Valda Čakare

Teātra kritiķe un zinātniece

Spēlējam Eiripīdu jeb šausmas Mārupē

Recenzija par Valmieras teātra izrādi “Mēdeja” Reiņa Suhanova režijā

Izvēle nav nejauša

Tikai mēnesis ir pagājis, kopš Daugavpils teātrī pirmizrādīta Tatjanas Stepančenko-Bogdanas iestudētā latgaliešu “Hekube” ar Jūlijas Ļahas iespaidīgo sniegumu titullomā, bet Valmieras “Kurtuvē” skatuves gaismu jau ierauga cits Eiripīda stāsts par atriebēju – “Mēdeja” Reiņa Suhanova režijā.  

Eiripīda temati ir tādi paši kā citiem Atēnu traģēdiju autoriem – tie pasmelti no mītiem un vēstī par dieviem un varoņiem, taču Eiripīda attieksme pret tiem ir skeptiskāka, reālistiskāka, vairāk ar māju un ģimenes attiecībām saistīta un drīzāk cilvēkpētniecībā balstīta nekā reliģiska un filozofiska. Eiripīds rāda pasauli, kuru interesē indivīds, nevis sabiedrībai kopīga morāle, tālab ir vieglāk pielāgojams 21.gadsimta ekstrēmā individuālisma apstākļiem nekā viņa priekšteči – Aishils un Sofokls. Reiņa Suhanova izvēle nekādā ziņā nav saucama par nejaušu. To apstiprina arī režisora publiskajā telpā paustais, ka māja un ģimene allaž ir bijusi viņa māksliniecisko interešu epicentrā. ( “Kultūras rondo”, 16.12.25)

Lugas stāsts balstīts mītā par Kolhīdas valdnieka meitu – burves spējām apveltīto Mēdeju, kura mīlestības vārdā argonautam Jāsonam palīdz veikt iecerētos varoņdarbus, pēc tam dodas viņam līdzi svešumā un dzemdē divus dēlus, taču sastopas ar nodevību. Jāsons viņu pamet, lai apprecētu Korintas valdnieka Kreonta meitu. Pazemotā Mēdeja nogalina ne tikai sāncensi un viņas tēvu, bet arī abus savus dēlus. Tāds, lūk, notikums, kura gadu tūkstošiem nevīstošo aktualitāti apstiprina pirms dažām dienām publicēta “karsta” mediju ziņa: “Šausmas Mārupē: sieviete mēģina noindēt savu ģimeni”.

Ar ironiski parodisku skatu

Ja nu kāds skatītājs būtu ņēmis par tīru mantu programmas grāmatiņā ierakstīto žanra formulējumu “traģēdija”, tad izrāde ātri vien noārda stereotipiskos priekšstatus par konflikta monumentālismu un kaislību vērienu, ko ierasts asociēt ar traģēdijas žanru. Pasauli, kurā tiekam ievesti, režisors un izrādes māksliniece Monika Korpa, asistējot Justīnei Jasjukevičai, uzlūko ar ironiski parodisku skatu – tā ir koša, ārišķīga un butaforiska. Sauli tajā aizvieto milzīga diskotēkas spoguļbumba, kuras vara krāsas vizuļi zibinās un trīsuļo uz Mēdejas un Jāsona sejām un apģērba. Valdnieki dekoratīvās pozās tiek uztupināti uz personalizētiem postamentiem un bīdīti pa spēles laukumu kā šaha figūras. Kostīmos un rekvizītos vērojama apzināta orientēšanās uz antikvārismu – sandales, apmetņi, stilbsargi, rokassprādzes, vainagi, pinkainās bārdas un parūkas (visu cieņu tehnisko darbinieku titāniskajam veikumam!) Korintas pilsētvalsti un tās iedzīvotājus mums rāda amatieriska naivisma manierē.

Raidījumā “Kultūras rondo” Suhanovs atgādina, ka grieķu teātris bija amatieru teātris. Ar teātri nodarboties bija prestiži, un brīvie pilsoņi uzskatīja par godu piedalīties izrādēs. Tomēr atsaukšanās uz amatierismu šķiet esam slidens ceļš, jo vienmēr pastāv risks, ka tas, proti, amatierisms izrādē var tikt uztverts nevis kā apzināti lietota mākslinieciska tehnika, bet kā profesionāla mazspēja.

Reini Suhanovu risks nav biedējis. Šķiet, ka režisors rīkojas līdzīgi kā Fridrihs Dirrenmats, kurš lugā “Spēlējam Strindbergu” zviedru dramaturga tēlotās laulāto attiecības pārvērš indīgā karikatūrā. Par valmieriešu “Mēdeju” varētu teikt: “Spēlējam Eiripīdu”. “Spēlējam” gan tādā nozīmē, ka estētiskā ziņā priekšstats par antīko pasauli aizvests līdz amatieriski groteskam pārspīlējumam, gan arī tāpēc, ka varoņu kaislības un attiecības no postoša dievu gribas piepildījuma pazeminātas līdz teatrālām sadzīviskām pretenzijām.

Prologs, pirts un erotika

Eiripīds lugas stāstu sāk augstākajā spriedzes punktā, kad Mēdejas vecā aukle pavēsta par nelaimi, kas piemeklējusi viņas kundzi. Izrādē stāsts tiek paplašināts ar Ilmāra Zvirgzda sacerētu prologu. Ienākot skatītāju zālē, sajūtam vīraka smārdu un ieraugām telpu, kura ir viscaur izoderēta ar baltām flīžu plāksnītēm. Atgādina publisko pirti, slimnīcu vai metro staciju. (Vēlāk atklāsies, ka tomēr pirts ar baseinu.) Skopa, neitrāla, nemājīga vide, kurā Oskars Pauliņš, meistarīgi pārpludinot gaismas no viena toņa citā, uzbur nojausmu par paisumiem un bēgumiem Mēdejas gara telpā. Scenogrāfe un kostīmu māksliniece Monika Korpa programmā palīdzīgi skaidro, ka par iedvesmas avotu šai ainavai kalpojusi Rafaēla freska “Atēnu skola”. Līdzīgi kā gleznā avanscēnu no tālākā plāna atdala arka, aiz kuras var ienirt un atkal parādīties aktieri, bet filozofu vietā uz balto flīžu fona reljefi izceļas korintiešu kora sarkanbrūni drapētās figūras.

Spēles laukuma kreisajā pusē novietota podnieka ripa, pie kuras itin lietpratīgi darbojas Mēdejas dēlu audzinātājs – Sandis Runge. Ūdeni šķiezdams, viņš ar mitrajām plaukstām veikli uzvirpo ko līdzīgu māla podam, bet tad atkal veikumu saveļ pikā, lai izveidotu dažādas figūriņas – kuģi “Argo”, ar kuru Jāsons ieradies Kolhīdā, valdnieku noģīmjus un vēl šo to, kas nepieciešams prologa stāstam. Runges tēliem allaž ir bijis raksturīgs ironisks piesitiens, un arī prologa informāciju par Mēdejas pagātni viņš “atskaņo” ar virtuozu žākstīšanos un klaunošanos, kas skatītāju šķiet brīdinām – gaidītā traģēdijas svinīguma te nebūs. Vispār jau tas ir tālredzīgi – atgādināt publikai mīta oriģinālo versiju, jo kurš gan šodien vairs orientējas grieķu varoņu un dievu piedzīvojumos un pārdzīvojumos.

Bet prologam ir arī cita funkcija – tas iedibina izrādes idejiski estētisko tonalitāti. Lauvas tiesu no prologa laika aizņem sentēvu garā izspēlētas orģijas, kurās izrādes veidotāji grieķu ļaušanos dionīsiskam neprātam sapludina ar latviešu Jāņu nakts apmātību. Aktieru ansamblis horeogrāfes Lindas Mīļās iestudētā mimodrāmā izspēlē Mēdejas un Jāsona attiecību laimīgo, harmonisko fāzi. Tā ir jutekliskuma un miesiskas vilkmes caurstrāvota. Ar labi redzamām seksuāla uzbudinājuma zīmēm aprīkotās māla figūriņas, ko pie savas podnieka ripas uzlipinājis Audzinātājs, iegūst hipertrofētus apmērus un ap tām apvijas cilvēku augumi. Aktrises demonstrē butaforiskus, uzblīdušus grūtnieču vēderus, aktieri stilizētā saldkaislē tiem piekļaujas. Turklāt norise tiek arī vārdiski un vizuāli piesaistīta latviskajai videi – Audzinātājs rečitē rindiņas no nerātnajām dainām un pasākums tiek dekorēts ar zāļu un puķu vijām un ozollapu vainagiem.  

Pamatinstinkta aicinājumam atsaucas visi – no valdniekiem līdz kalpotājiem. Pat Aukle, kas Annas Neles Āboliņas ziedošā atveidā ir jauna, dabas sūtību piepildīt alkstoša būtne, pēc īsas stīvēšanās ļaujas ņiprā Audzinātāja iekārei. Skatītāju vecuma ierobežojuma norāde 16+ programmas grāmatiņā gan šķiet neobligāta, jo, kaut norišu jēga ir nepārprotama, prologa dzīvo bilžu estētikā erotikas dzirkstis uzšķiļas ne vairāk kā, dībeļnaglai savienojoties ar reģipša sienu.

Viena no mums

Eiripīda Mēdejai apkārtējā pasaule neeksistē. Arī bērni viņai neeksistē, jo tie ir Jāsona bērni. Vēl vairāk, tie ir Jāsons pats. “Viņa bērnus nogalina ne tikai, lai atriebtos viņam, bet arī tāpēc, ka nevar nogalināt Jāsonu. Viņa viņos nogalina Jāsonu. Bet patiesībā pat Jāsons Mēdejai neeksistē. Tikai viņa eksistē, viņa un viņas sakāve. Viņa pat uz mirkli nespēj runāt vai domāt par ko citu. Viņa ar savu nelaimi ir ieslodzīta pati sevī (..). Mēdeja ir pilnīgi viena. Traģēdijas varoņiem ir jābūt pilnīgi vieniem,” tā Jans Kots grāmatā “Dievu ēšana” [1].

Lugā Mēdeja ir atšķirīga, neiederīga, atrauta no reālās pasaules. Izrādē tieši pretēji – viņa ir “viena no mums”. Māra Mennika Mēdeju rāda kā piemīlīgu, aizkaitinājuma pārņemtu sievieti. Grieķiskā parūka ar sīkām sprodziņām un bizītēm cieši piekļaujas galvai, izceļot maigos sejas vaibstus un saraudātās acis, ap kurām izsmērējusies skropstu tuša, brīvi krītošais ģērbs tik tikko apslēpj pilnīgās krūtis, kuras cilājas bezspēcīgā naidā un izmisumā. Mennikas Mēdeja nav noslēpumaina ragana, drīzāk jau lauku sieva, kura buras ar zālītēm un tējām. Un dusmojas uz sevi, ka pēc dievu gribas iemīlējusi narcisu Jāsonu, kurš acīmredzami valdzina viņu joprojām. Aktrise vairākkārt iezīmē mirkļus, kuros Mēdeja būtu gatava atmaigt. Bet neatmaigst. Pārāk dziļš ir aizvainojums. Zemnieciskā viltībā kaļot savus atriebības plānus, viņa kļaujas pie kājām Korintas valdniekam Kreontam, ko spēlē Kārlis Freimanis, un tin ap pirkstu Mārtiņa Liepas Atēnu valdnieku Aigeju. Abi savos epizodiskajos uznācienos izskatās patīkami pompozi un pinkaini.

Narciss un Kentaurs

Mēdejas ciešanu avots – Riharda Jakovela Jāsons, izskatīgs stalti noaudzis dēlietis – pozē un dīžājas kā tīrasiņu kaujas zirgs, tīksminādamies par savu pievilcību. Šarmants ir mirklis, kad Jāsons jūras zilā apmetnī piestāj pie flīzētās sienas tieši tajā vietā, kur sienā iestrādāta apmetņa krāsas flīžu rinda. To var uztvert kā izrādes veidotāju norādi uz Jāsona slaveno jūras braucienu, bet tikpat labi – kā varoņa zīmēšanos ar savu eleganci, iznesību un gatavību atgādināt par saviem pagātnes varoņdarbiem.

Kāds tur brīnums, ka šādu smalko aprindu bonvivānu savaldzina Kreonta meita Glauke. Izrādē tā ir mitoloģiska būtne kentaurs – pa pusei cilvēks, pa pusei zirgs. Artistiskās teātra jaunpienācējas Elizabetes Miltas Glauke ir koķeta sabiedrības dāma, kurai, jādomā, tīk “izstādīties” sociālajos tīklos. Kailos plecus grozīdama, viņa flirtē ar Jāsonu un bez mitas tērgā “par neko” anglicismiem piebārstītā valodā, ik palaikam iesaukdamās Oh, my God!, kamēr Jāsons vairāk interesējas nevis par glīto sejiņu, bet par attālo teritoriju zem ķēves astes. Glaukes nonāvēšana atrisināta ar Vecgada vakara cienīgu feierverku. Skaistulei sadegot Mēdejas atriebības liesmās, izmisušais Kreonts zirga mulāžu stumj pāri spēles laukumam, un no tukšās vietas zirga torsā, kur vēl nesen kairinoši slējās Glaukes augums, augšup šaujas pirotehnisku uguņu strēles.

Inversija

Salīdzinot ar lugu, izrādē notikusi kāda inversija. Eiripīda traģēdijā Mēdeja ir vientuļa, dzīvē neiederīga būtne, īstenībā simbols, nevis reāls cilvēks, savukārt grieķu traģēdijai neatņemamais koris ir no šīs pasaules. Tās ir vienkāršās sievietes no tuvējā ciemata, kuras jūt līdzi vīra apnicinātajai Mēdejai.

Izrāde piedāvā apvērstu skatījumu. Mēdeja ir vienkārša zemes sieviete, bet koris – noslēpumains poētisks tēls. Poēzija jaušama vizuālajā risinājumā, kad vairākas figūras, vienādi tērptas, tur sev priekšā maskas ar ciešanās pavērtām mutēm un acīm, kurās kā maldugunis mežā spīd LED gaismiņas. Bet it īpaši dziedājumos, ko izpilda Diāna Krista Stafecka un Elizabete Milta. Jēkaba Nīmaņa mūzika ir skumja un skaista un raisa asociācijas ar ko arhaisku. Meiteņu balsis skan dzidri un pārpasaulīgi. Ja neieklausās vārdos, rodas iespaids, ka tauta dziesmās skumst par cilvēka likteni, kamēr valdnieki savās rezidencēs kārto savstarpējās attiecības, izspēlējot traģikomisku un asiņainu teātri.

Asiņu, sevišķi izrādes finālā, netrūkst. Par abu naidnieku bojāeju Mēdejai pastāsta Arta Jančevska Vēstnesis. Asinīm notriepts, viņš satraukti tēlo briesmu pilno ainu, šķiet, nespēdams saprast, kāpēc Mēdeja, uzklausot baisā notikuma vissīkākās detaļas, kļauj viņu pie krūtīm kā savu bērnu.

Varbūt tāpēc, ka Mēdejas un Jāsona abu zēnu izrādē nav. Skan nenoteiktas bērnu čalas kaut kur aizskatuvē un pāri spēles laukumam šad un tad pārripo nomaldījusies bumba. Bērnu nogalināšana arī notiek aizskatuvē. Redzam vien to, ka spēles laukums lēni pārplūst ar ūdeni, kurš tikpat lēni iekrāsojas asins krāsā, vēstot, ka sākušies grēku plūdi. Starp citu, līdzīgi kā Romāna Kozaka 1996. gadā Rīgas Krievu teātrī iestudētajā Strindberga “Nāves dejā”, kuras darbība risinājās Monikas Korpas un Reiņa Suhanova skolotāja – scenogrāfa Andra Freiberga iecerētā un realizētā baseinā, kas sasaucās ar bargi viļņojošu jūru.

Saplīsušais šķīvis

Izrāde beidzas ar tablo – Mēdeja samirkušā, asinīm notrieptā apģērbā iznāk skatītāju priekšā, pie krūtīm piespiedusi nogalināto bērnu ķermeņus. Viņu basās kājas, no kāda dabiska izskata materiāla veidotas, ļengani nokarājas. Mēdeja stāv sastingusi un nekustas – pārāk cieši zemes dzīvei piesaistīta, viņa pūķa ratos projām neaizbrauc, bet paliek šepat ar savu nozieguma nastu.

No atmiņas iznirst epizode no Vladislava Nastavševa Gogoļa centrā iestudētās “Mēdejas”, kur uz skatuves ar dārdošu troksni nogāžas prožektors. Pēc tam vēl viens. Jāsona nodevība sagrauj ne tikai dzīvi, bet arī mākslu. Mēdejai šajā brīdī sabrūk visa pasaule. Valmieriešu izrādē no sienas nokrīt un saplīst … dekoratīvs šķīvis, ko Aukle mēģina salikt kopā, bet – neizdodas. Arī te neatgriezeniski sabrūk un iet bojā – nē, ne jau pasaule, bet ģimenes pavards gan.

Suhanova izrāde ir caur un cauri mūsdienīga. Sekls laikmets, sadzīviskas kaislības, ikdienišķi mērogi. Liktenīgas nodevības vietā banāls sānsolis, kad mirklīgs seksuāls valdzinājums izārda kopīgi pavadītu un būvētu dzīvi. Protams, Eiripīda “Mēdeju” var izlasīt tieši tā. Bet ir veldzējoši apzināties, ka var arī citādi.