Henrieta Verhoustinska

Teātra kritiķe, LTV žurnāliste

Intīmi un trausli. Par ļaunuma uzveikšanu

Komponista Jāņa Lūsēna iecere savu jauno muzikālo teātri Ars Nova atklāt ar rokoperas Kaupēn, mans mīļais! jauniestudējumu, lai arī vispirms raisīja sajūtu „upē divreiz neiekāpsi”, tomēr izrādījās gudra.

Lai arī tandēmam Lūsēns/Māra Zālīte ir arī citi labi darbi – Neglītais Pīlēns, Indriķa Hronika, Sfinksa, – vislielākos panākumus gan publikā, gan kritikā, bez šaubām, ir guvis Kaupēns, neraugoties uz to, ka 1999.gada Liepājas teātra iestudējums (režisora Valda Lūriņa vadībā) izpelnījās arī pārmetumus par pārlieku tiešo un konservatīvo skatuves valodu. Nu iestudējuma komanda pilnībā jauna, un tajā salikti pavisam citi akcenti. No iepriekšējās izrādes nekur nedēties – pietiekami liela daļa publikas uz šo versiju nāk paskatīties, lai salīdzinātu ar iepriekšējo, ko tiešām var dēvēt par leģendu, īpaši tagad, kad viens no toreizējiem Kaupēniem – Mārtiņš Freimanis ir jau mūžībā, bet otrs – Ivars Stonins – gandrīz desmit gadus dzīvo Ņujorkā.

„Patēriņa” triumfs

Režisores Ineses Mičules un viņas komandas – kostīmu mākslinieces Ievas Veitas un īpaši scenogrāfa Ginta Sippo veikums ir gan daudz lakoniskāks, gan intīmāks kā Valdim Lūriņam, scenogrāfam Raulam Zitmanim, kostīmu māksliniecei Zigrīdai Atālei. Arī tēlotāju saraksts uz pusi īsāks (lai gan tolaik Liepājā arī vairāki aktieri tēloja pa vairākām lomām). Un arī Vallija pēc Kaupēna aresta neturpina deju kā sajukusi Ofēlija, bet vienkārši stāv mehāniski dejojošo pārīšu vidū (horeogrāfe Inga Raudinga). Uz skatuves ir tikai divi koka soli minimālisma stilā kā no žurnāla Deko un koka platforma, kas kalpo gan kā „skatuve uz skatuves”, gan vienkārši kā paaugstinājums. Aiz puscaurspīdīga priekškara sēž mūziķi (pie taustiņiem pats komponists, ģitāru spēlē Aivars Gudrais, bungas – Kaspars Grigalis, bet basģitāru - Jānis Lūsēns juniors). Pašā finālā aiz šī priekškara pakar Kaupēnu. Uz skatuves parādās arī pāris krēslu, taisnstūrains gaismas objekts un nolaižas šūpoles, uz kurām Vallija – Ance Krauze – izdzied jaunības dziesmu. No vienas puses, stila lakonismu droši vien diktē „izbraukuma izrādes” nosacījumi, no otras – šis Kaupēns ir daudz intīmāks, personiskāks, mazāk vispārināts.

Valda Lūriņa Kaupēns, bez šaubām, bija izrāde ne tik daudz par Kaupēnu, kā par Latviju,un šī iecere tolaik sasaucās ar Māras Zālītes libretu, kurā apbrīnojami daudz izcilas dzejas (īpaši Dzejnieka un Vallijas tekstos). Pirms divpadsmit gadiem vārdi par „jauno, tik jauno” zemi, par jauno un vārīgo valsti skanēja daudz tiešāk, bet Kaupēna tēls bija vienlaikus gan sabiedrības morāles katalizators, gan daudznozīmīgs personāžs, kura tēlā netrūka romantikas – īpaši Ivara Stonina tēlojumā šī vārda tiešajā, baironiskajā, nē, pat hofmaniskajā nozīmē. Šodien izrāde vēstī par ambicioza, tak netalantīga un pagrimuša cilvēka lejupslīdi mūžīgā patēriņa pasaulē, kur valda reklāma un visu var nopirkt. Tas tieši sasaucas ar nesen notikušajiem Londonas grautiņiem, kuros jaunie cilvēki gribējuši ar varu paņemt to, ko par naudu nav varējuši nopirkt. Bet ir ļoti gribējies. Atšķirībā no Norvēģijas šāvēja Breivīka, Kaupēnam nav noteiktas ideoloģijas, tomēr abi slepkavas atklāj kādu mulsinošu tendenci: pēc rietumnieciskā individuālisma uzvaras gājiena arvien vairāk dzirdam par cilvēkiem, kam cita cilvēka dzīvība nav nekāda vērtība.

Urla un viņa pretstats

Pirmo slepkavību uz skatuves – policistu Preisu, kas mēģina apcietināt Kaupēnu kā dezertieri, – iepriekšējais – 1999.gada Kaupēns veica drīzāk netīšām, policista spiediena provocēts. Andra Keiša Kaupēns labākajās trillera tradīcijās uzglūn Preisam, mēģinot reizē vairīties un sekot, līdz rodas iespēja „lemt tevim nāvi, man brīvi”. Šim Kaupēnam tā turklāt nav pirmā slepkavība – viņš jau ir nogalinājis iepriekšējā ainā, aplaupot zemniekus, tāpat vien, lai iebiedētu pārējos. Ir diezgan skaidrs, ka dezertiera Kaupēna „atmiņas” par saviem varoņdarbiem kaujas laukā ir viltotas tāpat kā viņa galantums un glancētā, pieglaustā pieklājība, parādoties naudai. Ja ar Mārtiņa Freimaņa un Ivara Stonina Kaupēniem patiesi notika neticamas pārvērtības un viņi no nošņurkušiem zaldātiņiem pārdzima elegantos kungos, tad Keiša Kaupēns, paliekot karavīra galifē biksēs un zābakos, nomainot vien kreklu un vesti, ir tas pats neveiklais urla, kas izrādes sākumā, – viņā nav nekā no varoņiem, „kas viens otru nenodod.” Pavērojiet šā Kaupēna izjūtu gammu slepkavību laikā: pretīgums, triumfs, savas varas apziņa, bailes, pārsteigums par paša izdarīto – viss sajaucies vienā nelāga smārda kokteilī, gar biksēm tiek noslaucītas miklās rokas, mute ieplesta pussmaida, pusšausmu grimasē. Tā ir jauna pakāpe aktiera biogrāfijā gan tēla, gan vokālo grūtību ziņā: lirisko Keišu, kas līdz tam JRT Latviešu mīlestībā dziedājis par Gunu un piparmētru tēju, atpazīstam vien ainā, kur Kaupēns ierauga Valliju un iemīlas. Kaupēna pretnim – Marta Kristiana Kalniņa Dzejniekam nav viņa priekšteča Zigfrīda Muktupāvela spēka un harizmas, viņš arī nejūtas tik droši kā aktieris, tomēr līdzās lielajam, lācīgajam Kaupēnam spēlē Marta Kristiana Kalniņa trauslums, liriskums, smeldze. Aktieriskais nevarīgums, visu spēku koncentrēšana dziesmai, sažņaugtām dūrēm un skatuvē iedzītām kājām „aizmirstot” par tēlošanu, savādā kārtā kļūst par efektu, jo šim Dzejniekam, kas pats šķiet sargājams un saudzējams, taču ir jāsaņemas un jāuzņemas visgrūtākā misija – jāatbrīvo zeme no Kaupēna. Visvairāk viņš uzrunā nevis kliedzot par kara laiku un asinīm, bet divskatos ar Kristīnes Zadovskas Māti un savu iecerēto Valliju.

Liekais daudzpunkts

Šajā izrādē ir arī jaunieviesums - Vallijas dziesma par to, ka viņa turpmāk, pēc Kaupēna atmaskošanas un nāves, dzīvos tikai šķietami, ka patiesībā meitene jau mirusi, ir ļoti skaista. Šī dziesma, lai arī manis redzētajā izrādē tās laikā Ance Krauze vairāk uzmanības pievērsa sarežģītajai vokālajai tehnikai, ne emocionālajam saturam, Kaupēna pirmsnāves murgiem piešķir arī konkrētu intimitāti: viņš nogalina ne tikai 19 cilvēkus, kas rēgu neatlaidībā seko viņam no viena kameras stūra uz citu, bet patiesībā arī savu mīļoto: lieliska ir aina, kurā Kaupēns izmisīgi, dzīvnieciski gremo cietuma ēdienu, kā cenšoties iekosties dzīvē, dzīvībā, realitātē, kamēr viņu vajā spoku bars. Ļaunums te nav vien abstrakts un simbolisks, bet arī pavisam konkrēts.

Cepuri nost Valmieras teātra, kā arī citiem aktieriem, kas godam „valkā” ne vien vairākas lomas katrs, bet arī pūļa un kordebaleta maskas. Tomēr tehnisko ķibeļu – kā plīstošie un skaņu neraidošie mikrofoni, nenoregulētā basu skaņa – trešajai izrādei bija par daudz. Neskaidrs ir arī fināls ar Kaupēna pakāršanu – tā notiek aiz caurspīdīgā priekškara skatuves dibenplānā, un, kaut arī Dzejnieks iznāk priekšplānā, viņā nav iespējams atpazīt Bendi, kas ļoti būtiski arī šajā Kaupēna versijā. Fināls paliek pārlieku atvērts. Burvju vārdi ļaunuma izskaušanai nenoskan. Tomēr izrādi gribas dēvēt par veiksmi.

* "Lilit"