Mazie svētki
Valmieras Vasaras teātra festivāla piezīmes. Edvards Bruss (Latvijas Kultūras akadēmija)
“Valmieras Vasaras teātra festivāls šogad skatītājus ieveda ļoti daudzveidīgā pasaulē: no industriālas mākslas telpas, kurā, putekļu, ēnu un trokšņainas ieskauti, savu dzīvi risināja laikmetīgās operas “Vēsā” tēli, līdz Valmieras estrādei, kurā orķestra pavadībā un dažādu komponistu aranžijā norisinājās “Citu dziesmu svētki”; no “Hamoka komūnas”, kurā mums apkārt esošie priekšmeti atdzīvojas un sāk runāt, atgādinot par savu līdzāspastāvēšanu, līdz emocionālam sievietes un kontrabasa dialogam gleznainā Gaujas stāvkrastā dejas izrādē “Plaušas”; no atpazīstamām komiskām sadzīves situācijām iestudējumā “Rinda” līdz satikšanās un klātbūtnes dominantei jauno mākslinieku performancē “Tuvie tālie”. Šīgada vadmotīvs – brīvdomības ideja – strāvoja cauri visām izrādēm, taču nemainīga palika festivāla būtība – veidot radošu vidi, kurā būtu prieks satikties un kur viss šķistu iespējams.
Pēc KrodersLV aicinājuma šogad festivāla dienasgrāmatu rakstīja tā galvenās mērķauditorijas pārstāvji – jaunie autori, caur kuru acīm piedāvājam atskatīties uz Valmieras Vasaras teātra festivālā 2022 piedzīvoto.” – Ieva Rodiņa, KrodersLV galvenā redaktore
“Hamoka komūna”
Šī gada Valmieras vasaras teātra festivālu iesāku ar jaunās režisores Sabīnes Alises Ozoliņas izrādi “Hamoka komūna”. Izrāde veidota kā objektu teātris, kas tendēts uz jaunākajiem festivāla apmeklētājiem, tomēr ir interesants arī pārējiem skatītājiem. Tā vēsta par komūnu, kurā sadzīvo mātišķais šūpuļtīkls, mugursoma – dīva, miermīlīgais guļammaiss, liberālo vērtību aizstāvis krūšturis un konservatīvo vērtību atbalstītāji metāla karote, emaljas krūze un bļoda, kautrīgais lietusmētelis, nocenotais jogas paklājiņš, kā arī vēl daudzi citi priekšmeti, kuri parasti sastopami starp pārgājienos līdzi ņemamajām mantām.
Skatītāji pirms izrādes sadalās trīs grupās, katrai dodoties pie cita izpildītāja – režisores Endīnes Bērziņas, horeogrāfa Ģirta Dubulta vai Leļļu teātra aktiera un režisora Matīsa Millera. Grupas satiekas tikai izrādes beigās uz fināla priekšnesumu grupas The Weather Girls dziesmas It’s Raining Men pavadījumā. Kā noprotu, atsevišķās izrādes daļas to saturā ir līdzīgas, izņemot izpildītāju personības elementu iesaisti, piemēram, manis redzētajā Ģirta Dubulta izpildītajā daļā Ģirta un viņa mugursomas sapnis ir piedalīties šovā Dancing with the Stars jeb “Dejo ar zvaigzni”. Kopumā izrāde šķiet izdevusies, spējot uzrunāt gan bērnu auditoriju un panākt viņu aktīvu iesaisti izrādē, gan pārējo skatītāju daļu, noturot to uzmanību un arī izvilinot smieklus.
“Plaušas”
Pēc īsas pastaigas pa mežu skatam paveras vakara saules pielietā Gaujas leja, kas kalpo par izrādes “Plaušas” fonu. Režisores Ineses Mičules dejas izrādē piedalās horeogrāfe Liene Stepena un komponists Staņislavs Judins, un tā vēsta par divu cilvēku – sievietes un vīrieša – attiecībām. Diemžēl jāatzīst, ka šo izrādi vērtēju visvājāk no redzētajām, jo līdzpārdzīvojumu vai citas spēcīgas emocijas no iestudējuma neguvu. Muzikālais pavadījumus, ko galvenokārt veido Staņislava Judina spēlētais kontrabass, un Lienes Stepenas deja tikai dažkārt izveido veiksmīgu dialogu. Brīžos, kad tas neveidojas, nerodas arī sajūta, ka tas darīts ar nodomu – lai parādītu nesaskaņas starp abiem tēliem. Citkārt novērojamas arī nedaudz neveiklas situācijas, piemēram, Liene Stepena aplidošanas deju izpilda ar smīnu, kas rada iespaidu, ka viņa pati iesmej par notiekošo. Izrādei ir vairāki izdevušies elementi – lokācija, mūzika, pāris vizuāli pievilcīgas ainas –, tomēr kopumā tie neveido vienotu kompozīciju.
“Vēsā”
Operu “Vēsā” vērtēju kā vienu no veiksmīgākajām šī gada festivāla izrādēm. Nonākot topošajā mākslas telpā “Kurtuve”, skatītāji tiek ievesti Jerna Rīla stāstu pasaulē – tie vēsta par ziemeļaustrumu Grenlandes iedzīvotāju neparasto ikdienu (ne velti izrādes pamatā izmantotā krājuma nosaukums ir “Vēsā jaunava un citi blēņu stāsti”). To visu izdevies panākt ar vairāku savas nozares profesionāļu kopdarbu – Katrīnas Neiburgas, kura ir arī idejas autore, scenogrāfiju un kostīmiem, Annas Ķirses komponēto mūziku, Kristīnes Brīniņas kustību režiju, Klāva Meļļa režiju, Oskara Pauliņa gaismām un, protams, arī visiem pārējiem iesaistītajiem, kas palīdzējuši realizēt autoru ieceri.
Atrodoties uz telpas centrā novietotās rotējošās platformas, iespējams redzēt tikai to izrādes daļu, pret kuru tobrīd pagriezta tā puse, uz kuras sēdi, bet, sēžot vienā vai otrā telpas pusē, daļu skata aizsedz centrā esošā skatītāju platforma. Tāpat vairākkārt izrādes darbība norisinās vairākās vietās vienlaikus, tādēļ redzētais atkarīgs arī no tā, kam skatītājs izvēlas pievērst skatu. Vispilnvērtīgāko iespaidu par izrādi, visticamāk, gūst koris, kas uz pārējiem noskatās no augšas, tādejādi atsaucot atmiņā lietuviešu režisores Rugiles Barzdžukaites operu/performanci “Sun & Sea (Marina)”, kas 2019. gadā tika izrādīta Venēcijas mākslas biennālē. Grūti spriest, kurš izrādes skatīšanās variants būtu labāks, tomēr esošais formāts nerada iespaidu, ka kaut kas nozīmīgs būtu palicis neredzēts vai palaists garām.
“Rinda”
Pamatīgu smieklu devu festivālā sagādā režisora Toma Treiņa veidotā izrāde “Rinda”, kurā apspēlētas dažādas rindas – sākot ar klasiskajiem stāstiem par padomju laika rindām līdz šobrīd īpaši aktuālajām rindām pēc personu apliecinošiem dokumentiem. To starpā parādās arī rindas pie ārsta, rindas pēc Dziesmu un Deju svētku biļetēm, tautas deju dejošana rindā, vēl nesen tik ļoti aktuālā stāvēšana rindā pie veikala Covid-19 izplatības ierobežošanas pasākumu dēļ un vēl daudzas citas. Starp rindās stāvošajiem atrodami spilgti tēli, kā Ilzes Pukinskas Kārena, kura dzīvi skaidro ar fizikas likumiem un kurai nav laika stāvēt rindā, jo mājās no bada mirst četri suņi, Ineses Ramutes pensionāre, kas ieradusies ar salokāmo krēslu, Annas Neles Āboliņas pidžamā ģērbtā grūtniece un vairāki citi kolorīti personāži. Kā katrā darbā, kas veidots no vairākām atsevišķām daļām, ir skeči, kas ir veiksmīgāki nekā citi, tomēr kopumā izrāde ir izdevusies.
“Tuvie tālie”
Elīzas Dombrovskas un Kirila Ēča veidoto izrādi “Tuvie tālie” saturiski diezgan grūti aprakstīt, jo pati galvenā tajā šķiet atmosfēra, ko spēles telpā kopā ar autoriem rada Anna Klišāne, Ivars Krasts, Gerds Lapoška un Jurģis Lūsis. Visprecīzāk laikam būtu lietot Gerda Lapoškas izrādē izmantoto apzīmējumu “mazie svētki”, kuru laikā to dalībnieki veic dažādus priekšnesumus – izpilda muzikālās performances, deklamē dzeju, stāsta stāstus utt.
Nostalģija pastiprināti jūtama izrādes beidzamajā ainā, kur Ivara Krasta izpildītās dziesmas pavadījumā uz zāles sienas tiek projicēts video no ārpuses, kur atrodas pārējie aktieri, un, lai gan attēlotais notiek dzīvajā, rodas sajūta, ka tās ir atmiņas no laika, kad zāle bija zaļāka un debesis – zilākas.
“Citu dziesmu svētki”
Viennozīmīgi pats iespaidīgākais notikumus šī gada Valmieras vasaras teātra festivālā ir koncertuzvedums “Citu dziesmu svētki”, ko veidojuši Jēkabs Nīmanis un Mārtiņš Meiers. Uzveduma teatrālās daļas, kuras izspēlē Sandis Runge kopā ar astoņiem topošajiem aktieriem, vēsta par pareizā zēna sastapšanos ar alternatīvo kultūru un ceļu uz savu mūzikas grupu, bet muzikālā daļa, kuru nodrošina orķestris “Rīga” un apvienotie kori kormeistara Rūdolfa Bērtiņa vadībā, sastāv no deviņdesmito un divtūkstošo gadu alternatīvās mūzikas aranžējumiem korim. Uzvedums ir ļoti dinamisks, un aptuveni divas stundas paiet nemanot. Augsti vērtējams visu uz skatuves esošo sniegums, tomēr visvairāk jāslavē Sandis Runge, kurš ne tikai veiksmīgi attēlo jaunieša sevis meklējumus, bet arī, spītējot vēsajiem vakara laikapstākļiem, izģērbjas teju kails un sakostiem zobiem izbauda biedru sagādāto mazgāšanos. Iestudējums ir kā mīlestības vēstule alternatīvajai mūzikai un kultūrai kopumā, un, manuprāt, rezultāts ir izdevies lielisks.
“Urbānais safari”
Jau otro gadu Valmieras Vasaras teātra festivāla apmeklētājiem paralēli klātienes izrādēm bija iespēja doties staigājamā klausāmizrādē, ko veidojušas Pamela Butāne un Ance Muižniece. Klausāmizrāde piedāvā četras takas – trīs pieaugušajiem (X,Y un Z) un vienu bērniem (Ž) –, kurās iespējams sekot dažādu paaudžu izdomātu valmieriešu dzīves notikumiem pāris dienu laikā, pie reizes izstaigājot gan Valmieras zināmākos, gan mazāk zināmos ceļus un iepazīstot bērnudārzu un rotaļu laukumu koncentrāciju pilsētā. Stila ziņā izrāde nedaudz atgādina pagājušajā sezonā pirmizrādi piedzīvojušo Latvijas Nacionālā teātra izrādi “Riests”, kas dzīvnieku dokumentālās filmas stilā aplūkoja cilvēku sugas pārošanās rituālus, tomēr šajā izrādē līdzīgā veidā uzmanība pievērsta paaudžu atšķirībām un īpatnībām. Katra taka fokusējas uz atsevišķu paaudzi – X (40 – 55 gadi), Y (25 – 40 gadi) un Z (10 – 25 gadi) –, uzmanības centrā novietojot kādu tās indivīdu. Kā vēstīts katras takas ievadā, tad stāsti un tēli veidoti, balstoties gan uz novērojumiem, gan stereotipiem, kas brīžiem ir patiesi, bet citreiz izrādei piešķir komisku elementu. X, Y un Z taku pamatstāsti papildināti arī ar vairāku paaudžu pārstāvju atbildēm uz konkrētiem jautājumiem, kas mēdz apstiprināt pieņēmumus par konkrēto paaudzi vai arī tieši otrādi – pierāda to, ka nevaram raksturot veselu paaudzi ar pāris stereotipiem. Ž taka, kas domāta bērnu auditorijai, rosina kā bērnus, tā pieaugušos aizdomāties par to, kādēļ dažādas lietas tiek strikti iedalītas pa dzimumiem, piemēram, zilais – zēniem, rozā – meitenēm.
“Urbānā safari” pastaigas ir jauks noslēgums šī gada festivālam, jo dod iespēju tuvāk iepazīt Valmieru, kā arī to darīt brīnišķīga skaņu celiņa pavadījumā, kurā ietilpst gan radio “Skonto” spēlētākās dziesmas, gan pāris vietnē TikTok dzirdamie skaņdarbi.
Rakstīt atsauksmi