Savas ligzdas pinēja
Saruna ar mākslinieci Katrīnu Neiburgu
Ar Katrīnas Neiburgas darbiem var satikties gan galeriju telpās, gan teātrī. Vienalga – instalācija, video darbs vai scenogrāfija, viņas mākslinieces rokrakstā ir vērojama dokumentāla interese par cilvēku pieredzēm un rituāliem, kas savijas ar vizuāli atjautīgi konstruētām pasaulēm. Teātrī un operā, veidojot scenogrāfiju un video, viņa strādā jau vairāk nekā divdesmit gadus, kopā ar Andri Eglīti pārstāvējusi Latviju 56. Venēcijas mākslas biennālē un par saviem darbiem saņēmusi gan vairākas “Spēlmaņu nakts” balvas, gan Lielās mūzikas balvas, gan Purvīša balvu.
Pagājušajā rudenī Dirty Deal Teatro pirmizrādi piedzīvoja viņas (tandēmā ar Ivetu Poli) veidotais “Vecajo kults” – izrāde, kurā autores veido savu vecuma kultu, pēta bailes no novecošanas un sabiedrības attieksmi pret dzīves nogali. Sarunā ar Katrīnu Neiburgu runājam par pētniecību kā radošā procesa daļu, par rituālu un kolektīvo pieredzi teātrī, par objektiem, kas atrod ceļu uz skatuvi, un par jautājumiem, kas šobrīd viņu pavada.
Par ko tu šobrīd domā? Kas ir tās tēmas vai jautājumi?
Man ir ļoti konkrēta atbilde – es domāju par altāriem. Man bija neliels apjukums tieši pēc “Vecajo kulta” (Dirty Deal Teatro, 2025 – S.J.) pabeigšanas, jo “Vecajo kults” man bija ļoti personīgs un svarīgs darbs. Un tad es domāju – kad man būs nākamais tāds personīgais darbs? Šobrīd ir “atnākuši” altāri, vienīgi es īsti nezinu, kā šī interese izpaudīsies un ar ko tas viss beigsies. Vienā brīdī sapratu, ka vispār gandrīz viss, ko taisu, ir kaut kādā ziņā altāri. Arī “Vecajo kulta” kanceli var nosaukt par altāri, “Vientulības simfonijas S.O.S.” (festivāla “Homo Novus” ietvaros, 2024 – S.J.) scenogrāfiju un “Lietu atmiņu”, kas man bija tāds darbs par ģimenes sieviešu paaudzēm. Apskatoties mājās visapkārt, liekas, ka visur ir izveidojušies altāri. Šobrīd domas ir apvienojušās, un esmu nonākusi pie konkretizējuma, pie fokusa. Manu interesi iespaidoja arī ceļojums uz Meksiku – tā kā bijām uz mirušo piemiņas dienām, tad sanāca pamatīgi ienirt altāru izpētē. Altāris ir cilvēka veidota kārtība, ar īpaši piešķirtu jēgu, un caur šo sakralizēto kompozīciju ir iespēja nokļūt kādā citā realitātē. Un tad man sāka rasties dažādas domas par šo tēmu. Vai mākslas darbi un instalācijas arī ir altāri? Arī, uz mākslas darbu skatoties, mēs redzam kompozīciju, izkārtojumu, skatoties uz to, mēs nokļūstam citā domu laukā. Ar ko atšķiras altāris no mākslas instalācijas – es nezinu. Šobrīd man ļoti patīk un interesē par to domāt, esmu pasūtījusi čupu dažāda veida grāmatu: par kristietības altāriem, pagānu altāriem, everyday – ikdienas altāriem, antropoloģisko izpēti. Mēģināšu izpētīt šo tēmu no dažādiem skatpunktiem. Man nav ne jausmas, ar ko tas viss beigsies, bet šobrīd tas ir tas, par ko es domāju.
Tikko arī biju Parīzē, kur man sanāca iegriezties “Naivās mākslas” muzejā (Musée d'Art Naïf – Max Fourny – S.J.). Tur varēja apskatīt kopizstādi ar daudz un dažādiem darbiem, kurus tieši saistīja altāru tēma – gobelēni, tekstilmākslas izstrādājumi, veidojumi no tekstila – ļoti iespaidojoši. Vienvārdsakot, esmu šo tēmu aizskārusi, un tad nu tā man arī nāk virsū no visām pusēm. Tas ir kaut kas, kas man ir personīgi svarīgs šobrīd.
Kaut kas briest?
Kaut kas tur notiek, jā.
Altāri saistās ar rituāliem. Vai izrāde ir rituāls?
Labs jautājums. Izrāde ir dzīvs notikums, kuram ir sākums un beigas, un kaut kas notiek pa vidu. “Vecajo kults” vai, piemēram, “Malleus Maleficarum. Jaunais līgums” (fonds “Initium”, 2023 – S.J.), ko mēs ar Ivetu [Poli] taisījām – tie jau tādi ļoti eksperimentāli, ritualizēti uzvedumi. Es neteiktu, ka tas vispār ir teātris. Man ļoti nepatīk robežas un iedalījumi. Un prieks, ka man sanāk savos darbos no tā attālināties, atkāpties. Ar vēlmi iedalīt, novilkt robežas esmu sastapusies arī kā videomāksliniece. Manus darbus nevar ielikt ne dokumentālās filmas žanrā, ne kādā citā, jo kaut kā it kā pietrūkst. Kino cilvēki īsti neuzskata manus darbus par nopietniem. Kad peldi pāri robežām, esi starpdisciplinārs, tad ir grūti tevi ielikt kastītē, tāpēc arī pēdējā laikā diezgan bieži sanāk, ka esmu vairāk performatīvajā zonā, jo tā tik ļoti nemēģina definēt un kategorizēt. Jā, un ar ko tas atšķiras – ar to, ka man patīk, ja ideja kopradē rodas no nulles – visiem iesaistītajiem darbojoties kopā. Man traucē sadalījums – režisors, scenogrāfs, dramaturgs, videomākslinieks, jo bieži vien tas viss ir tik ļoti sajaucies. Arī mēs ar Ivetu Poli ceremonijai “Vecajo kults” visu domājām kopā, un pēc tam sāka rasties nepareizības kritikās un rakstos, kur mums tiek iedalītas lomas, jo “izrādes veidotājs” laikam šķiet pārāk vispārināti. Mēs esam kopīgi veidojušas ideju, un katrai ir savas stiprās puses. Ivetai, piemēram, stiprā puse ir strādāt ar aktieri, bet tas nenozīmē, ka es neesmu piedalījusies, bijusi tur klāt. Katrs paņem kādu lietu uz saviem pleciem, bet tur nav hierarhijas. Nav tā, ka kāds vada un pārējie pakļaujas. Tas veco laiku uzstādījums ar hierarhiju un striktu sadalījumu man galīgi nepatīk. Jāsaka, ka man ir ļoti paveicies arī ar dāņu kolektīvu, kur esmu viens no pamatsastāva biedriem, “MØR collective”. Mēs darbus radām un domājam no nulles, kādam kaut kas iešaujas prātā, un kopīgi tiek nolemts, vai tas interesē visus, un, ja jā, tad mēs to īstenojam. Esmu arī pamanījusi, ka [Reinis] Dzudzilo sauc sevi par vizuālo dramaturgu.
Vēl kaut kur nesen figurēja termins “telpogrāfs”.
Telpogrāfs, jā, ļoti labi. (Smejas.) Visi ir noguruši un mēģina izsprukt ārā no tā ļoti konkrētā iedalījuma, jo bieži vien izrādē telpa nosaka daudz vairāk, nekā senāk klasiski tas ir bijis. Tu iedod, radi vietu, noteikumus, vizuālo koncepciju. Dažreiz tieši šī vizualitāte vada izrādi, pakļauj visu saturu.
Bet, jā, vispār mēs par rituāliem sākām runāt. Man liekas, tas jau nav nekas jauns, bet ir forši aiziet uz performanci vai izrādi, vai kā to nosaukt – ceremoniju, rituālu, un just, ka tevī kaut kas izmainās, kaut kas tiek aizskarts. Tas ir galvenais. Ir vienalga, kā to sauc.
Arī laba, klasiska, varbūt ne tik ritualizēta izrāde uz kādu iedarbojas kā rituāls, ja kaut kas notiek un sakustas iekšā cilvēkā. Nav tik svarīgi uzsvērt formu. “Vecajo kultā” – jā, mēs speciāli ļoti pētījām, kā tiek veidoti rituāli, tīri praktiski ejot uz ļoti dažādiem rituāliem. Krišnaīti, pagāni, kristieši, musulmaņi, budisti, pie ebrejiem bijām – ļoti dažādu konfesiju pārstāvjiem. Visur mēģinājām pierakstīt, izvilkt to esencīti, kas mums visvairāk patīk. Tur katrs kriksītis ir no kaut kā, ko mēs esam pieredzējušas, pašas pa ceļam savākušas. Runājām ar Jehovas lieciniekiem, mormoņiem, visādiem sektantiskiem veidojumiem par to, kas viņiem ir svarīgi, ar ko – kas sākas, kas – kur ved. Bijām pat uz “Jauno paaudzi”, kur bija jādzied karaoke, ko mēs arī izmantojām izrādē. Savācām ļoti daudz, dažādas mazās detaļas un izveidojām savu ideālo rituālu, kurā mēs pašas gribētu piedalīties. Nācās izdomāt sakrālo simbolu pasauli, ap ko mūsu ticība ir būvēta. Tad man kādā brīdī atnāca “svētā miza”. Es sapratu, ka tas ir īstais simbols, kas brīžiem arī raud, kā ikonas raud. Bija ļoti aizraujoši būvēt veselu tēlu pasauli, mūsu sakrālo ceremonijas telpu ar centrālo objektu – kosmoskuģa kanceli, ar kuru pie mums ir ieradušies citplanētieši, lai vēstītu, ka vecums ir okei, beidziet cīnīties pret vecumu.
Es lasīju intervijā [1], kas bija jums ar Ivetu Poli, ka jūs izpētes procesā “Vecajo kultam” runājāt ar vecākiem cilvēkiem par to, kas jūs iedvesmo. Kādas domas, sajūtas vai idejas tev ir palikušas atmiņā?
Vispār priekš manis mani darbi kaut kādā ziņā ir tādi kā terapeitiski. Citi saka, ka tas ir ļoti slikti, ka nav, ko savu terapiju veikt publiski. Es to tā nenosodu. Arī laba literatūra bieži vien ir ļoti personīga un terapeitiska. Tas, ka mēs darām kaut kādas sev ļoti svarīgas, personīgas lietas, pietuvina patiesumam, atklātumam. Nevis, ka tu vienkārši taisi par to, kas ir modē vai par ko tagad vajadzētu taisīt. Interesanti ir arī tas, ka šobrīd diezgan daudz iestudējumu ir radušies tieši par šo tēmu. Arī KVADRIFRONAM bija, miršana un vecums – kaut kas lido gaisā.
Arī Leļļu teātrī – “Vientūļība”.
Jā, pareizi. Nu, lūk. Iet iekšā savās bailēs pilnīgi, cik nu vien var līdz galam, tas ir interesanti. Mums izrādē ir iekļauta meditācija, kas ņemta no budisma, – tu sēdi uz līķa un meditē par cilvēka ķermeņa sairšanu. Sākot no tā pirmā brīža, kad visi dzīvības procesi ķermenī apstājas un sākas sairšanas procesi, līdz tam, ka sadalās kauli un paliek saujiņa putekļu, kas tiek aizpūsti un izgaist. Es domāju, ja jau tāda meditācija, turklāt tik sena, ir radusies, tad acīmredzot tāda pamatīga pievēršanās un koncentrēšanās uz sāpīgu vai smagu tēmu palīdz. Ja tu skaties uz to lietu, tā teikt, ar plaši atvērtām acīm un drosmīgi ej iekšā un klausies, tas palīdz pieņemt to un redzēt. Mēs dzīvojam noliedzošā pasaulē, mēģinām tomēr visu laiku to vecumu neredzēt. Ir anti-age, tas ir tā, lai nepaliktu vecāks. Tad mēs esam anti-anti-age. Vēl ir eidžisms, un mēs esam anti-eidžisms. Šī novēršanās no vecuma, vecuma dēmonizēšana ir ļoti jūtama sabiedrībā. Es domāju, piemēram, par neredzamo sievieti. Sieviete pēc 40 vai pēc 50 ir tā, kas it kā pazūd no sabiedrības uzmanības. Kļūst par neredzamo sievieti, jo vairs nav interesanta, nav jauneklīga. Tur tik daudz, ko mainīt un domāt citādāk. Man liekas, ka ir jāskatās vecumam un nāvei acīs, cik nu vien tas ir pa spēkam, nedzīvot ar klapēm uz acīm, ka tas uz mani neattiecas un tad, kad attieksies, tu būsi nesagatavots, nepadomājis, neizvērtējis. Protams, var arī ātrāk nomirt un to vienkārši nepieredzēt.
Mēs apmeklējām arī pansionātus. Pie mums ir pilnīgi cita situācija kā, piemēram, staigājot pa Parīzi, kur tu skaties – veci cilvēki dzer vīniņu ārā, saulītē, vai Itālijā, Spānijā, kur kompānijās atpūšas un bauda dzīvi. Pie mums vecie cilvēki bieži vien pazūd pansionātos, vientulībā, nabadzībā. Tas ir baisi. Tāpēc par to visu ir jārunā, jādomā. Veidojot savu kultu, mums bija arī jāsaprot, ko tieši mēs piedāvājam, jo parasti kults piedāvā kaut kādas beigas, piedāvā to savu variantu, kas tagad būs, ar ko tas viss beigsies. Ir tik daudz visādu brīnišķīgu piedāvājumu. Un mēs nonācām pie tā, ka, esot patiesām, mēs tiešām nezinām, ko piedāvāt, un tad atnāca kāds citāts no interneta dzīlēm. Ļoti veca sieviete teica – ja tur kaut kas būs, tas būs manas dzīves lielākais piedzīvojums. Nu, un ja tur nekas nebūs, tad tur nekas nebūs. Tā jau arī ir, nekas lielāks par to nevar būt. Kaut viena no visām tām simts iespējām, kas tur varētu būt – paradīze, reinkarnācija, dvēseļu ligzda –, tas ir jebkurā gadījumā cilvēka lielākais dzīves piedzīvojums.
Tad, protams, fantastiskais Unas Rozenbaumas vectētiņš Jānis Danoss, kurš diemžēl jau ir aizgājis. Sanāk, ka divi cilvēki, kas piedalījās mūsu kulta veidošanā, jau ir nokļuvuši tajā lielajā piedzīvojumā – Antona vecāmamma Irēna Grauda un Unas vectēvs. Un, jā, Jānis Danoss mums teica, ka nekas nevar būt labāks par to, kas ir pašreiz, un tas mums arī ir tāds lozungs, viens no svarīgākajiem mūsu rituālā. No šī citāta [Edgars] Mākens uzbūvēja svarīgo noslēguma dziesmu. Tas ir par to pašu – esi šeit un tagad. Kad to saka kāds jauns cilvēks, tas tā nedarbojas. Bet, ja to saka 101 gadu vecs vīrs, es tam noticu! Visa mūsu dzīve ir sadalīta posmos – bērnība, jaunība, briedums, vecumdienas –, un katrā šajā nogrieznī ir jābūt kaut kam, kas ir īpašs un skaists. Mēs gribējām atrast atbildi, kas ir tas skaistais vecumā. Un Jānis Danoss vienkārši teica: “Kas par muļķībām, ko tur vispār salīdzināt un meklēt; bērnība, jaunība un briedums ir pagājis – ir tikai tas, kas ir tagad.” Viņš ir zinātnieks, tāpēc viņam ir tāda racionāla pieeja: “Tas, kas ir izbijis, vairs nevar būt, un tas, kas būs, to es nezinu, bet es esmu šeit, un es esmu ar jums kopā, un ir brīnišķīgs laiks!” Tajā brīdī es tam pilnīgi noticēju un visas manas bailes pazuda. Visas sastapto cilvēku izteiktās domas nekur nepazūd, tās noslāņojas manī un palīdz dzīvot.
Man aizķērās doma par to, ka tev darbi ir personīgi nozīmīgi. Vai vispār var būt labs mākslas darbs, ja tas nav tavām “iekšām” svarīgs, kā tev liekas?
Gan jau ka nevar būt. Vienkārši ir dažādi veidi, kā cilvēki izpaužas. Mākslinieks jau tāpēc arī ir mākslinieks, un viņš kaut kā pārstrādā visas pieredzes, sajūtas, emocionālo pasauli, vienalga, ar kādiem instrumentiem. Rāda no malas, izgaismo tēmas vai izveido jaunas un jaunas pasaules. Ne visi darbi man ir bijuši absolūti personīgi, jo kādreiz scenogrāfs vai mākslinieks nokļūst dažādās komandās, risina ļoti dažādas tēmas, kuras sākumā varbūt pat nav nemaz tik tuvas. Bet vienmēr ir jāatrod tas svarīgais, kas mani personīgi šeit uzrunā un kur es varu pieķerties, lai rastos iedvesma. Ja tas ir tevis iniciēts un no nulles veidots darbs, tad tas vienmēr ir daudz personīgāk, vai ne? Tu esi bijis tajā apsēstībā, tevi tas ir urdījis, nav licis mieru, krājies un pierādījis, ka ir tā vērts, lai tajā ieguldītu enerģiju.
Man ir palikusi atmiņā tāda mācība, ko Andris Breže, mans tēvs, man teica – bija kaut kāds monētu konkurss, kur mani uzaicināja piedalīties un taisīt monētu, un es toreiz nodomāju – kaut kas tik maziņš, kāpēc man par to jādomā? Un viņš teica: “Profesionāls mākslinieks var arī marku uztaisīt.” Tev ir jāmāk jebkurā situācijā pieslēgties kā profesionālim. Šobrīd, piemēram, Francijā strādāju pie izrādes, kur, mani pieaicināja strādāt kā scenogrāfi un video mākslinieci. Režisorei jau bija sava vīzija, kādi ir aptuvenie izrādes noteikumi un ko viņa vēlētos redzēt uz skatuves. Tā ir milzīga kompromisa māksla – atrast savu vīziju, nepazaudējot režisora vēlmes, atrast kaut ko, kas man pašai rada aizrautību un interesi veikt šo darbu. Tā ir pieslīpēšanās, hierarhija, dažādas spēka spēles. Iespējams, ka pati būtu veikusi citādākas izvēles, bet nākas nedaudz pakļauties. Un beigās, protams, kā jau katrā darbā, tu esi līdz ausīm un ar sirdi iekšā, īsti vairs neko neredzot no malas – kas ir labs un kas slikts.
Jo lielāka institūcija, jo vairāk.
Arī tas, jā. Un ne vienmēr tu satiecies tieši ar saviem ideju brāļiem. Bet tajā pašā laikā ļoti interesanti ir jaukties un miksēties, sastapties ar jauniem cilvēkiem. Mēģināt sastrādāties. Man vienmēr ir šķitis, ka tieši scenogrāfijas darbs notur mani emocionālā līdzsvarā. Ja es taisītu tikai savas izstādes un darbus, tas paliktu pārāk vientuļi un depresīvi. Tieši scenogrāfija mani ievelk komandas darbā un kopradē, un pēdējā laikā šī darbošanās ir aizgājusi ļoti starpdisciplināri, tur vispār vairs nevar saprast robežas, viss ir tik ļoti balstīts uz izpētēm un uz jaunām pieredzēm. Tagad mums ar Ivetu Poli top tāds lielāks darbs par Baltijas jūru – būs jāmācās nirt, lai varētu filmēt zem ūdens. Tās pieredzes katru reizi ir tik ārprātīgi interesantas. Kur var vēlēties vēl labāku nodarbošanos dzīvē?
Atgriežoties pie rituāliem, vai tev ir kāds ikdienas rituāls?
Es vispār esmu tāds mājas, ligzdas pinējs, man ir aizdomas, ka es zinu katras lietas īsto vietu – tu redzi, to te ir simts tūkstoši. Citreiz Antons (Katrīnas vecākais dēls – S. J.) filmē kādu klipu vai filmu un aiznes kādu no lietām kā rekvizītu, es to uzreiz pamanu. Man atrasties mājās kaut kādā ziņā ir rituāls, man ir ļoti svarīga tā sava vieta. Rūpēties par augiem, dzīvniekiem, taisīt ēst, ielūgt ciemiņus, svinēt svētkus un dalīties. Rituāls arī ir staigāšana, ārprātīgi patīk staigāt gar jūru Miķeļtornī, tad es eju tādu savu apli un vienkārši meklēju lietas, vēroju izmaiņas dabā. Tas arī ir mans rituāls, meklēju no jūras izskalotās lietas, mežā meklēju… Tāda sajūta ir, ka Meža māte man ir uzdāvinājusi to un Jūras māte to, un tad es savā veidā saku paldies. Tā ir arī tāda kā meditācija. Vienkārši iet, iet, iet. Tad var domāt par to, kāpēc es tieši to atradu, kā tas izskatās, kur to likt, ko ar to darīt, kur tieši tam ir vietiņa, ko man daba ar to gribēja pateikt. Vai arī – es uzdodu kādu jautājumu, un pastaigas laikā atrastā lieta ir tā atbilde. Var risināt simbolisko nozīmi. Un tā māja aizaug ar visu atrasto – man ļoti svarīgo.
Tas ir interesanti, tu esi ļoti klātesoša, kad staigā. No daudziem māksliniekiem, kas domā idejas, kamēr staigā, esmu dzirdējusi to, ka viņi tad neredz to, kas viņiem ir apkārt.
Tas tieši atbrīvo prātu – kaut ko nenormāli meklēt. Es varu norāpot kilometrus, meklējot laimes akmeņus. Mani mamma ieveda šajā atkarībā – pie jūras ir jāatrod laimes akmens, tad šī diena un dzīve kopumā būs izdevusies, un tas ir kā tāds apliecinājums tam. Un tad, kad ir tie lielie lauki ar akmentiņiem, es varu tā lēnāk kā tāds dzīvnieks rāpot. Tas varbūt izskatās kā pilnīgs ārprāts no malas. (Smejas.) Bet tas ir tik atbrīvojoši, jo tu ļoti koncentrējies un neko nedomā. Un beigās tā pastaiga noved pie kādas jaunas idejas, sakārto galvu, jo esi kaut kādā ziņā attīrījies.
To var redzēt, man liekas, arī tavās scenogrāfijās. Objekti, kas parādās tavās izrādēs, ir īpaši. Piemēram, “Vientulības simfonija S.O.S.” (Katrīnas Neiburgas un dāņu kolektīva “MØR collective” performatīvā instalācija festivālā “Homo Novus”, 2024 – S.J.) – tur var redzēt, cik daudz, cik rūpīgi tie ir atlasīti. Tas nav tā – kaut kāds radio.
Jā, diez vai mākslinieks var nodalīt darbu no dzīves. Visu laiku sanāk būt kaut kādos meklējumos un jautājumos, uz kuriem tiek meklēta atbilde. Scenogrāfija “Vientulības simfonijai S.O.S.” arī izveidojās neticami. Atceros, ka biju satraukusies, jo es nevarēju neko izdomāt – tēma bija cilvēku paralēlā dzīve, nesatikšanās, vienatne un vientulība. Citreiz ir tā, nenāk tā īstā doma, ideja, un viss. Šo izrādi veidojām “MØR collective” ietvaros. Viņiem ir pierasts, ka, aizbraucot uz rezidenci, kur top ideja, visi runā, brainstormo, ļoti aktīvas diskusijas, dažādi uzdevumi, līknes un shēmas. Es sajutu, ka šādā kopējā troksnī kļūstu aizvien satrauktāka, tāpēc teicu, ka man ir jāiziet pastaigā. Un tā es vienkārši aizklīdu kaut kur ellē ratā Francijas laukos, kaut kur gāju, gāju, un viss. Un čiks, čaks, čum, pam, pam, viss sastājās vietā. Atnācu atpakaļ, un viss man bija skaidrs, vīzija gatava. Pastaiga vienatnē palīdzēja.
Visu šo instalāciju sanāca būvēt “Provodņikā” – tur ir brīnišķīga darbnīca, ar kuru sastrādājos jau pie vairākiem projektiem. Man bija skaidra ideja – instalācijas aprises, sadalījums istabiņās, kuras savieno nelielas durvis – kā peļu alas. Bet tad bija skaidrs, ka jāmeklē visi materiāli un lietas, lai to piepildītu. Plāns bija braukāt pa krāmu tirgiem, antikvariātiem, bet tas būtu pamatīgs darbs. Un te pēkšņi man piedāvā, vai es nevēlos pameklēt pa pašu “Provodņiku”, jo tur, iespējams, esot kaut kas noderīgs. Un tad notika Dieva brīnums – es atradu kādus 90% no scenogrāfijā izmantotajiem materiāliem tieši tur. Stikli, lampas, klubkrēsli, vadības pultis, kaut kādi dīvaini zili elementi, tapetes, vanna – viss ir no turienes.
Ko tu vēl dari ārzemēs? Par taviem Latvijas darbiem informācijas ir diezgan daudz, bet par ārvalstu – mazāk.
Nu jau septiņus gadus esmu iesaistījusies Dānijas kolektīvā – es esmu no vizuālās puses, tad ir zviedru mūziķis Mika Ferslings, dāniete Anika (Anika Barkan) – superīgā vikingu sieviete, kura “Vientulības simfonijā S.O.S.” performēja plika uz puantēm, un Sille (Cille Lansade), francūziete, kura ir vairāk no cirka pasaules, – tāds internacionāls savienojums. Mēs esam kolektīva kodols, bet bieži sadarbojamies ar dažādiem māksliniekiem ārpus mūsu kolektīva. Anika mani pamanīja Venēcijas biennālē, kad es tur izstādīju savu darbu “Lietu atmiņa” (telpiska video instalācija, 2012 – S.J.). Tā ir tāda sarežģīta instalācija, kur dažādi ikdienas priekšmeti – lampa, naktsskapītis, aizkari, gulta – tiek atdzīvināti ar tehnoloģiskiem paņēmieniem. Video projekcijās un monitoros var redzēt lietu atmiņu – dažādas sadzīves ainas no trīs paaudžu attiecībām. Šis darbs pirmo reizi tika izstādīts “Kim?” (laikmetīgās mākslas centrā – S.J.), kur man bija personālizstāde. Venēcijā paralēlajā ekspozīcijā dāņi to ieraudzīja un uzrunāja mani jau konkrētai scenogrāfijai, jo saskatīja kaut ko ļoti tuvu un radniecīgu. Tapa darbs par sērām – SAVN, par to, ka cilvēki nenovēršami aiziet – nomirst, un kā ar to tikt galā, kā mācēt sērot mūsu paātrinātajā ikdienā, kur sērām īsti nav vietas. Performance tika veidota veco ļaužu pansionātā, diezgan skaudros apstākļos. Ieņēmām veselu stāvu, un es pārtaisīju visas istabas izrādes vajadzībām. Katrā istabā tika radīta pilnīgi cita atmosfēra – kā tāds sēru muzejs. Tā bija mūsu pirmā sadarbība pirms septiņiem gadiem. Tam sekoja dažas mazākas sadarbības, un tad nokļuvām pie “Vientulības simfonijas S.O.S.”. Šobrīd ir tapis darbs Beyond Beyond, kas, iespējams, šoruden atbrauks uz “Homo Novus” festivālu. Tāda mežonīga dzeloņcūka no ārpuses, kurā var iekāpt iekšā – maigā, mīkstā iekšiņā, apgulties, ietīties smagā pirkstu segā un ļauties meditatīvam ceļojumam jocīgā sapņu pasaulē. Dzeloņcūkā ir sešas vietas, apmeklētājus pieskata un aprūpē dzeloņcūkas saimniecīte, glāstot ar pūpolmasāžas vālītēm un barojot ar līčēm. Es ļoti ceru, ka šis darbs atbrauks uz Latviju.
Kur tā cūka dzīvo?
Cūka tagad ir Kopenhāgenā, tai šobrīd jau ir izveidojusies diezgan liela tūre apkārt pa Dāniju, ceram arī aizvest uz Franciju. “S.O.S.” rudenī brauks uz Ķīnu un piedalīsies arī Londonas teātra festivālā. Ceru, ka tikšu līdzi uz Ķīnu – es jau teicu saviem biedriem, ka esmu gatava kaut vai strādāt par žurku, kas griež skatuvi uz riņķi – mums tur ir nepieciešamas divas tādas žurkas. Labā ziņa visā šajā darbībā ir tā, ka dāņiem kultūrā tomēr ir kaut kāda nauda. Jāsaka, ka, laikam ejot, esam arī sevi pierādījuši, iegūstot vairākas balvas tieši par “S.O.S.” izrādi, tāpēc ir vieglāk piesaistīt finansējumu. Kā rezultātā “S.O.S.” varēja atbraukt uz Latviju festivāla “Homo Novus” ietvaros, par ko man bija liels prieks. Nākotne ir pilna ar jaunām idejām, maijā dosimies nelielā radošā ceļojumā uz Berlīni, lai konkretizētu pārdomas un vēlmes, izrunātu, kas mums katram šobrīd ir svarīgi. Esam uzsākuši arī tādu interesantu virzienu kā koncertēšanu, man tā ir jauna pieredze – būt piesaistītai grupai, uzstāties, būt uz skatuves. Kad gan vēl, ja ne pusmūžā, braukāt pa tūrēm? (Smejas.) Mūsu grupā Anika ir vokāliste, Mikam ir elektronika un es vīdžejoju. Atgriezos pie kaut kā sen aizmirsta – vīdžejošanas. Tikko tieši uzstājāmies teātra festivālā Francijā.
Kurā teātrī?
Les Scènes de Jura. Francijā ir ārkārtīgi daudz teātru. Izrāde, pie kuras mēs šobrīd strādājam – What Remains (“Kas paliek pāri”), tiks pirmizrādīta Dānijā un pēc tam ceļos pa dažādiem teātriem Burgundijas reģionā, arī Strasbūrā. Šie teātri ir ārkārtīgi interesanti, jo tie ir tik dažādi – tur ir ļoti moderni teātri, un tad ir tādi, kas visi ir pilnīgi zeltā. Izrāde, ko taisām, ir par apokaliptisku sajūtu vietā, kur ir noticis milzīgs sprādziens, un performanti uz skatuves mēģina no savām atmiņām uzbūvēt jaunu pasauli. Tikai no tehniskām, vēsām, neglītām lietām. Cerams, ka neviens skatītājs neaizies ar sirdi, jo izrādes sākumā nogrand sprādziens, viss sagāžas, ir putekļi, pazūd elektrība, un tad pēc kāda laika performētāji lēnām sāk atdzīvoties un paši veido scenogrāfiju, liekot kopā tehnisko aprīkojumu, lietas, kuras var atrast teātrī vai filmēšanas laukumā – statīvus, monitorus, plēves, līmlentes, visu, kas sprādziena laikā ir izmētāts pa skatuvi. Viņi izdzīvo dažādas ainas, iziet cauri visādām asociācijām, spēlējas ar materiāliem un atmiņām, būvē jauno pasauli no materiāliem, kas ir atlikuši – mēģina izveidot dabu un sajūtas par rudens lietu, vasaras vakaru, piesnigušu mežu, veido sniegavīrus, pikojas, izrādes nobeigumā ir tapusi idilliska – tāda Līgo vakara – ainiņa, kur viņi sēž ap ugunskuru un dzied. Protams, ka arī ugunskurs ir tikai asociatīvs. Tas viss ir par to, kur dzīvo mūsu atmiņas, vai spējam izveidot jaunu pasauli un kas mums ir svarīgs.
Kad būs pirmizrāde?
Dānijā izrāde piedzīvos pirmizrādi 7. septembrī AFUK telpās – tā ir cirka skola. Tālāk izrāde ceļo uz Franciju. Dānija man kļuvusi par tādām kā otrajām mājām. Ļoti esmu iemīļojusi Kopenhāgenu. Skaidrs, ka tas nav mūžīgi, nu jau esmu samierinājusies un pieradusi, ka ne uz ko dzīvē īsti nevar paļauties, viss mainās un plūst. Arī šī situācija un sajūta par otrajām mājām un īstiem draugiem var kādreiz pazust un izmainīties. Bet, kamēr man tas ir dots, es baudu. Esmu ļoti pateicīga visām sakritībām, kuru rezultātā iepazinos ar Aniku – manu kosmisko dvīni no citas pasaules malas. Protams, pieredze ir ļoti dažāda, arī jocīga un grūta brīžiem. Tieši, strādājot Francijā, izjutu pamatīgas kultūras atšķirības. To sajūtu atceros jau no iepriekšējās pieredzes, kopā ar Alvi Hermani strādājot pie operas “Fausts” Bastīlijas operā (Opéra Bastille – S.J.) vai veidojot personālizstādi “Solitude” galerijā Le Plateu. Franči ir īpaši cilvēki, pie tā ir jāpierod. It sevišķi man, nerunīgajai latvietei.
Pats pirmais medijs, ar ko tu sāki mākslinieces ceļu, bija video?
Tā sanāk. Sen, sen, pirms tūkstoš gadiem, man ļoti patika arī grafika, taisīt sietspiedes. Biju diezgan aizrāvusies. Savu pirmo personālizstādi veidoju no sietspiedēm un video darbiem. Ap 2000. gadu aizbraucu mācīties uz Stokholmu, tieši uz video nodaļu. Es nekādi neatceros, kur manī radās aizrautība veidot video darbus, bet sāku jau Latvijā, mācoties mākslas pedagogos. Tā bija vienīgā nodaļa, kurā tiku iekšā, jo vecāki īsti negribēja, lai saistu savu dzīvi ar mākslu, tāpēc nebiju labi sagatavojusies. Mums bija ļoti iedvesmojoša skolotāja Barbara Ābele, kura ļāva kompozīcijā izpausties visdažādākajos veidos un ļoti iedrošināja. Tā tapa mani pirmie video darbi, toreiz kameras nebija viegli dabūjamas, arī montāža likās kaut kāda kosmosa zinātne, kompjūteri visu laiku “kārās”, un renderis parasti iesprūda. Ja izdevās kaut ko izrenderēt, tad tā bija īsta laime, par to bija jālūdzas un jāveic rituāli. (Smejas.) Vēlāk, jau studējot Stokholmas Karaliskajā mākslas akadēmijā, sadraudzējos ar Pēteri Ķimeli, un video mums abiem kļuva par neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Šķiet, neko citu nedarījām – filmējām, montējām un ļoti daudz vīdžejojām. Šobrīd es neteiktu, ka tas ir mans galvenais medijs. Protams, ar video jūtos kā zivs ūdenī, bet man patīk arī aptaustāmas lietas.
Bet kā tu no video nonāci pie teātra, pie scenogrāfijas?
Viss sākās ar Andreju Žagaru, jo viņš pamanīja manu darbošanos no kādām ballītēm. Viņam tolaik piederēja vairākas stilīgas vietas Rīgā, kurās notika dažādi svētki, un es dažreiz tiku pieaicināta kā jaunā un daudzsološā video māksliniece. Tolaik es ļoti daudz vīdžejoju gan viena, gan kopā ar Ķimeli un citiem domubiedriem. Es veidoju savus vīdžeja materiālus no tā, ko safilmēju, staigājot pa ielām – dažādas jokainas situācijas, cilvēkus, kanalizācijas vākus, ielas. Vienvārdsakot – tāda ikdienas poētika. Tas, man šķiet, labā ziņā “aizķēra” Andreju, un viņš mani uzaicināja veidot video “Klīstošajam holandietim” (2003) Nacionālajā operā un arī Zviedrijas brīvdabas skatuvē Dalhallā, kur sastrādājāmies ar Andri Freibergu. Un man bija tā laime un gods no tā brīža ar Andri Freibergu strādāt vairākkārtīgi. Tāds pamatīgs izaicinājums bija veidot scenogrāfiju uz Latvijas Nacionālās operas lielās skatuves operai “Jevgeņijs Oņegins” (2010.) No senajiem laikiem vēl noteikti jāpiemin mana darbība JRT un sadarbība ar Ilzi Rudzīti, kura šobrīd ir Ilze Olingere. Ar viņu mums bija kaut kāda ļoti īpaša saprašanās un saite, diemžēl viņa pameta Latviju, un tā mūsu sadarbība izjuka. Tas par to, ka viss ir pārejoši un mainīgi. Godīgi sakot, man likās, ka tā mēs strādāsim kopā, līdz nāve mūs šķirs. Toreiz arī iepazināmies ar Ivetu Poli.
Vakar biju ciemos pie savas kursabiedrenes, kura bija nokūrējusi vakariņas jaunajiem teātra māksliniekiem, un kāda scenogrāfe izteica domu, ka, viņasprāt, svarīgākā īpašība māksliniekam ir naivums, ka ir svarīgi būt naivam. Ko tu par to domā? Vai māksliniekam ir jābūt naivam?
Es domāju, ka kaut kādā ziņā ideālistam, bet naivam – es nezinu. Kas ir tas naivums? Naivums man asociējas ar to, ka tu nevari saorganizēt lietas, bet kā mākslinieks-scenogrāfs tu īsti nevari būt naivs, tev ir jābūt praktiskam. Būt scenogrāfam un māksliniekam ir vesels komplekts – tas nav tikai par idejām, bet arī tehniskajiem risinājumiem, loģiku, koncentrēšanos, organizatora darbu, kompromisiem, materiālu izvēlēm, un tā tālāk un tā jo projām. Ir jābūt stingram un ietiepīgam, draudzīgam un smaidīgam. Jāmāk klausīties un iejusties dažādās lomās. Iespējams, gleznotājs, ilustrators vai grafiķis var būt naivs kaut kādā pozitīvā nozīmē, jo viņam nav tik daudz jāsadarbojas ar citiem cilvēkiem. Sadarbībā vienmēr ir jābūt ļoti lunkanam, jāspēj reflektēt, saprast, kas, kur, kā virzās, pieņemt kaut kādus kompromisus, izvēles. Man liekas, ka es neesmu naiva. Un kā viņa to paskaidroja?
Viņa tam pieķērās no tā aspekta, ka mākslinieks ir tas cilvēks, kurš vēl tic labajam pasaulē.
Tas ir ideālists, tas nav naivs. Nepareizs vārds. Ideālists, protams, jā. Naivs jau ir ar tādu nedaudz negatīvu pieskaņu, tas ir tāds, ko var apmuļķot, vismaz man tā šķiet. Es neatceros, kāda es biju jaunībā, bet tagad noteikti varu teikt, ka es neesmu naiva. Es tāpat ticu labajam, lai arī cik daudz vilšanās vai neforšas pieredzes ir bijušas – tikpat ir bijušas arī foršas. Ir cilvēki, kas zaudē ideālismu uz vecumu. Tas ir bēdīgi, jo tas gan ir svarīgs spēks. Jo ar rūgtumu un nīgrumu, ja tu esi apvainojies uz pasauli, baigi neko nevar izdarīt. Ar ziņkāri un ideālismu gan var.
Ko tu šogad gribi izdarīt?
Vai tad nav tā, ka, ja pasaka, tad nepiepildīsies? (Smejas.) Es gribu iemācīties nirt, es gribu filmēt zem ūdens un braukt ar zinātniekiem Baltijas jūrā. Tad es ļoti gribu atpakaļ uz Miķeļtorni un atsākt savas pastaigas. Es gribu domāt par altāriem, un tad ir saraksts ar darbiem, kas jāizdara. Tās ir tās svarīgākās lietas. Galvenais to visu darīt ar prieku un foršumu. Lai tā darīšana nekļūst par pārāk lielu pienākumu un slogu. Sanāk, ka man šis gads ir pilns ar ļoti daudz mazām rezidencēm un izpētēm – izbraukšanām no Latvijas. Ar Ivetu Poli brauksim uz Gotlandi un uz Sāremā, strādāsim pie darba par Baltijas jūru – grūti vēl tagad nodefinēt, kas tas būs. Tad ar manu “MØR collective” jāpadomā Berlīnē, tad atkal neliela rezidence Francijā vasaras vidū. Dažas uzstāšanās ar grupu. Negribētos saskaldīt, saraustīt savu laiku, bet izskatās, ka sanāks. Tāpēc tomēr jācenšas starp visu to jūkli pabūt mājās, savā rituālā, un tiešām padomāt, kas man ar tiem altāriem tur ir. Tas man būtu svarīgi.
Finālā, iedvesmojoties no kuratora Hansa Ulriha Obrista, kurš visādiem pasaules māksliniekiem jautāja, kas ir viņu sapņu nerealizētais projekts, – kas ir tavs?
Man ir paveicies, ka es gandrīz visu realizēju – man nav tādu lietu, ko es būtu izdomājusi, kas man būtu svarīgas un ko es neizdarītu. Varbūt es laimīgi aizmirstu tās idejas, kuras nevaru realizēt, man vispār ir slikta atmiņa. Bet man blociņā ir pierakstīta viena ideja, vēl nezinu, kur to likt un ko ar to iesākt, bet es gribu izaudzēt scenogrāfiju. Iestādīt un izaudzēt. Tur varbūt būs koki un augi, un milzīgas sēnes. Tur vajag daudz naudas un daudz laika; man liekas, ka man jau drīz jāsāk audzēt, lai paspēj izaugt. Tas varētu būt ļoti interesants process.
Vēl var kombučas sēnes audzēt – esmu redzējusi, ka tās audzē lielas, baseinos…
Mums jau bija tāds plāns. Pirms simts gadiem Rīgā bija Tējas sēnes akcija/ izstāde, kuras autori bijām es un Ķimelis. Izveidojām Tējas Sēnes Audzēšanas asociāciju ar Kasparu Vanagu, Kirilu Kirasirovu, Agni Skani un citiem domubiedriem. Uz Krišjāņa Valdemāra un Elizabetes ielas stūra atvērām milzīgu veikalu, kur dalījām bezmaksas mēģenes ar kombuču. Tur varēja noskatīties video darbu par Tējas sēnes audzētājiem un iegādāties, kā to tagad sauc, merču. Mēs sēni audzējām visādās formās, man pat bija fotosesija ar sēni kā kaklarotu.. Toreiz pat izveidojām pieteikumu Venēcijas biennālei, bet mūs toreiz nepaņēma – gribējām aizaudzēt Venēcijā dažus kanālus ar to sēni. Toreiz sēne vēl nebija tik zināma, tā bija tāda laikmeta lieciniece – visi tie cilvēki ar trīslitrenēm… Tagad jau tā ir tāda hipsteru lieta. Toreiz mūsu lozungs bija, ka Tējas sēne var aizstāt softdrinkus un Tamagoči, Tējas sēne ir divi vienā – tavs draugs un tavs atsvaidzinošais dzēriens. Pret globālismu, vienvārdsakot. Tas kopumā bija pamatīgs projekts – izdevām avīzi, pulcinājām biedrus. Veikala scenogrāfija sastāvēja no kādām 100 tējas sēnes trīslitru burkām, mums bija biedri, kas palīdzēja audzēt un apkopt sēni, jo tā bija pamatīga noņemšanās. Veikalu atvērām ap Ziemsvētkiem, daudzi nāca pie mums pēc Ziemsvētku dāvanām. Bandīti ar BMV mēģināja sarunāt uzreiz visu trīslitreni. Pēc kāda laika aizvedām šo darbu arī uz Angliju. Tur notika smieklīgs gadījums. Filmā ir tāds brīdis, kur viena sieviete stāsta, ka viņas draudzenei bija tā, ka viņai slāpst un slāpst un viņa nevar atdzerties, tāpēc ārsts, lai noskaidrotu, kas tajā vēderā notiek, atgriež vaļā, un tur ir septiņi kilogrami tējas sēnes. Viņa bija dzērusi bez marlītes to tējas sēni, un tā viņai bija sākusi augt vēderā. Anglijā atklāšanā kā cienastu devām visiem dzert tējas sēni ar šņabi, visi, protams, priecīgi dzēra. Bet vajadzēja redzēt viņu sejas, kad pienāca šis moments filmā. Pārbijās visi pamatīgi, noteikti vēl ilgi taustīja savus vēderus. Tātad, jā, izaudzētā scenogrāfija. Telpa, nevis viela, ko izmantot. Kaut kur ir izaudzēta mana izsapņotā telpa, un tur notiek kaut kas ļoti īpašs.
Rakstīt atsauksmi