīzi citētā Janas Key ģērbā – baltā topā un svārkos ar atkailinātu vēdera daļu.

Visvairāk jānopūlas Liepājas teātra jaunpienācējai – LKA absolventei Polinai Čerņenokai, kura izveicīgi “apkalpo” veselas piecas darbības personas. Visu cieņu aktrises iejušanās un pārģērbšanās spējai, iespīlējoties gan liesmojoši sarkanā Elitas Mīlgrāves kostīmā, gan Mārtiņa omes nekādajā veca cilvēka ģērbā, gan draudzenes Zandas sarkani zili dzeltenajā papagaiļa ietērpā.

Trīs stundas un četrdesmit minūtes ilgajai Freimaņa skatuves dzīvei treknu punktu pieliek uzticīgais suns Pepe. Tērpta maigi rozā džemperītī, Pepi spēlē Agnese Jēkabsone – aktrise ar Piafas balsi, kurai pa spēkam dramatiskā dziedājumā atklāt jūtu dziļumu un zaudējuma rūgtumu. 

Atmiņas telpa

Freimaņa dzīve tiek izspēlēta scenogrāfa Valtera Kristberga radītā telpā. Pēc uzbūves tā atgādina t.s. itāļu stila skatuvi ar proscēnija arku un plakanām kulisēm, kas veido perspektīvu un ko iespējams pārbīdīt un savienot dažādās kombinācijās. Telpas dibenplānā vīd mazāka skatuvīte, uz kuras atrodas mūziķi – Normunds Kalniņš, Kaspars Boroduško, Raitis Eleris un Miks Akots. Lāgiem skatuvīte paliek tukša vai pārvēršas bāra letē ar pudeļu krāvumiem.

Pārbīdāmo plakņu faktūru veido puscaurspīdīgi flīžu kvadrāti, kas rada bezpersoniski aukstu pliekanas publiskās telpas iespaidu kā stacijā vai sabiedriskajā tualetē. Nika Ciprusa plastiskās, brīžam uzbrūkošās, brīžam mierinošās gaismas telpai palīdz zibenīgi pārveidoties, gan iezīmējot intīmu stūrīti, kur visa Freimaņa iedzīve iespīlēta divdurvju skapī, gan izplešot spēles laukumu līdz vērienīgai “Eirovīzijas” platformai. Reizēm cauri flīzēm saskatāma izplūdusi cilvēka sejas projekcija, reizēm tās noraso ar lielām lāsēm, atgādinot tiklab lietu, kā asaras, vai visdrīzāk – abus kopā.

Projekcijām, par kurām rūpi tur videomākslinieks Valters Vuciņš, ir svarīga loma izrādes vēstījuma organizēšanā. Abās skatuves pusēs redzami vertikāli iešķēlumi – ekrāni. Kad kāds no Mārtiņa laikabiedriem sāk ritināt atmiņu kamolīti, viņš/ viņa to dara, pavēršot seju pret kameru, un uz šaurā augstā ekrāna iespaidīgā palielinājumā parādās runātāja seja. Ne visa seja, bet tikai puse – viens vaigs, acs un kāds nieks no lūpām. Metaforas nozīme ir nepārprotama – tas, ko redzam un dzirdam, nav pilna patiesība, vien daļa no patiesības. Pārējā jāpiedomā klāt katram pašam.

Tā pati skatuve un mīlestības pietrūkums

Zīmīgi, ka Mārtiņa Kalitas izrāde notiek uz tās pašas skatuves, kur Freimanis 1999. gadā izpelnījās publikas ovācijas romantizētā bandīta Kaupēna lomā Valda Lūriņa režisētajā Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna rokoperā “Kaupēn, mans mīļais!”. “Spēlmaņu nakts” balvu par šo lomu saņēma otrs Kaupēna tēlotājs – Ivars Stonins, nevis Freimanis. Freimanis sajutās nenovērtēts. Paradoksālā kārtā nenovērtēts savā profesijā vēlāk sajutās arī Stonins un aizbrauca no Latvijas. Freimanis, kā zināms, arī aizbrauca – no dzīves.

Nepiepildītas ambīcijas, vēlme būt pirmajam, būt publikas mīlētam ir viens no izrādes caurviju motīviem. Iestudējuma veidotāji līdzīgi psihoterapeitam rakņājas Freimaņa pagātnes pieredzē un tin lenti atpakaļ, atrodot, ka Freimaņa izmisīgās alkas pēc atzinības, iespējams, nāk no mīlestības trūkuma ģimenē. Pareizāk sakot – no pašas ģimenes trūkuma. Vismaz tā vedina domāt dramaturģe un režisors, jo Freimaņa metodiskā pašiznīcināšanās izrādē eskalējas tieši pēc tikšanās ar gadiem neredzēto bioloģisko māti.

Rolands Beķeris, kurš spēlē Mārtiņa bērnības draugu Ingaru un citkārt arī mūzikas izdevēju un producentu Guntaru Raču, šajā epizodē, sakņupis un nodūris lakatā ietīto galvu, kļūst par Ināru Freimani – Mārtiņa “bomzīgo”, fiziski un morāli degradēto māti. Vienaldzīgā lietišķība, ar kādu Ināra negaidītajam apmeklētājam pavirši izmet “man nav bērnu” un aizpīpē cigareti no Mārtiņa pasniegtās uguns, iezīmē vienu no augstākajiem emocionālas spriedzes punktiem izrādē un signalizē par ko vairāk nekā tikai individuālu gadījumu vien.

Roku rokā ar vientulību un jēgas zudumu 

Izrāžu, kuras pēta slavenu mākslinieku pašsadedzināšanās procesu, netrūkst ne ārzemēs, ne pašu mājās. Cilvēkus allaž ir fascinējuši tie, kuri dzīvo ātri. Kā roka leģenda Kurts Kobeins, kurš ātr- un īsdzīvošanā pārspēj Freimani, aizejot citā dimensijā jau divdesmit septiņu gadu vecumā.  

Diagnoze lielākoties ir viena un tā pati – depresija, iedvesmas meklēšana apreibinošās vielās, slavas radīta vientulība, izdegšana. Liepājnieki Freimaņa likteņa peripetijās šķiet ieraudzījuši plašākas sakarības. Pat ja tā nav bijis iecerēts, izrādē Freimanis atklājas kā daļa no procesa, kas pasaulē turpinās jau vairākus gadu desmitus. Indivīdam centrējoties un riņķojot pašam ap sevi, jātērē arvien vairāk enerģijas, lai sajustos dzīvs un vajadzīgs, bet – nav jau kam (būt vajadzīgam). Laiks, kad ģimene bija dominējošais sabiedrības organizācijas modelis, kļuvis par pagājību. Normalitātes izgaišana, lineāru, paredzamu struktūru sabrukums iet roku rokā ar vientulību un dzīves jēgas zudumu. Šajā ziņā Freimanis rādās esam tradicionālo vērtību sairuma upuris.

Ne velti paralēli viņa dzīvesstāstam uzvedumā attīstās arī poētiskā līnija, ko veido skatītājam, iespējams, ne tik viegli uztveramas atsauces uz Džeimsa Metjū Berija “Pīteru Penu” – zēnu, kurš negribēja izaugt liels. Citiem vārdiem – negribēja zaudēt iztēles spēju un pieņemt banālo ikdienas realitāti, kurā cilvēks cilvēkam ir vien mirklīgs garāmgājējs, nevis ceļabiedrs.