Sporta stunda pieaugušajiem
Režisores Kristīnes Krūzes veidotais iestudējums pievēršas aizvien aktuālākajai tendencei atklāti runāt par seksu un intīmiem jautājumiem un censties mazināt kaunu un aizspriedumus, kas ap tiem valda.
Publiskajos materiālos kā galvenais Jaunā Rīgas teātra izrādes “Runāšanās par seksu” attēls izvēlēts foto no 34. G8 samita Tokijā 2008. gadā. Pie apaļā galda sasēdušās tādas nozīmīgas amatpersonas kā Angela Merkele (Angela Merkel), Džordžs V. Bušs (George W. Bush), Dmitrijs Medveģevs (Дмитрий Медведев), bet apkārt stāv fotogrāfi un operatori – visa pasaules uzmanība pievērsta viņiem. Šīs izrādes varoņi nav valstu vadoņi, viņu sarunās neklausās visa pasaule, un viņi nerisina globālus jautājumus, tomēr būtu aplami domāt, ka tie ir mazāk nozīmīgi. Sekss, fiziskā tuvība, tās trūkums un citas aktualizētās problēmas ietekmē labsajūtu, dzīves izvēles un attiecības ar citiem. Tā nav saruna tikai par to, kas notiek gultā.
Režisores Kristīnes Krūzes veidotais iestudējums pievēršas aizvien aktuālākajai tendencei atklāti runāt par seksu un intīmiem jautājumiem un censties mazināt kaunu un aizspriedumus, kas ap tiem valda. Viens no spilgtākajiem pēdējā laika piemēriem ir 2021. gadā izdotais Annas Auziņas romāns “Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata”, kas nupat iedzīvināts arī skatuves versijā Dailes teātrī. Neskatoties uz tēmas aktualitāti, šķiet, ka “Runāšanās par seksu” ir viens no retajiem darbiem, kas cenšas uzsākt sarunu par seksu un seksualitāti no vīrieša skatupunkta. Sabiedrībā pastāv kaitīgi stereotipi un aizspriedumi par vīriešiem un viņu seksuālo dzīvi, tādēļ daudzi, visticamāk, nav gatavi šīs tēmas atklāti iztirzāt. Tas iekļaujas arī kopējā tendencē, ka daudzi vīrieši nespēj runāt par savām emocijām un jūtām. Izrāde gan tikai sper pirmos soļus šajā sarunā, jo sarunas dalībnieki – vīrieši – drīzāk ir savdabīgi dīvaiņi, par kuriem iesmiet vai pabolīt acis, pretēji sievietēm, kuru pārdzīvojumiem un upuriem gribas just līdzi vairāk. Iespējams, daudz nopietnāku un spēcīgāku impulsu sniegs KVADRIFRONA izrāde “Pisties vai dzīvot”, kas pirmizrādi piedzīvos pavisam drīz un aktualizēs sarunu par prostatas vēzi, kas ietekmē arī vīrieša seksuālo dzīvi. JRT izrāde balstīta vācu dramaturģes Majas Cades (Maja Zade) jaunākajā lugā, kas Berlīnē pirmizrādīta pirms mazāk nekā gada. Šis ir otrais autores lugas iestudējums JRT – iepriekšējā sezonā Alvis Hermanis pēc viņas lugas “Status quo” veidoja izrādi “Sievietes un vīrieši”.
Iestudējums “Runāšanā par seksu” vēsta par sešiem cilvēkiem, kas satikušies, lai grupas terapijas formātā pārrunātu ar seksu saistītus aspektus viņu dzīvē, paralēli nodarbojoties ar vingrošanu. Satikšanās vieta – vingrošanas zāle – un apstākļi varētu likties savdabīgi, tomēr ritmiskās kustības un stenēšana efektīgi un brīžiem komiski papildina varoņu tekstu.
Arī stāsti ir ļoti dažādi – vieni runā par seksuālajām praksēm, ko piekopj, citi iztirzā savas attiecības ar mīļoto cilvēku un atklāj pārdzīvojumus. Tomēr it visos stāstos paralēli seksualitātes tematam iezīmējas arī vientulība, kas mūsdienu laikmetā šķiet aizvien izplatītāka un, kā pierāda izrādes varoņi, izjūtama arī brīdī, kad cilvēki atrodas cieši viens pie otra. Viens no spilgtākajiem brīžiem izrādē ir Janas Čivželes varones stāsts par attiecībām ar vīru. Atklājot pārējiem aizdomas, ka viņas mīļotais vīrietis seksa laikā viņas vietā iztēlojas kādu citu, viņa atrodas uz balansa trenažiera. Aktrises sasprindzinātais ķermenis, cenšoties noturēt līdzsvaru, atklāj arī saspringto stāvokli, kurā atrodas varones prāts.
Starp sarunu dalībniekiem ir arī divi varoņi ar netradicionālu seksuālo orientāciju, kuru stāsti īpaši neizceļas uz pārējo fona; tikpat labi viņu stāsti varētu tikt attiecināti uz heteroseksuālu pāri. Jautājumos par seksu visizglītotākā un pieredzējušākā no grupas šķiet Ingas Tropas tēlotā varone. Sieviete dalās stāstos par pieredzēm, kas piedzīvotas ar dažādām partnerēm un citos raisa izbrīnu vai pat neizpratni, tomēr pāri citādībai arī viņas tēlā iezīmējas dziļš pārdzīvojums. Klausoties stāstu, kā draudzene nodarbojas ar seksu ar citu cilvēku viņas acu priekšā, kamēr aktrises skatiens vērsts kaut kur tālu tukšumā, nākas domāt, vai sieviete no šīs pieredzes guvusi uzbudinājumu vai ir tikusi traumēta.
Ivara Krasta tēlotais vīrietis sevī ietver zināmu paradoksu – viņš ir gejs, bet arī katolis. Lai saglabātu šķīstību pirms kāzām, viņš kopā ar draugu rod risinājumu, fiziskās tuvības brīžos starp abiem novietojot zīda palagu. Tomēr arī pēc kāzām, kad abiem ļauts sajust otra ķermeņa tuvumu, varonis izjūt ilgas pēc maiguma, ko sniedza audums starp abiem. Aktieris runā samtainā, nedaudz paaugstinātā balss tembrā, un viņa tēlojums rada līdzpārdzīvojumu par varoņa izmisumu, tomēr tajā pašā brīdī atveidotais vīrietis šķiet nedaudz komisks. Viņa stāsts un apmātība, ar kādu par palagu tiek runāts, tuvojas absurdam, pat ja situācija tāda nemaz nav. Pavisam iespējams, ka Ivara Krasta tēlotais varonis nespēj partnerim atklāt, ka viņu neuzbudina otra izvēlētā seksa forma, bet atklāti to paust viņš neuzdrošinās, jo tā taču ir vispārēji pieņemts. Arī abi pārējie vīriešu stāsti, lai gan reālistiski, attēloti nedaudz satīriski, tādējādi radot iespaidu, ka viņu piedzīvotais ir kaut kas ārpus ierastā normām.
Režisores veidotā scenogrāfija piedāvā plašu un nepārbāztu telpu – tā ir brīva vieta atklātai sarunai. Sienas, kas norobežo spēles laukumu, ir pavisam neuzkrītošas – bešā tonī, pie tām ir ikdienišķi elementi: gaismas slēdzis, rozete. Telpas centrā katram sarunu dalībniekam novietots jogas paklājiņš, bet aiz tiem dažādi krāsaini aerobikas priekšmeti: bumbas, balansa trenažieris, vingrošanas riņķi u.c. Arī Janas Čivželes kostīmi šķiet pavisam ikdienišķi, tomēr katram tēlam ļoti atbilstoši, ārēji paužot katra raksturu. Piemēram, Baibas Brokas varones raksturu paspilgtina viņas izvēle vingrojot nenoņemt zeltītās rotaslietas, Janas Čivželes attēlotajai sievietei ir platīna blondi mati un viņa ietērpta liela izmēra džemperī, parādot viņas vēlmi paslēpties un būt kādai citai. Visiem aktieriem piešķirtas parūkas, tādejādi katram radot vizuālo tēlu, kas stipri atšķiras no aktieru ierastā izskata.
It kā pavisam nemanāmi, bet šīs izrādes atmosfēras radīšanā ļoti būtiski elementi ir gaisma un mūzika. Telpa brīžiem lēnām ieslīgst vieglā krēslā, varonim ievelkot ar savu stāstu, bet tad pēkšņi atkal kļūst gaiša, kad stāstījumu pārtrauc kāds muļķīgs komentārs. Tāpat arī mūzika, kas fonā skan pavisam klusi un ir diezgan neuzkrītoša, nomainās nemanāmi un papildina katras epizodes noskaņu.
Prātā uzplaiksnī ainas no senākām JRT izrādēm, kuras teātri lika iemīlēt, un noslēgumā, kad sarunu dalībnieki sasēžas ciešāk, lai uzklausītu stāstu par ekstravaganto vecmāmiņu Rīgu, gribas viņiem pievienoties gaismas aplī, ko lēnām ieskauj tumsa, un kopīgi remdēt vientulību.
Raksta autors – Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslas studiju BSP 3. kursa students
Rakstīt atsauksmi