Nekas nav viennozīmīgs
Skatītājs vērtē Valmieras Drāmas teātra izrādi „Doktors Živago” Indras Rogas režijā
Jau lasot Borisa Pasternaka romāns „Doktors Živago”, bija skaidrs, ka to iestudēt, pārnesot romānā attēloto darbību uz skatuves, ir teju neiespējami, ņemot vērā nopietno apjomu, neskaitāmos personāžus un darbības vietu nebeidzamo maiņu. Tādējādi šķiet, ka režisore Indra Roga Valmieras teātrī izvēlējusies vienīgo iespējamo šī darba uzvešanas variantu, proti, sākt ar kādu zīmīgu ainu, kas it kā pavelk svītru notikumiem un ļauj tos izvērtēt, retrospektīvi uz tiem atskatoties. Jo principā uz skatuves nav būtiska hronoloģija, ko uzskatāmi izrādē tāpat nav iespējams parādīt – to bez atkārtotas atgriešanās pie jau izlasītām lappusēm nav viegli uztvert pat grāmatā.
Būtiski ir nonākt pie secinājuma, ka kara šausmas un tam sekojošais totalitārais režīms Padomju Krievijā līdz nepazīšanai un laikam jau neatgriezeniski izmainīja sabiedrību, tās pasaules uzskatu. Vieni pielāgojās, daļa vairs nevarēja pielāgoties, jo kara gaļas mašīnā tika samalti, daļa nespēja. Arī Živago, kaut arī jauno revolucionāro ideju šķietami tik cilvēciski saprotamajā gaismā bija ar mieru zināmā mērā atteikties no aristokrātijas piedāvātajām iespējām, nespēja pielāgoties – jaunā kārtība tika ieviesta pārāk nežēlīgi. Neviens ar varu nav kļuvis mīļš, labo var radīt tikai caur labo. Un par to ir stāsts…
Un tieši tas mani nepārliecināja Valmieras teātra izrādes pirmajā cēlienā. Jā, jā, skaistā, kritiķu recenzijās jau uzslavētā jēdzieniski ietilpīgā Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija (kuru veiksmīgi papildina eleganti autentiskie Annas Heinrihsones kostīmi, kopā veiksmīgi konstruējot „arēnu”, kur notikt cīņai starp tradīcijām un jaunajām sabiedriskās domas vēsmām) tiek pakāpeniski sagandēta, atklājot Krievijas „norauto jumtu”, taču skatuviskās norises ar nebeidzamo knosīšanos, cilvēku pūļiem un garajām, it kā no konteksta izrautajām runām bez vietas pārdomu brīžiem liek domāt, ka nekas jau tik traks nav noticis. Sak’, tikai pāris atlupušu dēļu… Nenoticu programmā atgādinātajam, ka „romāns vairākām lasītāju paaudzēm ļāvis saprast dramatiskās pārmaiņas, ko 20.gs. sākums nesis Krievijai un visai pasaulei”.
Turklāt, manuprāt, izrādē trūkst fokusa jeb personas, caur kuras konkrēto pieredzi un skatījumu aptvert apkārt notiekošo, apjaust notikumu traģiskumu. Var jau teikt, ka Živago nav romāna galvenais varonis, jo galvenie ir notikumi, nevis personas, bet tomēr (starp citu, arī pagājušās sezonas „Zojas dzīvoklī” I. Roga Ievas Puķes Zojai bija atvēlējusi tikai otrā plāna lomu, lai arī aktrise ar tai piemītošo spēcīgo enerģētiku bija gatava izspēlēt savu stāstu par ačgārnajiem sabiedriskajiem, politiskajiem un ekonomiskajiem procesiem). Notikumus virza cilvēki, un tikai cilvēka iesaistīšanās tiem piešķir nozīmi.
Rezultātā izrādes smaguma centrs sadalās trijās daļās. Ciešanas tiek dalītas, diemžēl nekļūstot stiprākām, bet gan izkliedējoties. Tā Kaspara Zāles Živago (jaunais aktieris, debitējot nozīmīgā lomā uz lielās skatuves, pārsteidz ar tik organisko iekļaušanos skatuviskajās norisēs) cieš iekšēji, savus pārdzīvojumus izsakot dzejā, Elīnas Vānes Lara cenšas rast sev vietu mainīgajā pasaulē un I.Puķes Toņa, pārdomu pilna, slīd gar brūkošās ēkas (sabiedriskās iekārtas) sienām, šauboties par rītdienas iespējamību.
Vēstījumu dziļāku neļauj vērst arī Laras kā Krievijas simbola neiedzīvināšana. E.Vāne Laras lomā ar savu nepārtraukti emocionāli sakāpināto spēli, spējo iekaisību pret mazāko kairinājumu nespēj iemiesot Laras kā patiesībā milzīgas personības spēku, kas neizšķiež sevi niekos, bet ir kā pārpasaulīga, pat mītiska būtne, ko precīzi raksturo diemžēl izrādē nedzirdamā frāze no Laras domām romānā: „Kāpēc man tāds liktenis, ka es visu redzu un tik ļoti jūtu visam līdzi?” (Pasternaks B. Doktors Živago. Rīga: Jumava, 2007, 27.lpp.) Aktrises Lara ir kaislīga, bet B. Pasternaka Lara nav valšķe, tā ir sieviete, kas vēl nespēj apjaust savu spēku un tādēļ taustīdamās izdara arī aplamus gājienus. Lara grib un ir pelnījusi miera ostu, bet īstais precinieks neuzrodas, taču, atrasts Živago personā, atkal jau projām dodas. Un viņa atkal paliek viena. Šajā ziņā Krieviju trāpīgi raksturojis poļu rakstnieks Česlavs Milošs, kurš analizējis Eiropas sabiedrības transformācijas 20.gadsimtā. Viņš citē krievu autoru Dmitriju Merežkovski: „Krievija ir sievišķis, kurai nekad nav bijis vīra. Viņu tikai izvaroja tatāri, cari, boļševiki.” (Milošs Č. Dzimtā Eiropa. Rīga: Zvaigzne ABC, 2011, 167.lpp.).
Manā ieskatā I. Puķes arsenālā ir spēja parādīt smalku, plašu natūru, kas ļauj noticēt jūtām, kas kā mežģīnes spētu izcakot neskaitāmas apziņas velves, tādējādi sniedzot neizsmeļamu mieru un labsajūtu apkārtējiem. Aktrise dziļāku nekā romānā vērš Toņu, bet redzamais tēlojums vairāk iederētos, attēlojot Larisu. Savukārt E. Vānes parādītās īpašības būtu iederīgas Toņas tēla traktējumā, kas, ikdienišķa sieviete būdama, rosās pa dzīvi kā prazdama, taču centīgi, neieslīgstot apcerēs, jo Toņa taču ir šajā pasaulē, lai dzīvi vienkāršotu, bet Lara – lai sarežģītu. Tāpēc šķiet, ka aktrisēm par spīti likts spēlēt nepareizās lomas.
Šadā situācijā arī nav skaidrs, kāpēc Živago būtu sirdī jāpaliek pie Laras, ja reiz I. Puķes Toņa ir vēl dvēseliskāka, maigāka un pie viena arī praktiskāka. Tas Živago rāda kā vējagrābsli un nemaz nesasaucas ar viņa kā domātāja, svērēja un sakarību meklētāja tēlu.
Toties izrādes otrais cēliens, pilnvērtīgi izmantojot scenogrāfiju kā vecās pasaules krāsmatas, pa kurām klīst jaunajā kārtībā vīlušies, manā ieskatā ir daudz pārliecinošāks. Pie tam finālā pāri skauvei nolaistās aizsalušās rūtis (kā Nacionālā teātra izrādē „…bagātā kundze…” izmantotās video projekcijas uz tālumā dejojošajiem cilvēkiem) it kā simboliski nodala bijušo un esošo, ideālo un reālo, to, ko mēs vēl skaidri redzam, atceramies, bet nespējam aizskart un pasargāt. Tajā pašā laikā šī metafora veiksmīgi saplūst ar revolūcijas uzstādījumu – dzīvi komūnā. Visi – aristokrāti, kalpi un strādnieki – nu ir vienuviet, visi sarunājas un malko tēju bez klasu izšķirības. Nekas nav viennozīmīgs šajā pasaulē. Tā Živago tikai miris tiem pievienojas, dzīves reālijas tā arī nespējis pārvarēt.
Tādejādi finālu I. Roga ir pārdomāti izvērtusi visai emocionālu un spēcīgu. Taču izpalicis epilogs, kas romānā tā kā rezumē visu notikušo, vēstot par kara un revolūcijas radīto jauno paaudzi – paaudzi bez pagātnes, jo dzīvot tiem bija jāsāk/ jāturpina no baltas lapas, bez empīriski pārbaudītu dzīves patiesību palīdzības, daudziem (kā Laras un Živago meitai) pat bez vecāku padoma. Šajā gadījumā būtiski izjutu Živago brāļa Jegrafa Larai pēc ārsta nāves teiktā trūkumu, ka „nekad, nevienā gadījumā nevajag krist izmisumā. Cerēt un rīkoties – tas nelaimē ir mūsu pienākums. Bezdarbīga krišana izmisumā – tā ir pienākuma aizmiršana un neizpildīšana”. (Pasternaks, 497.lpp.) Cīnīties ir cilvēka pienākums, kaut arī Č. Milošs raksta, ka cilvēkiem ir jādod vismaz kaut kāda laime, lai tajā iesakņotos jēdziens „pienākums” (Milošs, 170.lpp.). Živago taču centās. Viena cilvēka neveiksme pārējos nedrīkst apturēt. Tas ir paraugs, kam jāseko, kā vārdā jāiztur.
* Skatītāja viedoklis
Rakstīt atsauksmi