Kurp virzāmies?
Mihaila Čehova teātra pirmizrāde “Momo!!!” manī raisīja spēcīgu emocionālo pārdzīvojumu.
Domāju, tādēļ, ka Sebastjana Tjerī lugas iestudējums no tiesas iedziļinās mūsu laika kontekstā, sāpīgi atsaucoties uz sūro jautājumu par cilvēces likteni. Ne jau nejauši izrādes programmiņai pievienots labs dzejolis, kura autore Jeļena Sigova spēlē arī vienu no galvenajām lomām un kura savas dzejas poētiskajās rindiņās vēsta: Обезумевший мир гремит. Latviski tas varētu skanēt: “Pasaule vājprātā dārd.” Bet tulkojuma diemžēl nav, ko arī var saprast, tomēr tie, kuri apmeklēs iestudējumu, ar interesi izlasīs šo tekstu, kas tapis 2022. gadā.
Jā, jau no paša sākuma skatītāji tiek iegremdēti pašreizējā laiktelpā. Ierakstā izskan teātra direktores Danas Bjorkas uzruna ar atbalstu Ukrainai un lūgumu saglabāt latviešu un krievu savstarpējo vienotību Latvijā. Latviešu, starp citu, šajā izrādē, kā man šķita, bija krietni vairāk nekā krievu. Bet es personiski šīs sadraudzības prieku izjutu, iepazīstoties ar saviem blakussēdētājiem – diviem eleganti ģērbtiem puišiem, kas runāja latviski, kaut viens no viņiem, kā sarunā noskaidrojās, bija krievs. Abi no Kultūras akadēmijas, abi topošie aktieri, bet viņu kursā esot 10 krievvalodīgi studenti. Šo faktu minu ar nodomu, jo ir tik svarīgi, ka mūsu kultūra veicina nāciju saskaņu. Lūk, tā Intars Rešetins ne tikai iestudējis izrādi “Momo!!!”, bet spēlē tajā arī vienu no galvenajām lomām. Kaut reizēm var samanīt krievu valodai netipisku intonāciju, viņa valoda skan ļoti dabiski, tādējādi ļaujot režisoram pēdējā brīdī pašam uzņemties spēlēt galveno lomu, jo tās īstais tēlotājs Igors Čerņavskis burtiski pirms pāris dienām negaidīti saslimis. Fakts, par kuru pirms izrādes sākuma no skatuves paziņo Dana Bjorka.
Bet darbība sākas citādi, nekā tas ir Tjerī lugā. Režisors Intars Rešetins izrādi aizsāk ar pasaules ainu, ar atskatu tās vēsturē. Arī izrādes programmiņā režisora teksts precīzi atspoguļo viņa redzējumu uz to, kas šobrīd notiek pasaulē. “Rodas daudz jautājumu, uz kuriem meklējam atbildes. Nāve ir beigas vai kaut kā jauna sākums? Vai straujais progresa laikmets, kad attīstās tehnoloģijas un zinātne, cilvēci ietekmē pozitīvi, vai tomēr tas ir strupceļā vedošs sava veida lāsts?” Iedomājieties, skan “Aleluja”, un mēs videoekrānā redzam dzīvības rašanos uz Zemes, Visuma skaistumu. Bet pēc tam Arta Dzērves videoprojekcija mums atklāj civilizācijas nevaldāmo attīstības ceļu. Iznākumā mūsu priekšā paveras tik sāpīgi atpazīstamie videofakti: kailcirtes, klimata pārmaiņu izraisītās katastrofas, kalnu nogruvumi, ūdens iznīcinošās straumes, applūduši ciemati, piesārņojums, beigti putni un kareivji kaujas laukā.
Šim jautājumam režisors arī pakārto savu izrādi. Atbildes meklējumos viņš uz skatuves aicina piedalīties dažādus varoņus, kuru lugā nav. Tie ir Anatolija Fečina Einšteins, Dmitrija Palēsa Bahs, Olgas Ņikuļinas Darvins un Rodiona Kuzmina Freids. Šīs, protams, ir bezvārdu lomas, vienīgi videoprojekcijā tām atvēlēts nedaudz teksta, kura būtība sakoncentrēta šajā pašā jautājumā: kurp virzāmies? Laika rituma tēmu, vecās konservatīvās Eiropas saduri ar jaunajām tendencēm paspilgtina arī Natālija Živeca, Ņikita Osipovs, Artūrs Skuteļskis un Ivans Sreļcovs, spēlējot ļaudis/ēnas, kuru kustību partitūru ļoti interesanti izstrādājusi horeogrāfe Inga Raudinga. Nevar nepieminēt arī Tatjanu Lukašenkovu, kura ataino košu Sievietes tēlu – gan izskatā, gan uzvedībā izaicinošu sievišķības iemiesojumu.
Tomēr viena principiāla atbilde uz jautājumu, kurp virzāmies, tiek dota. Pasaules glābiņš meklējams cilvēces spējā un mākā mīlēt – vērtībā, kas, runājot Rešetina vārdiem, “mūs visus vieno”. Šai tēmai arī veltīts darbs “Momo”, kura autors Sebastjans Tjerī ir dzimis 1970. gadā un jau uzrakstījis daudzas populāras lugas. Izrādes “Momo!!!” darbība sākas ar konkrētu ikdienības faktu – iepirkšanos lielveikalā. Tieši tur Intara Rešetina atveidotais Andrē un viņa sieva Loransa, ko spēlē Jeļena Sigova (otra šīs lomas tēlotāja Gaļina Rosijska), sastopas ar Savādo cilvēku Aleksandra Maļikova atainojumā. Atšķirībā no gaumīgi ģērbtā laulātā pāra šis tipiņš drīzāk izskatās kā bezpajumtnieks labdarības organizāciju saziedotās standarta drēbēs, kādās viņu ietērpusi kostīmu māksliniece Jana Čivžele. Puisietis uzbāžas ar savu čipsu paku, mēģinot to iebāzt Andrē iepirkumu ratiņos, un beigu beigās pārpratumu jūklis noslēdzas ar to, ka vīrs un sieva bez pirkumiem atgriežas mājās, bet tieši tur, viņu dzīvoklī, arī aizsākas varoņu attiecību attīstība, jo, kā dzīvokļa saimniekiem šķiet, puisis pa sestā stāva logu ir ieticis viņu mājoklī.
Notikumu gaitu neaprakstīšu, svarīga ir to būtība – uzbango emocijas, atklājas dziļākie pārdzīvojumi un varoņu raksturi. Kā citādi, ja noskaidrojas, ka šis Savādais cilvēks, kas runā gandrīz tikai atsevišķās zilbēs un nespēj atdarināt arī dažu labu skaņu, tālab arī vārds “mamma” viņa mutē izskan kā “momo”, šis neizglītotais un visai nožēlojamais bēdulis meklē savus vecākus, būdams pārliecināts, ka akurāt Andrē un Loransa ir bijuši tie, kas viņu bērnībā atdevuši patversmē. Tieši šis fakts ir atspēriens tam, lai attīstītos radošā tēlveide.
Intars Rešetins, manuprāt, ir radījis tādu attiecību simfoniju, kurā gan kopspēle, gan solo partijas aizrauj ar emocionālā satvara dziļumu. Piemēram, pats Rešetins, kas, kā jau minēju, piekritis spēlēt Andrē, apbrīnojami precīzi vada savu tēlu pa varonim uzspiesto un tik nevajadzīgi apgrūtinošo dzīves taku – būt tēvam un mīlēt to, kas diezin vai varētu būt viņa dēls. Toties sievu Andrē mīl un cenšas, cik vien spēj, atbalstīt, tādēļ arī piespiedu kārtā piekrīt uzņemties tēva lomu. Taču būtībā viņš nav spējīgs uz šādu pašuzupurēšanos, tādēļ šāds solis viņam ir ne tikai netīkams, bet iekšēji raisa gandrīz vai pretīgumu.
Andrē paliek ap sirdi vieglāk, uzzinot, ka puisietim jau ir arī draudzene, kas drīzumā kļūs viņa sieva. Akla, bet skaista meitene Sāra, kas arīdzan uzaugusi bez vecākiem. Atšķirībā no Savādā puiša, kura vārds varētu būt Patriks, Natālijas Živecas varone ir eleganta un visai pašpārliecināta. Viņa parādās Andrē un Loransas mājā kopā ar savu suni, ko pat necentīšos aprakstīt, bet tas noteikti ir jāredz. Iepazinusies ar Andrē, viņa kopā ar līgavaini pēc kāda brīža dziļā pateicībā pieglaužas mājas saimniekam, un redzams, cik labi viņa jūtas, sapratusi, ka nākamajam vīram ir paps, proti, ģimenes atbalsts.
Taču, kā izrādās, galvenais balsts ir Loransa. Lielisks tēls. Kādiem tik emociju uzvilnījumiem, cerību uzdzirkstējumiem, aizkaitinājuma uzbangojumiem un mīlestības uzplūdiem aktrise izvada cauri savu varoni! Iznākumā rodas dzīvs Mātes simbols. Visiem pārpratumiem noskaidrojoties, tieši Loransa saprot, ka nespēj pamest puisi vienu. Nav zināms, kas īsti ir Savādā cilvēka vecāki. Dramaturgu interesē ideja par cilvēka īstenajām vērtībām. Kā nebūt vienam, ko nozīmē ziedot sevi otra labā, pašuzupurēties nevis ar sāpju sagrauztu, bet priecīgu sirdi, ar to sapratnes prieku, ko dod pilnīga Mīlestības sniegta patiesības apjausma.
Bet beidzas izrāde ar negaidītu skatu. Scenogrāfs Kristaps Skulte lauleņu komfortablo dzīvokli iegremdē tumsā, aiz loga vairs nav redzams Eifeļa tornis, bet visi lugas varoņi saspiežas cieši kopā gluži kā Noasa šķirstā. Tikai Andrē tur nav. Kā pēc tam redzam, viņš ir palicis viens. Sāpīgi. Bez ticības. Grūti rast ceļu, kas ved uz cerību un patiesu cilvēcīgumu. Vai tiešām esam tik ļoti pieraduši vienīgi mīdīties uz vietas?
Bet varbūt priekšā jaušams jauns apvārsnis? Izrāde tik tikko paguvusi beigties, bet jaunie puiši no Kultūras akadēmijas jau aizbrāzušies prom. Nodomāju: skat, cik slikti. Bet pēc tam sapratu, ka dzīve mani jau kārtējo reizi māca nepārsteigties ar secinājumiem. Iznākam no teātra, un, re, tur ne tikai mani blakussēdētāji, bet vesels puišu bariņš izdāļā sievietēm puķes. Nu jā, 8. marts taču! Bet pie puķēm piestiprināts apliecinājums: “Tu esi vislabākā, skaistākā un jaukākā.” Skaists izrādes pēcvārds.
Rakstīt atsauksmi