Toms Čevers

Teātra kritiķis

No kā baidās latvietis?

Ja nebūtu Bārbalas Simsones sastādītā un nu jau pirms vairākiem gadiem izdotā latviešu autoru sarakstīto šausmu stāstu krājuma, par šī populārās literatūras žanra tradīcijām latviešu kultūrā plašākām lasītāju lokam, šķiet, tikpat kā nekas nebūtu zināms.

Savukārt, atminoties neseno teātra pieredzi, vispār nenāk prātā iestudējumi, kuru autori būtu principiāli meklējuši kādus šausmu izteiksmes līdzekļus teātra valodā, kas acīmredzami ir vairāk piemēroti kinematogrāfam, kur ar neierobežotajiem tehniskajiem līdzekļiem nenoliedzami ir vieglāk atklāt noslēpumaino, fantastisko un neiespējamo, ko kādam tomēr taču ir izdevies piedzīvot.

Režisors Georgijs Surkovs ir pieņēmis šo izaicinājumu un, uzsākot Daugavpils teātra jauno sezonu, ir iestudējis izrādi “Latviešu šausmu stāsti”, ko veido seši šausmu stāsti, kuru autori ir dažādu laikmetu un paaudžu latviešu rakstnieki, to vidū Aleksandrs Grīns, Mirdza Bendrupe, Vladimirs Kaijaks, Viesturs Reimers alias Guntis Berelis un Ralfs Kokins.

Izrāde sākas daudzsološi. Mākslinieks Andris Eglītis radījis iztēli rosinošu spēles telpu uz slīpas podestūras, kas neuzkrītoši, bet tieši sasaucas ar stāstu sižetiem – laika zoba apgrauzta rija, kuras gaismu caurlaidīgās konstrukcijas fragmenti veidoti itin kā no jūras nogludinātiem dēļu galiem, apkārt izvietoti atsevišķi zīmīgi rekvizīti, kas iemiesos baiļu avotus, vai tas būtu sens piemineklis, vecāsmātes trīsdurvju skapis vai nosūbējis spogulis. Turklāt ēkas vizuāli iespaidīgais aplauzītais lubiņu jumts, kas kā kaulains pirksts no viņsaules daļēji ietiecas skatītāju zālē, sekmē gaismu mākslinieka Sergeja Vasiļjeva gleznaino veikumu.

Korespondējot izrādes žanram, kas nosaukts par mistisku drāmu, mirgojošie palsu gaismēnu efekti, skatuves putekļus šķeļošas staru strēles, spoži zeltītās gaismas un melnā skatuves dziļuma kontrasti kopā ar komponista Platona Buravicka brīžam vibrējošiem, citkārt strinkšķošiem un čīkstošiem muzikālajiem motīviem vieš baigu, bet vilinošu noskaņu, kurai gribas ļauties, vieglprātīgi aizmirstoties par iespējamām sekām…

Ģērbti oktobra pirmajai dienai Daugavpilī un teātra iekštelpu temperatūrai piemērotās kostīmu mākslinieces Ingas Bermakas piemeklētās virsdrēbēs un gumijas zābakos, stāstu par atgadījumu Engures piejūras kapsētā Agnese Laicāne, Zanda Mankopa, Kristīne Veinšteina, Jūlija Ļaha, Egils Viļumovs, Ritvars Gailums, Marģers Eglinskis un Kārlis Tols iesāk atbruņojošā biedriskumā, radošajai komandai nebaidoties no Lielās zāles plašuma, kas varētu apdraudēt šausmu stāstiem raksturīgo intimitāti. Visi izrādē nodarbinātie aktieri, citam caur citu nepastarpināti uzrunājot skatītājus un arī piebalsojot citam cita replikai, rada pārsteidzoši brīvu un nepiespiestu atmosfēru, negaidīti viegli uzlaužot ceturto sienu. Viņi atgādina nomaldījušos ceļiniekus, kas patvērumu no rudenīgi drēgnās nakts atraduši vientuļās krāsmatās un drosmīgi apņēmušies izklaidēt cits citu, kopīgi uz brīdi aizmirstoties iztēles uzburtās baiļpilnās ainās.

Protams, mēģināt kādu aizraut ar spoku stāstu pārstāstu no skatuves 21. gadsimtā būtu visai naivi, tādēļ režisoram jāizšķiras, vai vienīgi izklaidēt publiku, uz izrādes laiku sakairinot skatītāja jutekļus, vai tomēr pakavēties pie cilvēka dzīvesziņas izpētes, iespīdinot pa gaismas staram tā rūpīgu noslēgtajos zemapziņas kambaros, kam bailes un briesmas, par nelaimi, arvien spēj atrast īstās atslēgas. Vērtējot latviešu autoru pieeju šausmu atainošanā, ir acīmredzami, ka arī tā liecina par latviešu intravertumu. Kā pamatoti raksta Bārbala Simsone, tekstos dominē iekšējo šausmu atklāšana pretstatā ārējām šausmām, ne tik daudz runājot par atbaidošiem mošķiem, kas spīdzina, līdz izsūc pēdējās dzīvības sulas, bet gan par nepiepildītajām alkām pēc kā labāka, pilnīgāka un harmoniskāka, kas tiek apspiestas kā attiecību, tā darba rutīnā.

Visos nākamajos stāstos aktieri iemiesojas savos varoņos, it kā runājot par īstiem cilvēkiem un skatuves tēlos pārstrādājot viņu pieredzi, atmiņas un izjūtas. Tādēļ pirmajā cēlienā mulsina iestudējuma ilustratīvie elementi, spokus būtībā bez jebkādas estētiskas distances rādot kā materializētas būtnes ar miesu un asinīm jeb plazmas matrices, kā savā asprātīgajā, bet izrādē neiekļautajā spoku stāstā “Baltā sieva” rakstīja Vizma Belševica. Vai tā būtu Miera ielas Lielajos kapos mieru neradusī jaunā sieviete ar vēso adu, kas apstāj topošu arhitektu, vai Pirmā pasaules kara strēlnieki, kas uz svinībām pie vienīgā izdzīvojušā ierakumu biedra ierodas, brašiem soļiem drasējot caur skatītāju zāles centrālo eju, vai zem laulātā dāvāta, bet nelaimi vēstoša spoguļa lauskām pamirusī sieva, kas visnotaļ dzīvi un emocionāli pārspriež sava nelabā gala cēloņus, sarkanai švīkai zem kakla atgādinot par viņas pārgriezto rīkli…

Tajā pašā laikā attiecības starp mirušo pasaules tēliem un pagaidām vēl dzīvajiem iezīmētas visai atturīgi, šķietami signalizējot par sagaidāmu to konceptuālu risinājumu izrādes turpinājumā. Taču nekādus mājienus par abu pasauļu līdzāspastāvēšanas nosacījumiem vai, tieši pretēji, par to pārklāšanās likumsakarībām atšifrēt neizdodas. Diemžēl otrajā cēlienā, kas bez acīmredzamas nepieciešamības ilgst divreiz īsāku laiku nekā pirmais, izrādes struktūra izirst, liekot domāt, ka šausmu stāstu tematika izvēlēta vienīgi repertuāra atsvaidzināšanas nolūkos, bet prasīgās estētikas atklāšanai radošās jaudas tomēr ir pietrūcis.

Mēra laikus pārdzīvojušā Indriķa dzīvesstāsta atklāsmes smagums uzticēts Marģerim Eglinskim, kuram garajā un statiskajā monologā neizdodas noturēt skatītāja uzmanību un, galvenais, stāsta dramatismu, ja atceramies, ka viņa varonis bijis raganu medību liecinieks, kur viņa reiz iemīļotās meitenes kājas, pie krāsns piegrūstas, “tagad metās sarkanas, plaisāja un pārklājās baltām ugunsvātīm, un asinis sāka pilēt oglēs”. Šausmu tēlu autora fantāzijai režisors diemžēl neatrod adekvātus teātra valodas izteicējus – raganu medību ilustrēšanai izmantotas lelles, kuras iedzīvina aktieru draudīgi pārvērstās balsis, kas notiekošo ļauj uzlūkot tikai ar smaidu. Turklāt, imitējot sārta liesmas, zem kliedzoši sarkaniem gaismas kūļiem ar dzīvu uguni tiek aizkurts butaforisks ugunskurs...

Režisors, kurš ir arī uzveduma dramatizējuma autors, līdz nepazīšanai pārvērtis noslēdzošo stāstu. No mistikas apvīta sapņa un realitātes sajaukuma, kur sieva pārsteigusies padzen vīru sniegputeņa naktī, bet, viņam atkal uzrodoties, nosolās atdot tam savu dvēseli izsalušās vietā, ir atstāts vien gaužām racionāli tverams laulāto strīds, ko vēl triviālāku vērš Kristīnes Veinšteinas atveidotās sievas sakāpināti komiskās intonācijas, kas par nule pienākušo veļu laiku aizdomāties gan nemudina nemaz.

Izrādes nosaukums ir “Latviešu šausmu stāsti”, uzsvaru neapšaubāmi liekot uz nacionālajām īpatnībām, kas mūs definē, un tādējādi pretendējot izzināt mūsu pašu sarežģīto esību. Taču galu galā izrādē ne par latviešiem raksturīgajiem baiļu faktoriem, ne sāpju slieksni diemžēl neko līdz šim neapjaustu pateikt neizdodas.