Recenzijas

Skats no izrādes "Frankenšteina komplekss" // Foto – Aivars Ivbulis
20. janvāris 2022 / komentāri 0

Saruna ar nākotni

Šis raksts jāsāk ar atzīšanos: dzīvē, salīdzinot mākslīgo intelektu un cilvēku, es visbiežāk esmu MI pusē.

Kad saņemu vēstuli no bankas, kas uzrakstīta gramatiski nevainojami; ja konsultanta labi nostādītā balss telefonā uzrunā pieklājīgi, nevis uz “tu”; ikreiz, kad internetā piepeši uzeju tieši to, ko meklēju, bet nespēju sakarīgi formulēt… Mākslīgais intelekts dara mūsu dzīvi ērtāku. Ražošana, lauksaimniecība, mežizstrāde un dabisko izrakteņu ieguve, apkalpošana, finanses, reklāma, medicīna, izglītība, izklaide, zinātne, sekss, transports, drošība, karš – saraksts aptver visas cilvēka darbības sfēras. Tā vairs nav nākotne; roboti (vienkāršības labad atļaušos iekļaut jēdzienā ne tikai mehāniskās, bet arī fiziski netaustāmās formas) strādā visapkārt un visbiežāk – labāk nekā cilvēki. Arī mākslā, starp citu: Aleksa, salīdzinot ar pārmākslotiem audiouzvedumiem, grāmatas priekšā lasa atbilstošāk teksta būtībai; nevienu, domāju, vairs nespēj pārsteigt aktieru avatāri kino vai fakts, ka ABBA atgriezīsies uz skatuves lāzerprojekciju izskatā.

Futurologi jau kādu brīdi saka – nākotnē nāksies maksāt cilvēkiem, lai viņi nestrādātu, jo darba, kādu to pazīstam mēs, būs ļoti maz un tas būs pieejams tikai izredzētajiem. Tāpēc ir dabiski jautāt, vai ir kas tāds, ko mākslīgi veidotas būtnes nekad nespēs?

Dramaturgu Kārli Krūmiņu jautājums nodarbinājis ļoti konkrēti: vai mākslīgais intelekts spēs uzrakstīt lugu?”

“Frankenšteina komplekss” ir Dirty Deal Teatro un Kauņas Nacionālā drāmas teātra kopprojekts. Darba nosaukumā likts no zinātniskās fantastikas klasiķa Aizeka Azimova patapināts apzīmējums cilvēka bailēm no paša radītas mākslīgas būtnes, un to režisējis Valters Sīlis, bet spēlē divi latviešu un divi lietuviešu aktieri – Inga Tropa, Kārlis Reijers, Deivids Breive (Deividas Breivė) un Vaids Maršalka (Vaidas Maršalka). Tāpēc faktam, ka izrāde norisinās angļu valodā (ar subtitriem) droši vien ir vairāk nekā viens izskaidrojums, bet gluži oficiāli iemesls tam ir fakts, ka Krūmiņš ar MI programmu “sarunājies” angliski. Ieliku “sarunāties” pēdiņās, bet gribas sevi labot. “Frankenšteina kompleksa” teksts tiešām ir saruna, kurā viens sarunas dalībnieks (dramaturgs) iztaujā otru (MI), kā arī uzdod tam dažādus praktiski risināmus uzdevumus. Galvenais ir uzrakstīt nelielu ludziņu, bet pa vidam abi paspēj apspriest identitātes jautājumus, izspēlēties ar dažādām topošā teksta variācijām un reflektēt par Dieva eksistences noslēpumiem. Par pēdējo, protams, var ironizēt (galu galā – to, vai eksistē Dievs, Siri un Aleksai kā pirmo jautājumu uzdeva miljoniem planētas iemītnieku; tāds bija trends). Bet īstenībā – šis nav slikts piemērs, lai runātu par “Frankenšteina kompleksa” kopiespaidu.

Skats no izrādes "Frankenšteina komplekss" // Foto – Aivars Ivbulis

Jāatzīst, mani ļoti interesē, kāds bija reālais darba process pie lugas. Cik lielā mērā var uzticēties tam, ka šis patiešām ir dialogs, kurā darbojas divas patstāvīgas personas, nevis dramaturga izpucēts, pārveidots materiāls. Ja nu tomēr Krūmiņš mānās maz, tad jākonstatē paradoksālais – par interesantāko, radošāko teksta daļu ir atbildīga mašīna, nevis dramaturgs. Lai gan viennozīmīgu MI uzvaru mākslā pasludināt arī būtu priekšlaicīgi. Ir apstākļi. Vispirms jau tehniski ierobežojumi. Programmatūra reaģē uz konkrētiem impulsiem, vismaz sākumā tai jāpiedāvā struktūra, tēma, jautājumi. Un tā dramaturgs, dabiski, salīdzinot ar MI, uzreiz nonāk iedzinējos. Pavisam reti taču ir tā, ka sarunā oriģinālāki ir jautājumi, nevis atbildes. Es gan Krūmiņu attaisnoju tikai daļēji, jo apspriest Dievu ar MI, protams, ir stipri klišejiski, bet, no otras puses…

“Kurš var noliegt, ka sabiedrība vispār (un māksla tai skaitā) visbiežāk domā klišejās? Varbūt “Frankenšteina komplekss” vienkārši tver laikmetīgo stāvokli?”

Galu galā arī Azimova nosauktā kompleksa pamatā ir šāds tvērums – “oriģinālais”, proti Mērijas Šellijas, “Frankenšteins” stāsta par būtni, ko izkropļo tā radītāja kroplā pasaule: nežēlība, aizspriedumi, bailes. Pēc šādas loģikas radītā dabu nosaka radītājs, un MI brīžam paradoksālās atbildes, kas oriģinalitātes ziņā dramaturgu krietni pārspēj, protams, arī ir veidotas no jau eksistējošām informācijas vienībām. Vienīgā atšķirība ir vērienā – ja dramaturgam jāpaļaujas uz savu personību, tad MI rīcībā ir internets un tātad – cilvēku miljardu domāšana. Nepatīkamais jautājums uzprasās pats no sevis: ja reiz abi – gan cilvēks, gan mašīna – domā būtībā mehāniski un radošums principā izprotams tikai kā esošā fragmentu kombinācijas, kādas gan cilvēkam vispār var būt cerības domāšanas un radīšanas sacensībās uzvarēt?

Otrs apsvērums attiecas uz iestudējumu. “Frankenšteina kompleksā” MI stipri palīdz gan režisors, gan aktieri. Iestudējums ir neviendabīgs; negribas liekuļot – brīžam arī garlaicīgs. Toties uz šī fona ļoti izceļas tie brīži, kuri negaidot ieinteresē, aizķer, ierosina. Un tie visi ir saistīti ar aktierdarbiem. Droši vien tas nav tikai režisora lēmums, bet jau lugas loģikā paredzēts efekts, ka lomas iestudējumā ir apgrieztas – dramaturga balss skan mehāniskā ierakstā, MI tekstu izpilda aktieri. Bet veids, kā tas notiek – intonācijas, žesti, uzsvari, dažādās personības, ko aktieri piešķīruši saviem tēliem –, ļauj tekstam iegūt kādas īpašas poētiskas kvalitātes, kuru, pieļauju, tekstam bieži nemaz nav. Autors nav oriģināls, bet izpildītāji ir. Tā ir mākoņa sudraba maliņa, ja gribat; mākslas uzvara pār mehāniku. Protams, gribētos jau skaļi saukt – māksla ir unikāla un mūžīgi mūžos būs tikai cilvēkam pieejama darbības sfēra. “Frankenšteina komplekss” liek teikt pragmatiskāk – jā, māksla ir pārāka šai sacensībā, bet – ne visa māksla. Kas nozīmē – māksliniekiem tomēr der uzmanīties.

Skats no izrādes "Frankenšteina komplekss" // Foto – Aivars Ivbulis

Visbeidzot pēdējā doma šai iespaidu labirintā. Neslēpšu – man liekas, ka “Frankenšteina komplekss” pat nav iešvīkājis virskārtu tiem jautājumiem, par kuriem kaut vai tikai pašu mākslinieku piesauktais Azimovs jau pirms vairāk nekā pusgadsimta spējis pateikt tik daudz… Bet tēma, protams, ir aktuāla. Un mani ļoti iepriecina, ka tā Latvijas teātrī, kas pandēmijas laikā diemžēl atklājās kā tehnoloģiski stipri no sava laika atpalicis, tiek apskatīta. Lai cik eksperimentāls būtu rezultāts.

 

Rakstīt atsauksmi