Kara burbulī
Kādu brīdi es sekoju nāvei. Vismaz man liekas, ka tumšais dejotājs ādas bruņās bija nāves dievība, jo it viss, kam viņš pievērsa uzmanību, pēc agonijai līdzīgas cīņas aizmiga mūža miegā. Bet droša es, protams, nevaru būt (programmiņu šim iestudējumam nav). Un varbūt tas nemaz nav tik būtiski – jo jaunajā britu trupas Punchdrunk iestudējumā Burnt City jeb “Nodedzinātā pilsēta” nāvi nes viss. Kā jau episka mēroga kara tuvplānā.
“Nodedzinātā pilsēta” ir paspējusi sacelt ažiotāžu, vēl tikko pirmizrādīta, jo tā ir britu imersīvā teātra giganta pirmā izrāde deviņu gadu laikā, turklāt iestudējums, ar kuru grupa atklāj jaunu pastāvīgo mājvietu. Stipri tālu aiz Londonas centra un tradicionālajiem Vestendas kvartāliem, pilsētas nomalē, parku un dzīvojamo māju ieskautā rajonā, Punchdrunk pārņēmuši izbijušas britu armijas arsenāla telpas, kurās ievietojuši uzvedumu, par ko grupa esot domājusi padsmit gadu. Tas ir vārda tiešā nozīmē episks – jo no eposa nācis – stāsts: Trojas karš, kas 2022. gada pavasarī briesmīgas sakritības dēļ izskan tik laikmetīgi, kā neviens to nebūtu spējis paredzēt.
Izrāde sākas muzeja telpās. Skatītāji ierodas nelielās grupās (izrādes sākums katrai norādīts ar padsmit minūšu intervāliem), novelk virsdrēbes, atstāj somas, ļaujas, lai viņu mobilos telefonus ievieto neatveramos maisos, un dodas iekšā. Vitrīnas, stendi, antīko trauku fragmenti un sadzīves priekšmeti. Tad mūs uzaicina iet tālāk – interaktīvajā izstādē. Telpa pēc telpas ar dažiem priekšmetiem, tumsa, durvju labirints, balss, kas ierakstā stāsta par grieķu mītiem un Trojas karu. Visbeidzot skatītājs nokļūst īstā labirintā – dažādos augstumos un formās izkārtu auduma žalūziju mežā, kurā neizbēgami nākas atdalīties no grupas un lodāt. Tad – milzīga tumša zāle, dejotāji tās centrā, un “Nodedzinātā pilsēta” ir sākusies.
Iestudējuma noteikumi ir imersīvā teātra cienītājiem pazīstami – skatītājs pārvietojas no telpas uz telpu, seko izpildītājiem vai klīst patstāvīgi, koncentrējas uz notiekošo vai scenogrāfiju, vai…
Brīvības apmērs, ko teātris skatītājam ļauj, – skatītāji patiešām netiek vadīti, drīkst pārvietoties jebkur, pieskarties jebkam, utt.; daudzi citi tam nespēj tuvoties pat attāli. Bet arī telpas vēriens. “Nodedzinātajā pilsēta” tas ir kas grandiozs, pat salīdzinot ar pašas grupas standartiem, jo šoreiz izrāde noris divās ēkās un scenogrāfi tajās iebūvējuši veselas divas pilsētas – Troju un Mikēnas.
Rakstīt par šāda veida iestudējumu, turklāt pēc vienas reizes apmeklējuma, protams, ir izaicinājums. Katra skatītāja pieredze imersīvajā teātrī ir unikāla; neviens nevar galvot, ka redzējis – kur nu visu – tikai būtiskāko. Tāpēc sekos ļoti subjektīvas pārdomas par iestudējumu, kas, manuprāt, trāpa mūsu kultūras dzīvajā nervā, rādot pārlaicīgo laikmetīgajā. Vai varbūt otrādi.
Man liekas interesanti, kā šajā iestudējumā atveidotas abas pilsētas un arī – kā tās funkcionē. Izrādes pieredzi visi skatītāji sāk Mikēnās. Tā ir milzīga, tumša zāle, kuras centru askētiski iezīmē gaismas stars un milzīgs prettanku ezis. (Neko darīt: ir jādomā, cik perversi, ka es zinu, kas tas par priekšmetu.) Uz metāla konstrukcijas dejo vairāki dejotāji. Vairs nepateikšu, kura nāvi redzēju pirmo – sievietes vai vīrieša, tikai to, ka metāls zem mirstot sagumstošajiem ķermeņiem nepārprotami atgādina krustu, tādu, kādu to zīmē gleznās, kur attēlots Jēzus pēdējā ceļā, bezspēkā sagumis, ar plecu balstot savu zemē slīdošo moku rīku. Kara Mikēnās nav (ne pēc vēstures, ne izrādē grieķi tur nekaro); Mikēnas ir karš. To jūt gaisā. Varbūt viņi baidās no uzbrukuma. Varbūt Helēnas aizbēgšana ir uzbrukums viņu vērtībām, dzīvesveidam, ticībai (Mikēnu stāstā nepārprotami redzam daudzas reliģiskas prakses – upurēšanas, lūgšanas, kontaktēšanos ar dievībām). Katrā ziņā šeit valda līdz galam sasprindzināta, izmisīgas izlēmības pilna atmosfēra. Viņi negrib, viņiem ir nepieciešams karot.
Viens no upuriem nepārprotami ir Ifigēnija, meita, kuru Agamemnons ziedo dieviem, lai izlūgtos labvēlīgus vējus grieķu karagājienam uz Troju. Viņa uzkāpj krustā gandrīz vai labprātīgi, un drīz pēc tam Agamemnons kopā ar virkni militāros trenčos tērptu dejotāju sagriezīs telpu virpulī un ar tā spēku aiztrauksies Trojas virzienā.
Dejas periodiski atkārtojas, turklāt Mikēnu darbības līnija ir daudz konkrētāka, tāpēc es zinu, ka līdztekus virknei efektīgu, bet ne vienmēr sižetiski saprotamu etīžu, esmu redzējusi arī to, kā Agamemnons atgriežas mājās un kā viņam atriebjas viņa karaliene Klitaimnestra – tās ir barokāli skaistas, asiņainas orģijas, kas seko efektīgai cīņai, kurā horeogrāfiju izcili papildina gaismas, radot sajūtu, ka cīnās pašas debesis, rībot pērkoniem un zibšņojot zibeņiem.
Trojā, salīdzinot ar tumšajām, majestātiski askētiskām un viscaur ieturētajām Mikēnām, viss ir citādāk. Daļa apmeklētāju īpaši pievērš uzmanību, cik grūti vispār nonākt Trojā – ja nesekojat skrējienā kādam no dejotājiem, tukšās kāpņu telpas un gaiteņi, kas atdala abus korpusus, drīzāk liekas kā palīgtelpas, ne izrādes daļa. Kaut gan – tās, protams, ir piesātinātas ar zīmēm un mājieniem. Punchdrunk šim projektam ir piesaistījuši antīkās kultūras konsultantu, un atsauces ir visā; pat sake pudeles bārā esot noformētas atbilstoši – dzēriena šķirnes nosauktas Aīda valstības upju vārdos: Stiksa, Lēta…
Ieeju tajā kā tāds Cerbers sargā neona uzraksts, kas laiku pa laikam noraustās, atklājot ieslēpto. Hello there pārtop par Hell here. Laipni lūgti ellē. Šo laikmetīgo elli veido telpu labirints, kas sakārtots ap trim centriem: tā ir publiskā, privātā un reālā dzīve. Milzīgs pilsētas laukums, ap kuru izvietojušies veikali un kafejnīcas, dabiski, grieķu mitoloģijas vārdos nosauktas. Iekšpagalmu apvij dzīvojamās telpas divos stāvos – pamesti dzīvokļi, kuros dažnedažādos veidos uzsvērta pārpilnība. Un visbeidzot dzīvā un pulsējošā Mikēnu sirds – bārs-kabarē, kurā ārdās orķestris un publikas izklaidētāji. Tieši kabarē agri vai vēlu attopas visi izmocītie Trojas apmeklētāji, meklējot vietu, kur piesēst un brīdi aukstam dzērienam. Mikēnās nav fiziski grūti uzturēties; Trojā ir – saspiestība, pūļi, izkliedēta sarkana gaisma un smacējošs, karsts gaiss. Ciniskākie teiks – tā ir laba mārketinga stratēģija, ļaujot šovam nopelnīt arī uz slāpju rēķina. Bet tajā ir arī kāda slēpta nozīme, jēga, ko mums pasaka priekšā nevis prāts, bet ķermenis.
Ja salīdzinām ar iepriekšējo Punchdrunk iestudējumu – Sleep No More, kas joprojām tiek rādīts Ņujorkā un Šanhajā, izrādē vieglāk saskatīt specifisko. Par spīti gluži apdullinošajam detaļu daudzumam, “Nodedzinātajā pilsētā” grupu, šķiet, vairāk interesējuši cilvēki, ne vide. Iestudējums ir arī mazāk literārs (noslīpēta stāsta nozīmē, jo runāta teksta jau iestudējumā tikpat kā nav), tajā lielāka loma šķiet nozīmju kontrastiem, jautājumiem, ne atbildēm.
Tumsa pret gaismu. Askētiskais pret pārblīvēto. Savējais pret svešo. Iestudējumā viscaur uzsvērts Trojas eksotisms iepretim eiropeiskākajām Mikēnām. Sieviešu un vīriešu pasaules sadursme. Lai gan – nekas nav viennozīmīgs. Pēc vairākām nežēlīgām sieviešu varoņu noslaktēšanas ainām var rasties kārdinājums piedēvēt agresora lomu iestudējuma vīriešiem, kaut arī līdzās atrodami ne mazāk brutāli sieviešu tēli. Un tikai labu laiku pēc iestudējuma piedzīvošanas atnāk, manuprāt, interesantākais jautājums: kam tad mums vajadzēja just līdzi?
Tieši šobrīd, protams, ir neiespējami just līdzi agresoram, tāpēc pirmais impulss iestudējumā ir mēģinājums identificēties ar Troju. Tas neizdodas. Un es domāju, ne tikai man, jo Trojas daļā viscaur tiek uzsvērta nervoza dekadence, atrautība no notiekošās realitātes. Tās ir dzīres mēra laikā, turklāt dzīrotāji, šķiet, ir nevis Trojas cilvēki, bet gan pārdabiskas būtnes – vismaz Trojā vietām izlīmētie plakāti reklamē grieķu dievu viesizrādes.
Drīzāk ir sajūta, ka runa ir par divām pasaulēm, kas katra funkcionē pēc savām likumsakarībām, bet tad tiek brutāli sagrūstas kopā. Kā divi milzīgi burbuļi, kas mirklī ietriecas viens otrā, radot kādu trešo – pavisam jaunu realitāti. Elle – tas ir cits, teica Žans Pols Sartrs, un arī šeit šķiet – elle rodas no atšķirīgā, nesavienojamības.
Mūsdienu pasaulē, man liekas, ir viegli aizmirst, ka mēs šajā stāstā neesam Troja. Ka pēc kultūras vēstures loģikas mums nākas būt Mikēnu pusē, ja reiz esam grieķu mantinieki. (Trojieši jau nav grieķi, kā to spilgti uzsver iestudējums.) Un runa šeit nav par vienkāršām patiesībām – labais – sliktais, taisnīgais – netaisnīgais; bet drīzāk par to, ko karš izdara ar tiem, kuri karo. Ka karš pārveido ne tikai fiziski, bet arī emocionāli un intelektuāli. Kas “Nodedzinātajā pilsētā” ir nodedzināts? Troja izskatās pamesta, bet tās ir Mikēnas, kas izskatās izdegušas. Varbūt tā nav nodedzinātā, bet nodegusī pilsēta?
Visbeidzot – karā ir iespējams apmaldīties. “Nodedzinātās pilsētas” gadījumā – arī gluži fiziski, jo beigu beigās iestudējumā fokusu ir zaudējuši gandrīz visi izrādes apmeklētāji un bārs ir pārpildīts arī krietnu brīdi pēc izrādes beigām. Bet galvenā tomēr ir pārnestā nozīme. Dabiski, ka Londonai, kuras mērķauditorija ir “Nodedzinātā pilsēta”, karš nozīmē kaut ko citu nekā mums. Īpaši šobrīd. Bet pie šīs domas es tomēr pakavējos atkal un atkal. Trojas karš – visu karu arhetips – galu galā mums atgādina, ka karš vienmēr ir karš visiem tajā iesaistītajiem. Lai par ko un kā dēļ cīnītos. Un ka vajag būt ļoti uzmanīgiem, lai nepazaudētu to, par ko mēs īstenībā cīnāmies.
Rakstīt atsauksmi