Recenzijas

Skats no izrādes "Hamoka komūna" (rež. S. Bērziņa) // Foto – Lita Millere
15. augusts 2022 / komentāri 0

Ieraudzīt atbildes sevī

Valmieras Vasaras teātra festivāla piezīmes. Signija Joce (Latvijas Mākslas akadēmija)

“Valmieras Vasaras teātra festivāls šogad skatītājus ieveda ļoti daudzveidīgā pasaulē: no industriālas mākslas telpas, kurā, putekļu, ēnu un trokšņainas ieskauti, savu dzīvi risināja laikmetīgās operas “Vēsā” tēli, līdz Valmieras estrādei, kurā orķestra pavadībā un dažādu komponistu aranžijā norisinājās “Citu dziesmu svētki”; no “Hamoka komūnas”, kurā mums apkārt esošie priekšmeti atdzīvojas un sāk runāt, atgādinot par savu līdzāspastāvēšanu, līdz emocionālam sievietes un kontrabasa dialogam gleznainā Gaujas stāvkrastā dejas izrādē “Plaušas”; no atpazīstamām komiskām sadzīves situācijām iestudējumā “Rinda” līdz satikšanās un klātbūtnes dominantei jauno mākslinieku performancē “Tuvie tālie”. Šīgada vadmotīvs – brīvdomības ideja – strāvoja cauri visām izrādēm, taču nemainīga palika festivāla būtība – veidot radošu vidi, kurā būtu prieks satikties un kur viss šķistu iespējams.

Pēc KrodersLV aicinājuma šogad festivāla dienasgrāmatu rakstīja tā galvenās mērķauditorijas pārstāvji – jaunie autori, caur kuru acīm piedāvājam atskatīties uz Valmieras Vasaras teātra festivālā 2022 piedzīvoto.” – Ieva Rodiņa, KrodersLV galvenā redaktore

 

6. augusts


“Vēsā”

Aukstums nāk no ziemeļiem. Brīvi, pamodušies, bet realitātes pievilti cilvēki meklē patvērumu sapņos. Viņi kaut ko gaida. Bet šī neziņa ir tāda, kas rada vieglu, patīkamu satraukumu, sajūsmu (kas zina, kas notiks tālāk!) – tā ir cerība. Opera balstīta dāņu rakstnieka Jerna Rīla stāstos Klāva Meļļa režijā. Tie ir stāsti par dzīvi aiz polārā loka, Grenlandē, kur valda vienpaši, sals un ironija. Dejotāji un amatnieki – Toms Ceļmillers, Agnese Bordjukova, Vladislavs Kobelčuks, Santa Grīnfelde, Imants Ilgažs, Rūdis Vilsons – palīdz iedzīvināt Jerna Rīla stāstus, veļot milzīgas papīra sniega bumbas, kļūstot par dzīvniekiem, mīlot, sērojot... Dzīvojot.

Annas Ķirses mūzika meistarīgi ievada apmeklētājus ledaini vēsā fantāzijas pasaulē. Lēni un kontrolēti, līdz pēkšņi klausītājs attopas viesuļvētras vidū, aprīts vienā piegājienā. Latvijas Radio kora dalībnieki diriģenta Artūra Gaiļa vadībā, sitaminstrumentālisti Juris Āzers un Guntars Freibergs, kā arī ragu arfas pārvaldītājs Ēriks Kiršfelds sniedz kvalitatīvu mūzikas baudīšanas pieredzi, nostrādātu izpildījumu, kurā iespējams baudīt muzikālās nianses.

Daļa gan no mūzikas, gan Katrīnas Neiburgas telpas elementiem ir unikālie instrumenti, ko Maksims Šenteļevs un Jēkabs Nīmanis darinājuši no kauliem un pudelēm. Skatītāji ir izvietoti vecajā kurtuvē uz nelielām tribīnēm pa visu telpu, un daļa no tiem – piramīdas veida konstrukcijā, kas izrādes laikā tiek griezta, pildot debess ķermeņa uzdevumu – parādot laika ritējumu. Lielisks ir Oskara Pauliņa darbs, jo visnotaļ sarežģītā kurtuves telpa ar dažādajiem skatupunktiem ir apgaismota veiksmīgi, un gaismas darbojas vienoti ar pārējo komandu. Katrīnas Neiburgas scenogrāfija un kopā ar Bertu Vilipsoni veidotie kostīmi sniedz jaunradītas pasaules sajūtu. Ir uzbūvēti pat interesanti braucamrīki, kurus gribētos redzēt arī, pilnvērtīgi pielietotus, jo telpas izmērs to funkciju padara vairāk dekoratīvu. Spēcīgs ir fināls, kurā mednieki, amatnieki un pārējie mazās operas pasaules iedzīvotāji kāpj skatītāju tribīnē – piramīdā un vēro saules uzaušanu. Sekojot zvaigznēm, tie ierauga gaismu.

Skats no izrādes "Vēsā" (rež. K. Mellis) // Foto – Lita Millere

“Rinda”

Uz Rindu bija nedaudz jāsteidzas, jo nebija daudz laika. Patiesību sakot, izrādās, ka man ir laiks. Pietiekami daudz, lai klusiņām pasēdētu un paskatītos izrādi par gaidīšanu. Par laika pētniekiem. Dienas rit, nekas nemainās, un cilvēki vienojas vientulībā, kuras trauslo balansu draud sašūpot svešinieki rindā. Pēkšņi nejauši notverts acu kontakts kļūst par iemīlēšanos no pirmā skatiena, kāds tiek pie iespējas atcerēties par jaunības romānu, cits dzird interesantu stāstu. Rasas Bugavičutes-Pēces dramaturģija daudzveidīgi portretē rindā stāvētājus.

Ģirta Rāviņa tēls vienā no etīdēm nespēj sagaidīt rindu pēc pases, tāpēc nolemj par to priecāties, jo nu beidzot ir patiesi brīvs – neko nevēlas, nesagaida un uz sistēmu nepaļaujas. Tā kā viņš teorētiski neeksistē, tad drīkst darīt jebko. Savukārt Janusa Johansona vīrietis gremdējas atmiņās par garāko un fiziski grūtāko rindu Brazīlijā, kurā stāvējis karstumā, lai ieraudzītu slaveno Kristus Pestītāja statuju, bet Ilzes Pukinskas kolorītā skolotāja paspēj visiem rindā stāvošajiem cilvēkiem detalizēti izskaidrot enerģijas nezūdamības likumu. Izrāde pārsteidz arī ar atjautīgo rekvizītu pielietošanu; Aigars Apinis iestudējis tautas deju, kurā lenšu vietā tiek izmantoti stabi un lentes – rindas sadalītāji.

Rinda palīdz ieraudzīt apzinātas klātesamības nozīmīgumu. Jūra runā godīgāk ar cilvēkiem, kas gatavi noslīkt. Ja jau apstākļi ir tādi, ka rindā būs jāstāv, tad kāpēc gan neizmantot laiku lietderīgi? Arī izrādes skatītāji tiek pie stundas, kurā var aizmirst visu to, kas notiek ārpus festivāla, un sniegt savu nedalīto uzmanību tik atpazīstamajām situācijām no ikdienas dzīves. Un jāatzīst, ka pēc izrādes noskatīšanās, gaidot nākamajā rindā, savai introvertā latvieša pusei par pārsteigumu pat pazib doma, ka varētu uzsākt sarunu ar blakus esošo rindā stāvētāju.

Skats no izrādes "Rinda" (rež. T. Treinis) // Foto – Lita Millere

“Tuvie tālie”

Draugu tikšanās notiek neierastā vietā – aktu zālē, tāpēc sākumā grūti pieņemt spēles noteikumus. Tagad būs priekšnesums, mums kaut ko rādīs priekšā, bet dalībnieki nevēlas būt pretenciozi, tikai parunāties, pastāstāstīt, padalīties. Tikt uzklausīti. Haosa vidū dzimst fantāzija.

Kirila Ēča teksti ir spēcīgs izrādes kodols, kas raisa garīgu grūdienu, satricinājumu; kā tad, kad kāds pasaka kaut ko pavisam niecīgu, kas precīzi aizpilda sirds tukšās vietas un kaut uz brīdi liek justies saprastam. Cilvēki jūt, bet ar vārdiem dažkārt ir par maz, lai paskaidrotu, ko tieši, tāpēc to uzveduma dalībnieki paveic ar mūzikas palīdzību, darbojoties improvizētā grupā, kurā visi spēlē visu.

Izrādes maģiskais elements, kas garantē nostalģiju un sentimentalitāti, ir mīlestība, teju redzama gaisā. Anna Klišāne, Ivars Krasts, Gerds Lapoška, Jurģis Lūsis, Kirils Ēcis, Elīza Dombrovska nespēlē izrādi par draugiem, viņi ir draugi. Ļoti atšķirīgi, tāpēc starp dziesmām un stāstiem veikli jāpārslēdzas no nopietnākām, filozofiskākām pārdomām uz komēdiskām etīdēm un atpakaļ. Izrādē veiksmīgi integrēta arī kamera, ar ko tiek pseido-fiksētas atmiņas un mirkļi, kurus piedzīvojam arī reāllaikā. Epilogā dalībnieki skatuvi un zāli pamet, turpinot cits citu filmēt ārā, kamēr Ivars Krasts spēlē pēdējo dziesmu, lai tās beigās izkāptu pa logu un pievienotos draugiem.

Attālumi šajā pasaulē ir it visur – starp vietām, no kurām nākam un kurās esam šobrīd, starp mani, tevi, mums un jums. Pēkšņi mājas, kurās esam uzauguši, vairs nav mājas, bet tikai vieta, kur stāv lietas un mantas, krāmi un sīkumiņi; miteklis, kurā esam paviesojušies, bet no kura laiks doties tālāk. Uz kurieni? To grūti spriest, skaidrs tikai tas, ka jātrupina kustība.

“Šķiet, izrādes autori saka, ka ir jāieklausās. Vairāk nekā jebkad agrāk ir jāskatās apkārt, lai ieraudzītu atbildes sevī.”

Skats no izrādes "Tuvie tālie" (autori K. Ēcis, E. Dombrovska) // Foto – Roberts Āboltiņš

“Citu dziesmu svētki”

“Citu dziesmu svētki” tiek pieteikti kā pagrīdes, nekomerciālās un neatzītās mūzikas pacelšana jaunā gaismā, aranžējot to korim (komponisti – Jēkabs Nīmanis, Oskars Herliņš, Platons Buravickis, Edgars Mākens, Sabīne Ķezbere un Emīls Zilberts). Ambiciozs mērķis. Lai gan esmu dzimusi nedaudz par vēlu, lai būtu bijusi šo koncertu apmeklētāja “Depo” vai “Pulkvedī”, vismaz dažas no dziesmām ir bijušas klātesošas arī manā dzīvē. “Hospitāļu iela” ir vasarīgs brauciens, kad kondicionieris vairs nestrādā, kāds ir aizmirsis telti un pēdas izkārtas pa mašīnas logu, Imants Daksis ir pastaiga mežā, kad ļoti vajag padomāt un vēl vairāk vajag kaut ko saprast, bet “Baložu pilni pagalmi” – viena lietaina un vēsa rudens mīlestība. Un es neesmu vienīgā, izpildītās dziesmas rezonē ar lielāko daļu estrādē sēdošo cilvēku.

Mārtiņš Meiers ar Jēkabu Nīmani mūzikas pārdzimšanai izmantojuši kori un orķestri, ko papildina panku grupa priekšplānā un Pamelas Butānes dumpinieciskā scenogrāfija. Liekas, ka ar nolūku tiek atrādīta klišeja par alternatīvās mūzikas faniem, kuri koncerta gaitā trako, izlādējas un žvadzina ķēdes, un koristiem, kas novelk kaklasaites un savus baltos kreklus. Jaunais aktieru kurss – Agate Marija Bukša, Rūdolfs Sprukulis, Santa Breikša, Aleksandrs Bricis, Dārta Cīrule, Edijs Klievēns, Elza Rūta Jordāne, Elizabete Milta, Evelīna Priede, Kristaps Kristers Ozols, Olafs Putrālis, Ričards Murāns, Tomass Ralfs Ābolkalns, Velta Birze, Tatjana Gurēviča – to dara pārliecinoši un enerģiski, jo tāds ir koncepts. Bet rodas jautājums – kāpēc? Vai tiešām mūzika, kas neiederas sistēmā, ir tikai tas vien?

Bet stāsta galvenais varonis ir Sandis Runge. Un viņam es ticu. Tādu es redzu cilvēku, kuram 90-ajos šī mūzika bija patiesi svarīga. Brīžiem nepārliecinātu, salauztu, tad enerģijas un dusmu pilnu, tad iemīlējušos vai pazudušu. Tas, kas mudina viņu turpināt ceļu, ir šīs dziesmas. Runāt pat tad, ja balss trīc. Viņa stāsti aizved klausītājus pagātnē, lai arī mēs uzzinātu, kādos apstākļos grupas dzimušas un dziesmas tapušas. Kāpēc to teksti nav jauki un pozitīvi, bet gan dusmīgi, necenzēti un nesaprasti, un kāpēc tas iedvesmo.

“Mums visiem būtu tikai veselīgi kādreiz dzirdēt, ka neviens nenāks mūs glābt, tāpēc atliek tikai saņemties un piecelties.”

Skats no koncerta "Citu dziesmu svētki" (rež. M. Meiers) // Foto – Lita Millere

7. augusts


“Marija un zibens”

Pusaudžu izrādes ir sarežģīts žanrs. Tas ir laiks, kad viss mainās un nav skaidrs, kur iederēties. Paulai Pļavniecei izdevies veiksmīgi izveidot darbu, kas ir spējīgs runāt ar šo auditoriju par to, kas tai patiešām ir aktuāls. Un – ja jau tie ir samaitātības testi, pirmais kāsis un nesaprotamas iemīlēšanās, tad par to vajag runāt arī uz skatuves. Klāva Meļļa dramaturģijas valoda ir īsta, angliscismu pilna Gen Z vārdnīca, un arī tā veiksmīgi strādā, sniedzot sajūtu, ka klausos kādas skolas pagalmā notiekošās sarunas. Rūdolfa Gediņa kustību režija sniedz papildu ekšenu notiekošajam, akcentējot svarīgāko un spēlējoties ar sarunu horeogrāfiju badmintona laukumā.

Aktieru četrotne kodolīgā stāstā savij tēmas par identitātes meklējumiem, pieņemšanu, empātiju un pieaugšanu kā tādu. Turklāt neticami asprātīgā stāstā. Reinis Boters un Āris Matesovičs ir ļoti atšķirīgi vīrieši – kāds prieks, ka tiek izaicināti toksiskās maskulinitātes standarti! –, savukārt Ance Strazda un Sandija Dovgāne savstarpējās simpātijas izspēlē emocionāli izjusti, patiesi. Marijas un Lotes tikšanās ir lielisks piemērs tam, ka visam, kas notiek, ir kāds iemesls. Marija cer, ka Lote nebūs iemīlējusies kādā citā, ka viņas uzdrīkstēšanās un augstās cerības tiks atalgotas, ka risks ir tā vērts, ka sekot sirdij ir labi un vajag. Bet izrādās, ka dzīvē nav kā filmās. Cilvēki apmaldās savā nepārliecinātībā, sniedz miksētus signālus vai vienkārši pārdomā. Bet sāpes jau tagad ir tā vērtas, jo Marija par sevi ir atklājusi daudz ko jaunu.

Skats no izrādes "Marija un zibens" (rež. P. Pļavniece) // Foto – Lita Millere

Par sirsniņām, kas ātri aizsvilstas. Par to, ka mīlestība nav tikai hipsteriem, būmeriem un pensionāriem un ka tā var būt poliamora, homoseksuāla, heteroseksuāla vai pat aseksuāla, bet tas nemazina tās vērtību. Par to, kā ir pieaugt mūsdienu pasaulē. Veltījums esošajiem un izbijušajiem pusaudžiem, kurā atpazīt sevi, savus draugus, pasmieties, papriecāties, un saprast, ka visas pieredzes un emocijas ir labas un vērtīgas.

“Hamoka komūna”

Izrāde sākas, skatītājus sadalot pārgājienu grupiņās un pēc īsas pastaigas apsēdinot pie kokā iekārta hamoka jeb šūpuļtīkla. Jau iepriekš esmu uzzinājusi, ka redzēšu vienu no trim versijām, un eju uz labu laimi. Trāpos pie Endīnes Bērziņas, kura sākumā pastāsta, ka viņai patīk iet pārgājienos un ka viņa reizēm domā par to, ko viņas lietas teiktu par viņu. Noteikums būs tikai viens – jānotic, ka pašas Endīnes te vairs nebūs, bet runās viņas mantas.

Izrādās, ka pārgājienu mugursomā dzīvo vesela komūna, kurā ir savi likumi, noteikumi un hierarhija. Katram priekšmetam piešķirts savs raksturs un balss, tāpēc kļūst interesanti sekot savstarpējām attiecībām. Šī priekšmetu teātra izrāde īpaši paredzēta jaunākajai auditorijai, kura tiek arī integrēta izrādē, paspiežot roku lietusmētelim vai atbildot uz kādu no guļammaisa uzdotajiem jautājumiem. Beigās tiekam lūgti piecelties un sekot mūsu līderei – Endīnei. Kā izrādās, viņa nav vienīgā pārgājienu cienītāja, jo drīz vien satiekam vēl divus cilvēkus dzeltenos lietusmēteļos. Viņi mēģina sarunāties, taču baidās cits no cita, tāpēc talkā atkal nāk lietas. Te sāk runāt atkritumu tvertne, te mugursoma, un ir skaidrs, ka veidus, kā tikt pāri bailem no jaunā un nezināmā, var atrast vienmēr, vajag tikai vēlmi.

Skats no izrādes "Hamoka komūna" (rež. S. Bērziņa) // Foto – Lita Millere

No “Hamoka komūnas” katrs atnācējs var paņemt to, kas visvairāk nepeciešams: ticību brīnumiem, kas notiek, paļaujoties un noticot, drosmi nedaudz paspēlēties vai cerību, ka nākamreiz, kad viss besī, vajag vienkārši aiziet dabā un pagulēt hamokā. To arī daru pēc savas festivāla pēdējās izrādes. Aizeju dabā. Staigāju gar Gauju, līdz atrodu vītolu, kurš tā vien sauc, lai zem tā atlaižos, un pēkšņi mugursoma ir pārvērtusies par spilvenu, kurpes sastrīdas un aizbēg un telefons ir aizgājis lielajā vasaras miegā...

Rakstīt atsauksmi