Recenzijas

Marta – Elīna Vāne // Foto – Jānis Šatrovskis
7. jūlijs 2022 / komentāri 0

Elles priekškambaris vai šķīstītava

2021./2022. gada teātra sezonas noslēgumā Kroders.lv organizēja jauno autoru konkursu, aicinot iesūtīt recenzijas par sezonas griezumā tapušām Latvijas teātru izrādēm.

Piedāvājam lasītāju uzmanībai konkursa laureātu – topošo teātra un mākslas kritiķu recenzijas rubrikā "Students VĒRTĒ". Vārds 1. vietas ieguvējam Edvardam Brusam – Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslas studiju BSP 2. kursa studentam, kurš recenzē VDT izrādi "Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?" Ineses Mičules režijā.

 

Valmieras Drāmas teātra izrādē “Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?” režisore Inese Mičule skatītājus ieved tumšā puspagrabā un iespīdina gaismu katra varoņa tumšākajos nostūros, liekot tiem atklāt savus visdziļāk slēptos noslēpumus.

Edvarda Olbija (Edward Albee) 1962. gadā sarakstītā luga “Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?” skatītājiem, iespējams, jau ir pazīstama, jo uz Latvijas teātru skatuvēm iestudēta daudzas reizes. Iepriekšējais iestudējums tapis 2017. gadā Dailes teātrī Toma Treiņa režijā. Bet kino fanātiem stāsts par divu pāru kopā pavadīto nakti, visticamāk, zināms no Maika Nikolsa (Mike Nichols) 1966. gada filmas ar Elizabeti Teilori (Elizabeth Taylor) Martas lomā.

Veidojot iestudējumu, Inese Mičule galvenokārt nav veikusi izmaiņas lugā. Tā vēsta par diviem pāriem: vēstures profesoru Džordžu un viņa sievu, universitātes prezidenta meitu Martu, un jauno bioloģijas profesoru Niku un viņa sievu Zaķi. Marta ielūdz jaunāko pāri pēc viesībām doties pie viņas un Džordža. Visi kopīgi pavada nakti, kas pārsātināta ar alkoholu, strīdiem, apvainojumiem, izsmieklu un spēlēm, kas to dalībniekus izsit no sliedēm. Edvarda Olbija luga Valmieras teātrī rezultējas trīs ar pusi stundu garā trīs cēlienu izrādē, kas ņemot vērā notikumu intensitāti, arī skatītājus pēc kopā pavadītās “nakts” atstāj diezgan nogurušus. Tas gan nemazina izrādes kvalitāti un varbūt pat uzskatāms par pozitīvu aspektu – spēja skatītāju noturēt izrādes varā, liekot līdzpārdzīvot notiekošajam.

“Galvenais izrādē noteikti ir vecākais pāris, jo nakts tiek pavadīta viņu mājā un viņi ir tie, kas ievelk jaunākos savās netīrajās spēlēs, izmantojot abus, bet īpaši Niku kā ieroci vienam pret otru.”

Grūti teikt, vai kāds no abiem ieņem valdošo lomu – izrādes sākumā svarīgāka šķiet Elīnas Vānes Marta, kura valda pār esošo situāciju. Viņa ir tā, kas uzaicinājusi viesus un ir uzbrūkošāka pret Džordžu, kura nicinošās atbildes šķiet vien atbilde uz sievas provokācijām. Tomēr jau drīz vien rodas sajūta, ka situāciju kontrolē tieši Mārtiņa Liepas Džordžs, pakļaujot Martu savām spēlēm un šķietami beigās arī sagraujot viņu.

Džordžs – Mārtiņš Liepa, Marta – Elīna Vāne // Foto – Jānis Šatrovskis

Izrādes Marta ir pašpārliecināta, varētu pat teikt – valdonīga. Viņa gūst baudu no sava vīra pazemošanas citu priekšā, izsmejot ikkatru viņa neveiksmi. Sava sociālā statusa dēļ (Martas tēvs ir universitātes prezidents) viņa attiecību hierarhijā atrodas virs sava vīra. Elīna Vāne ļoti pārliecinoši to attēlo. Viņas tēlotā Marta ir viegli iereibusi, tomēr lieliski valda pār situāciju un viņas rīcība noteikti ir aprēķināta, nevis vieglprātīgu impulsu vadīta, kā varētu šķist sākumā. Nakts laikā viņa atskurbst, bet lēnām arī salūst, jo Džordžs ne tikai nepadodas viņas spiedienam, bet pats Martu salauž, līdz galam iznīcinot to, kas viņai bijis visdārgākais.

Mārtiņa Liepas tēlotais Džordžs ir atturīgāks savās izpausmēs, tomēr tas nenozīmē, ka viņa vītās intrigas ir mazāk spēcīgas. Tikai dažreiz viņš zaudē savaldību, bet arī tad izmanto savas dusmas kāda apzināta mērķa sasniegšanai. Iespējams, tieši tādēļ, ka Marta vienmēr bijusi dominējošā, viņš ir apņēmies uzvarēt šajā cīņā, liekot lietā visu iespējamo. Džordžs pazīst Martu vislabāk, tādēļ to spēj izmantot pret viņu. Nojauzdams, ka Marta viņā gribēs radīt greizsirdību, pavedinot Niku, Džordžs jau iepriekš pamudina Niku ar namamāti pārgulēt. Kad Marta un Niks skūpstās viņa klātbūtnē, Džordžs to vienkārši ignorē. Viņš ir arī vairāk ieinteresēts jaunākajā pārī – iztaujājot un izzinot viņu noslēpumus un attiecību vēsturi. Šo informāciju viņš nebaidās lietot, lai radītu sarežģījumus arī otra pāra vidū, pavisam atklāti pasakot to, ko abi, iespējams, jau iepriekš nojautuši.

“Jaunākais pāris turpretim pieredzējušo laulāto spēlēs neiesaistās apzināti, tomēr tas nenozīmē, ka arī viņu attiecībās nav maldināšanas, sarežģījumu un noslēpumu.”

Pretēji Džordžam un Martai, viņi viens pret otru vēršas tikai emociju, nevis aprēķinu vadīti. Jaunās aktrises Ievas Esteres Barkānes atveidotais Zaķis ir spilgts tēls, kas atmiņā paliek vēl ilgi pēc izrādes noskatīšanās. Pirmajā brīdi rodas iespaids, ka viņa ir naiva, vieglprātīga meitene, kas vēl nav pieaugusi un tādēļ izceļas uz pārējo fona, tomēr tā tikai daļēji ir patiesība. Viņa ienāk ar platu smaidu uz lūpām, bieži iesmejoties veidā, kuru izrādes laikā parodē Džordžs, bet starpbrīdi arī daži skatītāji. Viņa runā uzspēlēti pazeminātā balsī un  ir pārmērīgi pieklājīga, teju uz visu atbildot ar pārspīlētu galvas kratīšanu. Tomēr var noprast, ka šī uzspēlētā maniere liecina par to, ka Zaķis vēlas citiem izpatikt, kā arī grib tikt uztverta nopietnāk. Zaķis no četriem izrādes varoņiem piedzeras visvairāk, tādēļ daļu skatuves laika pavada prom no pārējiem, vannas istabā vemjot vai arī guļot uz grīdas un lobot no pudelēm nost etiķetes. Aktrisei veiksmīgi izdodas izspēlēt arī ainas, kurās Zaķis reibumā parādās uz skatuves, nepārspīlējot, bet arī skaidri parādot, ka viņas varone pār sevi vairs nevalda.

Krišjāņa Stroda atveidotais Niks ir izrādes pelēkākais tēls. Iespējams, tādēļ Džordžs un Marta viņu izmanto savām spēlēm. Viņš ir jauns (lugā Nikam ir 30 gadi, bet izrādē aktieris šķiet jaunāks), nedaudz nedrošs un viegli padodas vecākā pāra provokācijām, tikai pašās beigās sākot vēsties pret Džordža un Martas uzliktajiem noteikumiem.

Džordžs – Mārtiņš Liepa, Niks – Krišjānis Strods // Foto – Jānis Šatrovskis

Elements, kas nedaudz izjauc izrādes saspringto gaisotni, ir tas, ka aktieri neaizsmēķē nevienu no daudzajām tajā izmantotajām cigaretēm, bet vien uzmanīgi noplivina šķiltavu uguni tām priekšā. Tas uzliek tēlu uz pauzes, kā arī darbība nerezultējas dūmos, kas tik ļoti iederētos izrādes estētikā. Tomēr, iespējams, šādi radošā komanda izvairījusies no tāda piedūmojuma, kas vairākiem teātra skatītājiem radītu diskomfortu, kā tas bija novērojams Latvijas Nacionālā teātra izrādē “Sveišinieki vilcienā” (rež. Vladislavs Nastavševs, 2021).

Pretēji iepriekšējam šīs lugas iestudējumam Dailes teātrī, kura noformējums bija veidots gaišos toņos, aktieri bija ģērbti bērnišķīgās drēbēs un valdīja spēles estētika, šajā izrādē noteicošā ir melnā krāsa, pagājušā gadsimta 60. gadu stils un reālistiska aktierspēles maniere. Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis Valmieras teātra Apaļajā zālē iekārtojis Martas un Džordža dzīvojamo istabu/guļamistabu, kurā viņi paši un viesi ierodas no pāris pakāpienus augstāk esošajām ārdurvīm, tādejādi radot iespaidu, ka telpa atrodas puspagrabā. Melno telpu centrā pāršķeļ dzeltens laukums, kas veidots kā no lampas krītošs gaismas stars.

“Rodas asociācijas ar Imanta Ziedoņa “Melno pasaku” un elles priekškambariem, kas nodrošina to, ka ellē nenonāk gaisma.”

Varbūt arī Martas un Džordža dzīvojamā istaba vērtējama kā tāds elles priekškambaris, caur kuru nakts laikā viņi paši un viesi virzās tuvāk ellei. Bet varbūt viņu istabu var uztvert kā šķīstītavu, kurā viņi visi atzīstas savos grēkos, melos un noslēpumos, lai nakts noslēgumā dotos uz paradīzi vai arī paliktu turpat. Telpa iekārtota salīdzinoši minimāli – vienā pusē novietota gulta, atpūtas krēsls un laikmetam atbilstošs filmu projektors, bet otrā atrodas bārs, kas ierīkots vecā elektrības skapī, brīdinot par bīstamajām sekām, ko tā saturs var izraisīt.

Zaķis – Ieva Estere Barkāne // Foto – Jānis Šatrovskis

Ja scenogrāfija par izrādes notikumu laiku dod maz ziņu, tad Annas Heinrihsones veidotie kostīmi ļoti skaidri tos ievieto lugas tapšanas laikā – 20. gadsimta 60. gados. Vistiešāk to var saskatīt Zaķa vizuālajā tēlā – A silueta minikleita, izceltas apakšējās skropstas, iezīmēti pusloki virs plakstiņiem un zēngalviņa. Jāmin arī, ka visi tēli ģērbti melnbaltos toņos, vienīgie izņēmumi ir krāsainās puķes uz Džordža kaklauta un dzeltenās Martas bikses. Marta ir arī vienīgais tēls, kas maina savu apģērbu (sekojot lugas tekstā dotajām norādēm). Sākotnēji viņa tērpusies melnā vakarkleitā ar atsegtiem pleciem, bet vēlāk pārģērbjas dzeltenās biksēs un melnā blūzē, kas aizpogāta tikai līdz pusei, atstājot redzamu Martas krūšturi. Iespējams, jau tad viņa nolēmusi spēlēt spēles. Izvēle Martu ietērpt biksēs var tikt uztverta kā mājiens uz to, ka viņa ir tā, kura attiecībās tās valkā. Trešajā cēlienā Marta uz skatuves ierodas gluži kā Venēra kažokādās, tērpusies melnā naktskreklā un kažokā, kopā ar Džordžu pazemodama Niku. Visus Martas tērpus papildina vizuļojošas rotaslietas un uz augšu uzveidota platīna blonda frizūra. Vīrieši ģērbti vienkāršākos tērpos – Džordžs pelēkā žaketē, bet Niks bītlenē, parādot abu atšķirīgo vecumu un stāvokli sabiedrībā.

Neskatoties uz to, ka izrāde ir samērā gara, nevienā brīdī nešķiet, ka tā ir garlaicīga vai notikumi attīstās pārāk lēni. Dramatiskie sižeta pavērsieni un dinamiskā aktieru spēle notur skatītāju uzmanību līdz tās pēdējām minūtēm. Radošās komandas kopdarbs radījis veiksmīgu iestudējumu, kurā atrodamas tikai dažas nenozīmīgas nepilnības.

Rakstīt atsauksmi