Mākslas gaisma tumsā
Jaunrade nav paredzama: radošums var būt ne tikai veiksmē, bet arī neveiksmē.
Ceļš no virsotnes uz virsotni reti tiek pievārēts pa tiešo, tā sakot, gaisā. Lai sasniegtu vēl kādu augstumu, visbiežāk jānolaižas lejup uz zemi un tikai pēc tam jāuzsāk jauns augšupceļš. Tiesa, teātra ļaudis un starp tiem arī teātra kritiķi nereti nonievā šo lejupeju, apgalvojot, ka, raug, meistara daiļrades plaukums beidzies. Tā arīdzan es reizēm domāju, ka tik talantīgais un ar savu mākslu mani ļoti bieži aizraut spējīgais Alvis Hermanis diemžēl nolaidies uz zemes un ka visi viņa pacelšanās mēģinājumi rezultējas vienīgi ar pārskrējienu no vienas takas uz otru. Bet te pēkšņi patiesi varens uzrāviens. Tas spēks, kad tavas, tas ir, skatītāja, domas, emocijas un jūtas saplūst uzmanības un paļāvības pilnā atdevē mākslai.
Šajā sezonā pēdējā Jaunā Rīgas teātra pirmizrāde ar zīmīgu nosaukumu “Post Scriptum”, protams, tika gaidīta ar īpašu interesi, jo zināms, ka tā ir Čulpanas Hamatovas monoizrāde. Aizbraukusi no Krievijas, slavenā krievu aktrise 2022. gada aprīlī pievienojās JRT trupai. Principiāls fakts, jo Hamatova sava profesionālā ceļa laikā Maskavas Nāciju teātrī ir radījusi daudzas spožas lomas, kļūdama par vienu no Krievijas populārākajām aktrisēm. Viņa turienes režisoriem bijusi uz izķeršanu. 2008. gadā tur spēlējusi Alvja Hermaņa iestudētajos “Šukšina stāstos”, ko daudzi no mums redzējuši arī viesizrādēs šeit, Latvijā, pārliecinādamies par viņas unikālo talantu. Viņai Hermanis uzticējis arī Gorbačova sievas Raisas lomu izrādē “Gorbačovs” (2020), ko diemžēl pandēmijas dēļ mums Latvijā klātienē tā arī neizdevās redzēt. Tagad aktrise Čulpana Hamatova ir Rīgā – aizbraukusi no Krievijas, nespēdama pieņemt Putina karu pret Ukrainu. Mūsu prese jau vairākkārt vēstījusi par viņas konfliktu ar savu sirdsapziņu un par kraso attieksmes maiņu pret Putinu. Tādēļ sīkāk šo situāciju neanalizēšu.
Inscenējuma dramaturģisko materiālu veidojuši Alvis Hermanis un Čulpana Hamatova, izmantojot fragmentus no Fjodora Dostojevska romāna “Velni” un Annas Poļitkovskas publikācijām avīzē “Novaja Gazeta”. Izrāde skan krievu valodā, bet tās teksta tulkojums latviešu valodā lasāms videoekrānos skatuves labajā un kreisajā pusē. Skatuves priekšplānā – neliela istabiņa. Dīvāns, virs tā sienas tepiķis, bet tā priekšā veclaicīgs televizors, un turpat pie sienas mazs plauktiņš ar Jēzus Kristus ikonu centrā. Nepretenciozais un sadzīviski ļoti precīzais Kristīnes Jurjānes skatuviskais noformējums uzreiz gluži vai saskaņojas ar dīvānā sēdošās sievietes vizuālo tēlu. Grima un parūkas meistare Sarmīte Balode, kostīmu māksliniece Kristīne Jurjāne un ģērbēja Māra Jarovaja šo tēlu nav nekādi paspilgtinājušas, tā ārējā veidolā valda pieticība un ikdienišķs prastums.
Šo sievieti sauc Nadja. Viņa sēž un klausās dziesmu, kas atskan no televizora. Mūzika pazīstama, multenēs reizēm dzirdēta bravūrīga krievu joku dziesma, bet teksts ir par to, cik labi būtu, piemēram, nomest atombumbu uz Vašingtonu vai gabalos sadalīt Eiropas Savienību un tamlīdzīgi. Šis traļi vaļi ilgst diezgan ilgi, ļaujot pamatīgi ieskatīties aktrises darbā. Jā, tieši darbā. Tādēļ, ka mūsu priekšā ir tāds – tik apbrīnojams dabiskums, ar kādu ir piesātināta šī sēdēšana klusumā, tāds ķermeņa un dvēseles esmes patiesums, ka šī meistarība izraisa īstenu sajūsmu.
Bet pēc tam sākas Nadjas pašas stāsts, un, kā mēs uzzinām, viņa dzīvo viena, daudz laika aizvadot pie televizora, ko neizslēdz ne tikai savā prombūtnē, bet arī vēlās nakts stundās. Nadja ir skolotāja, kas reiz uzdevusi saviem skolēniem uzrakstīt sacerējumu pēc kāda no katra paša izvēlēta Dostojevska darba. Šajā kontekstā viņu pārsteidz viens no skolniekiem, kas aprakstījis to, ko izlasījis rakstnieka romānā “Velni”. Šo fragmentu Čulpana Hamatova sāk ne tikai lasīt, bet arī spēlēt. Spēlēt vienu no pazīstamā “Velnu” varoņa Stavrogina dzīves epizodēm: viņš izvarojis meitenīti, bet pēc tam, visu aprakstījis vēstulē, dodas ar to pie garīdznieka Tihona, lai, nožēlojot grēkus, šķīstītos. Nespēdams vairs saskatīt atšķirību starp labo un ļauno, Stavrogins tīksmīgi izbauda savu dziļo krišanu, līdz viņu sāk tirdīt mokpilna nožēla. Sevis šaustīšana mijas ar augstprātīgu pašapliecināšanos. Bet gaismu mākslinieks Lauris Johansons uzbūris pulsējošu gaismu gleznu, atainodams varoņa sapni kā cilvēka dzīves vīziju ar tās sākotnējo harmoniju.
Jā, Hermaņa izrāde atkal ar patiesu viedumu pievēršas ticības jautājumam. Tāpēc tik organiski tajā iekļaujas arī Arvo Perta mūzika. Bet uz videoekrāna redzam fragmentu no intervijām ar Oleksiju Arestoviču, kas atklāti runā par velnu darbošanos cilvēka dzīvē. To var ignorēt vai, gluži otrādi, – sākt par to aizdomāties, jo vairāk tāpēc, ka šajā kontekstā atklājas arī reālas dzīves fakti. Piemēram, kā cīņā ar čečenu teroristiem, kas 2002. gada 23. oktobrī ielaužas Maskavas teātrī izrādes “Nord Ost” laikā, Putins devis pavēli ielaist skatītāju zālē nāvējošu gāzi. Hamatovas Nadja stāsta mums, kā šajā specoperācijā bojā aiziet viņas tuvinieki. Taču visi šie stāsti kopumā, kā vēsta izrādes autori, ir “par Krievijas (un ne tikai) apziņu, sirdsapziņu un zemapziņu pēdējo notikumu kontekstā”.
Izrāde beidzas ar indīgās gāzes apdraudējumu. Nadjas istabā tā ielaužas caur sienu, pamazām piepildot telpu viņai visapkārt. Lēnītēm aizveras priekškars. Uz videoekrāniem parādās ieraksts ar lūgumu neaplaudēt. Skatītāji klusumā pasēž kādu brīdi un tad dodas mājup. Cik vieds fināls! Sāpes, cilvēku nāve un velnišķās spēlītes nebūt nav beigušās. Viss turpinās.
Rakstīt atsauksmi