Recenzijas

Gerds Lapoška izrādē "Jaunie latviešu stāsti" // Foto – Jānis Deinats
10. janvāris 2022 / komentāri 0

Audzēkņu parāde, skolotāju un skatītāju cerības

“Mūsu laika un cilvēku portrets. 18 stāsti trijos vakaros” – tāds apakšvirsraksts dots JRT aktieru kursa pirmajai diplomdarbu izrādei “Jaunie latviešu stāsti”, kas satikšanos ar skatītāju piedzīvoja šoruden, novembra pēdējās dienās.

Viļa Daudziņa vadībā un tiešā pārraudzībā, viņš programmā minēts kā režisors un telpas iekārtotājs, tapuši šie stāsti, un pavisam nepārprotami tiem ir saistība ar 2004. gadā šai teātrī Alvja Hermaņa režijā tapušajiem “Latviešu stāstiem”. Tie teātra biografijā palikuši kā savdabīgas aktieru vizītkartes – kā individuālo spēju apliecinājums un aizsākums tēlotāju līdzautorībai izrādes tapšanā, kas vēl joprojām ir būtiska Daudziņa aktieru paaudzes darbības joma.

Teātra turpinātāju paaudzei, tiem, kas gatavojas kļūt par ansambļa papildinājumu un maiņu, būtiski svarīgi bijis pavērt ceļu uz šo pētniecību, kā programmā raksta režisors, – “ne tikai lai profesionāli pilnveidotos, bet arī kaut ko vairāk saprastu par sevi un pasauli”. Tāpēc uzdevums atrast cilvēkus, kuri būtu ar mieru uzticēt savu dzīvesstāstu, uzklausīt viņus un dzirdēto pārvērst monologā, ko atklāt izrādē, pirmajā mirklī varētu šķist vienkāršs, kaut patiesībā slēpj daudzus iepriekš neparedzamus šķēršļus. Par to varēja pārliecināties, skatoties “Jaunos latviešu stāstus”.

“Jau pašā sākumā jāsaka: visos trīs vakaros redzētajos stāstos intriģējošs bija katra studista individuālais pieteikums – kā iespēja tvert un novērtēt viņa dotības un apgūtās aktiera meistarības iezīmes.”

Interesanti bija iepazīties tuvplānā, kaut daudzi no viņiem jau redzēti gan “Aģentūrā”, gan mazākos uzdevumos uz skatuves. Stāsti ir ļoti atšķirīgi gan pēc izvēlētā satura, gan pēc pasniegšanas veida. Tikpat atšķirīgi ir jauno aktieru temperamenti, turklāt nenoliedzami savu lomu nospēlēja arī pirmizrāžu vakaru satraukums, aci pret aci sastopoties ar skatītāju zāli. Tāpēc droši un pārliecināti zīlēt jauno skatuves spēku nākotni vēl ir pāragri, šī taču ir tikai pirmā no paredzētajām diplomdarbu izrādēm. Kurā brīdī katrs no viņiem piedzims par pilntiesīgu sava teātra mākslinieku, to šobrīd nemaz nav iespējams izzīlēt. Toties mums dota iespēja šo procesu vērot un pieredzēt pumpuru izplaukšanu ziedos.

Atsevišķās epizodes skatuves telpā mijas ar iepriekš nofilmētiem stāstiem. No tiem veiksmīgākie šķiet divi – Ritvara Logina provinces dīdžejs un Toma Harjo sanitāra palīgs. Ja pirmais no viņiem atbruņojošā atklātībā izklāsta savu muzikālās attīstības ceļu (stāsts par piedalīšanos Skolu jaunatnes dziesmu svētkos vien ir atsevišķa numura vērts!) un sava varoņa Madonas puses izloksnei piesviež klāt arī kaut ko no dīdžeju žargona svešās mēlēs, tad otrs, stumjot pacientu gultu uz ritentiņiem pa Gaiļezera slimnīcas gaiteņiem, šai straujajā braucienā cenšas izstāstīt visu savu dzīvi. Abos stāstos bez vērojuma un atdarinājuma līdzi darbojas ļoti būtiska aktieriskā prasme – atveidotās personas vērtējums, viegli ironisks iekrāsojums, kas dzīdžeja gaitās izpaužas kā absolūta pārņemtība ar savu nodarbi, bet medicīnas personāla palīgam, kas, pirms sākt runāt, atplaukst neiespējami platā smaidā, vārdu plūdos saklausām aizdomas par dziļu vientulību. Kaut gan – epizodes beigās viņš mums pat uzdzied…

Agate Krista un Toms Harjo izrādē "Jaunie latviešu stāsti" // Foto – Jānis Deinats

Kāda laulāta pāra attiecības izspēlē Agate Krista un Toms Harjo. Tie ir dzīvesbiedri, kas tirgojas internetveikaliņā. Viņi tik aizrautīgi cenšas pārliecināt par savu veiksmi un ģimenes saskaņu, ka, gribot negribot, ieraugām arī otro plānu – miermīlīgā vīra un viņa bez mēra spriganās sieviņas dzirksteļošanu, kas ļauj apjaust šīs ģimenes patiesās problēmas.

Kad Lolita Stūrmane uz kādas mājas jumta uzklausa Agates Kristas pieredzes stāstu par drauga nosišanos, jāatzīst – vairāk par pašu dramatiskā notikuma atstāstu saista uzmanīgās klausītājas reakcija.

Cilvēciska viengabalainība uzrunā Martas Lovisas atklāsmē, kur Jaunā Rīgas teātra apkopējas viedoklis par savem tiešajiem pienākumiem un vērtējums par izrādēm un kolēģiem savijas ar spriedumiem par personīgās dzīves problēmām un grūtībām. Un kaut kur dziļi gruzd sapnis par citādu dzīvi.

Vienkāršs un pārliecinošs savā monologā ir Dāvids Pētersons, atveidojot lietuviešu izcelsmes puisi (un akcentu viņa runā), kurš pēc kāvēja darba cūku fermā dziļā vientulībā klausās klasiskās mūzikas plates un apcer visai būtiskas dzīvības un nāves problēmas.

Dāvids Pētersons izrādē "Jaunie latviešu stāsti" // Foto – Jānis Deinats

Sava vīrišķīga pievilcība ir Matīsa Ozola atveidotajam autoinstruktoram, kas, gaidot svarīgu tālruņa zvanu, sirsnīgā labvēlībā dalās ar saviem mīlestības piedzīvojumiem. Toties Gerda Lapoškas ekstrasenss ir tipāžs ar noslēpumu, viegli manāma tēlotāja ironija signalizē par kritisku attieksmi pret vārdos paustajām atziņām.

“Vairākos monologos, manuprāt, būtisks trūkums ir tīri dramturģiskas uzbūves ignorēšana.”

Pirms izpaust dzīvē saklausīto, svarīgi ir apzināties, kas stāstījumā ir galvenais – kas man patīk, kas aizrauj, kas pārvērtējams un kas liek dzīvot tālāk? Novērojums un atdarināšana, tai skaitā saklausītās dialektu iezīmes, ko demonstrē vairāki aktieri, ir labi. Taču tas ir tikai sākuma solis, ja nevaram sakausīt to, kāpēc šis dzīvesstāsts vai dzīves nogrieznis tiek stāstīts. Nevar vienā lēnīgā vēstījumā, sēdot mīkstā dīvānā, izpaust ko vairāk par cilvēku kā tikai to, ka mūsu priekšā ir flegmatiska temperamenta pārstāvis. Pat tad, ja jaunais cilvēks stāsta, ka ir pilots, par savu profesiju un ikdienas darbu viņš runā vienlīdz garlaikoti un garlaiko arī skatītājus. Jānim Grūtupam filmētajā epizodē būtu jāmeklē iespēja izpaust savu attieksmi vai vismaz dinamiski dažādot vēstījumu. Ar līdzīgu izpausmes vienmuļību Lolita Stūrmane apveltījusi grūtnieces stāstu, apjukumu savas dzīves jaunās situācijas priekšā raksturojot ar bremzētu temperamentu un pat klusinātu runasveidu.

Ritvars Logins un Elvita Ragovska izrādē "Jaunie latviešu stāsti" // Foto – Jānis Deinats

Lai šajos monologos ieraudzītu un saklausītu kaut ko no mūslaiku jaunās paaudzes centieniem, no cīniņiem pašiem ar sevi vai ārējām grūtībām, ir svarīgi vērojumos iegūto materiālu organizēt atbilstoši dramatiskās darbības principiem. Bet Elvitas Ragovskas atveidotā jaunā sieviete uzrunā apmeklētājus pašas dibinātā džeza klubā, stāsta par savu mētāšanos pa dzīvi un dažādām valstīm, ik pa brīdim vēstījumu pārtraucot ar visai apšaubāmas kvalitātes dzejas fragmentiem. Vai tā ir viņas pašas dzeja? Varbūt Ragovskas? Un kas gan varonei liek tik neobligātā un monotonā veidā ar kādu dalīties savas dzīves līkločos? Kas liek pēkšņi ieminēties par bērnu, kam itin kā esot mūziķa talants? Viss it kā garām ejot, tā, ka pat nepamanām, ka stāstījums jau beidzies. Jāatzīst, ka daudz interesantāk bija vērot Ritvaru Loginu, kurš šai epizodē iesaistījās, ar ģitāru spēlējot muzikālo fonu, un vārdu plūdos neizpaudās.

Savukārt Telmas Auziņas stāsts par meiteni, kas ārzemēs apguvusi grafoloģes specialitāti, arī šķita pārāk lineārs, kaut skaidri un decenti pasniegts. Iespaidu kaut nedaudz uzlaboja kursabiedru un kursa vadītāja rokrakstu analīze, to, iespējams, varēja pat izvērst.

Trešā vakara nobeiguma fragments ir Ritvara Logina atveidotais televīzijas operators un pašdarbības mūziķis, viņa portretējumā var atpazīt Atmodas laika televīzijas žurnālistu un Labvakara operatoru Haraldu Apogu. Šai epizodē bija negaidīti daudz pašanalīzes, savas dzīves un rīcības izvērtējuma. (Citos dzīvesstāstos ik pa brīdim kaut kas no tā pazibēja, taču pašvērtējumam netika piešķirta būtiska vieta.) Aktiera intonācija, runas veids un runātā jēga liecina, ka varonis skatītāju zālē ir atradis cienīgus klausītājus, kam uzticēt slēptākās pārdomas par nodzīvotā mūža vērtību, par skaistākiem mirkļiem. Un tikpat patiesi un atklāti, kā šis Haralds runā, viņš no mums atvadās ar dziesmu. Bez uzspēles, iekšējas nepieciešamības vadīts.

Ritvars Logins izrādē "Jaunie latviešu stāsti" // Foto – Jānis Deinats

Kā tad ir ar to mūsu laika portretējumu? Tas izrādē uzrunā ar piedāvāto dažādību, ar jauno aktieru atšķirīgu pieeju sastaptajām personībām un atšķirīgu spēju atklāt izvēlētā varoņa būtību. Ceļš uz profesiju ir iesācies. Paveiksies tam, kas apjēgs, ka galapunkta šim ceļam nav.

Rakstīt atsauksmi