Par kreiso politiku un laulības dzīvi
Vērojot Valtera Sīļa veidotās izrādes, nostiprinājies uzskats, ka viņam nav gadījuma rakstura darbu.
Režisora iestudējumu tematika vienmēr liecinājusi par rūpīgu materiāla izvēli – tie nereti vēsta par sarežģītā indivīda spēju nosargāt savu identitāti tikpat komplicētajā sabiedrībā, ko veido neskaitāmi mainīgie, vai arī par izdzīvošanai nepieciešamo pielāgošanos un pārveidošanos, konstruējot sevi no jauna. Režisors bez jebkādas koķetērijas, liriskām atkāpēm vai romantiskām, kur nu vēl jutekliskām pasāžām lielākoties notiekošajam vedina pieslēgties intelektuāli, mudinot skatītāju risināt līdzi spraigo domu, kas nevienu nenosoda un neattaisno, bet atklāj pretrunas.
Tādēļ nav arī pārsteiguma, ka Valtera Sīļa skatiens apstājies pie šveiciešu dramaturga Maksa Friša lugas “Biogrāfija. Spēle”, lai to iestudētu Liepājas teātrī. Tiem, kam tuva melanholiska rezignācija par cilvēka eksistences absurdu, luga ir valdzinoša lasāmviela, kas postmoderniem akcentiem atgādina literatūras vēsturē jau pieteiktās atziņas par cilvēka iespējām uzvarēt likteni, par izvēles un attiecīgi rīcības brīvību, aizvien aicinot katram dzīvot savu dzīvi pašam.
Kā jau liek noprast izrādes un lugas nosaukums, sižeta pamatā ir rotaļa ar dzīves faktiem, ļaujoties neizsmeļamajām variācijām par tēmu “kā būtu, ja būtu”. Rolanda Beķera atturīgi veidotajam etoloģijas speciālistam, zinātniekam un profesoram Hannesam Kīrmanim ir dota loģiski neizskaidrojama un racionāli nemotivēta iespēja atgriezties jebkurā savas dzīves situācijā un to izmainīt, ņemot vērā viņam jau iepriekš zināmo ikvienas sarunas, darbības un notikuma sekas uz viņa turpmāko dzīvi. Kīrmanis to vairākkārt izmanto, izmisīgi cenšoties atrast savas dzīves nepareizo izvēli, attieksmi vai varbūt emocijas. Sāk viņš ar kādu nejaušu, bet liktenīgu tikšanos, kad pašpietiekamā un patstāvīgā Anetes Berķes Antuanete kļūst par viņa sievu. Viņš, lietpratējs būdams, paradoksālā kārtā nav spējis prognozēt viņu, divu patstāvīgi domājošu un oriģinālu cilvēku, saprašanās paradumus, pēc kā šī spēcīgo, bet sarežģīto jūtu cauraustā savienība izirst pārmetumos un nodevībās. Bet vēlāk viņš atgriežas aizvien senākā pagātnē, kuras garās ēnas ietiecas viņa šodienā.
Apzinoties piedāvāto spēles noteikumu neiespējamību, dramaturgs rūpju pārņemtā Kīrmaņa privātās dzīves vivisekciju veic, nevairoties no ironijas un šajā šķietami snobiskajā intelektuālī atklājot cilvēku.
Spēli organizē tās vadītājs ar saviem palīgiem, kuri iekārto mizanscēnas, izvieto rekvizītus un kā rutinēti profesionāļi bez liekām ceremonijām izpilda savus uzdevumus interakcijā ar Kīrmani un viņa sievu. Kad lasītājs noķēris Kīrmaņa dzīves pavedienu, tad šķietami lineāri ieregulētais skatpunkts negaidīti pārlūst, pievēršoties jau citam, ne mazāk krāsainam Kīrmaņa dzīves nogrieznim. Un galu galā vari tikai minēt, kas no pateiktā tik tiešām ir noticis un kas ir Kīrmaņa noslogotā prāta un slimības novārdzinātā ķermeņa raisītas fantāzijas.
Taču uz skatuves diemžēl par katru cenu mēģināts iedzīvināt pat ne lugai piešķirto traģikomēdijas žanru, bet gan komēdiju, uzsverot visas divdomīgās replikas dialogos, aktieriem smīdinot publiku un dažbrīd pat bez jebkāda tālejošāka mērķa kariķējot savus varoņus. Tā jaunās aktrises Madaras Kalnas spēlētās asistentes iedzīvinātā Kīrmaņa mājkalpotāja Hūbalekas kundze nedroši, bet apņēmīgi gāzelējas pa viesistabu un čerkstošā balsī atgādina par savu maznozīmīgo, bet akurāt nepieciešamo klātbūtni. Šāds piegājiens likumsakarīgi noņem lugas eksistenciālo kārtu, notikumu centrālo vietu lielākoties atvēlot triviālām laulības dzīves ainām. Tajā pašā laikā Edgars Ozoliņš viņam atvēlēto skatuves laiku ir aizpildījis intensīvi un bez atlikuma – viņa asistents iejūtas vairākās kariķēšanai ērtās Kīrmaņa dzīvē nozīmīgu vīru raksturlomiņās, bet ikkatrā no tām aktieris atradis oriģinālu un, galvenais, cilvēcisku izteiksmi. Viņu vidū noslēgts un aizdomīgs ebreju izcelsmes profesors, nešpetns puišelis, kurš, reiz kacinājis vienaudzi Kīrmani, nu palicis bez acs, patmīlībā aizskarts sāncensis un iejūtības diez ko nesamaitāts ārsts, kuram pacienta vārds un uzvārds nav nekas vairāk kā burtu kombinācija aiz diagnozes.
Viens no motīviem, kas vijas cauri tekstam, ir kolīzija starp individualitātes saglabāšanu un tās izšķīdināšanu citu idejās un pārliecībās, no kurām katra prasa iedziļināšanos un piesliešanos. Lugas darbības laikā Rietumeiropā bijusi aktuāla kreisuma nesasmērēta biogrāfija, bet Kīrmanis spēlē uz visu banku un, metot izaicinājumu remdenajam konformismam, iestājas Komunistiskajā partijā, labi apzinoties šī soļa sekas uz savu akadēmisko karjeru.
Tas atstāj atklātu jautājumu, kādēļ tomēr tieši šī luga un par ko tad ir šī izrāde. Atbildi uz to nedod arī režisora asprātīgi sacerētās uzrunu versijas izrādes programmā, kurā viņš apspēlējis visas būtiskākās lugas tēmas un, spēlējot dramaturgam līdzi, ļaujas pašironiskai refleksijai par neiespējamību dzīvi sākt no gala un par samierināšanos ar savām kļūdām un panākumiem. Teksts režisoru mudinājis meklēt jaunus izteiksmes līdzekļus. Taču lugu mūsu dienās nenosauksi par unikālu materiālu jaunas teātra valodas meklējumiem un režisors ne reizi vien jau ir lūkojis pēc skatuviskā ekvivalenta sarežģītām teksta struktūrām un atradis to. Šī arī nav pirmā reize, kad Valters Sīlis pievērsies dzīves inscenēšanas, kā arī realitātes un atmiņu mijiedarbes pētniecībai (kaut vai izrādēs “Cilvēki, lietas un vietas” un “Mežainis” Latvijas Nacionālajā teātrī). Taču nebūt nav nepieciešamas trīs stundas bez ceturkšņa, lai pateiktu, ka cilvēks nezina, ko patiesībā grib, un, ja arī varētu ko mainīt savā dzīvē, tad tikpat nespētu izšķirties par būtiskāko. Nekas taču viņam nešķiet pietiekami svarīgs, lai gan atmiņas, tāpat kā krunkas un rētas, ir paša izsāpētas un tādēļ neatņemamas un, lai arī cik tas neizklausītos banāli, izveido cilvēku tādu, kāds viņš ir.
Scenogrāfs Uģis Bērziņš visu skatuves dibena sienu atvēlējis TV ekrānam, kuram priekšā esošajā viesistabā lakonisko mēbeļu garnitūras ielenkumā savu dzīvi mēģina iestudēt Kīrmanis. Vienkrāsainais ekrāns periodiski mainās spožās krāsās un vienlaikus uz izstarotās gaismas fona kā filmu studijā izceļas rekvizītu – pagātnes liecinieku – melnās kontūras. Mākslinieka veiksmīgais scenogrāfiskais risinājums ieskicē dažādās attieksmes pret cilvēka dzīvi – kā pret inscenējumu, kur viņam ļauts izstaigāt likteņa noteiktus maršrutus, no sevis pieliekot vien attieksmi, vai arī kā aizraujošu radošu procesu ar nezināmu iznākumu. No šīs skatuves daļas izpeld arī Kīrmaņa skeleti un atmiņu tēli.
Ar gaismu mākslinieka Toma Streiļa gādību ir atrasti savā minimālismā ietilpīgi tehniskie risinājumi vairākiem Kīrmaņa atmiņu uzplaiksnījumiem – aptumšotajā skatuvē slīps zili baltas gaismas stars apspīd viņa studiju gadu mīļotās seju un vēlāk arī viņa paša cietumnieka stāvu kamerā, iezīmējot šīs neizdzēšamās pieredzes traumatismu. Taču māksliniecisks domas paplašinājums nav atrasts, jau tā izstieptajā stāstā asistentiem pustumsā nepiedodami ilgi noņemoties ar dīvānu pārklājiem, kad pēc Kīrmaņa kaprīzes viņiem atkal jāatgriežas viņa mēbelētajā dzīvoklī. Savukārt kostīmos Uģis Bērziņš bez lielas radošas izdomas stilizējis pagājušā gadsimta 60. gadiem raksturīgās tendences – askētiskas līnijas un ērtus fasonus, neko papildus nepasakot par varoņiem, viņu attiecībām vai savstarpējām attieksmēm.
Gatis Maliks aktīvi un azartiski iesaistās skatuviskajās norisēs, lai gan viņa spēles vadītāja varoni noteikti iespējams atklāt arī rezervētāku, distancētāku – kā aukstasinīgu krupjē, kas bezkaislīgi pieņem dzīves spēlmaņu neticamā gaidās izdarītās likmes un izsniedz viņu pieticīgos laimestus, tādējādi uzsverot, ka cilvēks jebkurā gadījumā ir viens savās izvēlēs, kādēļ cienījama vien jau ir viņa uzdrīkstēšanās rīkoties. Bet aktiera versijā viņa varonis nostājas vienā sadzīviskā plānā ar Kīrmani un Antuaneti, kādēļ šo biogrāfijas konstruēšanu liedz uzlūkot kā ārkārtēju personības transformācijas aktu, jo runa nav tikai par dažiem jauniem ierakstiem CV, bet gan par identitātes maiņu.
Rolands Beķeris Hannesa Kīrmaņa tēlā rāda apjukušu, nogurušu un līdzjūtību raisošu cilvēku aktierim raksturīgajā nosvērtajā, bet nepiekāpīgajā un it kā ar lietu kārtību nesamierināmajā spēles manierē. Viņa sniegumā skaidri nolasāma varoņa patiesa vēlēšanās izmantot negaidīti doto iespēju visu sākt no gala, lai gan viņa analītiskais prāts signalizē, ka loģiski neiespējamais nevar notikt.
Toties Anete Berķe Antuanetes varonē visprecīzāk ir novērtējusi notiekošā nopietnību, ko ievērojot arī izrāde tik tiešām varēja kļūt par liktenīgu spēli ar biogrāfiju. Viņa atļaujas ironiski tonētas replikas, kādu manierīgu žestu vai vaļīgu pozu, bet saglabā nopietnu stāju kā Kīrmaņa dzīvi neizbēgami ietekmējusi parādība. Kā zināma nenovēršamība, kura pati to apzinās, bet ļauj Kīrmanim darīt ar sevi to, ko viņš uzskata par nepieciešamu, bez protestiem vai noguruma kārtējo reizi izspēlējot to pašu iepazīšanās mizanscēnu. Kaut arī viņa ir dzīvesgudrāka par Kīrmani, viņa neliek viņam izskatīties sīkam un nožēlojamam par spīti tam, ka robežsituācijā ir viņš. Jā, šī izrādē varēja būt arī par savstarpējo attiecību spēli, kur ir uzvarētāji, ir zaudētāji un, ja palaimējas, tad var nospēlēt arī neizšķirti.
Rakstīt atsauksmi