Zirgs un citas ekstras
Potenciālie ieguvumi no darba "Farinelli un karalis" iekļaušanas repertuārā droši vien visvairāk saistās ar cerībām radīt lugai tik pievilcīgu iesaiņojumu, lai izrāde kļūtu par kases grāvēju. Un Dailes teātris ir ieguldījies ne pa jokam.
Kairinošas rekomendācijas
Sezonas atklāšanas izrādei “Farinelli un karalis” Dailes teātris jau savlaikus bija sarūpējis skatītāja ziņkāri kairinošas rekomendācijas. Kā citādi uztvert teātra direktora Jura Žagara pausto cerību, ka septiņi tūkstoši eiro, kas samaksāti par otrā pasaules malā – Dienvidāfrikā – pasūtīto zirga marioneti, nebūs zemē nomesti? Vai izrādes režisora Viestura Kairiša pārspriedumus par lugas viltīgo raksturu? Vai izrādes žanra pieteikumu – “kostīmdrāma par mūzikas dabu” –, kas sola svētkus acīm un ausīm? Vai Artūra Kondrāta veidoto programmas vāka foto, kur Ģirta Ķestera karalis un Rēzijas Kalniņas karaliene krāšņos baroka apģērbos sēž zirga mugurā, bet Artūra Skrastiņa kastrāts Farinelli savam rumakam nostājies cieši blakus, turot to pie pavadas. Karaļa, karalienes un viņu izklaidētāja kaislību zirgi fotouzņēmumā izskatās pavisam rāmi, bet šaubu nav, ka agrāk vai vēlāk tie satrakosies un to nu derētu nepalaist garām.
Itin svaiga luga
Angļu dramaturģes Klēras van Kampenas luga ir itin svaiga. 2015. gadā tā iekarojusi Londonas skatuves un pēc pāris gadiem plūkusi atzinības laurus arī Brodvejā. Tīmeklī atrodamie fotoportreti Klēru van Kampenu rāda kā pievilcīgu blondīni brieduma gados, lielākoties līdzās aktierim Markam Railensam – viņas dzīvesbiedram, kuram rakstīta Spānijas karaļa Filipa loma (jāpiebilst, interesantākā un sarežģītākā šajā lugā) un kurš to ar panākumiem nospēlējis gan Londonā, gan Ņujorkā.
Van Kampena ir vispusīga māksliniece – ne tikai dramaturģe un režisore, bet arī komponiste. Varbūt tāpēc lugā tik liela vieta ierādīta skaņu mākslai. Sižetu par mūzikas dziedinošo dabu van Kampena izspēlē Spānijas karaļnama interjerā, rādot melanholijas un nepārvarama dvēseles nemiera saindēto karali Filipu, kura glābšanai karaliene no Londonas ataicina itāļu 18. gadsimta operdziedātāju Karlo Broski alias Farinelli – sava laika slavenāko kastrātu un dievišķas balss īpašnieku. Temats intriģējošs. Turklāt vismaz daļai publikas āķis lūpā ir jau kopš 1994. gadā sulīgi un teatrāli uzņemtās, bet diezgan apnicīgās Žerāra Korbjū filmas “Farinelli” ar Stefano Dionizi titullomā. Sveču gaisma, neaptverama greznība un kastrāta balss skanējums, kura izlīdzinātais daiļums esot panākts ne bez tehnoloģiskas piepalīdzēšanas, ir tas, kas palicis prātā no šī kinodarba.
Kases gabala apsolījums
Kaut Viesturs Kairišs lugu sauc par viltīgu un daudzveidīgi minamu, cilvēciskā satura ziņā tā tomēr šķiet paplāna. Un nebūt ne tāpēc, ka garīgi nelīdzsvaroti un psihes problēmu mākti karaļi ir bieži viesi uz teātru skatuvēm. Drīzāk tā iemesla dēļ, ka mūzikas terapeitiskais efekts izpaužas galvenokārt apgalvojumos par skaņu mākslas visvarenību un arī raksturi, sevišķi perifērie, atklājas nevis darbībā, bet pārspriedumos par to, ko gatavojas darīt.
Potenciālie ieguvumi no šī dramatiskā sacerējuma iekļaušanas repertuārā droši vien visvairāk saistās ar cerībām radīt lugai tik pievilcīgu iesaiņojumu, lai izrāde kļūtu par kases grāvēju. Un Dailes teātris ir ieguldījies ne pa jokam.
Zirgu – pilnīgi dabiska lieluma baltu ērzeli, kura dīžāšanos un bubināšanu jūtīgi nodrošina divi lietpratēji – leļļu aktieru kursa absolventi Matīss Millers un Mārtiņš Gailis, apmācījis īpašs treneris – Džeimss Tomsons. Jevgēnija Ganzburga glezniecisko gaismu partitūru, kas skatuves telpai piešķir plastisku izteiksmību, papildina dzīvas, silti plīvojošas sveču liesmas. Kristīnes Jurjānes kostīmu pasaule kārdina ar baroka laikmeta stila studijās balstītu mākslinieciskās fantāzijas lidojumu. Farinelli koncerttērps, ko vainago pāva astei līdzīga sarkanā un zelta krāsā mirdzoša grandioza galvas rota, vien ir, ko vērts. Tāpat kā karaļa spīdīgās bruņas un, protams, izrādes vienīgās dāmas – karalienes Izabellas izcakotie, jādomā, diezgan smagie krinolīna ģērbi, kas graciozi šūpojas ap Rēzijas Kalniņas tievo vidukli, kamēr galvu rotā pusmetru augsta parūka.
Kaut arī uz dvēseles interjera izpēti pretendējošā luga šķiet vairāk piemērota kamerizrādes formātam, Dailē tai atvēlēta lielā skatuve. Scenogrāfa Reiņa Suhanova iztēli rosinājusi Spānijas ainava ar klinšainu kalnu siluetiem. Tie skatuves telpu te aizsedz, te atklāj, nozūdot kulisēs un paverot skatienam debess strēli, kura plūstoši maina krāsu diennakts stundu ritējumā. Atmiņa labu laiku uzmācīgi biksta, ka tāda mizanscēna ar zirgu gleznieciski atmosfēriskā ainavā ir jau agrāk redzēta. Nu, protams, tā bija Roberta Vilsona 1998. gada izrāde-instalācija “Sapņu spēle” Stokholmas Pilsētas teātrī, kur bāli mirdzošas, mainīgas gaismas strēlē kā seksualitātes simbols gozējās liels zirga izbāzenis.
Līdzīgi kā gaismu partitūrā prožektorus atdzīvina sveču liesmas, arī izrādes skaņu pasaulē konservēta mūzika mijas ar dzīvo, kuru izpilda arfa un čells (programmā gan nav minēti mūziķu Daces Zālītes-Zilbertes un Ievas Šablovskas vārdi). Bet visvairāk publiku intriģē skanīgā soprāna īpašnieks – Mūzikas akadēmijas students Rūdis Cebulis, kurš atveido Farinelli balsi.
Atjautīgi un ne tik atjautīgi risinājumi
Farinelli suģestējošās balss noslēpums izrādē tiek īstenots ar teatrālu atjautību. Viesturs Kairišs ir pieredzējis režisors un neliek Farinelli lomas tēlotājam Artūram Skrastiņam dziedāt vai plātīt muti fonogrammas pavadījumā. Bet arī lugā piedāvātais risinājums kastrātam blakus nolikt dubultnieku – kontrtenoru, kurš izpildītu Hendeļa mūzikas partijas, režisoram nav šķitis īsti atbilstīgs. Viesturs Kairišs Farinelli balsi ne tikai atdala no dziedātāja, bet arī pārvērš vīzijā – karaļa Filipa sapņu tēlā. Reizēm personificētā balss – Rūdis Cebulis – atrodas blakus mūzikas instrumentiem skatuves sānu kabatā, reizēm viņa seja rādās aiz lielas lēcas, gluži kā burbulī ievietota, padarot vaibstus rupjākus un noslēpumaini izpludinātus; citkārt viņš dūmu mutulī gluži kā deus ex machina krāšņā ģērbā nolaižas no šņorbēniņiem. Farinelli balss atrodas visur un nekur. Tā var kļūt ieraugāma visnegaidītākajos veidos un vietās, jo karalis dzird ne tikai ar ausīm, bet arī ar acīm. Teātris ir vizuāla māksla, šķiet, atgādina Viesturs Kairišs.
Ne tik atjautīgi (tādā nozīmē, ka paredzami), tomēr jēgas ziņā nolasāmā veidā atrisinātas epizodes, kurās izrādes veidotāji ļauj ieraudzīt indivīda garīgās dzīves tuvplānu. Virs skatuves atrodas ekrāns, uz kura ar video palīdzību projicējas varoņu sejas, skatieni un vissīkākie mīmiskie žesti. Kārļa Arnolda Avota atveidotā Londonas antrepreniera Riča īgņošanās par Farinelli lēmumu braukt līdzi Spānijas karalienei; karaļa krampjainie pūliņi palikt pie skaidra saprāta; karalienes šaubas. Videokamera skatītāju ieved darbības personu dvēseles dzīvē, vienlaikus demonstrējot veidu, kā tas tiek darīts. Teātra mašinērija ir skaidri saredzama.
Tiktāl Viestura Kairiša spēles ar teātra daudzveidīgajām iespējām šķiet pakļaujamies aprakstam. Tomēr pirmizrādes vakarā radās arī sajūta, ka režisors bijis trakoti dziļdomīgs un van Kampenas nepavisam ne sarežģīto stāstu un līdz ar to arī aktieru skatuves dzīvi aprīkojis ar vizuālām zīmēm, kuru nozīme ir tik plaša (nenoteikta?), ka kļūst grūti atminama.
Mīklaini un butaforiski
Izrādes sākumā kādu brīdi jāskatās uz zirgu tukšā skatuves telpā. Aktieru vadīts, tas purina galvu, ar pakavu spārda zemi, sprauslo un klusi bubina, ļaujot raisīties visdažādākajām asociācijām. Aristokrātiskums, neapzinātu impulsu radīta trauksme uzvējo no dzīvnieka nemierīgās dīdīšanās. Zirgs ir saistīts ar cilvēka psihi un civilizāciju, tas var nest tiklab nāvi, kā pestīšanu. Kristietības kultūrā pazīstami arī dēmoniski murgu zirgi – tie, ar kuriem jāj apokalipses jātnieki. Savukārt režisors pats intervijās teic, ka zirgs ir karaļa nemierīgais prāts.
Izrādes beigās karalis zirgu kastrē. Lai publikai norise būtu nepārprotama, Ģirts Ķesteris iznāk avanscēnā, grozot rokās divas prāvas bumbas, kas prožektoru gaismā uzmirdz ar zeltītu spīdumu. Vai tā būtu zīme, ka Filips mākslas iespaidā ticis brīvs no sava neprāta? Vai upurējis dabas aicinājumu pienākumam? Katrā ziņā izskatās ne tikai mīklaini, bet arī butaforiski.
Karalis, karaliene un viņu izklaidētājs
Ģirtam Ķesterim, šķiet, bijis visvairāk iespēju izpausties, jo autore Filipam atvēlējusi krietnu nogriezni skatuves laika un arī vispretrunīgāko dvēseles dzīvi. Francijā dzimušajam Filipam dzīve Spānijas karaļnamā šķiet nomācoša. Van Kampena viņu apveltī ar mokošu bezmiegu, trauksmes sajūtu un melanholiju, kas dzīvi padara neciešamu un liek pret karalieni Izabellu izturēties kā emocionālam un fiziskam varmākam. Nekādas oderes, kas balstītos nozīmes pārnesumā (neprāts kā gaišredzība vai patvērums no dzīves smaguma, piemēram) šajā tēlā nav. Ir disharmonija, kas prasa dziedinājumu.
Pirmajā cēlienā kādu brīdi liekas, ka Ģirts Ķesteris būs piespiedis skatītājus aizmirst par seriālu “fēliksiem” un “makariem”, kuru nospiedumi nereti bijuši manāmi arī Dailes teātrī veidotajos tēlos. Filipa uzvedība ir apslāpēti tramīga – bailes no sveču gaismas, kura liekas esam ugunsgrēks, uzbrukums sievai, mēģinot viņu nožņaugt, bet visvairāk ļaušanās murgu vīzijām, kurās viņš sarunājas ar zirgu, izpaužas apvaldītos žestos un nomurminātās frāzēs. Šis cilvēks raisa interesi – kāpēc viņš ir tāds, kāds ir? Varbūt tikai izliekas traks, tāpat kā dāņu princis? Taču, izrādei ritot savu gaitu, aktiera runā ieskanas arvien vairāk jau dzirdētu intonāciju un viņa fiziskajā klātbūtnē parādās arvien vairāk pazīstamu ārišķīgi pārspīlētu pozu un žestu. Interese par dīvaino monarhu drīz vien noplok.
Rēzija Kalniņa, kā zināms, var spēlēt visu – meitenes, vecenes, kalpones, aristokrātes, patiešām visu. Par viņas atveidotās Izabellas karalisko pašcieņu, savaldību un valstisko tālredzību ne mazākas šaubas nerodas. Visa iespējamo izteiksmes līdzekļu buķete ir aktrises rīcībā. Nezinu, vai ideja pieder režisoram vai izrādes horeogrāfijas veidotājai Janai Jacukai, bet karalienes kopumā skaidri nolasāmajai uzvedībai piešķirts arī kāds ļoti spilgts sirreāls akcents. Izrādē ir epizode, kurā Izabellas rokas vairākkārt noplivinās kā aizlauzti spārni un no viņas krūtīm izlaužas izmisīgs putna kliedziens, ķermenim sagumstot krampjainā pozā. Paralēle ar karaliskā pienākuma krātiņā iesprostotu putnu? Vai varbūt kliedz karalienes dvēsele, kura laužas laukā no ķermeņa?
Rēzijas Kalniņas ķermeņa valoda nešaubīgi ļauj nojaust, ka pie Farinelli Izabellu sien kas vairāk nekā tikai mūzikas mīlestība vien. Tālab gluži lieks šķiet kvēlais apkampiens un stilizēti erotiskā rotaļa par tēmu “noķer mani!”, Izabellai draiski tipinot pāri skatuvei, kamēr Farinelli viņu tvarsta.
Artūra Skrastiņa Farinelli piekrīt visnepateicīgākais uzdevums – kļūt par zīmi režisora deklarētajai barokālajai pretrunai starp eņģelisku skaistumu, kas materializēts viņa balsī, un asiņaino ķirurģiju, kas šo skaistumu rada. Artūram Skrastiņam atvēlētas gleznieciski dziļdomīgas pozas, bet Farinelli dvēseles interjers tā arī paliek apslēpts un neatklāts. Varbūt Farinelli ir karaļa dziedinātais gars? Vai viņa alter ego, par ko signalizē epizode, kurā abi apmainās ar varas zīmēm – Filips atdod kastrātam savu valdnieka kroni un uzliek sev galvā Farinelli pompozo spalvu rotu?
Arkādija un darbības pietrūkuma lāsts
Lugā ir ierakstīta epizode, kurā karalis savu atgriešanos pie veselā saprāta spēj iedomāties notiekam vien pie dabas krūts. Tālab viņš pamet valsts lietas un kopā ar Izabellu un Farinelli dodas uz mežu, lai dzīvotu kā Arkādijā – mierīgi un harmoniski. Grūti pateikt, vai tas ir režisora iecerēts ironisks akcents, vai vienkārši tā sanācis, bet zemnieciskās dzīves jaukumi izrādē tiek parādīti teju vai komiskā veidā. Izabella un Farinelli no dekorāciju dzīlēm izzvejo divus objektus, kuri pēc formas atgādina regbija bumbas, bet izrādās esam… melones. Starp citu, tieši šajā ainā, skatītāji no vērotājiem kļūst par notikuma dalībniekiem. Klausīties Farinelli dievišķo balsi ierodas arī vietējie ciema iedzīvotāji. Šī loma lugā un arī izrādē tiek piešķirta publikai, uz brīdi izceļot to no dzīves realitātes un iekļaujot izrādes realitātē. Vai tālab, lai lieku reizi atgādinātu, ka mūzikas vara ir visaptveroša?
Blakus galveno lomu tēlotājiem izrādē nodarbināti vairāki lieliski aktieri, kuriem, šķiet, īsti nav, ko darīt. Gan tāpēc, ka jau lugā viņu atveidotajām darbības personām atvēlētas nevis attiecības, bet sarunas, gan arī tāpēc, ka izrādē viņiem nav radīta darbības līnija, kurai gribētos sekot.
Ministra Sebastjana de la Kuadras intrigas, cenšoties padarīt karaļa ārstu doktoru Servi par savu sabiedroto, lai atbīdītu Filipu no valsts vadīšanas, izčākst, Kasparam Dumburam (de la Kuadra) pāris reižu enerģiski ieaurojoties un Jurim Bartkevičam (Servi) goddevīgi klanoties. No Kārļa Arnolda Avota atveidotā menedžera Džona Riča atmiņa glabā vien niknu un norūpējušos seju uz videoekrāna.
Cerības apliecinājums
Pat ja pirmizrāde apskatnieku/apskatnieci nav gluži satricinājusi līdz sirds dziļumiem, nākotni izgaismo cerība uz pozitīvām pārmaiņām. Varbūt skatītāju klātbūtne baltajam neprāta zirgam un citām vizuāli krāšņām ekstrām līdzēs pievienot gan vēstījuma skaidrību, gan kādu nieku sarežģītības un dinamikas indivīda dvēseles dzīvē. Kaut vai tāpēc, lai Rūda Cebuļa balss savā izteiksmes bagātībā nepaliktu vientuļa.
Rakstīt atsauksmi