Valda Čakare

Teātra kritiķe un zinātniece

Alvja Hermaņa paskaidrojums

Recenzija par JRT izrādi “Kritiens augšup” Alvja Hermaņa režijā

Kaceklis

Vācu aktiera un rakstnieka Joahima Meierhofa romāna “Var jau krist arī augšup” iedvesmotajai Alvja Hermaņa izrādei apkārt labu laiku lodāja intriga. Īstenībā nevis intriga, bet tīzeris jeb kaceklis, par ko Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs parūpējās, atsaucoties Dailes teātra direktora Jura Žagara publiskotajam lepnumam par izrādē “Orākuls” ieguldīto pusmiljonu eiro. Hermanis ne bez ironijas un autoritatīva meistara koķetērijas pasūkstījās, ka viņam esot gluži vai kauns atzīties – JRT topošās izrādes “Kritiens augšup” budžets būšot vismazākais iespējamais, jo uz skatuves atradīsies vien divi krēsli. Zemtekstā, protams, bija nojaušams atgādinājums, ka ne jau iztērētās summas garantē izrādes māksliniecisko vērtību.

Vienkāršs stāsts

Solīts, darīts. Gundara Āboliņa labskanīgi latviskoto un Alvja Hermaņa dramatizēto Joahima Meierhofa pieredzes stāstu uz tukšas skatuves (patiesībā – uz proscēnija, jo priekškars paliek aizvērts) izstāsta astoņi aktieri, tērpušies ikdienas apģērbos – T-kreklos, “boja” jakās ar kapuci, džinsa biksēs, kroskurpēs. Kostīmu mākslinieka izrādei nav, toties ir Alvja Hermaņa vizuālais koncepts, kurā ietilpst viss, ko izrādē varam tvert ar aci.

Izrāde ir gara – četras ar pusi stundas, divus starpbrīžus ieskaitot. Hermanis programmas grāmatiņā uzsver, ka apzināti gribējis “uztaisīt pamatīgu teātra iestudējumu, kura centrā ir tikai aktieris uz plikas skatuves”. Tā ir tālredzīga informācija, jo piekasīgākam apskatniekam laikus izsit ieročus no rokām. Kādi gan varētu būt iebildumi, ja reiz režisors ir gribējis tieši tā, kā sanācis. Bet – par visu pēc kārtas.

Romāna un izrādes stāsts ir gaužām vienkāršs. Aktieris un rakstnieks Joahims, pusmūžā piedzīvojis garīgu un fizisku izsīkumu, pārcietis insultu, nolemj atvilkt elpu un attālināties no pilsētas dzīves. Viņš aizbrauc uz laukiem pie mātes un pavada tur divus mēnešus, uzzinot daudz jauna ne tikai par savu astoņdesmitsešgadīgo māti, bet arī par sevi pašu.

Amazone 

Pasaule, kurā ienirst Joahims, pirmajā mirklī šķiet reāli pilnīgi iespējama. To raksturo lauku vide ar zāles pļaušanu, nezāļu ravēšanu, malkas skaldīšanu, peldēšanos netālajā jūrā un zvaigžņu vērošanu bezmiega naktīs. Šīs sulīgās, zaļojošās pasaules vidū rosās Joahima māte. Aktieri – Gundars Āboliņš, Vilis Daudziņš Andris Keišs, Kaspars Znotiņš, Jānis Skutelis, Gerds Lapoška un Ritvars Logins – cits caur citu par viņu stāsta. Ar apbrīnu, sajūsmu, neticību, labestīgu ironiju. Astoņdesmit sešus gadus vecā kundze trakā ātrumā brauc ar auto, pļauj zāli, skalda malku, jūrā peld tālu aiz bojām un kaila sauļojas pludmales smiltīs, pēcpusdienā ierauj viskiju, vilcienu stacijā ieturas ar kebabu un pudeli alus un savām Šlēzvigas kora kolēģēm vienlaikus cep trīs kūkas. Jo tālāk ritinās Joahima atmiņu kamols, jo dīvainākas aprises šīs atmiņas iemanto. Māte šķiet izkāpjam no reālās dzīves koordinātēm un kļūstam arvien jaunāka, spēcīgāka un vitālāka. Pat tiktāl, ka naktī uzrāpjas pa kāpnēm uz jumta kores, lai lūkotos zvaigznēs. Mātes spēka un visu varēšanas augstākais punkts ir epizode, kurā viņa uzstājas lasītāju klubā.

Šajā brīdī no izrādes aktieru – vīriešu – komandas stafeti pārņem Kristīne Krūze. Viņa kļūst par autora māti un aizrautīgā crescendo lasa auditorijai dēla uzrakstīto stāstu, kurā pati ir galvenā varone. Stāstā māte zirga mugurā auļo cauri lietum un vētrai, izbaudot dabas stihiju un nevērojot, vai ceļabiedri – viņas bērni – spēj turēties līdzi.

Māte izrādē ir drīzāk mītisks tēls – līdzīga amazonei vai kādai grieķu dievībai. Viņas gaismā visi notikumi sastājas noteiktā kārtībā un iegūst jēgu, kā, piemēram, Joahima nejaušā nonākšana govju ganībās, kur pērkona negaisa laikā viņš kļūst par liecinieku teliņa nākšanai pasaulē. Māte izrādē tēlojas kā pārdabiskām spējām apveltīta būtne, kas nodrošina pasaules nepārtraukto ritējumu un dzīvības turpinājumu. Alvim Hermanim allaž ir bijis svarīgi ikdienišķajā ieraudzīt pārlaicīgo un piešķirt sadzīviskajam mērogu. Vai tās būtu Zilā kalna Martas klientu ķibeles, kuras pāraug vīzijā par Latviju kā grimstošu Titāniku, vai “Melnā piena” lietainā vasara, kas asociējas ar Bībeles grēku plūdiem.

Anekdotes

Joahima stāsti ir ne tikai eksistenciāli stāsti, bet arī teātra stāsti. JRT aktieri tos izspēlē ar “drēbes” pazinēju garšu. Kurš gan no viņiem nav svīdis baiļu sviedrus, kad izrādes laikā aizmirsies teksts; kurš nav sajutis īgnumu, kad uz nerviem krīt neprasmīga režisora ambicioza muldēšana; kurš nav vairījies no iespējas divas reizes dienā spēlēt dzīvniekus bērnu izrādēs. Izrādes korpuss ir dāsni izpušķots ar šādiem anekdotiskiem faktiem un notikumiem. Publikai tie sniedz izklaidi vienlaikus ar ieskatu aktiera daiļrades laboratorijā. 

Šajos anekdotiskajos stāstos aktieri iegūst vēl vienu līdzspēlētāju – sarkano priekškaru, kas atdala mākslas telpu no reālās, kurā atrodamies mēs, skatītāji. Aktieri proscēnijā iznāk ne tikai no labās vai kreisās puses kulisēm, bet arī izkūņojas vai iznirst no priekškara krokām. Citkārt lomas eksemplāru aktierim pasniedz anonīma roka, kuras “īpašnieks” paliek aiz priekškara. Priekškars atklāj un reizē noslēpj, radot plaisu starp redzamo ķermenisko klātbūtni un dziļāku patiesību, kas novietota otrā pusē. Izrādes veidotāji no šīs neredzamās zonas izvelk jautrus stāstiņus par aktieru “neražām”, bet tā ir tikai neliela daļa no skatuves mākslinieka sarežģītās dzīves. Aisberga pati virsotne. 

Paredzama estētika

Veids, kādā režisora roka Meierhofa prozu organizējusi izrādes notikumā, ir paredzams. Tik paredzams kā saulriets vakarā vai otrdiena, kas seko pirmdienai. Spēles telpu iezīmē divi krēsli un ekrāns, uz kura projicējas nekustīgi un izrādes finālā arī kustīgi attēli. Aktieri gluži kā klasicisma teātrī sastājas dažu figūru kompozīcijās un simetriski izkārtojas frontālā mizanscēnā. Galvenais informācijas transportlīdzeklis ir runātais vārds, kuru nereti pavada emocionālo fonu ilustrējošs mūzikas motīvs. To līdzīgi kā vizuālo konceptu izvēlējies režisors.   

Vārds ir tas, kurš atklāj domas un jūtas, rada un rāda darbības laiku un vidi. Alvis Hermanis pēdējos gados, sevišķi Tabakas fabrikas iestudējumos, lielākoties ir strādājis tieši tā. Skopi un vizuāli vienveidīgi. Režisora rokraksta īpatnība? Nespēja atbrīvoties no klišejiskuma? Estētisko ideju apsīkums? JRT Zelta laikmetā no izrādes uz izrādi migrēja vieni un tie paši tēli – kustīgas gaismiņas nakts tumsā, kūstoši ledus gabali, sarkani dzīpari. Atpazīstami caurviju motīvi, kas atkārtojoties sasēja kopā jaunās idejas un formas, ko režisors piedāvāja ar katru nākamo izrādi. Tagad atkārtojas nevis motīvi, bet iestudējuma uzbūves principi un veids, kādā izrādes ideja tiek pārtulkota telpiskās attiecībās.

Aktieri turpina valdzināt

Var jau būt, ka režisoram nav jācenšas būt oriģinālam, jo JRT uzticīgais skatītājs biļetes izpērk dažu minūšu vai pat sekunžu laikā. Neatkarīgi no režisora ieceres un fantāzijas lidojuma JRT aktieri turpina valdzināt publiku ar personības šarmu un gadu gaitā pārbaudītām labi pazīstamām kvalitātēm. Visi septiņi izrādes vīrieši ir viens, dzejas terminoloģijā runājot, liriskais varonis, kurš stāsta par sevi un paver skatu uz indivīda iekšējo sadrumstalotību un daudznozīmību – viena personības šķautne izgaismo un ļauj ieraudzīt citas.   

Andrim Keišam atliek saulaini uzsmaidīt, un publikai pāršalc labvēlīga murdoņa, bet, kad viņa atveidotais aktieris iekrīt atmiņas zuduma melnajā caurumā un, muti pavēris, taustās sufliera virzienā, zāle eksplodē smieklos. Kaspars Znotiņš savu tēlu galeriju apveltī ar smalku parodijas vaibstu, gan ļaujot ieraudzīt kādu Alvim Hermanim raksturīgu žestu, gan portretējot jaunu režijas censoni, kurš, sasējies tādā kā jūrnieku mezglā, mikrofonā bubina kaut ko bezgala intelektuālu. Viļa Daudziņa pašironiskais gestus un raksturotāja ķēriens grodi savijas un saspēlējas ar Gundara Āboliņa sulīgo dzīves baudītāja izjūtu.

Līdz ar meistariem publikas mīlestības staru lokā nonāk nesenie studisti – Gerdam Lapoškam statiskās mizanscēnas, šķiet, netraucē atrast iekšējus mikroritmus, kas aktiera klātbūtni dara interesantu un pievilcīgu, bet Ritvars Logins savos uznācienos “paņem” skatītāju ar tādu pat jauneklīgu atklātību un tiešumu kā filmā “Krimināllieta iesācējam”, kur atveido izmeklētāju Aldi Kārkliņu. Savukārt pieredzes bagātais komiķis Jānis Skutelis – JRT aktieris kopš 2018.gada – nebeidz pārsteigt ar spēju komiskos tēlos “iešūt” dramatisku oderi.

Dzīves apnikuma un sašļukuma mākta vīrieša psiholoģijas atklāsmēm, kas aizņem krietnu daļu izrādes laika, treknu punktu pieliek Kristīne Krūze – plīvojošiem kastaņbrūniem matiem un spēcīgu enerģijas lauku, ko viņas monologa laikā vizuāli pastiprina ekrānā redzamā jūras viļņošanās.

Uz portretiem netīk skatīties

Izrāde rit uz priekšu lēni, bez steigas. Aktieri nodod cits citam stāsta stafetes kociņu, brīžam sāk stīvēties, kurš izstāstīs īpaši “garšīgu” epizodi. Uz ekrāna tikmēr mainās fotomākslinieka Mārtiņa Grauda radīti sieviešu portreti – cienījamas kundzes ar grumbu klātām sejām un sirmām galvām. Kad stāsts aizved uz teātra pasauli, sejas attēlos ieraugām aizklātas ar improvizētu masku.

Saprotu, ka esmu subjektīva, bet uz portretiem netīk skatīties. Un ne tikai tāpēc, ka foto slaidrādes paņēmiens pārāk atgādina “Salomi”, kur uz līdzīgiem ekrāniem cita citu nomainīja MI ģenerētas Salomes. Vai “Melno pienu” ar govju attēliem. Vai “Kapu svētkus” ar kapu ainavām. Vai “Slepenās bildes” ar Vaieta gleznām un jūras viļņiem. Netīk tāpēc, ka portreti šķiet atgādinām nenovēršamo – to, par ko grupa “Bet Bet” dzied dziesmā “Kad viss tev būs”: “Tu būsi cienīgs, bet vecs.” Nav jau mākslai vienmēr jābūt tikai ilūziju fabrikai, un iespējams, ka Hermanim sirmo dāmu galerija bijusi nepieciešama, lai uzsvērtu, ka lietas visbiežāk nav tādas, kādas tās izskatās, un ka katrā no portretētajām sievietēm tāpat kā Joahima mātē ir apslēpts mītisks spēks.

Stāsts nav par māti

Bet vispār Hermaņa stāsts nav par māti. Režisors to, proti, stāstu pielāgojis savām vajadzībām, un izrāde īstenībā ir par viņu pašu. Ja nu kādam tas vēl varētu nebūt skaidrs, smaidošā sievietes seja uz programmiņas vāka pieder Hermaņa mātei Irēnai, un vienīgo sievietes lomu izrādē režisors uzticējis savai dzīvesbiedrei Kristīnei Krūzei. Tas ir par mani, viņš šķiet sakām, kaut programmas grāmatiņā apgalvo ko citu.  

Meklēt tiešas saites starp mākslinieku un mākslas darbu nav gaumīgi. Bet varbūt lietderīgi. Iespējams, kļūdos, tomēr tā vien liekas, ka izrāde ir iecerēta kā Hermaņa paskaidrojums, kāpēc viņš izlēmis iet politikā. Kad Joahims, pirms aizbraukt no laukiem, pavēsta mātei par savu apņemšanos nākamajā dienā iesniegt teātrī atlūgumu, šķiet, ka Joahima izvēlē mainīt savu dzīvi projicējas paša Hermaņa lēmums. Iešana politikā ir viņa kritiens augšup – pēc slimības, pēc mākslinieciska apsīkuma viņš ir gatavs sākt no jauna. Citur. Citādi. Tas raisa cieņu.