Recenzijas

Skats no izrādes "Amerikāņu bizons" // Foto – Mārtiņš Vilkārsis
27. maijs 2022 / komentāri 0

Valmieras vesterns

Neraugoties uz Valmieras Drāmas teātra ēkas remontdarbu radītajām neērtībām, teātris ar šādam pārmaiņu laikam un nenoteiktībai negaidītu apņēmību, domas nopietnību un pat spilgtas formas meklējumiem šosezon Apaļajā zālē piedāvājis vienu jauniestudējumu pēc otra.

Taču būtiskākais, ka par spīti tam vai varbūt tieši tādēļ ir bijusi iespēja sarūpēt lieliskas lomas daudzveidīgā repertuārā nule profesionālās darba gaitas uzsākušajiem jaunajiem aktieriem, kuri pašaizliedzīgi, atbildīgi un, galvenais, pilnībā attaisnojot viņiem piešķirto uzticību, veikuši pirmos ierakstus savās radošajās biogrāfijās. Arī, noslēdzot sezonu, režisores Ineses Mičules iestudētajā amerikāņu dramaturga Deivida Mameta (viņa uzvārds latviešu valodā tulkots arī kā Memets) lugā “Amerikāņu bizons” līdzās jau pieredzējušajam kolēģim Kārlim Freimanim spēlē jaunie – Aksels Aizkalns un Rūdis Bīviņš vai Artis Jančevskis.

Šajā pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu vidū sarakstītajā un stipri vien amerikāņu dzīvesziņā sakņotajā stāstā trīs vīriešiem nākas ieskatīties savas garām slīdošās, sīku notikumu aizņemtās ikdienas acīs un aizdomāties par likumsakarībām un nejaušībām, kas izveidojušas viņus tādus, kādi viņi ir. Tā būs viena gara diena viņu dzīvē, darbības vietai tā arī nepametot Kārļa Freimaņa Dona pieputējušo krāmu bodi. Pa šo laiku ne tikai izjūk Dona un Rūda Bīviņa vai Arta Jančevska Bobija plāns nozagt numismātu iecienīto, vēl ASV prezidenta Tāfta laikā kalto piecu centu monētu, ko Dons iepriekš pārsteidzīgi kādam nejaušam pircējam pārdevis par pārāk zemu cenu, bet arī sagrīļojas viņu savstarpējā uzticība, kas balstīta Dona tēvišķajās rūpēs pār narkotiku atkarību pārvarējušo Bobiju. Savukārt no rīta piedzīvots maznozīmīgs incidents – drīzāk smieklīga nesaprašanās par tiesībām uz pēdējo grauzdiņu pie brokastu galda – negaidīti spēcīgi iedragā pašapziņu viņu abu kopīgajam paziņam – Aksela Aizkalna Valteram Kolam, kurš acīmredzot savas lietišķi viszinīgās intonācijas dēļ ticis pie iesaukas “Skolotājs”. Tādēļ viņš, reabilitējot ievainoto pašcieņu, savtīgos nolūkos sāk manipulēt ar Dona labo, mazliet pat naivo sirdi, kas viņam liek pārvērtēt savu pieķeršanos Bobijam un pat nodot viņu, izslēdzot no dalības “kopīgajā”, tas ir, noziedzīgajā, lietā.

“Lugas interpretācija ir uzskatāms režisores pēdējo gadu radošā rokraksta piemērs, ko raksturo sevišķa pietāte pret autora tekstu, vienlaikus aktierus stimulējot iedzīvināt savu varoņu aktīvu un jūtīgu attieksmi pret dzīvi.”

Turklāt izrādes pieteikumā teātris norādījis, ka Deivids Mamets ir cilvēks, kurā ir vērts ieklausīties, un ka viņa lugās galvenā ir tieši valoda, kurā notvertas amerikāņu ikdienas runas divdomības.

Taču nevar noliegt, ka ciniskie, necenzētas leksikas un izaicinošiem jokiem pārsātinātie dialogi un dzīves uztveres paradoksi nav gluži paredzēti mūsu nosvērtajai mentalitātei, kas vairāk vērsta uz iekšēju refleksiju. Tāpat arī peripetijas ap jau pieminētās 20. gadsimta sākumā emitētās un par bizona niķeli sauktās monētas vēsturi, kam, cik noprotams, ir bijusi nozīme nācijas pašapziņas veidošanā, plašākam skatītāju lokam nav diez ko pazīstamas. Arī monētas vizuālā noformējuma tēlaini simboliskā nozīme, aversā redzamajai indiāņa galvai un reversā attēlotajam savulaik savvaļā gandrīz iznīcinātajam bizonam sāpīgi atgādinot par ASV līdzšinējā vēsturē izdarīto politisko izvēļu sekām, mūsu platuma grādos daudz neko neizsaka.

Iespējams, tieši tādēļ radošā komanda varoņu apdzīvoto pasauli nolēmusi ieturēt vesterna noskaņās, tādējādi veicinot skatītāja iejušanos attēlotajos notikumos, jo ikvienam ir zināms priekšstats par kovboju sūrajām gaitām. Interesanti, ka lugā nekādas tiešas norādes par notikumu lokalizāciju nav atrodamas.

Valters Kols – Aksels Aizkalns, Dons Dubrovs – Kārlis Freimanis // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis atkal radījis acīm baudāmu interjeru – jau tā mazā spēles telpa ir sašaurināta vēl vismaz uz pusi, to norobežojot ar vairākiem metāliskiem skapjiem cilvēka augumā, kur glītās rindās sastatīti aizgājušo gadu sadzīves priekšmeti un dekoratīvi nieki. Par spīti viscaur melnajām zāles sienām, Skolotājam vai Bobijam izejot no veikala, saskatāms, ka plauktu muguras ir veidotas no caurspīdīga režģa, kas telpai piešķir sevišķu noslēpumainību. Taču nekādu plašāku šīs idejas izvērsumu, lai skatītājā raisītu kādas tēlainākas asociācijas, režisore diemžēl nav paredzējusi. Tepat vēl ir lete ar vecmodīgu kases aparātu un daži krēsli, bet turpat pirmajā rindā sēdošo skatītāju rokas stiepiena attālumā arī no britu kolonizatoriem mantotie rūsganie česterfīlda stila krēsli un pokera galds ar izsmēķiem pilnu pelnu trauku. Taču scenogrāfija līdzīgi kā Liepājas teātra šīs sezonas izrādē “Vairāk par dzīvi/ Teātris” ir tik perfekti izstrādāta, ka nepamet iespaids – mēbeles ir vecinātas, nevis vecas, un visapkārt esošā dūmakainā pelēcīguma iemesls ir meistarīgi izkopts sfumato, nevis bezgalīgajās prērijās ierīkoto vientulīgo lielceļu banālie putekļi.

Stilizējot Mežonīgo rietumu tēmu, Ilzes Vītoliņas kostīmi ir no džinsa, velveta un ādas. Donam un Skolotājam sarūpētas bikses paplatinātiem galiem un ornamentiem izraibināti krekli, bet kājās viņiem ir smagnējie kovboju zābaki. Skolotāja stilu piedevām vēl iezīmē galvā liktā platmale un ap kaklu mezglā sietais lakats. Savukārt mazais Bobijs atbilstoši viņa nesamākslotajam raksturam devis priekšroku ielas drēbēm – džinsiem, T-kreklam ar garām piedurknēm, naģenei un kedām.

“Šī vide ir ļoti ierosinoša, lai košos tipāžus riskētu rādīt karikatūriskus, vienlaikus tuvplānā smīdinot publiku, bet visiem trim aktieriem izdevies no tā pilnībā izvairīties.”

Kaut arī par tēlu biogrāfijām diemžēl ir ārkārtīgi maz faktu kā tekstā, tā izrādē, aktieri nepārprotami rada iespaidu, ka viņu varoņi nodarbojas ar kādu kopīgu un viņiem ārkārtīgi svarīgu, “savu” lietu, kur citiem deguni nav jābāž. Tāpēc arī ne visiem ir jāizprot viņu biznesa un draudzības noteikumi. Attiecīgi arī izrādes prologā un epilogā pustumsā aktieru izjusti grabināto Dienvidamerikas indiāņu iecienīto marakasu skaņas un atraktīvi ritmiski izdejotās kustības, kas iestudētas horeogrāfes Lienes Stepenas vadībā, liek domāt par savdabīgu paroli, kas liecina par līdzgaitnieku pazīšanos.

Bobs – Rūdis Bīviņš, Dons Dubrovs – Kārlis Freimanis // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Kārļa Freimaņa varonis ar askētiskajiem sejas vaibstiem un piemontēto spīdīgi melno zirgasti atgādina indiāņu pēcteci, precīzāk, atlīdzības mednieku Bobiju Sikskilleru no savulaik populārā amerikāņu seriāla “Renegāts” vai Stīvenu Sīgalu, kuram gan, kā izrādās, vispār nav indiāņu sakņu. Viņa apņēmīgā rosība tiecas pasargāt Bobiju, iespējams, cenšoties viņam nodrošināt tādu dzīvi, kāda pašam jaunībā ir trūkusi. Un Arta Jančevska Bobijs arī zemapzinīgi ilgojas pēc šāda patvēruma. Viņš ir aizkustinošs savā lēnprātībā, biklumā un naivumā gan tad, kad Donija ieteiktā bezpiedevu jogurta vietā apetitlīgi nokož kumosu picas, klāt malkodams pepsi no skārdenes, gan tad, kad Donijam piedāvā no viņa nopirkt citu monētu par tādu pašu cenu, par kādu to nupat bija iegādājies veikalā, iztērējot paša Donija viņam izsniegto naudu… Pašam neapzinoties, viņš kā neveikls kucēns bezcerīgi sapinas savos labajos nodomos un to neveiksmīgajā realizācijā. Skolotājs viņu nicīgi raksturo kā sīku narkomānu ar lauzni, un aktiera skatuviskā eksistence to pilnībā apstiprina.

Savukārt Aksels Aizkalns šosezon iemiesojis pārsteidzoši atšķirīgus varoņus – “Liesmojošajā tumsā” viņa Ignasio bija apvaldīts autsaiders pārējo neredzīgo vidū, ne mazākajā mērā nemēģinot romantizēt sava likteņa netaisnīgo sitienu, turpretī tagad viņa pašpārliecinātā varoņa iedomātā autoritāte noteikti nav mazāka kā vietējam reindžeram. Aktieris izstrādājis nepārejošā kustībā esošu, saspringtu, mazliet pat neirastēnisku ķermeņa valodu – viņš intensīvi zelē košļājamo gumiju, vaikstās un miedz acis, kuras plaši atver tikai apzināti teatrāla izbrīna inscenēšanai, lai pazobotos par sarunu biedru, bet, kad viņš piekūst, tad mākslotā nespēkā atslīgst krēslā. Taču aktierim pietiek spēka ne tikai visas izrādes garumā nevainojami pārvaldīt parodisko formu, bet, neraugoties pat uz komiski izspūrušo parūku un ūsām, likt noticēt, ka tā ir viņa Skolotāja sprēgājošās iekšējās darbības nepieciešamā izpausme.

Bobs – Artis Jančevskis, Valters Kols – Aksels Aizkalns // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

“Kaut arī vispārcilvēciskām vērtībām, kas iekodētas cilvēku savstarpējo attiecību līkločos, bez šaubām, nav derīguma termiņa un vismaz Rietumu pasaulē tās nav nepieciešams ikreiz pierādīt no jauna, izrādē tomēr pietrūkst kādu akcentu, kas uz skatuves risinātos notikumus piesaistītu mūsu laikam un vietai.”

Turklāt luga dod diezgan daudz brīvības, kā interpretēt varoņu rīcības motivāciju un attiecības gan savā starpā, gan starp dialogos tikai pieminētām, bet klāt neesošām personām, kas atstāj būtisku ietekmi uz viņu noskaņojumu un izvēlēm. Režisore tam sevišķu uzmanību nav pievērsusi, kādēļ stāstu gluži bez aizķeršanās izstāstīt neizdodas. Tādēļ arī ir grūti noprast, kādi tieši pārdzīvojumi vai varbūt atmiņas vieno Skolotāju un Doniju, un attiecīgi grūti nākas izskaidrot visai dramatiski risināto savstarpējo pretenziju kārtošanu izrādes finālā, kad Skolotājs brutāli izrēķinās ar Bobiju un pēc tam tik tiešām efektīgi izdemolē veikalu, ar blīkšķi apgāžot vienu no plauktiem. Diezin vai iemesls varētu būt tikai viena draņķīga diena – ne pirmā un noteikti ne pēdējā cilvēka dzīvē, kad nācies par daudz pateikt un nav izdevies laikus apvaldīt acumirklīgu aizkaitinājumu, ko katrs sāk uztvert sakāpināti personiski. Lai gan – varbūt var, jo strīda visumā triviālais raksturs, iespējams, iegūst būtisku nozīmi tieši amerikāņu kultūrai raksturīgo grandiozo, šķietami visiem pieejamo, bet praktiski ne visiem aizsniedzamo sapņu kontekstā? Mazliet labsirdīga naivuma tam piešķir arī uz letes atstātais šūpuļzirgs, kas īsu brīdi svārstās savā nodabā…

Izrādes mazliet vairāk nekā divu stundu laikā skatītāja domas ne reizi vien aizklejo prom no skatuves dēļiem, ne visiem ikdienas iespaidiem paliekot priekštelpā pie virsjakām, kafijas automāta un Valmiermuižas atspirdzinošo dzērienu stenda. Tomēr izrādi noteikti ir vērts noskatīties trīs visnotaļ vitālo aktierdarbu dēļ, kur aiz tēlu ekscentriskajiem raksturiem nepazūd individualizēta reakcija uz šīs nakts skarbajiem notikumiem, kas pārbauda iecietības un pašapziņas robežas.

Rakstīt atsauksmi