Tapšana – maiga un nežēlīga
Režisores Ingas Tropas darbs “Naži vistās” Nacionālajā teātrī ir it kā vienkāršs stāsts, izstāstīts pārliecinoši un rosinoši, kas galu galā liek domāt par lielām un dziļām cilvēka dzīves problēmām.
Režisores Ingas Tropas iestudētā izrāde norisinās divas stundas 10 minūtes bez starpbrīža. Tas nenogurdina un nesatrauc, jo izrādei ir precīzi izveidots sākums un pavisam precīzs beigu akords. Un pa vidu – spraiga, emocionāli piepildīta darbība, ko rotā scenogrāfes Austras Hauks īstenotā vizuālā ideja savienojumā ar Lienītes Slišānes gaismu partitūru un Inetas Sipunovas videoakcentiem, kam pievienojas Danas Indānes-Surkienes balss dziedājums. “Stāsts par pieaugšanu” – tā izrādes būtību uzsver režisore.
Sižets par sievieti un diviem vīriešiem kādā nomaļā Skotijas ciemā, ko 1995. gadā lugā “Naži vistās” visai lakoniski ierakstījis Deivids Harovers, šai iestudējumā atklājas daudzslāņainā vēstījumā par savstarpējām attiecībām un to attīstību, par pasaules aptveršanu un iepazīšanu cilvēciskā saskarē, par galvenās varones dvēseles atvēršanos un sievišķīgu piepildījumu. Jaunā sieva, kam autors nav pat devis vārdu, ir precējusies ar zemnieku Poniju Viljamu, kurš smagi strādā ar zemi un kopj zirgus. Viņas dienišķajos pienākumos ietilpst saimniekošana, gādājot par azaidu vīram un brutālā vīrišķa seksuālu apmierināšanu. Kādu dienu vīrs viņu sūta uz dzirnavām ar labības maisiem, kas jāsamaļ miltos. Tur priekšā ir dzirnavnieks Gilberts Horns, ciema ļaužu valodās daudz aprunāts kā bīstams savādnieks. Trauslā sieviete ne vien varonīgi cīnās ar smagajiem graudu maisiem, bet savā priekšā ierauga cilvēku, no kura iesākumā ir bail, taču jau drīz viņa sajūt nepārprotamu vilkmi – tik negaidīti neparasts ir šis vientuļais savādnieks.
Šajās attiecībās skaidri un nepārprotami atklājas trīs atšķirīgas pasaules uztveres. Bet galvenais – aug un attīstās Jaunās sievas priekšstats par pasauli visapkārt. Par to liecina arī viņas verbālā izteiksme – no atsevišķiem vārdiem, kad jānosauc apkārtējie priekšmeti vai vērojumi, līdz spējai izteikt spriedumus, lai aizstāvētos un ielūkotos sevī.
Režisore, inscenējot savu ieceri, daudz laika spēka un iztēles veltījusi tīri ārējiem izteiksmes līdzekļiem, un tie patiesi izrādi dara pievilcīgu un neatkārtojamu. Kopā ar scenogrāfi radītā darbības vide ir kā noslēpumainos palagos (plīvuros?) tīta. Tajos galvenā varone tinas, gan slēpjoties, gan taustoties pretī kādai jaunai atskārsmei. Emocionāli spēcīgi iedarbojas balss partitūra, īpaši, kad to izdzied pati komponiste – sievietes balss. Šis paņēmiens saviļņo kā varones iekšējais pārdzīvojums, varbūt pat zemapziņa, katrā ziņā dziedājumā ir spēcīgs, vēl neapjausts ceļš uz kaut ko jaunu, nebijušu. Tomēr taisnības labad jāpiebilst, ka izrādes izskaņā šīs vokalīzes šķiet pārmēru daudz. Tiešā darbība jau ir beigusies, bet balss vēl skan un negrib beigties...
Taču jāatzīst, ka patiesā veiksmes atslēga nešaubīgi ir aktieru ansamblī. Izvēloties galvenajai lomai Agnesi Budovsku, režisore ieguvusi atdevīgu līdzradītāju. Aktrises veidotais tēls piedzimst mūsu acu priekšā – izkūņojoties no auduma gūsta. Sākumā tas šķiet līdzīgs zīdainim, kas izmēģina teikt pirmos apzinātos vārdus vai atdarināt skaņas. Šī sieviete mūsu acu priekšā noiet garu ceļu, ieklausoties citos un pati sevī. Zemnieciskais raupjums, tiešums, dusmu izvirdumi un bezvārdu pakļaušanās sievas pienākumiem. Un tad tiekšanās pretī dzirnavniekam, jo viņa mājā no pavērtas grāmatas spīd gaisma, un, vērojot šī vīrieša viegli slēpto vienaldzību, rodas vēlme pierādīt sevi, savu varēšanu, savu patstāvību. Viss, ko šai lomā ar mums, skatītājiem, dara Agnese Budovska, ir grūti aprakstāms – tā tik tiešām ir dvēseles atplaukšana, uzziedēšana un dzīves spēka iegūšana, kas iesākumā gauži primitīvo būtni mūsu acu priekšā atraisa, liek viņai noticēt sev. Un pēdējā skatā, kad dzirnavnieks Gilberts Horns ierodas atvadīties, turklāt beidzot no spēles laukuma ir novākti visi miglas un neziņas plīvuri (lasi – auduma gabali), mūsu priekšā ir spēcīga personība – sieviete, kas zina, ko grib, viņa cieši stāv uz savas zemes un nepazudīs.
Agneses Budovskas meistarība un personības spēks šai lomai piešķir ne tikai dziļumu, bet arī vērienu. Tas ir nozīmīgs darbs, ko vērtējot jāpriecājas par izveidoto raksturu, taču vēl vairāk – par kopā ar režisori sasniegto daudznozīmību, atklājot ne tikai konkrētas sievietes būtību, bet arī sūros apstākļos un pretrunās rūdītas dvēseles ceļu no neapzinātas eksistences pretī gaismai un jaunai dzīvei. Lieliski partneri galvenajai varonei ir Gundars Grasbergs, tēlojot visnotaļ primitīvo Poniju Viljamu, un Ivars Kļavinskis, kurš džentlmeniskajā Gilberta Horna lomā saglabā personības pašcieņu un zināmu noslēpumainību.
Režisores Ingas Tropas darbs Nacionālajā teātrī ir it kā vienkāršs stāsts, izstāstīts pārliecinoši un rosinoši, kas galu galā liek domāt par lielām un dziļām cilvēka dzīves problēmām.
Rakstīt atsauksmi